Bēgošais mērķis. Cik tālu Latvija ir no Eiropas vidējā dzīves līmeņa

Kā pakāpties augstāk turīgāko valstu sarakstā, vai Latvijai izdodas tuvināties Eiropas vidējam dzīves līmenim un kā pašlaik Eiropai izdodas uzlabot savu iedzīvotāju dzīves kvalitāti, skaidro "Delfi Bizness".

ES vidējā dzīves līmeņa sasniegšana regulāri minēta kā nozīmīgs atskaites punkts Latvijas attīstībā, tomēr ar to tik gludi neiet. Šobrīd, pēc ekspertu aplēsēm, Latvija ir tik pārtikusi, kā ES vidēji bija pirms desmit gadiem. Tas liek domāt, ka būs vajadzīgs vēl krietns laiks, lai Latvija sasniegtu Eiropas vidējo turības līmeni, turklāt tas notiks vien tad, ja atradīsim savu veiksmes formulu, kā pārspēt Eiropas ekonomikas izaugsmes tempus.

Jāatzīst gan, ka ne vienmēr pašai Eiropai izdodas sasniegt cerēto. ES ekonomika pēc augstās inflācijas perioda šobrīd piedzīvo sava veida stagnāciju un strauja izaugsme tuvākajā laikā netiek prognozēta. Savās pavasara prognozēs Eiropas Komisija (EK) šogad paredz ES ekonomikas izaugsmi vien par 1%, bet eirozonā – par 0,8%. Pozitīvais aspekts – prognozes liecina, ka šogad gadā teju visas dalībvalstis atgriezīsies pie ekonomikas izaugsmes.

Tomēr izaugsme reģionā varētu būt straujāka, uzskata eksperti.

"Eiropas labklājība pēdējos 15 gados ir augusi, jo īpaši jaunajās ES dalībvalstīs," situāciju iezīmē "Luminor" bankas ekonomists Pēteris Strautiņš. Taču dzīves līmenis šajā pasaules daļā audzis lēnāk nekā pasaulē kopumā. Galvenais iemesls ir atpalicība no Ķīnas un ASV vairākās svarīgās tehnoloģiju jomās, ar to ir cieši saistīta ekonomikas struktūra. Tas, pēc eksperta domām, saistāms ar pārmērīgu izvairīšanos no riska gan biznesa kultūrā, gan valsts politikā.

Viņa teikto apliecina arī Eiropas Investīciju bankas veikts pētījums, kurā uzsvērta nepieciešamība palielināt Eiropas konkurētspēju, lai attīstībā un inovācijās nepaliktu aiz ASV un Ķīnas. Tas darāms kompleksi, kāpinot produktivitāti, veicinot inovācijas, samazinot prasmju trūkumu, attīstot jaunas tehnoloģijas un piešķirot atbalstu šiem pasākumiem. Īpaši svarīgi, pēc EIB domām, ir Eiropas mēroga politikas instrumenti, jo tie ļauj saglabāt vienotajā tirgū vienlīdzīgus konkurences apstākļus.

Arī šim gadam Eiropai tiek prognozēta lēnāka izaugsme nekā citos pasaules reģionos.

Tomēr izskatās, ka tieši konkurētspējas uzlabošana tuvākajā laikā būs starp Eiropas Parlamenta (EP) prioritārajiem jautājumiem. Nupat atkārtoti ievēlētā EP priekšsēdētāja Roberta Metsola uzsvērusi, ka "Eiropas konkurētspēja ir kritiska no ekonomiskā un politiskā viedokļa – ir jāstiprina Eiropas vieta globālajā arēnā."

"Mums ir jādubulto savi centieni atvērtai, līdzsvarotai, godīgai tirdzniecībai, kas balstīta uz starptautiskiem noteikumiem, un jāpaplašina mūsu tirdzniecības līgumu tīkls ar partneriem, noslēdzot un ratificējot tos, kas mums ir pašlaik," viņa norādījusi, runājot par nākamā Eiropas Parlamenta prioritātēm, vienlaikus uzsverot, ka, tikai palielinot produktivitāti un paātrinot investīcijas savās rūpnieciskajās spējās, ES var samazināt stratēģisko atkarību, vienlaikus atbalstot ekonomisko izaugsmi.

Kā norāda EP, lai uzlabotu ekonomiskās atšķirības starp dalībvalstīm un palīdzētu tām augt straujāk, Eiropā pēdējo gadu laikā ieviestas vairākas gan mēroga, gan finansējuma ziņā apjomīgas iniciatīvas un ar cerību straujāk uzlabot dalībvalstīs dzīvojošo iedzīvotāju dzīves līmeni un kvalitāti, kā ari mazināt nevienlīdzību valstu griezumā. Nākotnē darbs turpināsies.

