'Delfi' testē: uz cik skrien pilsētas taku elektromotocikls 'Cake'  (49)

Ja hibrīdi un elektroauto jau iekarojuši savu nišu, bet dažādi elektriskie skrejriteņi, vienriteņi un tiem līdzīgi mobilitātes līdzekļi savairojušies tik daudz, ka bija jāpapildina Ceļu satiksmes noteikumi, tad elektromotocikli pie mums ielās vēl ir retums. Un mēs tagad nerunājam par elektromotorolleriem, bet gan idejiski motociklam tuvāku braucamo ar lieliem riteņiem un raksturīgo jātenisko sēdpozīciju.

Motocikls bieži vien ir kaut kas daudz vairāk par vienkāršu pārvietošanās līdzekli, no tā mēdz gaidīt jaudu, motora rēkoņu un iespēju izjust brīvību. Un ne tikai kā vēju sejā, bet arī iespēju braukt tālu un ilgi. Tāpēc elektriskajiem motocikliem, iekarojot vietu tirgū un cilvēku sirdīs, uzdevums varētu būt vēl grūtāks nekā elektroauto.

Ne velti pirmais elektromotocikls konkursa "Latvijas Gada motocikls" vēsturē nupat saņēma atzinību kā drosmīgākais pieteikums, organizatoriem paskaidrojot, ka "vajag iekšas, lai kaut ko tādu piedāvātu Latvijas konservatīvajai sabiedrībai". Turklāt konkursā jākonkurē tam bija ar iespaidīgiem motopasaules smagsvariem.

Par izskatu var teikt klišejisko frāzi "vienaldzīgo nebūs". Kāds paziņa "Facebook" komentēja: "Pie dizaina gan būs jāpiestrādā, jo pašlaik izskatās tikpat neglīti kā pirmie elektroauto."

Cits motociklists bija vēl skarbāks: "Vēl neglītāku uztaisīt būtu grūti. Atgādina neizdevušos [mopēdu] "Delta"." Savukārt antīko auto entuziats no draugu loka salīdzina "Cake" ar finiera skrejritēni "Dip Dap" un pastkastīti, kurai pieskrūvēti riteņi.

Nevar izslēgt, ka daudzi viņiem piekritīs, tāpat kā nevar noliegt, ka daudziem tieši pretēji patiks un ka zviedru dizains drīzāk ir apzināti radīts, nevis nejaušība.

Vācu "Red Dot" žūrija "Cake" veikumu ir atalgojusi ar 2019. gada Dizaina balvu. "Šis minimālistiskais elektriskais motocikls pārliecina ar novatorisku koncepciju un sola braukšanas prieku bez emisijām," rezumēja starptautiskie vērtētāji. Jāpiebilst, ka te ar dizainu tiek saprasts ne tikai vizuālais veidols, bet arī lietošanas ērtums.

Palūkojoties no cita skatpunkta, elektriskie motocikli ir jauns posms motociklu attīstībā, un nav obligāti jāturpina klasiskā dizaina tradīcija, sevišķi, ja ar elektromotoru vairs nav tādu elementu kā ātrumkārbas, degvielas tvertnes un izpūtēji, kas gadu desmitiem noteica klasisko motociklu izskatu.

"Kalk&" paredzēts ikdienas pilsētas izbraucieniem un meža takām un ir bezceļu modeļa "Kalk OR" ielai piemērots pēctecis (OR versijai nav lukturu, spoguļu, numura turētāja).

Kopā ar bateriju "Kalk&" sver 79 kilogramus (17 kilogrami no tiem – akumulators). Salīdzinājumam, cik nu tas ir korekti, braukšanai gatavs "FB Mondial Flat Track" 125 kubikcentimetru iekšdedzes dzinēja motocikls no šī gada Latvijas motociklu konkursa sver 133 kilogramus.

Motociklā tik daudz akumulatoru kā automašīnā nesakrāmēt, un tas iespaido attālumu, ko var nobraukt. Maksimālais ātrums, ko sola ražotājs, ir 90 kilometri stundā, bet maksimālā distance pilsētas režīmā – 86 kilometri. Abi šie lielumi nav savienojami – ar ātrumu 90 km/h bez papildu uzlādes 86 kilometrus nobraukt nav iespējams. Attiecīgi šosejas braucieniem tas nav piemērots, jo ar maksimālo ātrumu maksimāli ātri sauss kļūst arī akumulators. Nobrauktais attālums atkarīgs no izvēlētā braukšanas režīma, braukšanas stila, braucēja svara, ceļa, laikapstākļiem un tamlīdzīgiem faktoriem.

