Pēc Latvijas neatkarības nodibināšanas un valstiskuma nostiprināšanas divas iedzīvotāju grupas vissmagāk pārdzīvoja par jauno realitāti – tie bija krievi un vācieši. Šo tautību ierēdņi un muižnieki ilgus gadus bija valdošā šķira Latvijas teritorijā, bet pēkšņi kļuva par nacionālo minoritāti ar ierobežotu teikšanu. Tieši šo tautību pārstāvji (viņi gan nebija vienīgie) 1920. gados viscītīgāk Eiropā izplatīja viedokli, ka Latvija ir neizdevusies valsts, "pārpratums" un īslaicīga parādība. Tomēr Latvijas straujā attīstība ar laiku šīs runas pieklusināja.
Neticība jaunajai latviešu valstij un tās tautai sākās jau Neatkarības kara laikā. "Latviešu ganu puikas grib karot ar priekšzīmīgāko armiju pasaulē? Tos latviešu salašņas mēs vienkārši iznīcināsim," tā 1919. gada vasarā, uzzinot, ka pret vācu landesvēra vienībām stāsies arī Cēsu skolnieku rota, smējās vāciešiem lojālās Andrieva Niedras valdības kara ministrs Teodors Vankins. Pēc Cēsu kaujām bēgt gan nācās vāciešiem, jo latvieši tajās uzvarēja.
Vācieši apvainojās
Latvijas republikāniskais valstiskums vāciešu izpratnē nozīmēja Baltijas vācisko tradīciju sagrāvi, pētījumā "Vācu faktors Latvijā (1918-1939)" uzsver vēsturnieks Raimonds Cerūzis. "Vācbaltiešu valstiskā doma bija pilnīgi pretēja latviešu nacionālās domas idejai par Latviju kā latviešu tautu vienojošu valsti, kurā latvieši būtu valstiskā nācija. Vistuvāk vācbaltiešu tā laika valstiskās izpratnes ideālam šķietami bija daudznacionāla valsts bez vienas noteiktas valstsnācijas, kas līdzinātos Šveices modelim," raksta Cerūzis.
Pēc Latvijas neatkarības izcīnīšanas un īpaši pēc agrārās reformas realizācijas, kurā vācbaltu muižniekiem tika atsavināta liela daļa īpašumu, vācieši, kuriem visvairāk nebija pieņemama jaunā kārtībā Latvijā, pārcēlās uz savu etnisko dzimteni. Tur viņi sāka "jaukt gaisu", dažādi publiski Latviju apmelojot. Piemēram, vācbaltietis Maksimiliāns Bēms Latvijas Republikas pasludināšanu salīdzināja ar "karnevāla joku".
1920. gadu vidū Vācijā mita aptuveni 8000 vācbaltiešu, kuri apvienojās sabiedriskajās organizācijās. "Kaut gan Vācijā palikušo (t. i., emigrējušo) vācbaltiešu nebija daudz, 1920. gadu sākumā un pirmajā pusē tie bija sabiedriski un politiski ļoti aktīvi, viņu vidū bija vairākas Eiropas vācu aprindās lielu atzinību ieguvušas personas, kas visai sakāpināti iestājās par vācbaltiešu tiesībām un turpmāk izmantoja visas iespējas, lai oponētu latviskajai valstiskuma domai," skaidro Cerūzis.
"Mākslīgi radīta barjera"
Savukārt Vācijas valdības aprindās Latviju joprojām uzskatīja par pārejošu parādību, kurai nākotnē visdrīzāk lemts nonākt vai nu Krievijas ietekmes sfērā, vai tapt ģermanizētai, bet Latvijas diplomātiskos un valdības pārstāvjus augstprātīgi vērtēja kā diletantus. Piemēram, 1921. gada 21. janvārī Vācijas ārlietu ministrs Valters Simonss parlamentā Baltijas valstis raksturoja kā "Krievijas nomaļu valstis" un Antantes "mākslīgi radītu barjeru, kas kā nepatīkams šķērslis kavējot Vācijas un Krievijas tuvināšanos".
"Sūtniecības bibliotēkā ar laiku sakrājās vesels plaukts pret Latviju vērstas literatūras. Vispārējais noskaņojums bija mums nelabvēlīgs, lai neteiktu naidīgs," noskaņojumu 1920. gadu sākumā Vācijā savā atmiņu grāmatā apraksta toreizējais Latvijas sūtniecības pirmais sekretārs Berlīnē Edgars Krieviņš. Tomēr ap 1925. gadu Latvijas attiecības ar Vāciju sāka uzlaboties, attiecīgi arī mazinājās pret mūsu valsti vērstie naidīgie vēstījumi.
