Skrējām, vilkām, atpalikām. Kāpēc padomijas norietā ražošanas sabrukums Latvijā bija neizbēgams  (16)

Ražošanas apjomi Latvijā PSRS okupācijas laikā bija patiešām lieli, nenoliedz "Delfi Bizness" aptaujātie eksperti. Taču vai tā bija vistiņa, kas nesa Latvijai zelta oliņas, kā to mēdz pasniegt? To noteikti nevar apgalvot. Cena par industrializāciju bija augsta, turklāt par cilvēku labklājību īsti rūpes nebija.

"Delfi Bizness" šķetina mītus par Latvijas rūpniecības apjomu toreiz un tagad, kā šie mīti veidojušies un kā bija īstenībā.

Latvija, tāpat kā pārējās Baltijas republikas, bija visdziļāk integrētas PSRS ekonomiskajā sistēmā. Tāpēc PSRS sabrukums atstāja uz tām visdramatiskāko ietekmi.

Latvija atradās Baltijas centrā, šeit bija novietots Baltijas Kara apgabala centrs, stratēģiski nozīmīgie satiksmes, transporta un sakaru centri. Latvijā tika celtas PSRS vajadzībām lielas ražotnes un mērķtiecīgi pastiprināti iepludināts darbaspēks no citām republikām.

Turklāt vairums vissavienības nozīmes rūpniecības uzņēmumu, kurus Maskava izvietoja Latvijas teritorijā, apkalpoja PSRS militāri rūpniecisko kompleksu.

Neskatoties uz ekstensīvo ražošanas kāpināšanu, Latvija pēc okupācijas salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm, kuras turpināja attīstīties brīvā tirgus apstākļos, strauji atpalika.

Tās ir dažas Latvijas okupācijas izpētes biedrības valdes priekšsēdētājas Rutas Pazderes tēzes, kas iezīmē daudzu desmitgadu realitāti, grāmatā "Latvijas rūpniecība pirms un pēc neatkarības atgūšanas".

Vēsturnieka un Vidzemes Augstskolas vadošā pētnieka Gata Krūmiņa interešu lokā ir tautsaimniecības attīstība salīdzinoši nesenā pagātnē. Viņš atzīmē, ka te patiešām ražots daudz, taču nereti "jo vairāk ražojam, jo sliktāk palika. Pirmām kārtām tāpēc, ka lielākā daļa no produkcijas tika izvesta."

Latvija bija kā vieta, kur daudzas lietas ražot bija visizdevīgāk – mums bija izglītotāki cilvēki, bija laba infrastruktūra un bija arī kur izvietot imigrantus, tāpēc, ka Otrajā pasaules karā Latvija bija zaudējusi daudz ļaužu.

Tiesa, tautsaimniecība bija atkarīga no importētajiem energoresursiem, piemēram,1985. gadā Latvijā tika saražota mazāk nekā trešdaļa no patērētās elektroenerģijas.

PSRS, tāpat kā agrāk arī Krievijas impērija, labprāt izvietoja ražošanu Latvijā un Baltijā, jo te bija augstāks izglītības līmenis, lielāka modernas ražošanas pieredze, efektīvāka vietējā birokrātija, papildina "Luminor" bankas galvenais ekonomists Pēteris Strautiņš.

"Būtībā tika izmantoti Latvijas iedzīvotāji, mūsu dabas resursi, infrastruktūra, teritorija. Tā ir koloniālā politika," vērtē Krūmiņš. Turklāt lielie ražošanas apjomi bija saistīti ar ideju, ka PSRS ir jāapsteidz ASV pēc ražošanas apjoma, tas ir politisks mērķis, ignorējot dažādus ārējos apstākļus. "Tā arī neapsteidza," viņš piebilst.

Grāmatā "Latvijas rūpniecība pirms un pēc neatkarības atgūšanas" Pēteris Guļāns, Latvijas valsts emeritētais zinātnieks, Dr. habil. eoc., profesors, LZA goda loceklis, atzīmējis, ka Latvijas pārvēršanu par augsti industrializētu PSRS teritorijas daļu, oficiālā propaganda, saprotams, pasniedza kā sasniegumu un sociālistiskās sistēmas priekšrocību apliecinājumu. Par to, ka uzņēmumi tika veidoti un paplašināti, lai ražotu produkciju visas valsts vajadzībām un, ka izaugsmes galvenais resurss bija iedzīvotāju pārvietošana no citiem PSRS reģioniem, nerunāja.