Kopumā tiek piedāvāti trīs jaudas režīmi. Pirmais jeb visvairāk ierobežotais nodrošina 3–4 stundu braukšanu un lielāko nobraukto attālumu. Savukārt trešajā režīmā nav nekādu jaudas ierobežojumu un braucēja rīcībā ir maksimālais ātrums un grieze, ko bez kautrības izmantojot akumulatora pietiks līdz stundu ilgai braukšanai.

Teorija ir teorija, laiks ķerties pie darbiem un izmēģināt. Saplānoju aptuvenu maršrutu uz ilgāk neapmeklētu Rīgas galu, laiku uzlādei un otrajam cēlienam. Pirmais iespaids – pilnīgs klusums, apstājoties krustojumā. Lai neaizmirstu, ka motocikls ir ieslēgts, tas ik pa laikam atgādina par to ar skaņas signālu. Kaimiņiem agri no rīta šāds braucamrīks netraucēs, un arī naktī var aizbraukt diskrēti, nepamodinot pie atvērtiem logiem guļošos.

Tāpat nav karstuma no motora un izpūtējiem, kas vasarās jūtami silda kājas, sēžot uz iekšdedzes motocikliem. Kādu brīdi ar kreiso pēdu instinktīvi mēģinu pārslēgt ātrumus, lai gan motociklam nav pat ātrumkārbas. Taču pie ērtībām ātri pierod – no vadības elementiem ir tikai stūre, gāze un bremzes.

Braukšanas režīmus maina ar podziņām uz maza panelīša, kas reizē ir arī spidometrs. Te var redzēt arī pašreizējo enerģijas patēriņu vatu stundās uz kilometru. Ja nomaina braukšanas režīmu, līdz galam jāatlaiž gāze, lai tas aktivizētos, – maza nianse, kas sākumā šķita traucējoša. Turklāt izvēlētā režīma cipariņi ir tik mazi, ka braucot nav pārāk viegli saskatāmi.

Braucot ar iekšdedzes dzinējiem, viens no vadības elementiem ir bremzēšana ar motoru, kas notiek, atlaižot gāzi. Elektromotoram nekādas kompresijas, ar ko bremzēt, nav, bet "Cake" piedāvā trīs motora bremžu režīmus. Pirmais ir parastais elektrorežīms jeb motors neko nebremzē un ripo tālāk kā divritenis, un tad vēl divu taktu un četru taktu motora bremžu režīms.

Režīms bez motora bremzes man nešķita pārāk ērts, jo ir par vienu ierastu vadības elementu mazāk un biežāk jālieto bremzes. Galu galā pēc visu iespēju izmēģināšanas paliku pie vidējās – divu taktu – izvēles. Abos motora pretestības režīmos bremzējot tiek ražota elektrība, un enerģijas patēriņš vatu stundās šajos mirkļos panelī uzrādās ar mīnusa zīmi.

Ražotāja datos norādīts, ka zemākajā jaudas režīmā ātrums ierobežots līdz 45 kilometriem stundā – nu nezinu, kas tur vēl jāsaslēdz, bet man pirmajā režīmā pie 45 nekas neapstājās un paātrinājās vismaz līdz 60 kilometriem stundā. Vienīgi ekrānā izleca atgādinājums, ka sniegums ir ierobežots.

Tomēr vislabāk "Kalk&" iespējas izjūt uz takām un meža ceļiem. Vieglais motocikls provocē iebraukt šaurākajās taciņās, arī vienkārši nobraukt no ceļa uz nomales vai lauka nav nekādas problēmas.

Manuāli regulējamā amortizācija veiksmīgi norij visas grambas un koku saknes, un mežā var uzturēt samērā lielu ātrumu bez diskomforta un triecieniem. Sen nebiju tā izbaudījis zemes celiņus, turklāt bez ātrumu pārslēgšanas un motora rēkoņas, kas braucienu padara tuvāku dabai. Patika platie kāpšļi, kas neslīd un uz kuriem ir stabili stāvēt. Jāpiebilst, ka bezceļu vajadzībām motociklam paredzēts noņemt krūmos un trasē liekās detaļas – spoguļus, aizmugures lukturi ar numura zīmi un virzienrādītājus.

