WRC čempions Luiss Moija: rallijs man ir devis visu!

Gadsimtu mijā Luiss Moija un viņa pilots Karloss Sainss bija viena no spēcīgākajām ekipāžām pasaules čempionātā (WRC), un arī viņu konkurenti bija izcili - soms Tomijs Makinens, skots Kolins Makrejs, kas rallija sacensības padarīja par izcilām "izrādām", bet sportistus - par miljonu elkiem.

Lai gan Sainss un Moija pasaules čempiona titulu izcīnīja divreiz, pasaules autosporta līdzjutēju atmiņā viņi palikuši ar pāris iespaidīgām avārijām un dramatisko, sirdi plosošo titula zaudējumu 1998.gadā, tad viņu "Toyota Corolla WRC" motors neizturēja 400 metrus pirms finiša līnijas un tituls tika Makinenam. Kā portālam "Delfi" atzina Moija, vēl joprojām nepaiet neviena diena, kad viņam kāds par šo dienu neatgādinātu.

Atvadījies no pasaules rallija čempionāta, Moija nekur no tā patiesībā neaizgāja - pieredzējušo spāni pie sevis aicināja gan sacensību organizatori, gan rallija komandas, un šobrīd viņš pārstāv vācu autoražotāju "Volkswagen" komandas marketinga un kominikāciju nodaļu.

Nupat aizvadītā "LOTOS 71th Rally Poland" laikā Luiss Moija laipni atlicināja laiku nelielai sarunai ar portālu "Delfi".

Ievēroju, kā jūs Pasaules kausa izcīņas spēli vērojāt, tērpies Spānijas izlases kreklā. Šis pasaules čempionāts gan jums sagādājis maz prieka…
Tas ir ļoti bēdīgs stāsts! Spānijas komanda aizvadīja divas ļoti vājas spēles un tas bija pārsteigums visai pasaulei. Es zinu, ka spāņiem šis turnīrs nebija viegls, jo pirms tam bija izcīnīts gan pasaules, gan Eiropas čempionu tituls, ko pirms tam neviena komanda nebija sasniegusi. Taču mēs gaidījām, ka izlase tiks vismaz līdz ceturtdaļfinālam! Pirmā spēle vispār bija katastrofa!
Man ļoti interesē futbols. Dažreiz es pats komentēju spēles radio. Komentēju iepriekšējā Pasaules kausa mačus, "FC Barcelona" spēles. Man tas patiešām patīk!

No kurienes Jums šāda futbola pieredze?
Man patīk sports! Patīk statistika. Kad esmu mājās, pērku visas četras Spānijā iznākošās sporta avīzes un daudz laika pavadu, tās lasot.
Man arī pašam patīk sportot, es piedalos peldēšanas sacensībās garajās distancēs atklātā ūdenī. Es nevaru dzīvot bez sacensībām!

Tad kā Jūs jūtaties administratīvā amatā?
Arī tas man patīk! Rallijā esmu strādājis visdažādākajos amatos - esmu bijis stūrmanis, strādāju Spānijas Automobiļu federācijā, palīdzēju organizēt Spānijas un Jordānijas WRC posmus, biju sporta direktors "Subaru" komandā un vienīgais, kur vēl nebiju pamēģinājis savus spēkus, - mārketings un komunikācijas. Un man patīk šis darbs! Man patīk sarunāties, komunicēt.
Mēs, cilvēki, bieži vien aizmirstam atdarīt. Man rallijs ir devis visu, un ne tikai man, visai manai ģimenei - pateicoties rallijam, mani bērni ieguva labu izglītību, varēja mācīties privātās augstskolās, un tagad šī ir mana iespēja kaut ko dot rallijam. Es varu runāt ar cilvēkiem, pārliecināt viņus, izskaidrot mūsu sporta veidu un iesaistīt tajā jaunus cilvēkus!

