Katru oktobri mēs ar draugiem cenšamies aizbraukt uz kādu no Igaunijas salām. Nesen gan pāris rudeņi izkrita, jo iejaucās pandēmija un citi plāni, taču šogad atkal devāmies savā "fotopulciņā" baudīt rudeni. Mums patīk salas salīdzinoši neskartā daba, mazās un ne tik mazās pludmales, zvejnieku ostiņas, kā arī vienkārši klusā rudens noskaņa. Tas viss kopā ļauj uz pāris dienām atslēgties no ikdienas, saelpoties daudz gaisa, uzņemt daudz foto.
Līdz šim tā sanācis, ka ik gadu uz salu dodamies ar citu auto. Reizēm tas ir pašu, reizēm aizlienēts braucamrīks. Parasti ar automobiļiem nav nekādu bēdu, izņemot to reizi, kad Sāremā bijām aizbraukuši, sev nezinot, tieši uz lielo ralliju un tad, braucot pa mazu meža celiņu, noķērām lielu izbīli, kad pēkšņi garām aizplēsa traki rūcošs rallija auto. Citu gadu auto liksta bija vairāk pašu radīta – tās reizes šoferis centās pierādīt sava apvidus auto spējas un kaut kur starp priežu saknēm, starp karjera dīķiem salauza pneimatisko piekari.
Šoreiz nolēmām iztikt bez ekstrēmiem piedzīvojumiem, jo braucām ar svešu elektromobili. Tā kā šim auto nebija visu riteņu piedziņa, tad nelaidām ne karjerā, ne pār priežu saknēm. Tikai vajadzēja paturēt prātā nepieciešamību uzlādēt bateriju, lai nākamajā dienā varētu piedzīvojumus turpināt.
Iepriekš mums laimējās atrast brīnišķīgas naktsmājas salas lejasgalā. Šogad gan nācās vilties, kad ieraudzījām šīs paliktuves jaunās cenas, tāpēc izvēlējāmies īres dzīvokli. Vispirms "iečekojāmies" tur, tad devāmies uz pirmo kartē iezīmēto punktu.
Apskates punktus kartē var atrast diezgan vienkārši – vajag tikai pirms tam apskatīt satelītkarti un iezīmēt jebkuru vietu, kas ar kaut ko šķiet interesanta. Vienalga, ar ko. Mazs līcītis, mazs rags, pussala, govju pļava, birzīte. Izskatās, ka varētu būt smuki – iezīmē kartē. Pēc tam izdomās, kā līdz tai aizkļūt. Varbūt tuvumā būs kāds pļavas ceļš, varbūt būs jāauj gumijnieki un jābrien pāri ganībām. Mums nevajag Tūrisma Objektus. Mēs gribam baudīt dabu. Var, protams, pa ceļam paķert arī kādu bāku, bet visādas dzirnavas un amatnieku tirdziņi mūs galīgi neinteresē. Lielākā daļa tūrisma objektu vēlajā rudenī arī nemaz nestrādā.
Dienas otrajā pusē pieslēdzam uzlādēt auto un izstaigājam mazo Kainas pilsētiņu. Tāpat vien mēs šeit nekad nepiestātu, bet tagad bija iespēja iepazīt kluso igauņu lauku dzīvi un apskatīt viņu mazos krāsainos namiņus, viņu iekoptos pagalmus un dārzus. Šeit sastopam arī milzīgu ceļojošo zosu baru, kas gatavojas ceļam mums nezināmā virzienā.
Nākamajā rītā gribam paveikt ko salīdzinoši tūristīgu – izstaigāt laipu taku niedru pļavā. Pat piecēlāmies laicīgi, lai uz saullēktu jau būtu ārā, taču līdz laipai tik drīz vien netiekam. Pa ceļam mūsu uzmanību nolaupa rīta saules izraibināti meža klajumi, purvi, milzīgi zosu un citu putnu pulki, kā arī kāds mazs, sašļucis zirdziņš. Pie viņa vien pavadām kādas desmit minūtes, jo, protams, gribas noķert to īpašo kadru ar "zirgu saullēktā", ko tūliņ pat publicēt instagramā.