Eiropā salīdzinājumā ar citiem pasaules reģioniem šobrīd ir visaugstākais sociālās aizsardzības līmenis, kas ietekmē iedzīvotāju dzīves kvalitāti un labklājību. Eiropas iedzīvotāju vidū veiktas aptaujas liecina, ka vairums cilvēku šobrīd jūtas komfortabli. Piemēram, vairāk nekā astoņi no desmit eiropiešiem (82%) šā gada pavasarī pauduši uzskatu, ka dzīves kvalitāte viņu reģionā ir laba, rāda EK pavasarī veikts pētījums. Savukārt 65% eiropiešu uzskata, ka pašreizējā ekonomiskā situācija viņu reģionā ir laba. Vienlaikus cilvēki pauž bažas par finanšu situāciju un dzīves dārdzību, un aptaujas uzrāda, ka pēdējo gadu krīzes tomēr kopumā pasliktinājušas dzīves kvalitātes standartus, jo, augot dažādām izmaksām, daudzu maciņi kļuvuši tukšāki.

Latvijas vidējais ienākumu līmenis šobrīd ir par gandrīz 30% zemāks nekā ES vidēji, un Latvijas iekšzemes kopprodukts (IKP) uz iedzīvotāju 2023. gadā bija 70,7% no ES vidējā rādītāja (pēc pirktspējas paritātes).

Tas nozīmē, ka šobrīd Latvija ir tikpat pārtikusi kā ES valstis vidēji bija pirms 10 gadiem, bet, piemēram, Vācija – vēl senāk, pirms 20 gadiem, salīdzina Latvijas Bankas ekonomists Oļegs Krasnopjorovs.

Lai arī Latvijas dzīves līmenis salīdzinājumā ar ES vidējo rādītāju ir zemāks, vērtējot ilgākā laika periodā, tas ir ievērojami uzlabojies. Diemžēl kopš pandēmijas sākuma šī konverģence ir apstājusies, atzīst Strautiņš. Kopš 2020. gada regress vērojams visās trīs Baltijas valstīs, taču Igaunija un Lietuva ir priekšā Latvijai.

Saskaņā ar ekonomistu teikto, Baltijas valstu grūtību galvenais izskaidrojums ir karš Ukrainā, kas šo reģionu ietekmējis ievērojami smagāk nekā citas ES valstis. Arī enerģijas cenu kāpums Baltijas valstis ietekmēja vairāk, jo tā veido lielāku daļu patēriņa, arī tirdzniecība ar Krieviju aizņēma lielāku daļu ekonomikas nekā citviet. Ģeopolitikas risku pieaugumam ir bijusi lielāka ietekme uz tūrismu un investīcijām, piebilst Strautiņš, kurš paredz, ka šis vēl būs diezgan lēnas izaugsmes gads, bet 2025. gadā atkal atsāksies tuvināšanās ES dzīves līmenim.

Novērojamas gan arī pozitīvas tendences. Strautiņš min, ka faktiskais individuālais patēriņš Latvijā ir audzis no 70,6% no ES vidējā 2018. gadā līdz 76,7% 2023. gadā.

Ir vēl kāds labklājības rādītājs, kas Latvijā un arī citur Baltijā izskatās pārsteidzoši labi uz ES fona – zemais absolūtajā nabadzībā (trūkst naudas, lai apmaksātu kādu no dzīves pamatvajadzībām) dzīvojošo īpatsvars, uzsver Strautiņš. 2023. gadā Latvijā absolūtā nabadzība skāra 8,4% cilvēku, 2018. gadā absolūtajā nabadzībā dzīvojošo īpatsvars bija 12,2%, bet 2014. gadā – pat 23,4%. Uzlabojums ES kopumā bijis mazāks, un pirms 10 gadiem tur absolūtajā nabadzībā dzīvoja 12,9%.

Mazāka absolūtās nabadzības problēma nekā ES kopumā var šķist pārsteidzoša, jo esam gan salīdzinoši nabadzīga, gan arī nevienlīdzīga sabiedrība. Strautiņš to skaidro ar faktu, ka Latvijā iedzīvotāju vairākums ir sava mājokļa īpašnieki – apmēram trīs ceturtdaļām mājsaimniecību pieder mājoklis, kurā viņi mīt. Ja cilvēkiem ar maziem ienākumiem ir jāīrē dzīvoklis, tas ļoti sarežģī situāciju.