Ekonomikā un biznesā skaitļi ir tie, kuri parāda, kādā situācijā ir saimniecība. Padomju periodam bija raksturīga slepenība arī statistikas datos, norāda Centrālā statistikas pārvalde (CSP). Lielākā daļu izdevumu, it sevišķi periodiskie nozaru apskati jeb, tā laika valodā runājot, "svodkas" (kopsavilkumi), bija slepeni, tika izdoti krievu valodā, nelielās tirāžās ap 20-25 eksemplāriem. Tie tika numurēti un adresēti konkrētām personām Ministru Padomē, Centrālajā komitejā un citās iestādēs. Tikai līdz ar Mihaila Gorbačova kļūšanu par Centrālās komitejas ģenerālsekretāru statistikas politizēšana un saspringtais slepenības režīms statistikā pamazām sāka atslābt.

Vairāk datu ir pieejams, sākot no pārmaiņu laikiem. Un tie rāda, ka nodarbinātības struktūra Latvijā PSRS ēras beigās bija diezgan līdzīga tai, kāda Rietumvācijai bija piecdesmitajos gados, kad tur apstrādes rūpniecībā strādāja ap 40%. Tas atspoguļoja gan tehnoloģisko atpalicību, gan to, ka Latvija tobrīd izteikti specializējās rūpniecībā, komentē Strautiņš.

Tā, piemēram, ekonomists atzīmē, ka 1990. gadā rūpniecībā un celtniecībā bija nodarbināti 54% strādājošo, 2023. gadā šo nozaru daļa darba tirgū bija 21%. Apstrādes rūpniecībā tad strādāja ap 40%, pērn 13%. 1990. gadā lauksaimniecībā un mežsaimniecībā strādāja 17%, šobrīd ap 5% (aizņemto darbavietu īpatsvars šajās nozarēs ir 2,5%, bet tajās ir daudz pašnodarbināto).

Krūmiņa un viņa kolēģu pētījumi apliecina, ka ražošana tik tiešām te nebūt nebija efektīva, ilgtspējīga, daudzas nozares tehnoloģiski atpalika un visai strauji PSRS saimniekošanas modelis tuvojās kraham. Proti, viens no interesantākajiem secinājumiem – iekšzemes kopprodukts PSRS okupācijas periodā augstāko punktu Latvijā sasniedza 1986.gadā, tātad krietni pirms neatkarības atgūšanas.

Astoņdesmitajos gados daudzas tehnoloģijas bija novecojušas, piemēram, nereti daudzinātie mikroautobusi "Latvija" gan tehnoloģiski, gan komforta ziņā par kādiem 20 gadiem atpalika no "Ford" vai "Volkswagen" ražojumiem, tie nebija konkurētspējīgi, pauž Krūmiņš.

Inženierijas nozarēs – metālu ražošanā, apstrādē, mašīnbūvē un elektronikā – bija jo īpaši liels strādājošo skaits, ražošana te bija efektīva un moderna pēc PSRS standartiem. Taču tieši šīm nozarēm bija visgrūtāk izdzīvot pēc iepriekšējās sistēmas sabrukuma, jo tajās PSRS atpalicība bija lielāka nekā salīdzinoši vienkāršu preču ražošanā, piebalso Strautiņš.

"Tāpēc Lietuvā, kas vairāk ražoja pārtiku, mēbeles, vienkāršas ķimikālijas, naftas produktus, saglabājās lielāka daļa rūpniecības. Turklāt augsti tehnoloģiskās nozares bija ļoti atkarīgas no militārajiem pasūtījumiem, kas izzuda pilnībā," viņš atzīmē.

Astoņdesmito gadu vidū diezgan lielas problēmas parādās arī lauksaimniecībā. Krūmiņš atgādina, ka tā lielā mērā tika uzturēta no ievestajiem graudiem. Tas nebija ilgtspējīgs modelis – naftas dolāri pret graudiem. Kolhozi skaitījās rentabli, kas bija iespējams tikai tāpēc, ka bija milzīgas valsts dotācijas.

