"Pēdējais izslēgs gaismu" lidostā un latviskās viensētas izmirst – vai lielā krīze mainīja Latviju

Ekonomists un Latvijas Universitātes profesors Mihails Hazans portālam "Delfi" saka, ka pēc krīzes radušies un sabiedrībā izplatījušies nevis mīti, bet gan mīmi – īsi apraksti, ko visi lieto, kas varbūt nav īsti precīzi. Piemēram, visi lieto frāzi "visi aizbrauca", bet labi zina, ka nevis visi aizbrauca, bet ļoti daudzi.

"Ja visi būtu aizbraukuši, tad mēs ar jums te šodien nerunātu," viņš piebilst.

Stokholmas Ekonomikas augstskolas asociētā profesore Zane Vārpiņa portālam "Delfi" atzīst – arī viņa no tik radikāliem vārdiem kā "mēs visi izmirstam" un "visi aizbraukuši", protams, izvairītos. Viņasprāt, kopējās tendences ir negatīvas gan dzimstībā, gan ilgu laiku bijušas migrācijā, tomēr "viss nav viennozīmīgi melns".  

Abiem pētniekiem piekrīt arī vēsturnieks un demogrāfs Ilmārs Mežs. "Nu ko nozīmē – "aizbrauca visi"! Nespēju saprast, kāpēc jūs tādu [mītu] izvēlaties. Aizbrauca pārāk daudzi, aizbrauca tie, kurus vajadzēs vai vajag jau tagad, aizbrauca varbūt visi, kas kaut kādā mazpilsētā būtu strādājuši kaut kādos uzņēmumos, ko atvērs pēc dažiem gadiem," Mežs saka portālam "Delfi".

Viņš gan arī norāda, ka "visas tās bēdīgās prognozes, kas mums ir agrāk veiktas (..), nekādu gaismu tuneļa galā nerāda", jo Latvijā ir viens no lielākajiem iedzīvotāju skaita samazinājumiem Eiropas Savienības (ES) valstīs.

Hazana aprēķini rāda, ka no šī gadsimta sākuma līdz 2023. gadam Latvija kopumā zaudējusi ap 326 tūkstošiem savu pilsoņu un valstspiederīgo, kuri devušies emigrācijā, no viņiem visvairāk – ap 125 tūkstošiem – tieši "lielās krīzes" gados, no 2009. līdz 2012. gadam. Toties no 2015. līdz 2023. gadam valstī atgriezušies ap 54 tūkstošiem cilvēku – no pieciem tūkstošiem līdz pat deviņiem tūkstošiem gadā.

"Ja mēs skatāmies, cik cilvēku Latvija zaudēja emigrācijas dēļ, ja paskatāmies pa periodiem tīros zaudējumus – aizbraukušie mīnus iebraukušie – un skatāmies tikai uz Latvijas pilsoņiem un valstspiederīgajiem, tad kopš 2000. gada – pirms iestāšanās ES – četru gadu laikā mēs zaudējām 34 000, nākamajos piecos gados – aptuveni 76 000. Kopā tie jau ir 110 000," pētījumu datus par emigrāciju "Delfi" ieskicē Hazans.

"Pēdējais, kas aizbrauks no Latvijas, izslēgs gaismu," – tas bijis populārs mīms tieši krīzes gados, stāsta Hazans, papildinot, ka aizbrauca ļoti daudzi un aizbrauca tādi cilvēki, kas pirms tam nebija par to domājuši.

"Šobrīd tas vairs nav aktuāli," saka Hazans, papildinot, ka tagad un varbūt arī tuvākajā perspektīvā aizbraukšana nav tik masveidīga, kā tas bija krīzes gados. Turklāt šobrīd arī pats aizbraukšanas fakts vairs nešķiet tik neparasts, kā tas bija pirms vairāk nekā 10 gadiem. Tagad tā ir normāla parādība – cilvēki aizbrauc uz dažiem gadiem, bet pēc tam nolemj ārvalstīs palikt – tas nozīmē, ka aizbrauc pavisam. "Nav runas par to, ka vairākums vai ļoti daudzi aizbrauc," viņš precizē.

