Haralds Šlēgelmilhs: startēšana F-1 man būtu bijis reāls mērķis  (39)

Šajā sarunā, kuras pilno versiju varat lasīt jaunajā e-žurnāla ENERGY numurā, Haralds atklāja gan savas līdzšinējās karjeras lielākās veiksmes, sasniegumus un neveiksmes, gan padalījās ar saviem nodomiem uz nākamo sezonu. Turklāt Haraldam ir kompetents un pamatots viedoklis par to, kāpēc igauņi starptautiska līmeņa sacīkšu braucēju talantu jomā gan kvalitātes, gan kvantitātes ziņā ir mums priekšā un ar ko mums jāsāk, lai uzlabotu situāciju.

- Kas Tu esi šobrīd? Sacīkšu braucējs, uzņēmējs vai slavenība?
- Slavenība noteikti nē. Man liekas, ka Latvijā tas īsti nemaz nav iespējams, jo mēs tāds mazs pīļu dīķis vien esam. Vienīgais, kas sevi varētu uzskatīt par slavenību Latvijā, ir Renārs Kaupers, kurš patiesībā ir ļoti piezemēts un arī sevi neuzskata par slavenību

- Tātad slavenība Tu neesi, bet uzņēmējs vai sacīkšu braucējs?
- Es teiktu, ka man ir izdevies pēdējo gadu laikā tā veiksmīgi apvienot sirds lietu ar biznesa aktivitātēm. Respektīvi, darīt to, ko man patīk un ar to arī nopelnīt naudu. Lielā mērā tas notiek caur 333 sporta kompleksu, kur es katru dienu redzu priecīgus cilvēkus, kas ir izgājuši drošas braukšanas apmācību, vai izbraukuši ar kartingiem, vai piedalījušies korporatīvos pasākumos.

Paralēli es vēl cenšos nodot savas zināšanas tālāk, kā pilotu treneris gan formulu braucējiem, gan kartingistiem. Arī tur es paprasu savu atlīdzību un man ir gandarījums, ka manas zināšanas tiek novērtētas un liktas lietā. Līdz ar to sanāk tāds sajaukums – ne īsti biznesmenis, ne īsti autosportists, bet es daru to, kas man patīk un ar to arī nodrošinu savu iztiku. Tomēr jāatzīst, ka lielā mērā šobrīd tas uzsvars ir nevis uz mani, kā uz sportistu, bet uz uzņēmēju. Lai gan, protams, man ļoti pietrūkst sacīkstes un tāpēc nolēmu arī piedalīties tajā "gonkā" Hokenheimā un tagad jau ir doma, ka varētu visu nākamo sezonu startēt.

- Pie tā mēs noteikti vēl atgriezīsimies, bet vispirms pastāsti, kā Tu ikdienā uzturi sevi fiziskajā formā un vai trenējies tik bieži kā aktīvā pilota karjeras laikā?
- Vakar es skrēju 10 kilometrus gar jūru, šorīt no rīta biju trenažieru zālē. Vēl dienu iepriekš piedalījos galda tenisa turnīrā kopā ar Andi Neikšānu un citiem ātriem puišiem. Var teikt, ka es sevi visu laiku uzturu formā. Turklāt man ir sava sporta kartinga komanda, kurā mums šogad ir 10 jaunie braucēji, kas piedalījās vairākās vietēja mēroga sacensībās. Līdz ar to arī es pats regulāri iekāpju sporta kartingā un es sevi tādā veidā uzturu labā formā – spēks, izturība, reakcija, koordinācija.

- Tātad, ja rīt Tev piedāvātu sēsties Formula 3 mašīnā, tev nebūtu nekādas problēmas ar fizisko sagatavotību?
- Nekādu problēmu!

- 2007.gadā Tu startēji "Formula 3 Euroseries" čempionātā, kas manuprāt vismaz no braucēju sastāva viedokļa bija viens no augstākā līmeņa čempionātiem, kuros esi piedalīties. Tur startēja četri nākamie F-1 piloti: Romēns Grožāns, Niko Hilkenbergs, Sebastjans Buemī un Kamui Kobajaši. Vai atceries kurā vietā Tu paliki?
- Es biju kaut kādā padsmitajā vietā kopvērtējumā un kopā bija pie 30 formulām uz starta.

- Bet Tev bija arī viena uzvara!
- Jā, bija arī uzvara, bet gads kopumā bija visai traks - "Euroseries" tobrīd bija pats spēcīgākais F3 čempionāts, jo GP2 tikai sāka attīstīties. Tolaik "Euroseries" startēja vairākas ārkārtīgi spēcīgas un pieredzējušas komandas ASM (tagad ART), "Manor", "Prema PowerTeam" un citas. Mēs ar mazo austriešu komandiņu "HS Technik" nolēmām, ka iesim no Vācijas čempionāta uz "Euroseries" un cīnīsimies ar viņiem.