Poļu muižnieki noniecina Latviju
Vēsturnieks, Latvijas Universitātes profesors Ēriks Jēkabsons uzsver, ka pēc Latvijas neatkarības izcīnīšanas pieņēmumus, ka mūsu valsts ir neizdevusies, pārsvarā pauda absolūti radikāļi un šovinisti. Sarunā ar portālu "Delfi" vēsturnieks, kurš ir pētījis Latvijas un Polijas attiecības starpkaru periodā, norāda, ka galvenie Latvijas kritiķi bija poļu lielmuižnieki, kuri zaudēja savus īpašumus Latgalē. "Pat tad, kad dzīves līmenis Latvijā bija augstāks nekā Polijā, poļu šovinisti turpināja teikt, ka Latvija ir neizdevies valsts," saka vēsturnieks.
No 1920. līdz 1939. gadam Polija bija viena no Latvijas kaimiņvalstīm, ar kuru Latviju saistīja samērā ciešas, visumā draudzīgas, taču no Latvijas puses zināmā mērā piesardzīgas attiecības. Minēto "piesardzības" faktoru noteica tas, ka Polijā samērā aktīvi darbojās Latvijai nelabvēlīgas aprindas, uzsver Jēkabsons.
1922. gadā Polijā iznākušajā grāmatā "Poļi Latvijā" tās autors Edvards Maļiševskis raksta, ka Latgalē "īstenībā ne tikai galvenais, bet praktiski vienīgais saimnieciskās dzīves motors šeit arvien bija, tāpat kā pirms gadsimtiem, vienīgi poļi". Autors, runājot par Latgales atbrīvošanas gaitu, uzsvēra Polijas armijas noteicošo lomu, rakstot, ka tās "šķietamā" sabiedrotā Latvijas armija darbojusies tik neefektīvi, ka faktiski kavējusi Polijas armijas darbību. Tāpēc tai "gandrīz nav bijis upuru kritušos un ievainotos" un "viss Poļu Inflantijas atbrīvošanas smagums no boļševiku varmācības gūlās uz poļu karavīra pleciem".
Edvards Maļiševskis pievēršas arī 1920. gadu sākumā Latvijā uzsāktajai agrārajai reformai, kas, viņaprāt, "vienā brīdī atstāja bez jumta virs galvas simtiem ģimeņu, kas šajā zemē pārsvarā dzīvojušas kopš neatminamiem laikiem". Galvenais Mališevska secinājums – "līdz nesenam laikam ziedošā un lieliski apsaimniekotā zeme pamazām pārvēršas postažā", lasāms Jēkabsona pētījumā "Latvijas tēma Polijas starpkaru perioda izdevumos: Latgales poļu muižniecības viedoklis".
Latvija kā gadījuma rakstura parādība
Savukārt poļu autors Vladislavs Studņickis 1924. gadā izdotajā grāmatā "Baltijas valstu izklāsts" pievēršas Latvijas valstiskumam. Nodaļas ievada secinājums ir, ka tā ir "negaidīta, gadījuma rakstura, pašu latviešu neparedzēta parādība", ko izraisīja vairāku apstākļu sakritība – Krievijas sakāve un sabrukums, boļševisms, "vācbaltiešu pretboļševistiskā akcija, Vācijas bruņotā palīdzība, Anglijas iejaukšanās, Polijas-Padomju Krievijas karš un Polijas uzvara".
Aprakstot Latvijas Neatkarības karu, Studņicka grāmatā Latvijas Pagaidu valdības locekļi raksturoti nicīgi. Autors pārmet viņiem politisko kreisumu, barbarismu 1905. gada revolūcijas laikā un cūku tirgošanu ASV, ar to domājot Kārli Ulmani, un visiem – "politisku un morālu daltonismu", kas izpaužas latviešu šovinismā un centienos būvēt "Latviju latviešiem" uz "nacionālo minoritāšu labklājības drupām". Pamatā minētajai vēlmei jeb "specifiskajam sociālismam" esot skaudība pret cittautiešu turīgajām aprindām.
Autors savā darbā arī apgalvo, ka "jaunā Latvijas valsts korupcijas ziņā apsteidz agrāko carisko Krieviju". Savukārt jaunās Latvijas ekonomika ir nespējīga ilgtermiņā, jo valsts ir atkarīga no Krievijas, republikā ir nelīdzsvarots iedzīvotāju sadalījums, un valdība ir nekompetenta.
"Baltie krievi" apmelo Latviju
Līdzīga nostāja kā radikālākajiem vācbaltiešiem un poļiem pret Latvijas valstiskumu bija arī daļai "balto" krievu jeb monarhistu, kuri pēc boļševiku revolūcijas Krievijā pārcēlās uz Latviju. Vēsturnieks Andrejs Gusačenko sarunā ar "Delfi" kā piemēru min monarhistu "Kiriloviešu" grupas pārstāvja Friča Neimaņa 1927. gadā sastādīto ziņojumu par Latviju, kas bija domāts pretboļševiku organizācijām Eiropā.
