Ingus Bērziņš: Privatizācijas rezultāti – ne labi, ne slikti... Kā jau viss Latvijā  (8)

Privatizācijas rezultāti, gluži kā gandrīz viss Latvijā, vērtējami kā veiksmīgi vai neveiksmīgi atkarībā no tā, vai vērotājam dzīvē glāze šķiet puspilna vai pustukša. Jā, no vienas puses, Latvija gandrīz visos sociālajos un tautsaimniecības rādītājos kopā ar Bulgāriju ieņem pēdējo vietu kontinenta izdevušos valstu klubiņā. Jā, bet, no otras puses, skaitļi un personiskās pieredzes rāda, ka Latvijā vidēji ir kļuvis dzīvot vairākkārtīgi labāk nekā pirms 30 gadiem, turklāt tas ir viens no straujākajiem augšupejas rādītājiem pasaulē.

Ja dažādos aspektos palūkojas uz to, ko deva vai ņēma privatizācijas process, te mēs tieši tāpat varam selektīvi izcelt to, kas apstiprina latviešu tautas apbrīnojamo spēju visu salaist dēlī, bet varam arī atrast pierādījumus tam, ka daudz kas izdevās stipri labāk, nekā gaidīts. Tātad arī šo privatizācijas procesa izgāšanos un panākumu summa ir viena no komponentēm, kuru dēļ Latvija kā valsts ir tāda, kāda tā ir pasaules kopainā, – pilnīga viduvējība.

Aplūkosim vairākus pieminēšanas vērtus faktus, bez kuru turēšanas prātā nevar pilnasinīgi domāt par privatizāciju Latvijā. No tā, kas notika toreiz, lielā mērā izriet tas, kā dzīvojam tagad.

Pirmkārt, jāsaprot apstākļi pirmajā decentralizētajā privatizācijas posmā līdz 1993. gadam, Augstākās padomes (Ivara Godmaņa valdības) un 5. Saeimas (Valda Birkava valdības) laiks. Simtiem lēmēju, simtiem cilvēcisko faktoru, iespējas korupcijai, vāja centralizētā pārraudzība, vājas zināšanas (valsts pārvaldē un sabiedrībā kopumā) par tirgus ierobežošanas mehānismiem lielāka sabiedriskā taisnīguma vārdā, interešu konflikta jēdzienu.

Spilgtākās sekas: divu vērtīgu valsts aktīvu grupu – pārtikas pārstrādes uzņēmumu un Ventspils ostas stividoru infrastruktūras – koncentrēšanās divu ekonomisko grupējumu rokās.

Nav iespējams aprēķināt, cik (jaunizveidotās brīvvalsts trūcīgajai drošībai, medicīnai, izglītībai u. tml.) tik ļoti nepieciešamās naudas netika iegūts, jo valsts īpašums netika pārdots brīvas konkurences apstākļos, bet tās ir tiem laikiem milzīgas summas.

Nav pamata domāt, ka Privatizācijas aģentūras veiktā centralizētā privatizācija nobremzēja "valsts sagrābšanas" turpināšanos. Tomēr jaunā pieeja pēc 1994. gada noteikti atnesa vismaz divus labumus. Pirmkārt, informāciju pasaulē par iespējām investēt, pērkot Latvijas valsts īpašumus. Pirms tam, saprotams, tie, kas kāroja dažādiem valsts resoriem piederošos uzņēmumus iegūt par sviestmaizi, bija ieinteresēti, lai viss notiek pēc iespējas klusāk. Otrkārt, caurskatāmību Latvijas medijos. Tas automātiski nenozīmēja, ka žurnālistiem izdevās nosargāt katru iegūstamo latu valsts budžetā, bet kopumā process noteikti kļuva godīgāks.

Otrkārt, jāsaprot padomju rūpniecības sektora nepiemērotība pasaules tirgum atbilstošu preču ražošanai. Tādējādi nospiedošs vairākums lielo rūpnīcu, kas teorētiski būtu varējušas atnest gan ārzemju investīcijas, papildināt valsts budžetu, gan vēlāk radīt darbvietas un netiešo sociālo ieguvumu (ziedojumi izglītībai, sportam, kultūrai u. tml.), nevienu investoru nopietni nespēja ieinteresēt. Tobrīd daudzi to nesaprata, un vēl mūsdienās tiek populistiski murmināts par "sagrauto rūpniecību". Tomēr grūti iedomāties, ka gudrāki valstiski lēmumi varētu uz pasaules kartes nolikt "Alfas", "Straumes", VEF, RAF un citu tā laika gigantu produkciju.