Tā bija unikāla pieredze. Visiem pirms sezonas bija ļoti daudz testu dienas, kamēr mēs piedalījāmies tikai sešās testu dienās un turklāt mums bija vecā aerodinamikas paka. Man tolaik bija viens datu inženieris, kurš bija jaunāks par mani, viens inženieris un viens mehāniķis. Un viss. Bija interesanta sajūta tur, "padokā" stāvēt pretim tādiem grandiem. Līdz ar to tas bija gads, kad man pašam bija jāuzņemas iniciatīva un pašam jāvelk uz priekšu visa komanda un jāmēģina ķert konkurenti. No sākuma mēs nebijām īpaši konkurētspējīgi, bet ar laiku mēs neatlaidīgi strādājot, pielikām savā sniegumā un progresējām. Pašam man tā bija unikāla pieredze, jo gadu iepriekš Hilkenbergu es "saliku vienos vārtos" gandrīz katrā sacīkstē. Gadu vēlāk es biju tajā pašā komandā, bet viņš pārstāvēja ASM, kas bija pārliecinoši vadošā vienība. Un pēkšņi starp mums apļa laikā ir vesela sekunde – tas bija pamatīgs trieciens arī psiholoģiskajā ziņā.

- Viens no lasītāju jautājumiem tā loģiski paturpina mūsu sarunu - vai kādā karjeras posmā Tev bija reālas iespējas pietuvoties F-1 čempionātam, ja nauda nebūtu problēma?
- Es domāju, ka pilnīgi noteikti, jo tie džeki, kas šobrīd startē F-1, turpat vien bija kopā ar mani. Es atceros, ka gatavojoties 2007.gada "Euroseries" čempionātam komandas boss bija ļoti šaubīgs par manām spējām, jo Vācijas čempionātu nevar salīdzināt ar Eiropas līmeni. Toreiz pirms sezonas mums bija testi Lursī Levī trasē Francijā un viņš uz testiem uzaicināja Adrianu Zutilu, kurš šogad startēja "Sauber" F-1 komandā, lai ar vienu formulu salīdzinātu viņa sniegumu ar mani. Zutils tolaik jau bija "Midland" F-1 komandas testu pilots un bija vinnējis Japānas F3 čempionātu. Un šajos testos es biju ātrāks par viņu. Tāpat esmu pārspējis to pašu Hilkenbergu un Buemī. Esmu absolūti pārliecināts, ka F-1 būtu bijis reāls mērķis, ja nauda nebūtu problēma. To es saku bez jebkādas iedomības.

- Tu esi startējis arī rallijā un visai nopietni tam gatavojies pie nopietniem skolotājiem. Salīdzini savu pieredzi formulu sacensībās un rallijā!
- To aizsāka mans draugs. Viņš piedāvāja braukt rallijā un mana attieksme vienmēr ir bijusi nopietna – ja braucam, tad ar nopietnu gatavošanos un atdevi. Man uzreiz gribējās arī nopietnā līmenī to darīt. Jāsaka, ka tas bija ļoti grūti, jo liela atbildība.

- Jo mašīnā bez Tevis sēž vēl viens?
- Jā un turklāt vīriešiem vispār grūti būt rallija pilotiem – viņiem ir jādara divas lietas reizē: jāklausās stenogramma un ar sekundes tūkstošdaļu jāliek lietā dzirdētais. Lai pie tā pierastu, ir vajadzīgs laiks. Tāpēc jau šogad Talsos mēs nolēmām braukt mierīgāk un arī mašīnu nevajag tādu "raķeti", kuru tikpat mēs nemākam izmantot. Ja nākamgad brauktu Talsos, tad jau varētu cīnīties par augstāku rezultātu arī absolūtajā ieskaitē. Šogad cīnījāmies par trijnieku N grupā un absolūtajā palikām ap 10.vietu. Turklāt varēja būs vēl labāk varbūt 7. vai 8.vieta, jo beigās iebraucām grāvī un zaudējām kādu pusotru minūti. Strazdes "dopā", kas ir kārtīgs grants ātrumposms, mēs bijām priekšā (Aivim) Eglem, kurš ir pagājušā gada Latvijas čempions un kurš šo "dopu" zina no galvas. Es savukārt braucu pēc dzirdes. Tāpēc varu teikt, ka šogad bija labi un turklāt arī interesanti. 

