Biometāns kā risinājums ilgtspējīgam transportam elektrības vietā

Valstis saskaras ar izaicinājumiem

Dažādu Vācijas nozaru asociāciju pārstāvji nesen brīdinājuši, ka valsts nespēs sasniegt savas transporta transformācijas ilgtspējas vīzijas, jo tā vienkārši neražo un arī neiegādājas pietiekami daudz ilgtspējīgu auto. Plānotie apjomi no reālajiem šobrīd atpaliek gandrīz divkārtīgi.

Rūpnieki arī brīdina – palīdzēt valstij sasniegt mērķus var tikai biodīzeļa, bioetanola un biometāna izmantošana kopā ar transporta elektrifikāciju. Tam piekrīt arī smago auto ražotāji. Tāpat ir svarīgi saprast, kādu biodegvielu labāk izvēlēties, tā kā tai var būt dažāda izcelsme.

"Oglekļa pēdu visvairāk samazina biometāns. Biodīzeli mēs nesauktu par labāko risinājumu, jo tā ražošana saistīta ar daudziem izaicinājumiem. Piemēram, apstādīt lielas platības ar viena veida augiem, varbūt pat izcirst Amazones mežus. Savukārt biometānu ražo no atkritumiem, ko rada paši cilvēki," skaidro Ernests Jakubonis, "Iveco" pārstāvniecības vadītājs Baltijas valstīs.

Biometānu iegūst no dabīgiem materiāliem un atkritumiem: to sadalīšanās procesā izdalās gāzes, tās tiek savāktas, attīrītas un nodotas lietošanai tālāk. Tas – atšķirībā no dabasgāzes ieguves no zemes dzīlēm – ļauj siltumnīcefekta gāzes nenovadīt vidē.

Tātad risinājums šķiet vienkāršs: lai panāktu ilgtspēju un saglabātu vidi, elektrība nav obligāta – viens no pieejamākajiem materiāliem ir biodegviela. Tam ir gatavi arī transporta ražotāji. Jakubonis stāsta, ka "Iveco", tāpat kā vairāki citi komercauto zīmoli, klientiem jau piedāvā visu veidu transportlīdzekļus, kas darbojas ar biometānu. Svarīgākais jautājums ir – vai to izdosies saražot pietiekami daudz?

Ražošanai nepieciešama tīra enerģija

Biodegvielas izmantošana kopā ar elektrifikāciju var būtiski pietuvināt zaļā kursa mērķus. Taču, lai pārietu uz pilnīgi tīrām mašīnām, nepieciešami milzīgi resursi. Joprojām tiek ražoti un ekspluatēti daudzi iekšdedzes auto (visā pasaulē aptuveni 1,5 miljardi), un ātri tos nomainīt nevarēs. Tāpēc būtisks efekts tiks panākts tikai tad, ja tradicionālo degvielu aizstāsim ar ilgtspējīgu biodegvielu, kas CO2 nerada nevienā dzīves cikla posmā. Taču arī tas nav viegli izdarāms, jo biodegvielas ražošanai nepieciešama tīra enerģija, t.i., bez CO2 izmešiem.

Latvijā biometānu izmanto maz

Latvijas Nacionālajā enerģētikas un klimata plānā no 2021. līdz 2030. gadam iekļauti pasākumi, kam būtu jāveicina biometāna ražošana, piemēram – atbalsts iekārtu uzstādīšanai un pasākumiem, kas sekmētu biometāna patēriņu. Taču realitātē attīstība notiek ārkārtīgi gausi, lai neteiktu, ka nenotiek nemaz.

Latvijas Biogāzes asociācijas valdes priekšsēdētājs Andris Kārkliņš uzsver, ka Eiropas Savienības mērķis līdz 2030. gadam ir desmitkāršot biometāna ražošanu un lielāko tā daļu plānots izmantot transporta nozarē: "Doma ir – ar biometānu aizstāt 20% visa Eiropas gāzes gada patēriņa. Biometāna ražošanas pieaugums Eiropā ir vidēji 25% gadā. Pagaidām grūti pateikt, kā šī lieta virzīsies Latvijā, bet Igaunijas lielajās pilsētās sabiedriskā transporta autobusi jau tagad darbojas ar biometānu."