Aplūkojot emigrācijas viļņus 21. gadsimtā, var teikt, ka pirms valsts iestāšanās ES tiešām vairāk prom devās labāk izglītoti cilvēki, pēc personības īpašībām tādi, kam piemīt uzņēmība, iniciatīva, jo toreiz nebija tik vienkārši aizbraukt un strādāt ārzemēs. Tad, kad 2004. gadā atvērās ES, sākumā tās bija tikai nedaudzas valstis – Lielbritānija, Īrija un arī Zviedrija, sākās otrais vilnis. Tā raksturs jau bija cits – aizbraukšanas dzinējspēki bija ekonomiskā nepieciešamība un tas, ka nebija problēmu legāli aizbraukt, turklāt parādījās lētās aviobiļetes.

Trešais vilnis saistīts ar ekonomisko krīzi, un to lielā mērā var saistīt ar zaudētām cerībām. Šīs krīzes pirmajos gados daudzi cilvēki, kuriem līdz tam bija diezgan skaidra vīzija par to, kā attīstīsies viņu karjera, kā viņi šeit dzīvos, pēkšņi to zaudēja, zaudēja cerības un savus plānus. Daudzi zaudēja darbu, bet vēl vairāk – tieši perspektīvas un cerības. Pat ja darbs bija, nebija nekādu garantiju, ka viņi darbu saglabās un ka būs normāla darba samaksa.

"Vilnis, kas saistīts ar krīzi, – tur atslēgas vārdi ir "zaudēts darbs", "zaudētas perspektīvas", "jaunie migranti" un "pāreja no migrācijas uz laiku uz pastāvīgo migrāciju"," lūzuma punktu apraksta Hazans. Ja pirms krīzes sākotnējais tipiskais plāns mūsu emigrantiem bijis aizbraukt uz dažiem gadiem pastrādāt, nopelnīt, varbūt iemaksāt pirmo summu par mājokli vai nopirkt mašīnu, tad tieši krīze likusi pārskatīt savas dzīves perspektīvas daudziem. Ļoti daudzi toreiz braukuši ar plānu palikt.

Un – pēdējais vilnis, kas sākās 2013.–2014. gadā un turpinās joprojām, pēc Hazana domām, ir "jaunais normālais", kur migrācija vairs nav kas ekstraordinārs – cilvēki vienkārši izvēlas saistīt savu karjeru, dzīvi vai studijas ar ārvalstīm.

"Ja mēs salīdzinām Latvijas zaudējumu no migrācijas pirmskrīzes periodā un pēckrīzes periodā, tad diasporas pieaugums pēckrīzes periodā bija lielākoties uz augsti izglītoto cilvēku rēķina un uz neekonomisku iemeslu rēķina. Cilvēki aizbrauca nevis tāpēc, ka nevarēja šeit normāli nopelnīt vai zaudēja darbu," saka Hazans.

Cilvēki kā galvenos savas emigrēšanas iemeslus minējuši, piemēram, labāku sociālo aizsardzību izvēlētajā valstī, nepatiku pret kaut ko, kas notiek Latvijā, vai arī vienkārši to, ka gribas apskatīt pasauli. Arī pašreizējo migrācijas vilni raksturo lielākoties neekonomiski vai ne tikai ekonomiski iemesli, saka Hazans, papildinot, ka emigrantu vidū pietiekami liela ir labi izglītotu cilvēku un studentu proporcija.

Hazans saka, ka saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem pēdējā desmitgadē Latvijā atgriežas aptuveni 5000 cilvēku gadā. "Var apgalvot, ka tiešām pēdējos gados atgriežas vairāk cilvēku," viņš noteic.

Savukārt Vārpiņa atzīst, ka ekonomiskās krīzes gados – laikā no 2008. līdz 2011. gadam – izbrauca pat līdz 40 000 cilvēku gadā, kas ir ievērojams skaits pret Latvijas mazo iedzīvotāju skaitu. Tomēr arī tad vienmēr bijusi plūsma uz Latviju – tajos pašos gados tā bijusi aptuveni 4000 cilvēku, bet 2011. gadā iebraukuši un/vai atgriezušies 10 000 cilvēku. Tāpat redzams, ka visus gadus ir bijusi gan izbraukušo, gan iebraukušo plūsma. Pēc viņas teiktā, Covid-19 bijis viens no pamudinājumiem pieņemt lēmumu atgriezties, nevis vienīgais iemesls.