Vai motoru sportam esat pavisam pārvilcis svītru?
Reizēm mēs ar Karlosu izbraucām kādu ralliju, jo līdz šim gadam arī viņš bija "VW" komandā. Piedalījāmies klasisko automašīnu rallijā Sanmarīno, divos rallijos Spānijā, bet tagad Karloss ir uz trim gadiem "Peugeot"…

Draudzība cauri?
Nē, nē, nē (smejas). Mēs joprojām esam draugi. Braucot kopā ar Karlosu, es mācījos, kā ir būt profesionālim, kā ir jāstrādā, kā ir jāatdod sevi visu, lai kļūtu par labākajiem. Bet vairs es to nevaru - fiziski varbūt esmu pat labākā formā nekā agrāk, jo ir vairāk laika treniņiem, bet mentāli vairs ne.

Karloss Jūs neaicināja sev līdzi uz Dakaru?
Aicināja, bet man nekad nav patikušas šīs sacensības, es tās uzskatu par pārāk bīstamām. Turklāt Karloss ir ļoti fokusēts, viņš strādā ļoti, ļoti smagi, un es to vairs nevaru atļauties - esmu bijis rallijā 20 gadus, no kuriem 15 - kā profesionāls stūrmanis, un man pietiek. Man ir 53 gadi un es dodu priekšroku tam, ko daru pašlaik - runāšanai (smejas).

WRC vēsturē jūs iegājāt ne tikai ar uzvarām, bet arī ar vienu no dramatiskākajiem zaudējumiem rallija vēsturē, kad puskilometru no finiša zaudējāt titulu un Jūs dusmās ar ķiveri izsitāt mašīnas logu..
Kopš tās dienas, kopš 1998.gada novembra nav nevienas dienas, kad man kāds neatgādinātu par šo notikumu…
Tas bija briesmīgs brīdis. Mēs pazaudējām titulu, kas bija gandrīz jau izcīnīts, kad 400 metrus pirms finiša uzsprāga mašīnas dzinējs. Mēs bijām profesionāļi, mums bija jācīnās līdz galam - es atvēru dzinēja pārsegu un redzēju, ka motorā ir caurums, bet tik un tā teicu Karlosam - mēģini viņu iedarbināt, Dieva dēļ! (Trata de arrancarlo por Dios!) Šī frāze un mana balss Spānijā ir kļuvusi mizlīgi populāra, un reizēm mani atpazīst cilvēki, kas pat nezina mani sejā. Nupat braucu ar taksometru, un, kad nosaucu adresi, šoferis, jauns pusis, atpazina manu balsi un uzreiz nocitēja - mēģini viņu iedarbināt, Dieva dēļ!

Šodien WRC braucēji gan nav tik emocionāli, kādi bijāt savulaik jūs un jūsu kolēģi…
Nav tik traki. Piemēram, Jari-Mati Latvalu es saucu pat "latīņamerikāņu somu" - viņš ir ļoti atklāts, emocionāls puisis. Somi parasti ir mierīgi, ieturēti, bet viņš ir smaidīgs, runātīgs. Sebastjens Ožjērs savukārt ir ļoti harizmātisks, spēcīga rakstura cilvēks.
Ir daži izcili čempioni, lieliski piloti, kam pietrūkst šīs harizmas, šķiet, ka vienīgā vieta pasaulē, kur viņš ir laimīgs, ir pie automašīnas stūres.

Ja Jums būtu iespēja uz pusdienām uzaicināt jebkuru no šodienas vai pagātnes rallija personībām, kurš tas būtu?

Grūts jautājums. Nezinu… Es domāju - Karlosu. Viņš ir mans labākais draugs un man patiešām patīk būt kopā ar viņu. Karloss dzīvo Madridē, es - Barselonā, bet mēs joprojām sazvanāmies, satiekamies.

Polija ir atgriezusies WRC apritē un "paķērusi līdz" Lietuvu - kāds, Jūsuprāt, ir šis rallijs?
Šis ir atšķirīgs rallijs, ļoti ātrs. Tie ātrumposmi, ko es Polijā redzēju, ir ļoti droši, jo nav ceļmalās nav koku. Lietuva ir cits stāsts - tur ir šauri ceļi, arī ļoti ātri, un koki ārmalās. Taču kayram rallijam ir jābūt savam raksturam - Grieķija ir smaga, Korsika ir asfalts, Polija ir pa ātrām pļavām, Lietuva - starp kokiem. Un tas ir labi.