Biometāns ir vienīgā degviela, kas ne tikai samazina siltumnīcefekta gāzu emisiju līdz nullei, bet arī rada negatīvu emisiju. Respektīvi – ja biometānā pārstrādā, piemēram, kūtsmēslus un aizstāj ar to fosilo degvielu, emisija ir ar mīnusa zīmi vairāk nekā 200% apmērā.

"Jebkuram Eiropas pilsonim ir tiesības ar savu mašīnu aizbraukt, piemēram, no Helsinkiem līdz Parīzei neatkarīgi no tā, vai tas būtu elektromobilis vai auto ar biodegvielas dzinēju. Tāpēc jābūt attiecīgai infrastruktūrai, un Eiropas Savienības direktīva nosaka attālumu no vienas degvielas uzpildes stacijas līdz nākamajai. Tā kā pie mums biometāna uzpildes stacijas nav izbūvētas, domājams, Eiropas Komisija pret Latviju uzsāks direktīvas pārkāpuma procedūru (ja tas jau nav izdarīts). Tas, ka Latvijā nav šādu auto, ir cits jautājums, bet uzpildes stacijām jābūt. Kaut vai lai Somijas pilsonis caur Latviju varētu aizbraukt uz Parīzi. Biometāna infrastruktūra pie mums noteikti būs, jautājums tikai – kad. Pagaidām Latvijā vienīgais uzņēmums, kas ražo biometānu savam autoparkam, ir SIA "Grow Energy" Limbažu novadā," stāsta Andris Kārkliņš.

Kristīne Vēģere, inženierzinātņu doktore, "Virši-A" projektu vadītāja, biometāna eksperte, kas uzņēmumam "Grow Energy" izstrādājusi attiecīgās ražošanas iekārtas, atzīst, ka pašlaik Latvijā nav nevienas atbalsta programmas šādas biodegvielas ražošanai un nav spēkā arī obligātais biodegvielas piejaukums.

"Iespējams, esam vienīgā valsts Eiropā, kurā atcelti atjaunīgās degvielas mērķi transporta sektorā. Situācija Latvijā ir bēdīga. Eiropā atjaunīgās enerģijas mērķi kļūst arvien striktāki, kas ir tikai loģiski, jo ieguvums no biodegvielas ražošanas ir ļoti liels, taču neizskatās, ka Latvijā notiktu kādas būtiskas pārmaiņas. Toties vairākas kaimiņvalstis mērķtiecīgi attīsta biometāna ražošanu, jo tam ir daudz ieguvumu vietējai ekonomikai," uzsver Kristīne Vēģere.

Ar salīdzinoši nelielām investīcijām īsā laikā varētu aizstāt pat 15% transporta enerģijas, kas emisiju ļautu samazināt vismaz par 25%. Turklāt paralēli notiek atkritumu pārstrāde, tiek radītas jaunas darba vietas, veicināta vietējās degvielas ražošana un ieviestas jaunas tehnoloģijas. "Pašlaik kādas 8 biogāzes stacijas strādā pie pārejas no elektrības ražošanas uz biometāna ražošanu bez valsts atbalsta. Taču visa produkcija tiks eksportēta uz valstīm, kas novērtē biometāna potenciālu ne tikai no ekonomiskā, bet arī no vides viedokļa, jo līdzvērtīgu risinājumu transporta sektorā pašlaik nav," atzīst Vēģere.

Savukārt Jakubonis uzsver, ka no organiskiem atkritumiem iegūta biometāna izmantošana transportlīdzekļu dzinējos, salīdzinot ar parasto fosilo degvielu, samazina CO2 pēdu pat par 95%. Tā ir viena no šībrīža pieņemamākajām alternatīvām oglekļa emisijas samazināšanai transporta sektorā. Un labās prakses piemēri Eiropā jau pastāv, tāpēc plašas biometāna izmantošanas perspektīva noteikti ir reāla.

"Jebkura tīra un ilgtspējīga enerģija ir vajadzīga un tiks izmantota. Šodien ir jāražo jebkura veida ilgtspējīga enerģija – jo vairāk mēs to darīsim, jo lētāka tā būs un jo stabilāk kļūs par mūsu aprites ekonomikas dzinēju. Pat ja veidotos šīs enerģijas pārpalikumi, tos vienmēr iespējams pārdot. Tādā situācijā uzvarētāji būtu visi," rezumē Jakubonis.