2016. gada nogalē Serģis bija ļoti noslogots. Viņam bija sajūta, ka to nevar izturēt un ka var zaudēt garīgo veselību. Tobrīd viņš turpināja pārdot KTM motociklus, bija pārņēmis "Yamaha" motociklu tirdzniecību un 2015. gadā pārņēmis arī Ķeguma trases aprūpēšanu.
"Sapratu, ka ir par daudz," atzīst leģendārais motobraucējs. "Un 2017. gadā pārdevu KTM dīlera tiesības. Bet vislielāko adrenalīna devu saņemu, klātienē vērojot Jonasa sacensības. Vairāk man arī nevajag. Cenšos no dzīves gūt gandarījumu. Man jau ilgāku laiku nevajag ar kādu sacensties. Vaļaspriekam spēlēju hokeju."
Savulaik, uzņemoties finanšu jūgu sportā, Serģis savam pāriniekam Artim Rasmanim izvirzīja tikai vienu noteikumu – "esi gatavs fiziski noturēties kulbā 30 minūtes plus divus apļus".
Attieksme sporta sezonas laikā bija profesionāla.
"Manuprāt, nav jēgas aizbraukt 2000 kilometru tālu uz Franciju, iztērēt tūkstošiem naudaszīmju, lai pēc tam vakarā mehāniķis dzertu alu, es aizietu darīt vēl sazin ko un pret visu būtu bezatbildīga attieksme," dueta panākumu atslēgu "SestDienai" skaidro Serģis. "Man vienmēr bija viena nostādne: ja reiz sportojam, tad darām to atbildīgi. Nekad nesvinējām uzvaras. Šampanietis vai tamlīdzīga pieeja mums vispār neeksistēja. Jā, tas nav viegli."
Iespējams, ka tieši neaizmirstamās sajūtas Ķeguma trasē sportojot vēlāk izvērtās par trases apsaimniekošanu. Serģis vēl šobaltdien atceras neaizmirstamo publikas atbalstu lēcienos tā saucamajā stikla kalnā.
Vienu sezonu pēc sportista karjeras beigām 46 gadus vecais uzņēmējs patrenēja pasaules čempionāta sacensību duetu Jānis Daiders/Lauris Daiders, kuri tosezon izcīnīja sudrabu, taču sadarbība neturpinājās, un vairāk par treneri viņš nav strādājis.
Motokrosā ekipāžām līdz ar līgumsaistību parakstīšanu ar televīzijas kompāniju pagājušajā gadā un sacensību lielāku pieejamību plašākam skatītāju lokam zelta laiki sporta veidam ir beigušies, uzskata Serģis. Rūpnīcās neražo motociklus ar blakusvāģiem sacensībām. Tas ir nišas produkts šauram patērētāju lokam, ko Serģis salīdzina ar bobsleju vai skeletonu. Daudz lielākas iespējas ir solo motociklu klasēs.
Tieši Jonasa virzīšanās augšup 2015. gadā bija viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc slavenais ekipāžu braucējs piekrita apsaimniekot trasi. "Sapratu arī, ka Latvijas līdzjutēji ir pelnījuši, lai tāda trase būtu," viņš saka.
Jonass, viņaprāt, tik tālu ir ticis ar savu meistarību, neatlaidību un pareizu attieksmi pret treniņiem un sacensībām.
"Paskatīsimies globāli. Rūpnīcas komandās ir vieta desmit braucējiem. Viens no desmit ir latvietis. Manuprāt, tas jau ir panākums. Un man ir patīkami, ka es tajā procesā esmu piedalījies," pamatoti lepojas Serģis.
Viņš atzīst, ka Pauls nav izcili talantīgs, taču ir tikpat strādīgs kā savulaik Serģis ar Rasmani, lai arī bez talanta motokrosā nav iespējams sasniegt augstāko līmeni.
Serģis atzīmē lielos Paula tēva Normunda Jansona nopelnus, kurš dēlam jau agrīnā vecumā palīdzēja ielikt kārtīgus pamatus vispārējai fiziskajai sagatavotībai, kas tagad ir sportista priekšrocība. Kritieni, kaut vai Meksikā, piezemējoties no piecstāvu mājas augstuma, Latvijas solokrosistam varēja beigties krietni bēdīgāk, ja vien viņam ilgtermiņā nebūtu nostiprināti ceļgali un saites, ja viņš nebūtu lēkājis uz batuta un uz bumbām trenējis līdzsvaru.
Savukāt, ja gribas kavēties patīkamās atmiņās par savu sportista karjeru, Serģim turpat savā veikalā ir novietotas pasaules čempionātā izcīnītās trofejas.
Serģis pasaules čempionāta apritē bija no 1992. līdz 2008. gadam.
Pieckārtējais pasaules čempions motokrosā ekipāžām turpina tirgot motociklus un to aksesuārus, ir Ķeguma trases "Zelta zirgs" īpašnieks, kā arī solo klases braucēja Paula Jonasa menedžeris.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
