Latvijas 'superierocis' Eiropas rallijkrosā - Jānis Baumanis  (6)

Ņemot vērā, ka autosportā Jānis iesaistījās salīdzinoši vēlu, tikai 16 gadu vecumā, bet rallijkrosā ir tikai divas sezonas, uzvaras nu jau divos Eiropas čempionāta posmos un atrašanās kopvērtējuma trešajā vietā ir vērtējama kā sensācija.

Portāls "Delfi" Jāni uz sarunu aicināja brīdī, kad viņš gandrīz tikko bija izkāpis no lidmašīnas, atgriežoties no "RX Lites" rallijkrosa automašīnas testiem Zviedrijā, un varēja atklāt arī dažu labu noslēpumu saistībā gan ar šiem testiem, gan nākotnes plāniem.

- Kādas emocijas un pārdomas pēc "RX Lites" testiem?
- Ļoti noguris vēl esmu. Piecos no rīta bija lidmašīna, domāju, ka jutīšos neizgulējies, bet nonākot trasē rokas trīcēja, kā gribējās braukt, ka tik ātrāk mašīnā tikt iekšā!
Ar pilnpiedziņas mašīnu ar drošības karkasu nebiju iepriekš braucis, tikai ar ielas "evolūcijām" un "imprezām". Turklāt motors aizmugurē! Pirmo reizi izbraucot trasē, biju šokēts - kā auto var tik labi vadīties! Tie, kas ir braukuši ar "poršēm", kam arī motors ir aizmugurē, zina, ka tas auto vadās ļoti labi. Bet te vēl bija jābrauc sportiski, un vēl pāris tramplīni trasē. Taču ar visu to komandas vadītājs pēc testiem atzina, ka es esmu trasi izbraucis daudz precīzāk nekā tas puisis, kas ar to auto startē jau divus gadus.

Patiesībā iemesls, kāpēc man bija testi ar "RX Lites" mašīnu, ir tas, ka sezonas priekšpēdējā posmā Turcijā startēšu šajā klasē! Vajadzēja pārbaudīt, vai man patīk un sanāk, un man viss ļoti patika un labi sanāca. Uz Turciju līdz ar to varēšu braukt kaut nedaudz sagatavojies. Sacensības notiks F-1 trasē, kas pārveidota rallijkrosam, bet neviens nezina, kāda tā būs.

Tās ir pilnīgi nesalīdzināmas lietas - mans tagadējais priekšpiedziņas "Renault Clio" un pilnpiedziņas "Lites"! "Renault" ir 250 zirgspēku un ar to ir jābrauc ļoti precīzi, jāievēro trajektorijas, "Lites" ir 310 ZS un četri velkošie riteņi.

Patiesībā tas nav pārsteigums, ka man tik labi gāja ar "Lites", kas ir maza, ātra "raķete" - tāpēc, ka tā vadāmības ziņā atgādina bagiju, īpaši uz grants. Bet lai apgūtu šo auto, man ir vēl ļoti daudz jāmācās un jātrenējas. Taču vakar, kad kāpu lidmašīnā uz mājām, man pienāca īsziņa no komandas vadītāja - paldies par perfekto braukšanu, tiekamies Francijā! Patīkami apzināties, ka testi bija labi.

Redakcijas piebilde: "Supercar RX Lites" klasē sacensības notiek paralēli rallijkrosa pasaules čempionātam – šī klase tika izveidota kā jauno, perspektīvo braucēju ātrākais un  labākais tilts uz "Supercar" klasi.

- Cik saprotu, šie bija testi ar skatu uz nākamo sezonu?
- Jā, protams! Uz "Supercar", kur šogad brauc Reinis Nitišs, mēs varētu pāriet 2016. vai 2017.gadā, bet sākumā man ir jāiegūst pieredze, pieredze, pieredze - visā, kas saistās ar šo aizraujošo sporta veidu, jāiegūst stabilitāte trasē, jāiemācās perfekti izjust mašīnu un regulējumus, lai var mehāniķiem dot precīzas norādes un vēl 1000 lietas, kuras pat visas nevar uzskaitīt. Tad var kāpt iekšā "superkārā". Bet tā kā es ar mašīnu braucu tikai otro gadu, bet autosportā kopumā esmu tikai sešus gadus, vēl daudz jāmācās. "Supercar", protams, skan lieliski, taču tu nevari uzlekt augstāk par sevi.

Tāpēc es pagaidīšu, iegūšu pieredzi, stabilitāti un dabūšu ātrumu trasē, un tad jau braukšana būs attīstījusies tiktāl, lai pārietu uz spēcīgāko klasi. Piemērs man ir soms Džonijs Vīmans, kurš pagājušo sezonu Amerikā brauca "Lites" klasē, uzvarēja visos posmos un ieguva tiesības aizvadīt vienas sacensības ar "Supercar". Tagad viņš ir dabūjis sponsorus un brauc visu sezonu "superkāros"!

