Pasaules rallija čempionātam - 40  (11)

Rallijam kā autosporta disciplīnai uz to laiku jau bija vairāk kā 60 gadu pieredze, jo liela apjoma pārbraucieni kā rallijs Pēterburga - Parīze, Londona - Sidneja notika regulāri un starp visdažādākajām valstīm un pilsētām. Ralliji bija kilometrāžā gari un laika ziņā ilgas sacensības, kurās sacentās gan uz ātrumu, gan regularitāti.

Arī pirmais WRC rallijs nenoritēja pēc tādas shēmas, kā sacensības notiek šodien - tas ilga piecas dienas un praktiski bez apstājas. Piemēram, otrā sacensību diena iesākās  plkst. 10:36 un ilga līdz nākamās dienas vidum - astotā ātrumposma starts bija trijos naktī, devītā - pusseptiņos no rīta. Ralliji bija nopietns pārbaudījums kā tehnikas, tā cilvēku izturībai, un WRC statistiku aizsāka franču pilots Žans Klods Andruē, kurš uzvarēja šajā Montekarlo rallijā ar "Alpine-Renault A110 1800". "Renault-Alpine" arī kļuva par pirmajiem pasaules čempioniem rallijā autoražotāju ieskaitē.

Interesanti, ka individuālais pasaules rallija čempiona tituls tiks izcīnīts tikai sešus gadus vēlāk, 1979. gadā, un to ieguva zviedrs Bjerns Valdegārds, par vienu vienīgu punktu pārspējot somu Hannu Mikolu.

80.gados WRC piedzīvoja popularitāti, kādu, iespējams, šis čempionāts vairs nav piedzīvojis. Pēc izmaiņām tehniskajos noteikumos autoražotāji sāka sacensībām gatavot jaudīgas pilnpiedziņas automašīnas, kas kļuva par leģendāro B grupu. Par šiem auto - "Audi Quattro", "Lancia Delta", "Lancia Stratos", "Peugeot 205", "Ford RS2000" - un to pilotiem - Valteru Rērlu, Ari Vatanenu, Hannu Mikolu, Marku Allenu, Mišelu Mutonu, Henri Toivonenu - joprojām stāsta leģendas.

B grupas superautomobiļi ar savu niecīgo svaru un pieļaujamo neierobežoto jaudu bija īsti "nāves lādiņi" un pēc vairākām smagām un traģiskām avārijām, kas izdzēsa sportistu un arī skatītāju dzīvības, Starptautiskā Automobiļu federācija (FIA) nolēma apturēt B grupas projektu un pienāca A grupas ēra, kas ilga gandrīz visu nākamo desmitgadi.

90.gadu būtiskākā iezīme - japāņu autoražotāju veiksmīgā ienākšana WRC. 1987. gadā aizsākto "Lancia" triumfu 1993. gadā pārtrauca "Toyota", tai sekoja "Subaru" un "Mitsubishi". Japāņu inženieri un mehāniķi ļoti uzmanīgi bija sekojuši līdzi visam, kas notiks WRC sacensībās, un ar sev raksturīgo rūpību sagatavojuši īstus čempionu auto - "Toyota Celica", "Subaru Impreza" un "Mitsubishi Lancer". Tie ir nosaukumi, kas vēl šodien tiek lietoti rallija sacensībās.

90.gadi arī personāliju ziņā nesa spilgtas zvaigznes - spānis Karloss Sainss, francūzis Didjē Oriols, visu laiku un tautību rallija fanu mīlulis, skots Kolins Makrejs, somi Juha Kankunens un Tomijs Makinens, kura četri pēc kārtas izcīnītie pasaules čempiona tituli šķita kaut kas vienreizējs un nepārspējams.

