"Ja nav normāla auto, ģimenei neesi vajadzīgs!" Elektroauto uzlādes piedzīvojumi  (37)

Stacija #1 nestrādā. Pielieku vadu, caur "Mobilly" lietotni uzsāku uzlādi, bet ikreiz, kad stacija savienojas ar auto, tā uzreiz atvienojas. Nu, labi, nulle stresa – laika vēl daudz, un vēl viena stacija turpat pāri ielai.

Piebraucam pie stacijas #2 ("Eleport"), piespraužam vadu, lietotnē palaižam lādēšanu. Tiktāl viss labi, taču lai kilovati sāktu barot manus akumulatorus, vēl jānospiež poga "start" uz pašas stacijas. Poga šoreiz nav poga, bet gan "start" uz skārienjutīgā ekrāna. Ekrāns gaiši mirdz, bet uz manu bakstīšanu un glāstīšanu nereaģē. Mēģinu tā, mēģinu šitā, bet nekādas reakcijas. Nu jau es esmu mazliet uzvilcies, bet baigā stresa vēl nav. Paskatos "Waze" – nākamā stacija, kas pa ceļam uz galamērķi, ir pēc aptuveni 60 km. Labs i’, maucam! Baterija vēl nedaudz vairāk kā 100 kilometriem pietiek.

Piebraucam pie stacijas #3, un viss izskatās cerīgi. Vajadzīgais spraudnis (japāņu elektromobiļiem paredzētais "CHAdeMO") ir, priekšā rindas nav. Tikai lādēšanas vaina. Šī ir kaut kāda nedaudz eksotiskāka tīkla stacija, "Mobilly" tā neuzrādās. Nu labi, cik tur tā darba ielādēt vēl vienu lietotni viedtālrunī? Tā arī daru. Kad lietotne uzinstalēta, ķeros pie reģistrācijas procesa. Un te kārtējais "zars"! Bez Igaunijas adreses un telefona numura reģistrēties nav iespējams. Lietotne un attiecīgi arī uzlāde šajā tīklā paredzēta tikai vietējiem. Ļoti viesmīlīgi, protams. Nu jau sāku nedaudz stresot. "Bākā" 40 kilometri un līdz nākamajai stacijai 21 km. Nav jau baigo variantu, jābrauc.

Stacija #4 atrodas kaut kādā slēgtā benzīntankā. Braucot klāt, galvā skan "jau neizskatās labi"! Un tā arī ir. Lai gan "Waze" uzrādās, ka šajā stacijā ir man nepieciešamais spraudnis, dabā tāda šeit nav. Turklāt uz šīs stacijas nav neviena nosaukuma, uzlīmes vai QR koda, kas man liek domāt, ka tā nav paredzēta publiskai lādēšanai. Stresa līmenis jau 80/100. Provizoriskā sniedzamība ap 20 km, līdz nākamajai (un šajā brīdi jau pilnīgi noteikti pēdējai stacijai, jo neatkarīgi no tā, vai tā strādā vai nē, nekur tālāk neaizbraukšu) 17 kilometri.

Šie bija vieni no garākajiem kilometriem manā mūžā. Kilometri, ko vajadzētu varēt nobraukt, borta datora ekrānā kūst daudz ātrāk nekā faktiski noripotie. Stresa līmenis jau 95/100. Ar vienu aci skatos, kā kūst pēdējie kilometri (mašīna jau brēc, ka tūlīt būs sūdi, vecīt), ar otru uz "Waze" un faktiskajiem kilometriem līdz "pēdējai pieturai". Salona apsilde izslēgta, logi aizsvīduši, knapi redzu, kur braukt, un vēl domas par to, ko darīšu, ja tagad auto vienkārši apstāsies šosejas vidū. Bez manis mašīnā arī sieva un abi bērni. Stresa līmenis – 99/100.

Ar 1% baterijas atlikumu ieripoju stacijā #5. Ir skaidrs, ka vienā vai otrā veidā, bet šis piedzīvojums beigsies šeit. Vajadzīgais spraudnis ir, vajadzīgās lietotnes nav. To es šodien jau esmu piedzīvojis. Instalēju lietotni, un tā kā uz stacijas ir noplukusi "Enefit" uzlīme, ir sajūta, ka būs labi. Un ir arī! Uzinstalēju lietotni, reģistrējos un var sākt lādēties. Ar vieglu nopūtu savienoju auto ar uzlādes staciju, veru vaļā lietotni un ieraugu paziņojumu "CHAdeMO under repair" (spraudnis ir remontā – tulk.). Atbraucām! O.K., šī vēl nav traģēdija, jo stacijai ir arī "lēnais" AC spraudnis. Velku no bagāžnieka ārā vadu, kuru patiesībā jau reizes 10 gribēju izvākt no bagāžnieka, jo nekad nav bijusi nepieciešamība pēc tā, un slēdzos klāt. "Start" aplikācijā, "start" uz skapja, un skapis sāk dūkt! Stresa līmenis nokrītas līdz 20/100.

Sieva ar abiem bērniem izsauc "Bolt" taksometru un pamet mani. Sak’, ja tev nav normālas mašīnas, tu mums neesi vajadzīgs! Nu labi, labi… dēlam bija jāpaspēj uz savu pirmo starptautisko futbola turnīru.

Tā nu es te tagad sēžu, kādus 40 kilometrus no Tallinas un drukāju savu piedzīvojumu. Labi, viss – pirksti nosala rakstot. Pērciet elektroauto un brauciet uz Igauniju! Garlaicīgi nebūs!