Izdarīšu to darbu, kas man "Super 1600" klasē darāms un tad jau skatīsimies tālāk. "Super 1600" prasa ļoti precīzu braukšanu, šai klasē var iegūt stabilitāti un ātrumu. "RX Lites" jau var sākt apgūt regulēšanas nianses, pielāgojot mašīnu katrai trase, un tas prasa, lai tu jūti mašīnu. Varu atzīt, ka es uzreiz sajutu "Lites" mašīnu, bet ne tik labi, lai nobraucot piecus apļus, varētu pateikt mehāniķiem, kas ir jādara. Vajadzēja desmit...

- Kā Tu "jūti" mašīnu?
- Kā visi - ar pēcpusi (smejas). Arī mūsu komandas vadītājs saka - tas ir vienīgais veids, kā sajust mašīnu. Varbūt parupji skan, bet autosportā mēdz teikt - jo "plānāka" āda uz dibena, jo labāk jūti auto.

Mašīnu jājūt ar visu - acīm, ausīm, rokām, caur stūri, pedāļiem. Kad iebrauc līkumā, sajūti, vai viņa izslīd, kā piezemējas tramplīnā, vai ir par mīkstu vai par cietu. Tas viss ir jāsaprot, lai var komandas mehāniķiem dot precīzas norādes.

- Nav tā, ka Tev tagad visai īsā laika posmā ir ļoti daudz kas jāapgūst, ko citi "krājuši" pamazām, sākot no agra vecuma, no kartingiem?
- Jā, bet es nesūdzos, man tas šķiet baigi interesanti. Varbūt reizēm ir tā, ka informācijas ir par daudz, un ir sarežģīti visu "sagremot".

Par to pašu Zviedrijas posmu - es nespēju atslēgties, "laist gar ausīm" troksni, nakšņojot trasē, kur kāds regulē motoru vai fani rīko "festivālus", varbūt vēl neesmu tik psiholoģiski spēcīgs. Man vajag pēc sacensībām aizbraukt prom, lai varu atpūsties un sagatavoties nākamajai dienai. Man pilnīgi pietiek ar tām divām dienām, kad pa 10 - 12 stundām pavadu trasē, tas ir kā pilna darba diena.

Vai, piemēram, kā izskatās trase, kad tu to pirms sacensībām izstaigā kājām, un kad brauc - tas ir pavisam cits skatu punkts! Bet tagad jau es jūtu un zinu, kā kurā vietā mašīna uzvedīsies un kas man būs jādara sacīkstes laikā. Nu jau no trases shēmas varu pateikt, kā būs jābrauc, uz vietas piekoriģējot tikai nianses - pozitīvs vai negatīvs līkums, kādas ir apmales iekšmalās, kā tramplīns "metīs".

- No kurienes Tu tā pēkšņi parādījies autosportā?
- Piedzimu Jelgavā. Mans tētis Andris 18 gadus braucis rallijā, un es, vēl mammai vēderā esot, braucu uz sacensībām - ne skatīties, bet "klausīties". Joprojām atceros tēta "žigulīša" skaņu, kad viņš brauca garām! Visa ģimene braucām uz sacensībām, kur tētis startēja, kā tagad viņš ar mammu brauc man līdzi.

- Tad jau tev ienākšana autosportā bija kā visiem - pirmais izbrauciens ar auto, kad vēl nevar ne stūri, ne pedāļus aizsniegt?
- Nē, tā gan man nebija. Nebiju kā Reinis Nitišs vai Konstantīns Calko, kuri brauc sacensībās no sešu gadu vecuma! Kaut kā man nebija domas, ka vajadzētu startēt sacensībās.

Ar mašīnu pirmo reizi braucu salīdzinoši ļoti vēlu, kad man bija jau septiņi gadi, un arī tad tētim klēpī. Bet "apritē" visu laiku biju - prasīju, lai mani ved uz īres kartingiem Mežciemā, uz Jelgavu, Kandavu, ar vecotēvu gāju uz trasi Jūrmalā, es kartinga pedāļus nevarēju aizsniegt, bet braukt patika.

Pirmās tādas tīri profesionālās sacensības man bija tikai 16 gadu vecumā. 2007. gadā iegādājāmies kroskartu, izbraucām Latvijas čempionātu, tad izlēmām 2008. gadā kopā ar Ralfu Sirmaci doties uz NEZ rallijkrosa čemionātu, kurā izcīnīju trešo vietu un tad, redzot tās lielās mašīnas, cīņu, gada beigās tētim teicu - man ir mērķis! Tas ir tas, ko gribu kādreiz pamēģināt. Nākamā gada beigās plānojām, ko darīt, bet es vēl nejutos gatavs pārkāpt mašīnā, tāpēc turpinājām ar "bagijiem". Gājām optimālo ceļu - vispirms jāsāk ar aizmugures piedziņu, tad jāapgūst priekšpiedziņa, un tad jau var pārkāpt pilnpiedziņā.