Kad tiekam līdz niedru takai, secinām, ka būtiski pieaudzis ūdens līmenis. Pirms diviem gadiem šeit mierīgi gājām pa pļavu, taču šogad ūdens ir vismaz līdz ceļiem un ne mums, ne apkārtnes aitām šeit brist negribas.
Dienas otrajā pusē dodamies uz "galvaspilsētu" Kerdlu, kur atkal uzlādējam auto un tad dodamies uz "zivju tantes" restorānu pie lidostas. Mēs to esam pelnījuši!
Viens punkts Hījumā gan ir jāapskata katru reizi, kad šeit atbraucam. Tā ir Paradīzes pludmale salas tālākajā rietumu punktā. Tur ir plaša pludmale ar milzu kāpām un garu, oļiem klātu ragu. Pludmali īpaši iemīļojuši sērfotāji un makšķernieki, taču šajā dienā tur esam tikai mēs. Un kāds miljons kaiju.
Pēdējo dienu sākam atkal ar saullēktu, taču šoreiz nevis skaisto skatu pēc, bet gan savas neattapības dēļ. Izrādās, ka atpakaļceļa prāmim ir izpirktas visas svētdienas biļetes un palikušas tikai dažas vietas astoņos no rīta. Uz šo mēs kaut kā uzķeramies katru gadu – aizmirstam, ka atpakaļceļa prāmi jārezervē kādu nedēļu iepriekš. Taču mēs neskumstam, priekšā ir vēl garš ceļš uz mājām, kuru mazliet garāku padara elektromobiļa uzlāde, savukārt aiz muguras ir trīs brīnišķīgas dienas ar jūru, mežiem, pļavām, govīm, zosīm, saullēktiem un skumjiem zirdziņiem.
Šis noteikti ir no tiem ceļojumiem, kuru droši var ieteikt, ja gribas vienkārši izvēdināt galvu. Sala ir pietiekoši maza, lai tai pilnībā apbrauktu apkārt pāris stundās, bet tā arī ir pietiekoši liela, lai ar kājām pa to varētu blandīties visu dienu un arvien atklāt ko jaunu un acis priecējošu. Un vakarā, protams, jādodas pie "zivju tantes"!
Mūsu ceļojuma auto solīja nobraukt līdz pat 450 kilometriem ar vienu uzlādi. Realitātē gan vēsajā rudenī, kad mašīnā gribas sasildīties, patiesā sniedzamība bija mazliet mazāka – ap 400 kilometriem. Tas reizē ir gan daudz, gan maz. No Rīgas līdz Hījumā vidum ir apmēram 350 kilometru, kas būtu ar šo auto nobraucami, taču jāpatur prātā rezerve un uzlādes iespējas.
Lai uz salas mēs nepaliktu ar "štepseli rokās", auto papildus uzlādējām pa ceļam Hēdemestē, kur atrodas ātrās uzlādes punkts. Savukārt uz salas ir piecas uzlādes vietas – visas vien pārdesmit kilometru attālumā viena no otras, taču ar "lēnoelektrību". To nācās ņemt vērā tad, kad plānojām dienas gaitas un potenciālo sniedzamību. Arī atpakaļceļam bija jāpatur prātā rezerve, lai tiktu līdz ātrās uzlādes stacijai, kas atrodas apmēram 30 kilometru nost no vēlamā mājupceļa.
Ceļojuma beigās automobilis rādīja, ka esot tērējis 20.3 kilovatstundas uz 100 kilometriem. Tas ir atbilstošs patēriņš šāda tipa un izmēra automobilim, taču gribētos, lai tas ir mazāks. Salīdzinot ar "parasto" auto pasauli, tas būtu kā 10 litru patēriņš, kad esam pieraduši pie 6 litriem.
Toties šis auto mums piedāvā momentānu salona un logu apsildi, un, kā ierasts, varenu jaudu un paātrinājumu, kā arī, protams, klusu gaitu, kas mums palīdzēja pielavīties gan zosīm, gan zirdziņam.
Šoreiz speciāli nepieminu konkrēto auto, jo šis stāsts galvenokārt ir par skaisto ceļojumu rudenīgajā Hījumā salā. Savukārt par elektroauto uzlādes klapatām, lamatām un lamām lasi otrā šī stāsta rakstā.