Ainu vēl interesantāku padara dažādie gadījumi ar tiem, kas tomēr pēc privatizācijas saglabāja padomju laika profilu vai kaut ko tuvu tam. Veiksmes stāsti – abi lielie farmācijas milži (vietējie īpašnieki), "Latvijas Finieris" (vietējie īpašnieki), "Valmieras stikla šķiedra" (ārvalstu investori), "Ceram Optec" Līvānos (ārvalstu investori). Neveiksmes stāsti – "Dauteks" (ārvalstu investori), RVR (vietējie īpašnieki), ar nobīdi – "Liepājas metalurgs" (vietējie īpašnieki).

Baidos, ka saredzēt kaut kādu privatizācijas lomu šo dažādo rūpnīcu likteņu tendenču izskaidrošanā būtu visai spekulatīvi. Katram gadījās, kā nu gadījās, cik nu ārējie apstākļi bija labvēlīgi un menedžments gudrs. Tāpēc, ja metafizisku spēku ietekmē kādā 1992. gadā VEF būtu pārdots, piemēram, "Philips", es atturētos likt likmes, vai šodien uzņēmums darbotos vai būtu likvidēts.

OK, padomju rūpniecība nebija konkurētspējīga. Iekārtas un noieta tirgi kā aktīvs Latvijai nebija lemti. Bet kā tad ar kvalificētu darbaspēku? Varbūt jaunajos ekonomiskajos apstākļos vismaz tika mantoti inženieri un tehniskā izglītība, tātad panākta zināšanu pēctecība? Varbūt privāti no nulles uzceltie uzņēmumi deva atsvaru eksportspējas caurumam rūpniecībā, ko izveidoja padomu rūpnīcu privatizācijas fiasko?

Taču globālie procesi nebija labvēlīgi ražotņu pastāvēšanai tādās zemēs kā Latvija, ja daudz lētāk var saražot Āzijā. Atsevišķie mūsu veiksmes stāsti ārpus kokapstrādes – "Mikrotīkls", "Pulsar Optics", "SAF Tehnika" – drīzāk ir unikāli sasniegumi, nevis parāda likumsakarību.

Nevar nepieminēt, ka abi ieguves rūpniecības flagmaņi – "Knauf" un "Schwenk" – taču sākās no privatizācijas. Turklāt, ja Sauriešu rūpnīcu privatizēja Latvijas Privatizācijas aģentūra, tad Brocēnos tas notika jau decentralizētās privatizācijas laikā.

Treškārt, jāsaprot, ka pakalpojumu sektors deviņdesmito gadu sākumā postpadomju telpā īsti neatbilda tam, ko mūsdienās ikdienā izmantojam saziņā, rīkojoties ar finansēm, ceļojot vai uzturot mājsaimniecību.

Tāpēc tikai diviem no pašreizējiem finanšu tirgus līderiem var izsekot privatizācijas saknes – "SEB bankai" un apdrošinātājam "Balta". Vēl viena privatizēta "valsts" banka, "Latvijas Krājbanka", kā zināms, mira 2011. gada rudenī tās tā brīža īpašnieka Vladimira Antonova avantūristiskās dabas dēļ.

Toties sakaru jomā "Tet" un LMT ir tieši valstij piederošo Latvijas padomju telefona līniju un apraides torņu infrastruktūras pēcteči. Vecāki ļaudis vēl atceras, ka somu un britu konsorcijs savulaik investēja "Lattelekom" izveidē ar milzīgu skandālu. Iespējams, mūsdienu acīm var pārskatīt, vai valsts ieguva maksimāli iespējamo summu, taču tāpat ar mūsdienu zināšanām ir skaidri jāatzīst – Rietumu investoru pieeja nodrošināja pamatīgu tehnoloģisko attīstību, spēju konkurēt ar citiem spēlētājiem, kā arī pamatīgus netiešos efektus sportā, kultūrā, izglītībā u. tml.

"Latvijas Gāzei" vajadzētu veltīt atsevišķu publikāciju. To nedrīkst nepieminēt, tomēr tās privatizācijas ietekmi uz Latvijas tautsaimniecību nevar iespiest vienā rindkopā. Kaut vai fakts, ka "Conexus Baltic Grid" daļu vairākums ir Latvijas valsts īpašumā, bet "Latvijas Gāze" un "Gaso" ir acīmredzami Krievijas kontroles sfēras uzņēmumi. Nākamajā apakšnodaļā tieši par to, kas palika neprivatizēts vai tika atkal nacionalizēts un kā vērtēt to.