"Krievu valdīšanas laikā šī zeme deva maizi visiem tās iedzīvotājiem, bet tagad ik gadu tiek ievesta maize no ārzemēm vairāku miljonu latu vērtībā. Liela daļa mazo saimnieku dzīvo pusbadā, gandrīz visi saimnieki ir tikuši lielos parādos. Uzņēmumu bankrotu skaits palielinās, imports krietni pārsniedz eksportu. Šobrīd pretēji tautas gribai Latvijas valdība lielākoties ietur sociālistisku un pat komunistisku politiku. Parlamenta deputāti atklāti propagandē Latvijas pievienošanu komunistiskajai Krievijai," šādas un līdzīgas muļķības par Latviju lasāmas ziņojumā. Protams, Latvijas Saeimā neviens neaicināja mūsu valsti pievienoties Krievijai.
"Galīgs bankrots"
Savā propagandā neatpalika arī Padomju Savienība un tās finansētās komunistu pagrīdes kustības Latvijā. Kā grāmatā "Latvijas–Padomju Krievijas miera līgums 1920. gada 11. augustā" norāda vēsturnieks Aivars Stranga, Latvijas Komunistiskās partijas vadība vēl 1920. gadu sākumā ticēja, ka neatkarīgajā Latvijā sāksies dumpis, Padomju Krievija uzsāks intervenci un gāzis valdību. Tomēr Padomju Sociālistisko Republiku Savienībai (PSRS) šādu plānu tobrīd nebija. Tā vietā padomju vara atbalstīja būtībā teroristiskas komunistu kaujinieku vienības, kas 1920. gadu sākumā Latvija paveica vairākus noziegumus.
Kad 1930. gados Latvijas komunistiskā pagrīde bija jau krietni paplucināta, tā aprobežojās vien ar lozungu rakstīšanu uz sienām un dažādu skrejlapu izplatīšanu. Piemēram, drīz pēc 1934. gada Kārļa Ulmaņa apvērsuma latviešu komunisti skrejlapās rakstīja, ka Latvijas saimniecība ir novesta līdz "galīgam bankrotam", noliktavās izsīkuši izejmateriāli un beigušies visi energoresursi, savukārt fabrikas tiek slēgtas. "Stāvokli var glābt, tikai izveidojot visplašāko tirdzniecību ar PSRS, bet fašistu barveži to nevēlas," teikts kādā skrejlapā. Komunistu propaganda savās skrejlapās izplatīja melus, jo 1934. gadā Latvija bija lēnām izkārpījusies no 1930. gadu sākuma ekonomiskās krīzes, valsts arvien vairāk uzņēmējdarbības jomas pārņēma savās rokās, vienlaikus daudz resursus ieguldot lauksaimniecībā.
Pārāk daudz jaunu valstu
Savukārt rietumvalstīs attieksme pret jaundibināto Latviju nebija tik ironiska, naidīga un neticības pilna. "ASV nedaudz ķiķināja, ka Latvija ir mazāka par štatu. 1919.–1920. gadā lielvalstis brīnījās, kā pēkšņi Eiropā ir parādījušās tik daudz jaunas robežas – ik pēc trīs kilometriem ir jauna robeža, stāv bārdaini veči un prasa dokumentus. Ja arī kāds par Latviju iesmēja, šis viedoklis nebija dominējošs," Jēkabsons stāsta "Delfi".
Rietumu lielvara Lielbritānija Neatkarības kara laikā atbalstīja Latviju ar ieročiem un citiem kara materiāliem, bet pēc neatkarības izcīnīšanas britu attieksme pret baltiešiem kļuva piesardzīga – tā necentās iejaukties mūsu valsts politiskajā dzīvē. Tomēr atsevišķi britu diplomāti, visticamāk, savas neinformētības dēļ pauda Latvijai naidīgus vēstījumus.
1928. gadā par Lielbritānijas vēstnieku Latvijā tika iecelts Džozefs Edisons. Kā savā darbā "Latvijas vēsture 1920–1940. Ārpolitika" norāda vēsturnieks Edgars Andersons, britu diplomāts nebija īpaši draudzīgs pret latviešiem. Edisons mēdza uzturēties Baltijas valstu vāciešu un krievu sabiedrībā, un drīz vien brits nonāca pilnīgā viņu ietekmē. "1929. gada. 14. maijā viņš rakstīja sekojošo: "Latvieši ir dzērāji, izvirtuši, cietsirdīgi, neuzticami, slinki, skaudīgi un nespējīgi cilvēki. Paši nespēdami neko labu paveikt, latvieši atsakās atzīt, ka to varētu paveikt citi un tīksminās savā augstprātīgajā nespējā, kas, apvienojoties ar latviešu aizdomām, ko rada viņu mazvērtības komplekss, atņem cerības kaut ko derīgu sagaidīt no visa tā, ko latvietis pasāk." Šāds raksturojums šķita par stipru arī Ārlietu ministrijas snobiem, kas bija pielikuši atzīmi: "Šī ziņojuma daļas lasāmas ar atturību"," raksta Andersons.
Satura projektu līdzfinansē Vācijas Federatīvā Republika konkursa par noturīgumu un medijpratības veicināšanu 2024. gada ietvaros. Par saturu atbild AS "DELFI".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!