Raimonds Elbakjans plašākai sabiedrībai zināms kā jauniešu basketbola un ekstrēmo sporta pasākumu "Ghetto Games" rīkotājs. Nenoliedzami – dumpinieks, jo kā gan savādāk uzrunāt jauniešus, ja ne runājot viņu valodā? Tomēr ikdienā viņš ir arī autovadītājs – kā pats atzīst, ne vienmēr tas apzinīgākais.
Par spīti tam, gan paša braukšanas pieredze, gan tēva – pieredzējušā autosportista Roberta Elbakjana – savulaik dotie padomi viņam lieti noder, ikdienā pārvietojoties ar automašīnu. Ko Raimondam Elbakjanam nozīmē droša braukšana tieši ziemā?
– Ziema daudziem autovadītājiem Latvijā parasti iesākas ar izbīli – sniegs, ledus, slidens... Ko tev kā autovadītājam nozīmē šī gadalaika iestāšanās?
– Sākšu ar to, ka man ļoti patīk braukt ziemā – kad laikapstākļi ir nedaudz slideni un ir jāsāk praksē izmantot visas savas autovadīšanas prasmes. Nenoliedzami, arī pats sānslīdes mirklis ir patīkams. Negribētu apgalvot, ka asfalts piedod kļūdas, tomēr vasarā pārvietošanās ar auto ir vienkāršāka.
Ziemā ir lielāka iespēja novērtēt visas mašīnas īpatnības, jo tehnika šeit kļūst izšķirīgāka. Manā skatījumā tas visupirms attiecas uz riepām. Braukšanu ziemā ar sliktām ziemas riepām es salīdzinu ar staigāšanu ar basām kājām, nemaz nerunājot par gadījumiem, kad, piemēram, dārgākas klases automašīnu vadītāji pārvietojas ar vasaras vai vissezonas riepām. Nauda viņiem pietiek automašīnai, bet riepām – nē... Šādi cilvēki neapzinās sekas, ko tas var izraisīt – mazākais ļaunums ir, ka viņi var sevi satraumēt, bet avarēt, iesaistot citus satiksmes dalībniekus, jau ir pavisam cita līmeņa nodarījums.
– Tas nozīmē, ka riepām tu pievērs pastiprinātu uzmanību ziemā?
– Jā, un iesaku to darīt arī citiem cilvēkiem – lūkojot pēc ziemas riepām, iegādāties tikai jaunas. Manis paša automašīnai šogad būs trešā sezona riepu komplektam. Tas nozīmē, ka kopā būs nobraukti ap 30 000 km, jo es nebraucu īpaši daudz, un būs pienācis laiks tās nomainīt. Ilgāk ar šādu nobraukumu es riepas nelietošu, jo gribu justies droši.
– Daudzi cilvēki ziemas riepas maina tikai likumā noteiktajā datumā – 1. decembrī. Kā ir ar tevi?
– Arī es riepas lieki pa asfaltu nedeldēju, un parasti uzlieku pēdējā brīdī pirms sākušies ceļu apledojumi. Līdz tam braucu diezgan uzmanīgi ar vasaras riepām, un, kad sācies sals un sniegs, riepas tiek mainītas un varu pārvietoties drošāk.
– Kam vēl tu pievērs uzmanību saistībā ar mašīnu, tuvojoties ziemai?
Pārbaudu logu slotiņas, šķidrumus – vējstiklu, antifrīzu. Regulāri – ik pēc 10 000 km – mainu motoreļļu. Akumulatoram īpašu vērību nepievēršu. Kad jūtu, ka mašīna vairs "nepiešķiļas" ar pirmo mēģinājumu, mainu akumulatoru.
– Tavs tēvs ir viens no Latvijas leģendārākajiem un pieredzes bagātākajiem autosportistiem. Vai esi kādas zināšanas un viltībiņas saistībā ar braukšanu pārmantojis arī no viņa?
– Bērnībā, kad man bija gadi desmit, tad braucām ziemā uz kartodromu un ar vecu "Mitsubishi Colt" mācījos braukt. Griezu tur "saulītes", braukāju "astotniekus" starp riepām. Tēvam bija uzskats, ka nav jēgas mācīties braukt vasarā, tas jādara tikai ziemā. Tas mums bija tēva un dēla rituāls pie nosacījuma, ka biju skolā nopelnījis labas atzīmes. Pēc braukšanas man mājās arī vajadzēja auto iztīrīt.
Šajos izbraucienos pa kartodromu neiztikt bez piedzīvojumiem, protams. Kā jau kartodromā, distance bija neliela, un tēvs man teica, ka zaudēju viņam uz apli 10 sekundes, kas bija ļoti daudz. Tad nu centos tēva skubināts viņu panākt. Rezultātā auto izslīdēja nedaudz par daudz no trases, un es, censdamies to novaldīt, izspiedu sajūgu. Tajā brīdī pazaudēju jebkādu kontroli un attapos grāvī. Kopš tās reizes pie izslīdēšanas vai nu spiežu uz gāzes vai bremzes pedāli, bet sajūgu – nekad.