"Cilvēki piemin "skaistās" lielās kolhoza fermas, kas ir tukšas vai sabrukušas. Ja prasu: kur jūs lopbarību cūkām vai govīm ņēmāt, tepat no laukiem? Nē, pieveda klāt. Tāpat ražošanā – pieveda klāt un izlikās, ka te ir milzīga ražošana."

Tādējādi jau 90. gadā ražošanas līmenis bija līdzvērtīgs tam, kāds bija ap 1976. gadu, secina Krūmiņš, uzsverot, ka Latvija būtu ļoti dziļā bedre, ja mēs būtu palikuši PSRS. "Paskatāmies, kas notika pēc tam Krievijā 90. gados – ekonomikas un valūtas sabrukums," viņš mudina. Savukārt Latvija spēja iegrožot un ap 1993.gadu apturēt inflāciju – tā bija ap 35%, kamēr Krievijā – 1000%.

Krievija ir ļoti energoresursiem bagāta un joprojām šī valsts dzīvo no tiem. Latvijai nekas tāds nav, līdz ar to ir jāveido tautsaimniecība uz pavisam citiem principiem un tiem ir jābūt ilgtspējīgiem, uzsver Krūmiņš.

"Ir jāsaprot, ka PSRS laiku ražošanas sistēma nevarēja pastāvēt pēc politiskās sistēmas sabrukuma. Tās graušanā Baltijas iedzīvotāji aktīvi piedalījās. Šīs politiskās darbības mērķi nebija pirmkārt ekonomiski.

Šobrīd mūsu pūliņi ir vainagojušies ar ekonomiku, kas nodrošina augstāku labklājības līmeni nekā PSRS laikā, lai arī ražošanas fiziskais apjoms un rūpniecības daļa ekonomikā ir mazāki nekā PSRS laikā," uzsver Strautiņš, nenoliedzot, ka pārejas periods bija ārkārtīgi grūts.

Sentiments par "labajiem" laikiem lielā mērā ir saistīts ar psiholoģiskiem faktoriem – daļai sabiedrības padomju laiki bija jaunības posms.

"PSRS okupācijas periodā bija degradēta izpratne par darbu un atbildību. Daži veči tā arī saka: varēju nodzert divas nedēļas, bet pēc tam tāpat pie kases lodziņa saņemt naudu, bet tagad es tā nevaru. Šāds cilvēks padomju laikus atceras kā zelta laiku. Protams, daudzi toreiz bija jauni.

Cilvēks tā ir "būvēts", ka atceras labās lietas, nemēģina iedziļināties. Paliekot vecākam, ir nostalģija par to, kas notika jaunībā, viņš nespēj salīdzināt objektīvi, piemēram, medicīnas pakalpojumus, jo jaunībā tos vienkārši nevajadzēja," spriež Krūmiņš.

Protams, ar to manipulē propaganda, piesaucot skaistos laikus. "Bet kas tajos var būt skaists? Kāda bija preču pieejamība pārtikas veikalos?" atgādina vēsturnieks. "Ziedu" laikos, 1985. gadā, IKP ir augšējā punktā, taču veikalos pietiekamā apjomā pieejama ir tikai maize – viena veida "ķieģelītis" – un olas, pat piena ir par maz, nemaz nerunājot par rūpniecības precēm. Tas ir padomju ekonomikas rezultāts, uzsver Krūmiņš.

"Cilvēki saka – bija lēti, bet vajag padomāt, vai mašīnu varēja nopirkt? Skaidrs, ka arī tagad mēs dzīvojam salīdzinoši nabadzīgā valstī. Taču pieejamība ir pavisam cita."

Jā, lopiņu laukos ir kļuvis mazāk, taču, piemēram, izslaukums no govs ir 2-3 reizes augstāks, vēl vienu piemēru sauc Krūmiņš. Ir mazinājies nodarbināto skaits laukos, jo ir attīstījušās tehnoloģijas. "Slikti ir tas, ka neesam atraduši, ko cilvēkiem citu darīt laukos, taču būtībā lauksaimniecība mums ir Eiropas līmenī, tā ir konkurētspējīga. Protams, – ar subsīdijām, taču kopumā lauksaimnieki dzīvo pietiekoši labi," viņš vērtē. Turklāt cilvēki, kas vēl atceras darbu kolhozos, ir stāstījuši, ka nav salīdzināmi ne darba, ne dzīves apstākļi.