Pārliecinājies, ka šim mocim dabiskais biotops ir zemes celiņi un meža takas, atgriezos uz asfalta, lai pārbaudītu galējās robežas. Un tad man nācās atzīt, ka arī uz ielas var labi izpausties.

Pilnās jaudas režīmā uz šosejas viegli sasniedzu ne vien ražotāja solītos 90 kilometrus stundā, bet visus 100 (pēc spidometra). Savukārt paātrinājums līdz aptuveni 60 kilometriem stundā šajā režīmā pēc subjektīvām sajūtām neatpaliek no 500/600 kubikcentimetru motocikliem un ir visumā iespaidīgs.

Elektrisko transportlīdzekļu galvenā problēma pašlaik ir attālums, ko tie spēj veikt ar vienu uzlādi. Automašīnām ir daudz vietas akumulatoriem, līdz ar to arī iespējams nodrošināt jau samērā labus rādītājus, bet ar motocikliem tas ir sarežģītāk. Līdz ar to jebkura elektomotocikla darbības rādiuss pagaidām nav liels un tie vairāk piemēroti īsiem braucieniem, piemēram, pa pilsētu.

"Kalk&" akumulatora līmeni panelī uzrāda ar indikatora svītrām, nekādu atlikušo attālumu vai laiku redzēt nevar. Pēc aptuveni 50 kilometriem jauktas braukšanas pa ielām un meža ceļiem man indikatorā bija atlikusi viena iedaļa.

Aptuveni pēc šī paša attāluma bija kļuvis samērā neērti uz cietā un šaurā sēdekļa, kurš, lai arī vizuāli garš, nav paredzēts pasažieru pārvadāšanai – motocikls ir vienvietīgs.

Kad nokļuvu līdz pitstopa vietai un piespraudu motociklu pie vada, bija nobraukti aptuveni 60 kilometri. Uzlāde no parastās mājas rozetes ilgst trīs stundas no pilnīgi tukša līdz pilnīgi pilnam akumulatoram. Līdz 80% uzlādei jāgaida divas stundas. Ātrāks risinājums ir nomainīt akumulatoru pret citu, taču piepirkt tādu klāt maksā 3000 eiro.

Mīnuss, ka ar "Cake" nav visai ērti paķert līdzi lādētāju un uzlādēt ciemos vai kafejnīcas terasē. Lādētājs nav integrēts motociklā, ir samērā liels un smags, un gluži rokassomiņā neietilps.

"Kalk&" ir dārgākais no "Cake" motociklu saimes – cena 14 000 eiro garantē to, ka tas nekļūs par masveida produktu un paliks samērā ekskluzīvs. Ja salīdzinām kaut vai ar mazajiem benzīna motocikliem, ko arī tirgo "Cake" izplatītājs Latvijā "Dude Bikes", par šādu summu var tikt pie pieciem "Mash" 125 kubikcentimetru motocikliem vai trim "FB Mondial" braucamajiem.

To, cik daudz ekstru gaidīt no motocikla par 14 tūkstošiem, katrs var spriest pēc saviem ieskatiem. Tomēr katram mocim ir savs pircējs, un, kamēr vienam cena ir nepieņemama, kādam kā reiz tā būs iespēja izvēlēties kaut ko atšķirīgu. Lai gan "Cake" piemērots īsiem pilsētas braucieniem, diez vai tas par savu cenu būs tikai praktiska izvēle, lai lēti nokļūtu uz darbu un mājām. Drīzāk stila un izklaides elements, ko var arī iekraut pikapā un paņemt līdzi uz laukiem vai ceļojumā, vai apbraukāt pilsētas kafejnīcas.

Man pašam pirmā elektromotocikla pieredze patika. "Kalk&" sniedza vairāk, nekā es no tā gaidīju, pat patīkami pārsteidza. Arī par izskatu – jo vairāk skatos, jo vairāk tas man patīk. Un, braucot pa Rīgu, jārēķinās, ka skatās arī pārējie.