Ceturtkārt, jāsaprot, ka deviņdesmitajos gados valdīja uzskats – valsts ir ļoti slikts saimnieks un ideālā gadījumā būtu jāprivatizē viss.

Pirmkārt, valstij nav jānodarbojas ar to, ko labāk var darīt privātuzņēmēji. (Lai atceramies kaut vai, piemēram, kritiku, kas tika vērsta pret Nilu Ušakovu, kurš bija sadomājis, ka Rīgas pilsēta ražos dzeramo ūdeni.) Otrkārt, (daudzviet pamatoti) nebija ticības padomju laiku menedžmenta spējai domāt par uzņēmuma interesēm un attīstību.

Tāpēc 2001. gadā mata galā karājās pat "Latvenergo" privatizācija. Tas, ka pašlaik enerģētikas sektors, ieskaitot minēto Inčukalna "Conexus", "Latvijas valsts meži", "Latvijas Dzelzceļš", "Latvijas Autoceļu uzturētājs", reiz daļēji faktiski nacionalizētais "airBaltic", "Rīgas ūdens" un "Rīgas siltums", "Valsts nekustamie īpašumi", daļa "Tet" utt. ir valsts vai pašvaldību īpašumā, liecina par paradigmas maiņu, kas, pēc šīs publikācijas autora domām, ir kopumā veiksmīga. Protams, piederība valstij nozīmē, ka uzņēmumu labas pārvaldības prakses tiek pakļautas politisko pārraugu interesēm.

Tomēr kopumā šķiet mierinoši, ka šādi lieli aktīvi pieder vietējam kapitālam (jo valsts jau arī ir vietējais) un dod daudzpusīgu labumu Latvijas ekonomikai un sabiedrībai. Lielajā strīdā par to, vai "airBaltic" projekts ir katastrofa, vai tomēr zaudējumus līdzsvaro visi netiešie ieguvumi, es atturētos ieņemt pozīciju. Domāju – pat ja labākajā superdatorā ievadītu visu informāciju par "airBaltic" plusiem un mīnusiem, mēs nesaņemtu viennozīmīgu atbildi.

Piektkārt, jāizceļ dažas lielas nozares, kuras stutē Latvijas ekonomiku, bet privatizācijas loma to izveidē ir neesoša vai pārāk niecīga, lai spriestu – veiksme vai neveiksme.

Pirmais, ko visi iedomāsimies, protams, ir mazumtirdzniecība. Teju nekas no tā, kas šodien dominē tirgū, nav balstīts uz padomju laika aktīviem kā biznesa sākotni. Līdzīgi ir ar loģistiku un kravu pārvadājumiem. Nedaudz citāds stāsts ir ar būvniecību un ceļu būvniecību. Var jautāt, cik ļoti tirgus līderu attīstību noteica tas, kā sākotnēji tika iegūti starta aktīvi, taču nozare kopumā ir ļoti mainījusies gan tehnoloģiski, gan tirgus spēlētāju īpašnieku ziņā.

Savukārt kādreiz varenais tranzīts, tostarp ostas, pateicoties ģeopolitiskajai situācijai, vairs nav aktuāls. Turpretī LSC (kādreizējā "Latvijas Kuģniecība"), lai arī joprojām no Sporta ielas Rīgā vada savus 40 ārzonās reģistrētos tankerus, biznesa specifikas dēļ finansiāli un mentāli atrodas arvien tālāk no Latvijas tautsaimniecības aprites.

Šajā rakstā noteikti nebija iespējams pārcilāt visus aspektus, kas saistās ar privatizācijas ietekmi uz Latvijas tautsaimniecības pašreizējo stāvokli. Palika neapskatīti, piemēram, tādi nozīmīgi jautājumi kā dzīvokļu privatizācija un sertifikātu programma. Sociālas un ekonomiskas sekas tiem bija nopietnas. Vienlaikus ceru, ka skats "nozaru griezumā" attaisno sevi un ļauj lasītājam nonākt pie kādas jaunas atziņas par lielajām mūsu valsts attīstības procesu kopsakarībām.

* Kā viss saturs, kurš tiek publicēts Viedokļrakstu sadaļā, šis ir raksta autora viedoklis.

** Satura projektu līdzfinansē Vācijas Federatīvā Republika konkursa par noturīgumu un medijpratības veicināšanu 2024. gada ietvaros. Par saturu atbild AS "DELFI".