Vienlaikus gan rādītājs, kas mēra relatīvo nabadzību, Latvijā ir diezgan augsts un ilgākā laikā mainījies maz, atzīmē eksperts, piebilstot, ka to ietekmē iedzīvotāju diezgan izteiktā nevienlīdzība, ko Fiskālās disciplīnas padomes priekšsēdētāja Inna Šteinbuka raksturo kā ļoti sāpīgu problēmu. 2022. gadā nabadzības vai sociālās atstumtības riskam bija pakļauti 25,6% jeb 476 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju. Lai gan kopš 2014. gada, kad finanšu krīzes rezultātā nabadzības vai sociālās atstumtības riskam pakļauto iedzīvotāju īpatsvars bija 30%, šis rādītājs ir samazinājies par 4,4 procentpunktiem, situācija joprojām nav laba.

Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka aptuveni katrs ceturtais Latvijas iedzīvotājs iztiek ar mazāk nekā 560 eiro mēnesī. Turīgāko 20% iedzīvotāju ienākumi ir vairāk nekā sešas reizes lielāki par nabadzīgāko 20% iedzīvotāju ienākumiem.

Šīs krasās ienākumu līmeņa atšķirības un liels nabadzības riskam pakļauto iedzīvotāju skaits rada ne tikai ekonomiska rakstura sekas, bet arī populisma un ekstrēmisma pieaugumu, problēmas iezīmē Šteinbuka.

Kas to veicinājis? Nevienlīdzība strauji pieauga Latvijas neatkarības sākumā un katra piedzīvotā krīze negatīvi ietekmēja centienus uzlabot situāciju, norāda Šteinbuka. Augstais nabadzības un ienākumu nevienlīdzības līmenis pieaug pandēmijas radīto problēmu un augstās inflācijas dēļ. Tāpat ienākumu nevienlīdzību ietekmē lēna ekonomikas izaugsme, kas ierobežo valsts iespējas palielināt valsts atbalstu Latvijas iedzīvotājiem un ģimenēm, kas dzīvo uz nabadzības sliekšņa.

Arī migrācijas un demogrāfijas tendences nenāk par labu Latvijai, atzīst ekonomisti. 90. gadu sākumā notikušā dzimstības krituma atbalss nu jau virzās cauri ceturtajam gadu desmitam (30-40 gadu veco iedzīvotāju grupai), piebilst Strautiņš. Šajā vecuma kategorijā gan ir raksturīgs augsts ražīgums – cilvēkiem vēl ir jaunības degsme, bet jau ir arī pieredze. Tāpat šī vecuma cilvēki daudz iegādājas mājokļus, tādējādi stimulējot ekonomisko aktivitāti.

Taču ar laiku situācija pasliktināsies, ja netiks rasti risinājumi. Demogrāfijas problēma rada izaicinājumus arī pārējā Eiropā.

Ātri panākt ES vidējo līmeni nav iespējams, norāda eksperti.

"Mazs solītis katru dienu ilgtermiņā – tā izskatās ekonomiskās izaugsmes process," saka Krasnopjorovs, uzsverot, ka katrs ikdienas solis atsevišķi šķiet nepamanāms, taču, akumulējoties ilgā laikā, tieši tā rodas vai mazinās ienākumu līmeņa plaisas starp valstīm. Ja Latvijas ekonomika augtu par vienu procentpunktu straujāk nekā Lietuvas un Igaunijas ekonomikas, kaimiņvalstu ienākumu līmeni mēs sasniegtu vien 2040. gadā.

"Jautājums ir par to, kas jādara, lai, sākot ar šodienu Latvijas ekonomika ilgtermiņā augtu par vienu procentpunktu straujāk – ja tas būtu vienkārši, tas jau sen būtu realizēts dzīvē," uzsver LB ekonomists. "Piemēram, cilvēkkapitāla uzlabojumi vien (jeb vairāk ekonomiski aktīvo, izglītotu un veselu iedzīvotāju) var paātrināt Latvijas ekonomikas izaugsmes tempu par diviem procentpunktiem gadā," viņš min.

Lai tas notiktu, nepieciešams novērst priekšlaicīgu mirstību darbspējas vecumā, Latvijas iekšējās darba roku rezerves (73 tūkstošus cilvēku) atgriezt darba tirgū, uzlabot izglītības un veselības aprūpes sistēmu kvalitāti, kā arī veicināt jauno talantu iebraukšanu valstī. Citi straujākas ekonomiskās attīstības rīki – veicināt investīcijas, inovācijas un komplicēto produktu ražošanu, uzskaita eksperts.

Savukārt Šteinbuka uzsver, ka ne tikai Latvijā, bet arī ES pašlaik trūkst priekšnosacījumu, kas varētu veicināt straujāku ekonomikas izaugsmi.