Hazans, piebilstot, ka viņam svaigu datu nav, saka, ka pēc tām aptaujām, kas veiktas 2016. un 2019. gadā, iemesli galvenokārt ir personiski – ģimene, radi, valoda, dažiem, protams, arī nostalģija – trūkst Latvijas. Tādu, kam galvenais atgriešanās iemesls ir ļoti labs darba piedāvājums vai plāni sākt biznesu, nav daudz – aptuveni 16%.

Kāpēc pandēmijas laikā atgriezās vairāk cilvēku? Hazans saka, ka, no vienas puses, tā bija pandēmija un veselības riski, no otras puses, attālinātais darbs. Tad, kad ir augsts risks saslimt, cilvēki, kas nodzīvojuši pat piecus līdz septiņus gadus ārzemēs – Lielbritānijā, Vācijā vai Norvēģijā, tomēr nejūtas tur tik droši kā mājās. Viņi domā, ka šādā situācijā labāk tomēr būt savā dzimtajā zemē. Otrs aspekts: pirmajos divos pandēmijas gados Latvijā nebija tik augsta saslimstība kā, piemēram, Lielbritānijā. Un arī ierobežojumu bija mazāk nekā dažās citās valstīs.

Kā otru faktoru kopumu pētnieks min attālināto darbu – pandēmijas sākumā ne tikai Latvijā, bet gandrīz visās valstīs darba devēji ne tikai atļāva, bet arī rekomendēja vai ļoti strikti rekomendēja visiem, kas vien var, strādāt attālināti. Tādējādi cilvēki, kas nestrādā fizisku darbu, var attālināti no Latvijas strādāt sava darba devēja labā, piemēram, Nīderlandē, Norvēģijā vai Lielbritānijā. Arī jaunie emigranti savos plānos patur prātā šādu iespēju – aizbraukt, iepazīties, atrast labu darbu – birojā, pētniecisko darbu – un tad pārslēgties uz attālināto režīmu.

"Mēs ļoti gaidām, ka kādreiz atgriezušos cilvēku skaits būs lielāks par aizbraukušo. Tāds gads noteikti būs. Bet tas nenozīmē, ka (..) lielais vairums jebkad atgriezīsies. Tā diemžēl nebūs," vērtē demogrāfs Mežs.

"Cilvēki domā, un tas patiešām ir mīts, – ja mums šo atpakaļ braucošo skaits kādā konkrētā gadā būs mazliet lielāks par izbraukušo cilvēku skaitu, tas nozīmēs, ka visi latvieši vai gandrīz visi tad atgriežas Latvijā. Nebūt ne. Uz to mēs diemžēl nevaram cerēt," viņš saka un skaidro, ka migrācijas bilance mums nozīmēs tikai to, ka, teiksim, 2025. gadā atgriezīsies 6000 latviešu, bet aizbrauks uz ārzemēm tikai 5000, – vienā gadā būs par vienu tūkstoti atbraukušo vairāk.

Taču, lai šī tendence būtu iespējama ilgtermiņā visā paaudzē, tai būtu jābūt desmitiem tūkstošu starpībai, ja salīdzina ar to, kāda bija situācija pirms 10 vai 15 gadiem, "lielajā krīzē", kad izbraukušo skaits pārsniedza iebraukušo "par 20, 30 un, man liekas, maksimums bija pāri par 40 000 vienā gadā", saka Mežs. Tāpēc viņam esot "mazliet grūti priecāties par cerību, ka varbūt kādu gadu būs viens tūkstotis vairāk atgriezušos nekā aizbraukušo". Līdz ar to ir jācīnās, lai tiem 10, 20 vai 30% aizbraukušo latviešu, kas apsver iespēju atgriezties, šis process būtu pēc iespējas vieglāks un ātrāk izdarāms.

"Citiem vārdiem... es nevaru būt tik ļoti optimistisks par migrācijas vektoru maiņu," saka Mežs, paužot uzskatu, ka aizbrauks joprojām pietiekami daudz cilvēku. Turklāt daudzi no viņiem brauc saprotamu un loģisku iemeslu dēļ. Viņa vērtējumā, mums ir jāapzinās, ka liela daļa cilvēku, kas sākotnēji aizbrauc uz gadu vai diviem, tur arī paliek – viņiem paveras plašā pasaule.