Taču tad pienāca 21. gadsimts, kas nesa atkal jaunus tehniskos risinājumus, jaunus uzvarētāju vārdus un jaunus rallijus. 1997. gadā tika ieviesta "World Rally Car" klase, kas aizstāja A grupu. Un tā pasaules rallija čempionātā atgriezās eiropiešu ēra - pasaulē ātrākās un izturīgākās automašīnas bija "Peugeot", "Ford" un "Citroen", lai gan savas pozīcijas ne labprāt atdeva arī japāņi - 2001. un 2003. gadā pasaules čempionu titulu ieguva "Subaru" ar brita Ričarda Bērnsa un norvēģa Petera Solberga palīdzību.

Pēc Tomija Makinena aiziešanas no WRC viņa vietā nāca cits ātrs soms - Markuss Gronholms, kurš iemantoja visu pasaules fanu un žurnālistu mīlestību ar savu lielisko humora izjūtu, tiešo runu un ātro braukšanu, kur netrūks ne uzvaru, ne iespaidīgu avāriju. Pretstats mutīgajam somam bija inteliģentais, rudais anglis Ričards Bērnss, kura diemžēl vairs nav starp dzīvajiem - 2005. gadā viņš zaudēja cīņā ar vēzi.

21.gadsimta pirmajā desmitgadē pirmo reizi WRC vēsturē nopietni sāka runāt par Austrumeiropu, jo līdz tam labākie WRC piloti nāca no Somijas, Francijas, Lielbritānijas, Skandināvijas. Sevi pasaules rallija sabiedrībā skaļi un pārliecinoši pieteica Igaunija - iesācis WRC startēt ar privātu un valsts atbalstu, 2001. gadā "Subaru" rūpnīcas komandā nonāca igaunis Marko Martins, kurš pēc diviem gadiem Akropoles rallijā izcīnīja savu pirmo WRC uzvaru. 2004. gadā viņš pasaules čempionāta kopvērtējumā palika trešais, un, iespējams, būtu reiz kļuvis par čempionu, ja ne avārija 2005. gada Lielbritānijas rallijā, kas paņēma Martina stūrmaņa Maikla Pārka dzīvību. Ar to arī beidzās Martina gaitas WRC.

Sākot no 2004. gada WRC statistiku iegaumēt ir vienkārši - čempions deviņus gadus pēc kārtas ir francūzis Sebastjens Lēbs, kurš visu savu rallija karjeru bijis uzticīgs vienai auto markai - "Citroen".

Kas attiecas uz autoražotājiem, viens pēc otra no autoražotāju ieskaites pazuda "japāņi", tāpat kā pirms tam itāļu "Lancia" un vācu "Audi". Savu WRC programmu slēdza "Toyota", "Mitsubishi", "Subaru", tikai "Ford" turpināja krāt WRC statistiku un tīri veiksmīgi - neskatoties uz Lēba tituliem, "BP-Ford WRT" divus gadus pēc kārtas nocēla francūžiem uzvarētāja kausu autoražotāju komandu vērtējumā.

Kas attiecas uz rallijiem, to ģeogrāfija ir salīdzinoši nemainīga - ātrumposmus, kas izmantoti 70. gados, bieži vien iekļauj arī šodienas rallijos, īpaši Montekarlo un Somijas rallijos, kas ir leģendas paši par sevi. No tradicionālajām zemēm, kas uzņem WRC, ir minamas arī Lielbritānija, Spānija (Katalonijas rallijs), Zviedrija, Austrālija, Portugāle, Argentīna. No kalendāra gan ir pazuduši tādi leģendāri posmi kā Safari rallijs Kenijā, Jaunzēlandes rallijs, toties nākušas klāt jaunas valstis - Kipra, Vācija, Polija, Īrija, Meksika, Sardīnijas sala Itālijā vai Elzasa Francijā. WRC kalendārs ir "mainīgs lielums".

Jubilejas, 2013. gada pasaules čempionāts sākas kā tradicionāli ierasts - ar Montekarlo ralliju, un šī sezona pēc deviņu gadu pārtraukuma dos jaunu WRC čempionu. Tas nu ir pavisam droši, jo Sebastjens Lēbs ir atvadījies no regulāra starta pasaules čempionātā un pārējiem nu ir visas iespējas izdarīt jaunu ierakstu WRC statistikā.