Kad sāku braukt ar mašīnu, daudzi teica - tev nekas nesanāks, jo bagijs ļoti atšķiras no priekšpiedziņas auto. Ar bagiju, kamēr sasniedz 100 km/h, četras sekundes "jātur" 16 tūkstoši apgriezienu, tur ir sānslīdes, tramplīni. Tu iekāp priekšpiedziņas mašīnā un nekā no tā nav - ne 16 000 apgriezienu, ne sānslīžu, ir jābrauc taisni, pa vienu trajektoriju, tīri un smuki, "jāspēlējas" ar gāzi. Iegādājāmies no Reiņa Nitiša mašīnu, visu sezonu bija labi rezultāti, ātrums, taču cīnījāmies ar tehniku - vienīgais, ko nenomainījām sezonas laikā, bija izpūtējs. Varbūt mans braukšanas stils nebija piemērots, varbūt braucu pārāk agresīvi, taču no 12 sacīkstēm 11 finišēju un astoņās paliku otrais.

Šogad aprīlī radās iespēja piedalīties Eiropas čempionātā, ar tēti ilgi prātojām - kurā komandā, cik posmus, ar ko un kā darīsim, bet tad nolēmām - ja brauc čempionātu, tad visu un cenšamies no tā kaut ko iegūt! Bija vairāki varianti, bet, paldies Dievam, ka viss sakrita tā, kā ir tagad! Nonācām  "SET Promotions" komandā, viss notika zibenīgi ātri - burtiski pāris stundu laikā Uģis Traubergs un Aigars Nitišs, Reiņa tētis, sakārtoja iespēju veikt testus Francijā. Telefona zvani, jautājumi - atbildes, un beigās Uģis zvana tēvam un saka - pērc biļeti uz testiem! Viss notika kā pasakā, lidojot uz Parīzi visu ceļu domāju - kas mani sagaida, kāda būs mašīna, kāda būs komandas attieksme pret mani, ne viņi zināja, kas es tāds esmu un kā braucu, kā viņi mani pieņems, zināju to, ka komandas vadītājs Jusi Pinommaki bija jautājis Uģim Traubergam un vēl pāris cilvēkiem, kas es par "putnu" kā braucējs, kā cilvēks. Sēžot lidmašīnā, apzinājos, ka daudzi cilvēki ir man uzticējušies un nevaru nevienu pievilt, un tā bija tiešām laba sajūta! Trasē ierados atbildības un apņēmības pārpilns!

Francijā aizvadīju pirmos testus, kur ātri pielāgojos mašīnai un kāpināju tempu tā, kā to no neviens tobrīd manis ne gaidīja, ne prasīja. Dienas laikā spēju uzrādīt tās trases ātrākos apļa laikus un testu vidū jau braucu "Super 1600" klases līderu laikos. Komanda ātri saprata, ka es būšu braucējs un pēc testiem visi smaidījām!

Pēc testiem tēvs noslēdza līgumu ar komandas vadītāju uz diviem posmiem - domāju, komanda mani gribēja pārbaudīt reālās sacensībās, tādēļ arī sākumā līgums bija tikai uz diviem posmiem, bet pēc Portugāles, kur ieguvu trešo vietu vienā no sarežīģītākajām trasēm (lai gan man pašam tā tāda nešķita!), plāns bija skaidrs, gan mums gan komandai. Anglijas posma laikā Pinomaki pateica tēvam, ka vēlas turpināt sadarbību ar mums gan uz šo, kā arī uz tuvāko pārskatāmo nākotni.

- Kura ir sarežģītākā trase, kur esi braucis?
- Beļģija un Elvas trase Igaunijā, pie Tartu - ļoti šaura, ar betona apmalēm. Šaurākā vieta ir 4,5 metri un pa abām malām betona bloki.

Beļģijā ir divi ļoti viltīgi tramplīni, tajā trasē vajadzēja ļoti daudz strādāt, bet man viņa padevās jau no pirmajiem braucieniem. Man izdevās perfekta sacīkste, tur paņēmu "visu banku" - uzvara "hītos", pusfinālos un finālā!

Eiropas čempionātā visas trases ir sarežģītas, izņemot varbūt Angliju.