Mežs saka, ka viņš galveno reemigrācijas politikas uzsvaru liktu uz to, lai cilvēki, īpaši no provinces, no attālākiem Latvijas novadiem, kuri nevar izbraukāt uz darbu Rīgā vai uz citām lielākajām pilsētām, tā vietā, lai dotos uz ārzemēm, tomēr būtu ar mieru no Latgales, Kurzemes, Vidzemes nostūriem nebraukt uz ārzemēm, bet braukt tuvāk Rīgai un strādāt kaut kur Rīgā vai Pierīgā, vai citās lielākās piepilsētās.

Viņš pauž, ka "te jau arī ekonomika nosaka, ka no strādājošo skaita Rīgā ir apmēram puse" un puse no algas kopējā apjoma, samaksas. "Līdz ar to mēs varētu to projicēt arī uz IKP pievienoto daļu, tur ir jau stingri pāri 60%," viņš saka, piebilstot, ka nav pareizi, ka Rīga ir tik pārspīlēti nozīmīga visas Latvijas ekonomikā un jebkurā citā jautājumā, "bet nu tā diemžēl Latvijas vēsture ir veidojusies".

Par to, kur Latvijā atgriezušies izvēlas dzīvot – pilsētās vai laukos, Hazans saka, ka labāk izvēlas neteikt neko, jo arī šeit svaigu aptauju vai pētījumu datu nav. Kopējā tendence pēc pandēmijas: cilvēki, kas var atļauties mainīt dzīvesvietu Latvijas robežās, no lielām pilsētām pārceļas vai nu uz "īstiem laukiem", vai vismaz uz lauku apvidiem ap lielām pilsētām.

Vārpiņa papildina, ka lauku reģioni zaudē cilvēkus straujāk nekā Rīga un Pierīga, jo iedzīvotāji izbrauc gan uz pilsētām, gan ārpus Latvijas – reti kurš atgriežas uz dzīvi laukos. Bet šī tendence ir arī citur Eiropā, tai skaitā Vācijā, Itālijā, Francijā, Šveicē un citviet. Tam piekrīt arī Mežs, sakot, ka Latvija nav izņēmums šajā ziņā – arī ASV ir dzirdami šādi "sentimenti" par pamestiem, vēl vectēva celtiem rančo.

Turklāt Mežs ir pārliecināts: "Laukos tāda idille, ka būtu kaut kāda latviskā viensēta ar gotiņu, zirdziņu, cūciņu, trīs bērniem, savu kartupeļu lauciņu, vecākiem un smaidošiem vecvecākiem, kas tur strādā un dzīvo, un nopelna savu dienišķo maizīti, patiešām ir izzudusi. Man bail teikt, ka tādu vairs nav, un man bail teikt, ka pēc paaudzes arī vairs nebūs. Tā ka, jā, idilliskā latviskā viensēta ar savu naturālo saimniecību izzūd vai arī jau ir izzudusi."

"Tajā pašā laikā visi tie "apraudātāji", tajā skaitā varbūt arī es, tīri kādā nostalģijas brīdī arī var par to pasūkstīties, bet neviens no mums, kas par to žēlojas, nav ar mieru pat reāli apsvērt [iespēju] braukt atpakaļ uz simtgadu vēsturi un strādāt savām rokām, savu zemi apkopt un ar grūtu, smagu darbu nopelnīt knapu dienišķo iztiku, kas būtu pārtika," viņš pauž. Un piebilst, ka "mēs visi gribam pelnīt labas algas".

Respektīvi, ja šis lauku dzīvesveids, tā saucamā naturālā saimniecība, pirms gadsimta vēl bija un toreiz trīs ceturtdaļas iedzīvotāju pelnīja ar laukiem un lauku darbiem, bet pirms gadiem 30, 50 tāda vēl bija kāda trešdaļa no Latvijas iedzīvotājiem, tad šobrīd tāda tiešām vairs nav. Turklāt nav gandrīz nekur. Izņēmums varētu būt kāda Baltkrievijas nomale, kur vēl šādus cilvēkus, šādas idilliskas ģimenes varbūt būtu iespējams satikt.