Šobrīd esmu viņam pateicīgs par šīm ziemas braukšanas stundām. Pie auto stūres gan nokļuvu jau ātrāk – trīs četros gados sēdēju viņam klēpī pie "Kamaz" stūres.
– Ar autosportu gan laikam pats neesi īpaši aizrāvies.
– Pāris reizes pabraucu ar kartingu, bet kopumā – nē, ne ļoti. Esmu basketbolists. Tā kā esmu nodarbojies arī ar BMX, zinu, kuros brīžos jāuzmin ātrums, un kad – "jāpiesēdina" braucamais, līdz ar to pieļauju, ka rallijreidā pēdējais nebūtu. Iespējams, tuvākā nākotnē kādā rallijreidā arī startēšu – pirms pāris gadiem to jau darīju.
Uzskatu, ka cilvēkiem – parastiem ikdienas braucējiem un jauniešiem – vispār būtu noderīgi piedalīties amatieru auto sacensībās, lai mazliet nomierinātos, atstātu agresiju trasē, un tādējādi pa ielām pārvietotos mierīgāk. Saku to pēc savas pieredzes, jo zinu, ka divas nedēļas pēc sacensībām es braucu pavisam savādāk – līdzsvaroti un mierīgi, nekur neskrienu. Nav izaicinājumi, kurus gribas pārvarēt uz ielas, piemēram, kā es izbraukšu konkrēto līkumu.
– Kādas mācības tu pats esi guvis, attiecībā uz bīstamām situācijām uz ceļa? Gan jau pilnīgi balts un nevainīgs neesi...
– Avārijas daudz neesmu piedzīvojis, bet viena bija diezgan tizla, manas vainas dēļ. Pāris gadus atpakaļ ar Renāru Zeltiņu un Gacho braucām no Cēsīm uz Rīgu. Novakars, krēsla, tikko uzsnidzis sniedziņš un apakšā piesalis. Pie stūres "Toyota Corolla" automašīnai biju es. Mašīnai bija uzliktas jaunas ziemas riepas. Tā bija pilna ar cilvēkiem, un ne tiem vieglākajiem, riteņi mazi. Ālējāmies pa ceļu, kas nozīmē – slidinājāmies. Tuvojoties līkumam, spiedu bremzes un konstatēju, ka nav nekāda saķere riepām ar ceļu. Slīdi nekontrolējami uz priekšu. Līkumā parādās pretī braucoša mašīna, brauca lēni. Tajā brīdī visas domas bija tikai ap to, lai nenodarītu pāri otrā mašīnā esošajiem cilvēkiem. Teorētiski ar līdz galam izspiestām bremzēm man vajadzēja braukt iekšā grāvī, bet tā kā nebija skaidrs, cik grāvis dziļš, diemžēl frontāli saskrējāmies ar pretī braucošo auto. Ātrums mums bija neliels – ap 20 km/h, otrs auto jau bija apstājies. Kaunu par savu rīcību pēc tam gan izjutu lielu.
Otra avārija, kur iesaistītas ziemas riepas, man atgadījās... vasarā! Braucu pār tiltu un mašīnai, kas brauca vienu auto tālāk, no jumta nokrita matracis. Protams, strauji bremzēja man priekšā braucošais auto, un līdz ar to arī es, bet man pietrūka kādi četri metri, jo tika norauta visa mana auto priekša. Tā arī bija mana kļūda, jo biju iedomājies, ka esmu tik bagāts, ka varu braukt vasarā ar vecām ziemas riepām. Finālā tas man izmaksāja četras reizes vairāk, nekā uzlikt vasaras riepas.
– Tavi secinājumi par braukšanas kultūru Latvijā ziemā kopumā? Nereti no pašiem braucējiem var dzirdēt ne īpaši glaimojošus komentārus...
Pirmkārt, visi brauc pārlieku uzmanīgi. Ne tikai pirmajās dienās, kad uzsnieg sniegs, bet vairums autovadītāju tā uzvedas visu cauru ziemu. Uzskatu, ka šādiem – nepārliecinātiem – autovadītājiem jau saknē jāmaina domāšana, nevis izvairoties no braukšanas cik vien iespējams, bet tieši otrādi – praktizējot to slēgtās teritorijās, piemēram, specializēta drošas braukšanas instruktora uzraudzībā. Vienkārši ir jātrenējas braukt pirms nonāk kopējā satiksmē.
Tas pats attiecas uz kampaņu "Pārsteidz ziemu!". Tā ir noderīga un es to atbalstu, jo ir jāstrādā preventīvi – ja cilvēku izglīto un palīdz viņam sagatavot auto ziemai, negadījumu skaits, visticamāk, samazinātos.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