Par spīti tam, ka te padomju laikos ražotas ļoti daudzas lietas, Somijas IKP bija augstāks nekā Latvijā, lai gan pirms Otrā pasaules kara valstis bija būtībā līdzvērtīgās pozīcijās. "1939.gadā Latvijas IKP bija apmēram Eiropas vidējā līmenī un tas bija aptuveni 90% no Somijas rādītāja. Tiekot ārā no padomju savienības, mums bija kādi 30%, tagad esam "piedzinuši" to līdz 70%," uzsver Krūmiņš.

Viņš arī atgādina tirgus ekonomikas pamatpostulātu – nav jēgas ražot, ja nespēj saražoto produkciju pārdot. Un, sabrūkot iepriekšējam saimniekošanas modelim, izrādījās, ka lielo fabriku ražojumi nebūt nebija pieprasīti.

"Daudzi saka – žēl ir par VEF, kas pastāvēja no neatkarīgās Latvijas laika, bet pie vājas privatizācijas aizgāja bojā. Tajā pašā laikā nevar teikt, ka šobrīd nav alternatīvu. Piemēram, "MikroTik" ražošanas apjomi nav mazāki par VEF. Tas ir specializējies konkrētās lietās; produktivitāte ir augstāka, un tas ir konkurētspējīgs uzņēmums, kura produkts tiek eksportēts," norāda Krūmiņš.

Ekonomikas ministrijas (EM) Valsts sekretāra vietnieks cilvēkkapitāla pārvaldības un makroekonomiskās attīstības jautājumos Jānis Salmiņš akcentē, ka vairāk nekā 30 gados kopš padomju laika būtiski ir mainījusies apstrādes rūpniecības būtība. "Iepriekš bija milzīgi skursteņi, un, ja skaidrā dienā pilsētā neredz kvartālu tālāk, vai pie mums ir attīstīta rūpniecība?" viņš rosina padomāt. Arī Krūmiņš norāda, ka mēs īsti neredzam ražošanas uzņēmumus, jo tie tagad ir izvietoti daudz piemērotākās vietās.

Un šobrīd var atrast daudz piemērus, tostarp "Printify", "Printful", jau pieminēto "MikroTik", kuriem ir raksturīgas augstas pievienotās vērtības darbības, bet nav skursteņu un dūmu, piebilst Salmiņš.

Viņaprāt, labs mikropiemērs ir Liepāja. Tai savulaik bija ļoti nozīmīgs uzņēmums "Liepāja metalurgs", kura nebūšanu ietekme bija sajūtama pat valsts mērogā. Taču tā vietā tukšums nav palicis, bet ir daudz ārvalstu uzņēmumu, tostarp, piemēram, metālapstrādes uzņēmums "Jensen metal". "Visas pilsētas priekšrocības tiek izmantotas. Un pilsētas mērogā skatoties, uzņēmumi ir tikuši pāri "metalurga" līmenim," pauž Salmiņš.

Nereti nostaļģija par kādreiz spēcīgo rūpniecību arī neņem vērā faktu, ka mūsdienās daudz lielāku pienesumu ekonomikai dod pakalpojumu nozares. Tā ir tendence, kas novērojama ne tikai pasaulē, bet arī Latvijā.

Piemēram, 2007. gadā, kad EM sagatavoja pārskatu par situāciju Latvijas tautsaimniecībā, pirmo reizi izvērstāk aplūkojot laika periodu no 1990. līdz 2006. gadam, liecināja, ka pakalpojumu nozaru īpatsvars pievienotajā vērtībā bija palielinājies no 38,6% 1990. gadā līdz 74,8% 2006. gadā.

Tikmēr Strautiņš atzīmē, ka šobrīd rūpniecības struktūra, izmantotās tehnoloģijas un produktu gamma ir daudz lielākā mērā orientēti uz sabiedrības dzīves kvalitātes celšanu, jo tā balstās uz patērētāju pieprasījumu, nevis uz no realitātes atrautu centralizēto plānošanu.

Arī rūpniecības nozaru griezumā piedzīvotas vērā ņemamas pārmaiņas. Piemēram, deviņdesmitajos gados bija relatīvi maza kokapstrādes daļa, bet izcēlās vieglā rūpniecība. Taču mūsdienās apģērbu ražošanā un citās vieglās rūpniecības nozarēs ir grūti konkurēt ar tādu milzīgu valsti kā Ķīna ar tās superzemajām izmaksām. Eiropas vienotajā tirgū konverģence ir neizbēgama, attiecīgi algas un izmaksas kāpj, biznesa modeļiem ir jātiek līdzi. Attīstības ceļš ir ceļš nišas produkti, augstas pievienotās vērtības produkti, komentē Salmiņš.