Tagad ļoti labi saprotu, kāpēc Robertam Kubicam patīk rallijs. Es apbrīnoju viņa neatlaidību. Mans sacīkšu inženieris "Zakspeed" (ADAC GT Masters komanda) bija čehs Jareks Janišs, kurš pats savulaik paguva piedalīties "Jordan" F-1 testos, un kurš ir labs Kubicas draugs. Jareks stāstīja par Kubicas neatlaidību, kas viņam ir ļāvusi atgriezties augstā līmenī pēc tik smagas avārijas. Turklāt Kubica faktiski brauc ar vienu roku, jo otra nav pilnvērtīgi funkcionētspējīga. Pērn ar visu to viņš uzvarēja WRC2 čempionātā. Cepuri nost!

- Tagad pieliksim tam klāt arī salonauto sacīkstes - esi startējis "Porsche Carrera Cup" sērijās Vācijā un šogad izmēģināji arī GT "Mercedes" versijā. Kā to var salīdzināt ar formulām un ralliju?
- Salonauto ir daudz lielāks komforts un fiziski ir krietni vieglāk braukt, jo nenogursti tik ļoti, lai gan no otras puses salonā vienmēr ir liels karstums. Tomēr fiziski ir vieglāk, īpaši, ja salīdzina ar formulu. Turklāt trasē ir pieļaujami arī nelieli kontakti – var pagrūstīties. Viss notiek lēnāk un smadzenēm ir vairāk laika apstrādāt informāciju un pieņemt lēmumu. Savukārt iegūt mašīnas pilotēšanas izjūtu ir grūtāk, jo mašīna ir smagāka, tai ir vājāka aerodinamika un bremzes.

- Paturpinot par "ADAC GT Masters", Tu nostartēji ļoti atzīstami. Komandas pamatsastāva braucējs Luka Ludvigs bija ļoti apmierināts. Vai tas var pavērt iespēju pilnai sezonai?
- Jā, iespējas ir ļoti reālas, bet plāna vēl nav. Komandas padomdevējs un mana komandas biedra Lukas tēvs Klauss Ludvigs (bijušais DTM čempions, Lemānas 24 stundu sacīkstes uzvarētājs C1 klasē), ar kuru mums pēc tām pāris dienām esam ļoti draudzīgās attiecībās, atklāti pateica, ka vēlas, lai nākamajā sezonā es būtu Lukas komandas biedrs.

Sākotnēji viņš vispār neatbalstīja manu dalību šajā posmā un komandā, jo man nebija zināšanu par konkrēto mašīnu un arī liels pārtraukums kopš pēdējiem startiem. Tomēr pēc sestdienas starta viņš bija šokā un paziņoja, ka šajā čempionātā debijas sacīkstē neviens tā nav spējis nostartēt. Tajā vakarā viņam bija dzimšanas diena un viņš man atklāja, ka vēlas mani redzēt arī nākamgad. To pašu teica arī komandas boss.

- Tātad, cik saprotu, šobrīd ir runa par budžetu?
- Tas arī ir faktors. Komandas sponsors ir "Mobil 1", kas nedaudz atvieglo kopējo situāciju. Līdz ar to šobrīd rit pārrunas par to, kādi konkrēti būs nosacījumi, ja es startēšu visu sezonu. Tomēr man ir piedāvājumi arī no citām komandām, piemēram no "Schutz Motorsport", kas ir "Porsche" rūpnīcas komanda un palika otrajā vietā kopvērtējumā. Tāpāt arī vēl viena līderkomanda "HTM Motorsport", kas startē ar "Mercedes-Benz SLS AMG GT3" modeli, ir piedāvājusi vienošanos. Var teikt, ka trīs vadošās komandas ir izteikušas piedāvājumus man un var teikt, ka iespējas ir, bet konkrēts plāns man vēl nav.

Teorētiski pastāv iespēja, ka es varētu iztikt bez finansu piesaites, jo nostartēju ļoti labi, tomēr, protams, visas komandas mēģinās spiest uz to, ka man tas būs pirmais gads un man vēl sevi ir jāpierādā, tāpēc arī jāsedz daļa no izdevumiem. Ja būtu nobraucis visu sezonu ar tādiem rezultātiem, kā uzrādīju Hokenheimā, šaubu nav – man nebūtu jāmaksā par nākamo sezonu.