Norvēģijas posms bija manā dzimšanas dienā - pamodos no rīta jau smaidīgs, saule spīd, braukt gribējās, ka maz neliekas, vēl cilvēki nāk klāt un apsveic, lieliska sajūta. Pēc brīvajiem treniņiem sapratu - šī ir mana diena! Tā ari bija. Naktī lija spēcīgs lietus, bet trase sāka žūt, bet vietām bija peļķes. Ļoti slidena trase. Domāju, Norvēģijas trasē man ļoti palīdzēja autokrosa pieredze - pāris līkumos bija "jāaizāķē" ritenis aiz grants maliņas un dabūju ap divu sekunžu pārsvaru. Beigās konkurenti to "uzķēra", bet bija jau par vēlu.

Somijas posms bija interesants - stāvam uz starta, lietus gāž kā ar spaiņiem, slotiņas nejaudā tīrīt stiklu, bet braucienu atcelt nevar, jo ir tiešraide. man bija neērtākā pozīcija - startēju no otrās rindas ārmalā, bet neticamā kārtā sanāca labs starts, pirmajā līkumā bija grūstīšanās, par mata tiesu aizspraucos garām uz otro vietu. Tad ir tramplīns ar sekojošu atpakaļejošu kreiso līkumu - pametu acis blakus, un tur ar aizmuguri pa priekšu brauc man garām Zaigumennovs… nedaudz trāpīja man, bet es "izglābos" un aizbraucu tālāk. Pēc tās sacīkstes gan bija milzīgs nogurums, divas dienas to izgulēju.

Arī Zviedrijas posms nebija garlaicīgs. Trase ļoti interesanta, ar lielu tramplīnu un milzīgs fanu pūlis, 40 tūkstoši! Ar viesnīcām tur švaki, tāpēc braucām tur ar savu ģimenes draugu kemperi un palikām trasē. Piektdienas naktī tur reāls "tusiņš", tad vēl blakus kāds līdz trijiem no rīta motoru regulēja. Pamodos neizgulējies, bija grūti. Trasē biju pārāk agresīvs, un diskvalifikācija, cik pamatota – lai nu paliek. Katrā ziņā kārtīga pieredze tika iegūta gan pašam, gan komandai.

Uz Beļģiju jau braucu ar vienu domu - uzvarēt. Arī komandas vadība teica, ka ne par ko citu nav vērts domāt, kā tikai par pirmo vietu. Pirms trešā "hīta" visi prasīja, kā tikšu ar Zagumennovu galā, jo viņam izdevīgāka starta pozīcija. Atsmēju, ka vienkārši - "izcelšu" startu un aizbraukšu garām. Un tā arī sanāca. Pārsvars bija vairāk kā četras sekundes, kas rallijkrosā skaitās milzīgs!

- Kā Tu trenē reakciju?
- Man telefonā ir reakcijas aplikācija, ar ko var pirms starta "patrenēties". Ļoti labs reakcijas treniņš ir, kad tev aiz muguras kāds met pret sienu bumbiņu, un tev tā ir jānoķer, nezinot, no kuras puses to bumbiņu metīs. Un vēl ir labs treniņš, mēģinot noķert banknoti starp pirkstiem.

- Kādām trasē tu dod priekšroku, ko dari, kad "nebraucas"?
- Man nav trases, kas nepatiktu, jo man patīk braukt! Protams, ir vietas, kas, izstaigājot trasi pirms sacīkstēm ar kājām, šķiet "bailīgas", bet vēlāk, braucot arvien ātrāk un ātrāk, pierod pie visām "neforšajām" vietām un vari izbaudīt braucienu. Kā mums komandā norāda - braucieni ir jāizbauda! Man tādā ziņā ļoti patīk "SET Promotions", un es labprāt turpinātu ar viņiem sadarbību, nav šobrīd plānos kaut ko mainīt, un iesim uz priekšu kopā ar viņiem. Cik tālu – tas ir laika jautājums. Ļoti gribētos kaut ko grandiozu paveikt kopā un ceru arī, ka viņiem plāni izdosies! Tā ir fantastiska un draudzīga komanda, ar visiem ir patīkami parunāt, ne tikai par autosportu, bet arī ar dzīvi!

- Tu ar Reini būsiet uztaisījuši Latvijai visiespaidīgāko reklāmu rallijkrosā - tagad komandas droši zina, kur meklēt jaunus talantus!
- Zinu, ka Latvijā ir vēl pāris jauniešu, kas varētu nākotnē parādīt sevi rallijkrosā, piemēram, Ingus Beļakovs. Esmu redzējis, kā viņš brauc, ambiciozs jauns puisis, un ja aizies tālāk uz "lielo" rallijkrosu, būs viens no vadošajiem. Tagad visi zina, ka Latvijā ir ātri braucēji! Un bez ambīcijām rallijkrosā nav, ko darīt…

- Kāpēc Tu esi izvēlējies 99. numuru?
- Labi izskatās uz mašīnas, un angliski arī skan labāk nekā, piemēram, 37...