Šobrīd rūpniecības struktūrā liela daļa attiecināma tieši uz kokrūpniecību un kokapstrādi, savā ziņā to nosaka dabiskās priekšrocības. "Un nozarē ir lieli uzņēmumi, tostarp flagmanis "Latvijas finieris". Tas ražo ne jau tikai vienkārši finieri, produkcija ir ļoti diversificēta, tāpat – tirgus. Kokrūpniecībā ir ļoti daudz uzņēmumu, kas ir eksportētāju "Top". Pasaulē esam pamanīti un nopietni spēlētāji," atgādina Salmiņš.

Kopumā, pēc Salmiņa paustā, šobrīd ejam augstākas pievienotās vērtības radīšanas virzienā un šīs nozares aug straujāk, to īpatsvars palielinās.

Izaicinājums joprojām ir palielināt produktivitāti. "No 2006.gada pieaugums ir pamanāms, esam pāri pusei no Eiropas vidējā līmeņa, esam nozīmīgi samazinājuši atpalicību. Protams, varētu vēlēties straujāku kāpumu. Un tas ir izaicinājums arī šodien, ja vēlamies sasniegt Eiropas vidējo dzīves līmeni, lielākas algas un ienākumus," viņš komentē.

Arī Strautiņš uzsver, ka rūpniecības galveno uzdevumu – eksportu jeb naudas pelnīšanu pārējā pasaulē, lielā mērā ir pārņēmušas pakalpojumu nozares. PSRS laikā nebija tādas parādības kā IT pakalpojumu vai biznesa un finanšu pakalpojumu eksporta. Pērn šīs nozares no ārzemēm uz Latviju atveda 3,4 miljardus eiro. Ārvalstu tūrisms nopelnīja 1,2 miljardus eiro, bet transporta pakalpojumi 2,4 miljardus eiro, no kuriem austrumu-rietumu tranzīts vairs veido vien aptuveni desmito daļu.

Krūmiņš gan vēl piesauc citas lietas. "Sabremzēšanos, kas ir šobrīd, skaidroju ar to, ka mēs neizpratām dziļās sociālās sekas tam, ko piedzīvojām. Mums vajadzēja daudz agresīvāk mainīt izglītības sistēmu, augstāko izglītību, reformēt zinātni". Viņaprāt, daudz vairāk bija jāiegulda attīstībā, zinātne, kur Latvija joprojām nepietiekami daudz liek iekšā.

Taču no pozitīvajām lietām varot izcelt mūsu spēju adaptēties. Vairākas reizes ir bijuši notikumi ar ārkārtīgi smagām sekām – abi kari, dažādi ekonomikas modeļi. Protams, tas kaut kādā veidā ir atstājis iespaidu uz cilvēkiem, uz to, kam viņi uzticas vai ne, cik viņi ir pārgalvīgi. "No viens puses, esam atpalicībā, bet, no otras puses, mūsu bērni ir vieni no radošākajiem PISA reitingos. Es nebrīnos – mākam izķepuroties nepatikšanās, domājam alternatīvas, improvizējam vairāk, lai izdzīvotu. Varbūt nākamajos piecdesmit gados tas mums palīdzēs."

Rezumējot Salmiņš saka: "Vienmēr var darīt labāk, bet mums arī par paveikto nav tik ļoti jākaunās. Mums ir veiksmīgi uzņēmumi, plaši pazīstami pasaulē. Bieži vien, kad salīdzinām Latviju ar Eiropas vidējiem rādītājiem, visi ar pirkstu velk līdzi un akcentē, ka esam priekšā tikai bulgāriem, retu reizi – vēl kādai valstij, taču jāatceras, ka salīdzināmies ar bagātākajām valstīm pasaulē un to pulkā mēs esam. Attīstībā esam tuvāk Šveicei vai Vācijai, nekā lielākā daļa pasaules valstu."

Satura projektu līdzfinansē Vācijas Federatīvā Republika konkursa par noturīgumu un medijpratības veicināšanu 2024. gada ietvaros. Par saturu atbild AS "DELFI".