Meža skatījumā, jautājums ir – ja jau mēs paši negribam šajā skaistajā idillē dzīvot un ar to zirdziņu art, cūciņas barot un gotiņas slaukt, tad kāpēc lai kāds cits to gribētu mūsu vietā? "Tās ir iedomas, tie ir sapņi, kas nav realizējami, kurus mēs paši gribam sapņot, lai tie citi brauc un tur strādā, un mokās, bet ne mēs," viņš saka. Pēc Meža teiktā, šobrīd nepilna desmitā daļa Latvijas iedzīvotāju spēj nopelnīt iztiku vai daļu savas iztikas ar darbiem lauksaimniecībā. Tai pieskaitāma vēl zvejniecība, zivkopība, arī, protams, mežsaimniecība, kuras apjoms nākotnē vēl varētu pieaugt, tā nesamazinās. Viss, ar ko cilvēki varētu pelnīt savu iztiku laukos, reducējams uz šiem 10%, un šis skaits turpinās samazināties.

Viņš skaidro – ja darba apjomu, ko agrāk varēja paveikt viena saimniecība ar savu zirgu, savām darba rokām, vēlāk, padomju okupācijas laikā, varēja varbūt 10 cilvēku darbu viens cilvēks izdarīt vai piecu cilvēku darbu viens, tad šobrīd viens lielsaimnieks izdara 100 cilvēku darbu. To, ko būtu sapelnījušas, sastrādājušas 100 viensētas, šobrīd izdara viens lielsaimnieks ar savu tehniku. Protams, šis lielsaimnieks varbūt piesaista vēl kādus, teiksim, trīs darbiniekus laiku pa laikam.

Vārpiņa papildina, ka cilvēkiem ir tendence migrēt uz ekonomiski attīstītākiem reģioniem, kur ir labākas nodarbinātības iespējas. Laukos arvien vairāk ir lielo saimniecību, pazūd tradicionālās nodarbošanās, un īpaši jaunieši vairs negrib tur palikt. Nevērtējot, vai tas ir labi vai slikti, Latvija nav izņēmums šajā ziņā.

Mežs rezumē: lauku dzīvesveids un latviskā viensēta kā avots savai iztikai nenovēršami izzūd un izmirst.

Viņa skatījumā, kaut kādā veidā ir jānotiek šai transformācijai, proti, tiem cilvēkiem, kam ir svarīga šī latviskā viensēta, kultūras mantojums, ainava, miers un viss pārējais, ko mēs gūstam no dabas, ir jāspēj nopelnīt iztikas līdzekļus, kur nu katram. Iespējams, citās jomās. Visapsviedīgākie varbūt iztiku var nopelnīt pat attālināti – citās valstīs. Laukos tad paliks "mazais lauku tūristu piesaistītājs", dzejnieks, tulkotājs, kas var strādāt attālināti, un kādi turīgie pilsētnieki, kam tā būs atpūtas vieta.

Hazans portālam "Delfi" akcentē, ka arī citu valstu pētnieki, pēc pandēmijas veicot līdzīgas aptaujas, secinājuši, ka attālinātais darbs ir uz palikšanu. Ir atsevišķi darba devēji, kas šim risinājumam ir mazāk draudzīgi, bet kopumā centrālā tendence ir – cilvēki birojā parādās pāris reizes nedēļā vai pat mēnesī.

Var teikt – gan daudzi darba ņēmēji jūtas labāk, jo ir vieglāk savienot darba un personīgo dzīvi, gan arī darba devēji neredz, ka kaut ko zaudētu produktivitātes ziņā. Savukārt komandas gara uzturēšanai laiku pa laikam notiek fiziskas tikšanās – lēto aviobiļešu laikā tā nav īpaši liela problēma.

Attālinātais darbs ir jaunā realitāte, kas saistīta ar emigrācijas normalizēšanu, akcentē Hazans, papildinot, ka gandrīz katram pieaugušam Latvijas iedzīvotājam ir paziņas, draugi vai radi ne vienā vien ES valstī.

"Ja vienkārši uz labu laimi katram parādītu kādu Eiropas valsti, viņš, visticamāk, varētu tur atrast savu paziņu vai draugu, vai kādu drauga draugu," ieskicē Hazans, sakot, ka attālinātais darbs daudziem ļauj savienot šo darbu ārzemēs ar dzīvošanu Latvijā.

Līdz ar to "latvieši ir visur", lai gan arī ir mīms, nav mīts, jo pareizi atspoguļo realitāti.

Satura projektu līdzfinansē Vācijas Federatīvā Republika konkursa par noturīgumu un medijpratības veicināšanu 2024. gada ietvaros. Par saturu atbild AS "DELFI".