- Parunāsim par Tavu darbību ikdienā. Kā pats teici, esi aizņemts ar 333 sporta kompleksa aktivitātēm, bet vai centies nodot savas zināšanas arī jaunajiem censoņiem, kas sevi parādījuši kartinga trasēs. Kā vispār izskatās ar jauniem kartinga talantiem Latvijā – vai mums aug lietaskoki?
- Jā, es domāju, ka noteikti aug – ir, kas grib un ir, kas var. Braucēji ir un potenciāls arī. Tas, vai viņi kaut kur izsitisīes, būs atkarīgs, kā veidosies autosporta virtuve starptautiskā līmenī un neatkarīgi vai izvēlētais virziens ir formulas, GT vai rallijs.

Lai jaunais talants gribētu attīstīties, viņam priekšā visu laiku nepieciešams burkāns. Piemēram, par uzvaru konkrētā čempionātā viņš tiek pie bezmaksas iespējas startēt augstākā līmenī un varbūt pat nodrošināt sev iztiku. Tomēr šobrīd ir ļoti maz čempionātu ar tādu perspektīvu. Ja jau iesēžoties kartingā, braucējam ir skaidrs, ka lai arī cik labs viņš kļūtu, viņam vienmēr būs jāmaksā par savu startu, tad kaut kādā brīdī tas entuziasms pazūd.

Kad es braucu F3, mums bija plāns A, plāns B un plāns C, kur pie labas apstākļu sakritības nav vajadzīga savas naudas piesaiste, bet šādas iespējas visu laiku samazinās. Tagad gandrīz visur ir vajadzīga nauda. Ja nebūs visu laiku priekšā pieci, seši vadošie starptautiskie čempionāti, kurā katrā ir X pilotu vietas, par kurām nav jāmaksā un uz kurām ir vērts tiekties, tad motivācija jaunajiem zūd. Paņemsim to pašu rallijkrosu. Reinis [Nitišs] brauc "pa spici", kas ir ļoti labi, bet viņam arī jāmaksā un būs jāmaksā arī nākamgad. Lai gan arī tur vajadzētu būt sistēmai, ja esi viens no līderiem, tad tev vairs nevajadzētu maksāt par saviem startiem. Čempionātam, komandām, mārketingam būtu jābūt tādam, kas spēj uzturēt sevi no TV, reklāmas, promouteru ienākumiem.

- Šajā žurnāla numurā mums ir intervijas arī ar vairākiem jaunajiem igauņu sacīkšu pilotiem: Stens Pentuss, Kevins Korjuss, Martins Rumps, kas pietiekami augstā un starptautiskā līmenī startē formulu čempionātos. Kā tu domā, kāpēc viņi gan kvantitātes, gan kvalitātes ziņā ir mums priekšā?
- Tas vienmēr tā ir bijis un noteikti vēl pāris turpmākos gadus tā arī būs. Pirmkārt, tā varētu būt ekonomiskā situācija, kas igauņiem ir labvēlīgāka, un, otrkārt, tā ir izpratne par šo sportu kā tādu.

Turklāt arī Igaunijas Autosporta federācija noteikti paveic labāku darbu nekā mūsu federācija. Es negribu neko kritizēt, jo katrs dara tik, cik viņš var izdarīt, bet paveiktais vienmēr var būt labāks. Turklāt viņiem ir uzskatāms piemērs – Marko Asmers (savulaik Lielbritānijas F3 čempions, "Williams" F-1 komandas testu pilots), kas jaunajiem braucējiem ir pierādījums tam, ka var tur izsisties. Arī Kevins Korjuss (savulaik "Formula Renaut 2.0" čempions, bijušais "Lotus" F-1 jauno pilotu akadēmijas biedrs) ir labs piemērs. Arī kartinga sistēma viņiem ir sakārtota. Latvijā kartinga čempionāts pirms pāris gadiem tika iznīdēts un tagad attīstās "Prokart" (www.prokart.lv), kas ir tāds alternatīvs čempionāts, tomēr tur viss notiek un uz sacensībām tiek pieteikti līdz pat 200 dalībniekiem.

Pamazām kartinga vide sāk atdzīvoties un no tā tālāk var attīstīties kāds talants. Tomēr ļoti būtiski situāciju ietekmē tas, ka mums nav piemērotas trases, jo šeit (Biķernieku trasē) nevar braukt. Es pats pret to esmu atdūries, ka trūkst Latvijā atbilstošas trases. Uzskatāms piemērs - labākos mūsu kartinga komandas braucējus es sēdināju mazās formulās un mēs braucām uz Igauniju, Pērnavu, kur ir laba trase. Puiši ātri adaptējās un spēja uzrādīt labus rezultātus, tomēr arī braukt uz Igauniju nav lēti un ja te būtu trase, situācija ievērojami uzlabotos.