Eiropas monetārā politika turpina būt ierobežojoša, saka eksperte. Eiropas Centrālā banka (ECB) pēc minimālas procentu likmju samazināšanas nolēma nogaidīt, pirms spert nākamos soļus šajā virzienā. Tas nozīmē, ka kredīti vēl kādu laiku būs dārgi, kas bremzē patēriņu un apgrūtina uzņēmējdarbību.

Budžeta izdevumu ierobežojumi jau nonākuši eirozonas valstu dienas kārtībā, jo daudzās valstīs ekonomika nespēj ģenerēt pietiekamu ieņēmumu apjomu. Pārmērīga budžeta deficīta procedūra ir sākta pret Franciju, Beļģiju, Itāliju, Ungāriju, Maltu, Poliju un Slovākiju. Šīm septiņām valstīm budžeta deficīts pārsniedzis 3% no IKP, tādējādi pārkāpjot ES noteiktās prasības. Piemēram Beļģijas un Itālijas deficīts šogad būs 4,4%, bet valstu parādi attiecīgi 105% un 138,6% no IKP. Latvijā, veidojot Stabilitātes programmu, Finanšu ministrija 2024. gadam paredzējusi vispārējās valdības budžeta deficītu 2,9%, kas ir ļoti tuvu Māstrihtas kritērijam (3%). Arī turpmākos divos gados deficīts būs tuvu 3%, prognozē Šteinbuka.

Vēl viena problēma ir jau iepriekšminētā ES zemā produktivitāte un konkurētspēja, kas apgrūtina eksportu. Latvijā, kur produktivitāte ir tikai ap 60% no ES vidēja līmeņa, situācija ir vēl sarežģītāka. Viens no galvenajiem izaicinājumiem ir inovācijas, kas veicinātu produktivitāti, konkurētspēju, izaugsmi un labklājību.

Inovācijas savukārt prasa investīcijas, ieskaitot ieguldījumus pētniecībā un attīstībā, kā arī cilvēku zināšanu un prasmju pilnveidošanā. Paralēli jāveicina banku finansējuma pieejamība uzņēmumiem. Uzņēmējdarbības finansējuma nepietiekamība ir viens no galvenajiem pēdējās desmitgades Latvijas izaugsmes atpalicības no Lietuvas un Igaunijas cēloņiem. Visbeidzot, Latvijai būtisks izaicinājums ir maksimāli efektīvi izmantot valsts budžeta resursus un mērķtiecīgi ieguldīt visus pieejamos ES fondus, tai skaitā Atveseļošanas un noturības mehānisma līdzekļus ekonomikas konkurētspējas stiprināšanai, uzskaita Šteinbuka.

Tāpat, pēc viņas teiktā, gan pašlaik, gan ilgtermiņā ekonomikas izaugsmi var bremzēt iedzīvotāju veselības stāvoklis, ko negatīvi ietekmē novēlota diagnostika un palīdzības saņemšana.

Arī izglītības kvalitāte ir būtisks ierobežojums, turklāt pēdējo gadu pamatskolu un vidusskolu eksāmenu rezultāti liecina par būtisku jauniešu skaitu, kas tuvākajos gados nevarēs iegūt augstas kvalifikācijas profesijas un ienākt ar tām darba tirgū, atzīst FDP eksperte.

Tas rada būtiskus izaicinājumus Latvijas ekonomikai, kurā, pat neskatoties uz lēnu ekonomikas izaugsmi, darba tirgus ir ļoti aktīvs un bezdarba rādītāji ir zemi. 2023. gadā Latvijā bezdarbs bija 6,5%, bet ES kopumā 6,1%. Kontrastam viņa min Spāniju un Grieķiju, kur bezdarba rādītāji ir hroniski augsti un arī iepriekšējā gadā Spānijā bezdarba līmenis bija 12,2%, bet Grieķijā 11,1%.

Rezumējot, Šteinbuka uzsver, ka eirozonai ir jānodrošina iekļaujoša izaugsme un jāsaglabā konkurētspēja pasaules tirgū, vienlaikus novēršot atšķirības starp valstīm un veicinot dalībvalstu dzīves līmeņu izlīdzināšanos (konverģenci).

Projektu līdzfinansēja Eiropas Savienība, izmantojot Eiropas Parlamenta dotāciju programmu komunikācijas jomā. Eiropas Parlaments netika iesaistīts tā sagatavošanā, un jebkāda informācija vai viedokļi, kas pausti saistībā ar šo projektu, tam neuzliek nekādu atbildību vai saistības; par projektu ir atbildīgi tikai programmas autori, intervējamās personas, redaktori vai izplatītāji saskaņā ar piemērojamiem tiesību aktiem. Eiropas Parlaments arī neuzņemas atbildību par tiešu vai netiešu kaitējumu, kas var rasties, īstenojot šo projektu.