Tuvojoties gada noslēgumam, ar Paulu Timrotu satikāmies, lai pārrunātu ceļu satiksmes dalībniekiem aktuālos jautājumus aizvadītajā gadā – gan naudassodu palielināšu ātruma pārkāpējiem un dzērājšoferiem, gan jauno Ķekavas apvedceļa ātrgaitas šoseju un vidējā braukšanas ātruma radarus, gan arī ceļu būves īpatnības Latvijā, kas uzkrītoši atšķiras pat no tuvākajām kaimiņvalstīm.
Ir apritējis gads kopš dzērājšoferiem par braukšanu vairāk nekā 1,5 promiļu reibumā piemēro ne tikai naudassodu, bet arī konfiscē pašu automašīnu. Tagad, kad tās nonāk valsts izsolē vai kārtējā konvojā kā ziedojums Ukrainai, mēs mediju fotogrāfijās redzam, cik nolaisti šie auto ir, turklāt ar pamatīgi piecūkotu salonu. Vai kārtējā sodu paaugstināšana, turklāt draudot no dzērājšoferiem piedzīt līdz pat trīs miljonus eiro, palīdzēs braukšanu reibumā izskaust, vai arī problēma tomēr ir dziļāka?
Mēs tieši par šo aizvakar runājām ar Reini Pozņaku ("Twitterkonvojs" organizatoru, kurš Ukrainas aizstāvjiem nogādā tostarp arī dzērājšoferiem Latvijā konfiscētos auto – red.), un viņš teica, ka nevar uzzīmēt tādu vienu dzērājšofera portretu. Tās tikpat labi var būt jaunas meitenes ar trim pudelēm vīna dienā vai veci veči, kas tajā savā folksvāgena pasātā dzīvo jau trīs gadus. Tāpēc nav viens konkrēts tipāžs, tie ir ļoti dažādi cilvēki dažādās dzīves situācijās. Piemēram, kāds čalis ar pilnīgi jauno "VW Touareg" – ar sievu sastrīdējies, aiz kreņķiem paņēmis un pabraucis gabaliņu. Visādi gadās.
Un arī narkoloģe, ar kuru par šo tēmu biju runājis, teica, ka ir jau vēl tie jaunie cilvēki, kuri nenojauš, kas ir promiles, un tad ir tie vecie, kuri vēl nav tikuši vaļā no savām promilēm jau gadiem. Komunikācija ar šiem cilvēkiem būtu ļoti dažāda: tam jaunajam būtu jāpaskaidro, ka tu vēl nesaproti, bet paskaties un pamēri, ko dari. Savukārt komunikācijā ar tiem vecajiem kādiem sociālajiem dienestiem būtu jāiesaistās un atbalsta programmas jāveido.
Cik jau šogad dzērājšoferiem tās automašīnas konfiscētas? Kāds tūkstotis noteikti jau ir. Tas nozīmē, ka tūkstošiem cilvēku ģimenēs ir pilnīga katastrofa: vienīgajam barotājam atņem vienīgo tačku un viņš vēl paliek bez tiesībām – nav nekādu iemeslu nedzert vēl vairāk, kā arī ne tie bērni tiek uz skolu, ne sieva uz darbu. Un ja tu viņam nepiedāvā pat Minesotas programmu pretī, tad kas tā par attieksmi no valsts puses? Mums tie cilvēki nav vajadzīgi? Šaujam nost?
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