- Tādā gadījumā loģisks jautājums – kādi ir 333 sporta kompleksa plāni šajā sakarā?
- Mums ir lielais sapnis kaut kad nākotnē uzbūvēt lielo trasi, bet kad mēs to izdarīsim un par kādu naudu, pagaidām nav skaidrs.

- Tagad vēl pāris lasītāju jautājumi. Kāds acīmredzot ir cītīgāk sekojis Tavai karjerai un grib zināt, kāpēc neizvērtās karjera ASV, kur labi maksāja un bija iespēja pelnīt ar hobiju naudu?
- Es toreiz izbraucu pirmo posmu "Atlantic" čempionātā, kur tiešām bija labas naudas balvas – pusotrs vai viens miljons. Tāds arī bija mērķis – dzīvot no naudas balvām. Pirmajā posmā es biju ceturtajā vietā, kas bija pat ļoti labi sākumam, taču tieši tad pavīdēja piedāvājums braukt "Formula Renault 3.5" sērijās komandā, kurai it kā bija sponsors, kas visu nosedz. Es daudz nedomāju, jo tomēr tas ir augstāks līmenis. Nobraucu pirmo posmu, kas bija neveiksmīgs, jo bija avārija. Arī ar sponsoru beigu galā nekas nesaslēdzās, bet tikmēr Amerikā jau bija notikuši nākamie divi posmi un es paliku bešā.

- Bet vai ir Tev palicis rūgtums? Būtu vēlējies tur ASV kaut vienu pilnu sezonu nobraukt?
-(Ilga pauze) Iespējams, jā. Varbūt būtu iespēja izsisties "IndyCar" startēt, ko es ļoti vēlētos. Bet tur arī ir problēmas ar naudu. Es pazīstu vairākas komandas un vēl pēdējo reizi tur paviesojos 2012.gadā Lasvegasas posmā, lai uzturētu kontaktus. Taču tā sacīkste izvērtās traģiska, jo nositās Dens Veldons. Tā man bija pirmā "IndyCar" sacīkste klātienē un uzreiz redzēju tik smagu avāriju jau trešajā aplī. Tās bija šausmas, jo vēlāk paziņoja, ka viņš ir gājis bojā. Bet arī "IndyCar" starti ir ļoti dārgi – lētākais darījums pilotam uz sezonu ir 3 miljoni ASV dolāri, kas man nav reāls cipars.

- Te ir viens jautājums no lasītājas, skarbas meitenes acīmredzot. Vai Tev patīk braukt ar motociklu un vai Tev patīk baiki? Ko Tu domā par meitenēm, kas brauc ar močiem? Un vai Tev ir draudzene?
- Man patīk motocikli. Man pašam ir tāds vecs 1976.gada "café racer", ar kuru divas reizes šogad esmu izbraucis. Meitenes un moči? Man nav nekas pret to, bet domāju, ka motokross nav īpaši piemērots meitenēm galvenokārt fizioloģiskās uzbūves dēļ. Baiki – tas jau iet kopā. Mēs arī 333 trasē bieži redzam "zaķus" ar močiem un tā ir pilnīgi normāla parādība. Un draudzenes man nav.

- Vēl viens jautājums no meitenes. Ja nebūtu sācis nodarboties ar autosportu, kādā citā nozarē Tu sevi redzi?
- Ļoti sarežģīts jautājums. Es domāju, ka varētu būt kaut kas saistībā ar mākslu vai mūziku. Katrā ziņā tā ir nozare, kurā ir iespējams pašrealizēties un izpausties. Arī autosports galu galā ir sevis izpausmes veids. Tā noteikti nebūtu būvniecība, auto tirgošana vai finanšu analītiķa profesija. Kaut kas radošs, kas saistīts ar ceļošanu.

DELFI lasītājs vēlas zināt, kurš no F-1 pilotiem šobrīd Tev simpatizē visvairāk un kāpēc?
- Tad jāsāk domāt, kas tur šobrīd brauc. Šogad esmu redzējis vienu sacīksti – pirmo Austrālijas posmu. Varbūt Niko Rosbergs ("Mercedes"), jo esmu viņu saticis un simpatizē viņš kā cilvēks – ļoti tolerants, draudzīgs un pozitīvs. Ar Luisu Hamiltonu nekad neesmu runājis un man nav par viņu viedokļa. Kādreiz man ļoti patika Roberts Kubica, bet tagad varētu būt Kimi Raikonens, jo man patīk viņa "vēsā" attieksme.

Paldies par lielisko interviju un mēs visi ceram Tevi redzēt atkal sacīkšu trasēs starptautiskā līmenī!