Liepājas "metālmurgs": liktenīgi lēmumi un lēni izklīstoša ilūzija pavērusi durvis jauniem ražotājiem

"Liepājas metalurgs" savulaik bija lielākais ražojošais uzņēmums Latvijā, arīdzan lielākais elektroenerģijas un dabasgāzes patērētājs. Tā bija kompānija ar vēsturi vairāk nekā simt gadu garumā, bez kuras pastāvēšanas vēl pirms kādiem 15 gadiem nebija iedomājama Liepāja. 

Tagad pilsētā, kurā piedzimst vējš, šāda mēroga metalurģijai ir pielikts punkts. Līdz tam iets teju desmit gadu garumā. To laikā valstij nācās atmaksāt "Liepājas metalurga" modernizācijai galvoto kredītu, akcionāri tiesājās savā starpā,  tika ierosināti kriminālprocesi gan pret uzņēmuma īpašniekiem, gan pret galvojuma izsniedzējiem, bet metalurģijas flagmaņa glābšanai 12. Saeimas priekšvēlēšanu karstumā izraudzītais investors ražošanu spēja atjaunot vien uz neilgu laiku. 

Atsakoties no ilūzijām, ka uzņēmumu izdosies atdzīvināt, izplēnējis mīts, ka Liepāja nevarēs pastāvēt bez metalurģijas. Tas savukārt pavēris durvis jaunu ražotāju ienākšanai pilsētā.

Drātis, naglas, lāpstas, dzelzceļa sliedes, tērauda armatūra – tās ir tikai dažas lietas, kas vairāk nekā simt gadu pastāvēšanas laikā ražotas "Liepājas metalurga" vai tā priekšteču cehos. Rūpnīcu skāra gan bankroti, tostarp Lielās depresijas laikā, gan karš, taču līdz nesenam laikam tā allaž bija spējusi atdzimt kā vērā ņemams rūpniecības uzņēmums ne tikai Liepājas mērogos vien. 

Piemēram, 1949. gada sākumā, uzstājoties Tautību padomes sēdē, Vilis Lācis "Sarkano metalurgu" līdztekus VEF, "Radiotehnikai" un Rīgas Vagonu rūpnīcai piesauc kā apliecinājumu Staļina ekonomikas varenībai. 

Okupācijas laikā Liepāja lielā mērā bija slēgta pilsēta – attiecīgu rīkojumu Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) Ministru padome pieņēma 1966. gada septembrī. Ostā saimniekoja padomju militāristi, proti, PSRS jūras kara flote, taču auga arī rūpniecības uzņēmumi, tajā skaitā – "Sarkanais metalurgs", kurš bija iekļauts PSRS Melnās metalurģijas ministrijas struktūrā. 

Augot rūpniecības apjomiem, pieauga arī vajadzība pēc darbaspēka – pilsētā lielā skaitā iebrauca migranti no citām Padomju Savienības republikām. Ja 1939. gadā, proti, pirms Latvijas okupācijas, Liepājā bija 53 tūkstoši iedzīvotāju, 1952. gadā – 72 tūkstoši, tad 1989. gadā pilsētā bija jau 114 tūkstoši iedzīvotāju, liecina dati. Krietni liela daļa no tiem bija padomju militāristi, taču arī rūpniecībā visā Latvijā galvenokārt strādāja migranti – atbilstoši 1987. gada datiem 61,9% rūpniecībā un celtniecībā nodarbināto bija nelatvieši. Arī Liepājā latvieši bija mazākumā – vien 38,8%. 

Okupācijas laika laikrakstos gan šādus datus velti meklēt. To vietā ir vēstis par izpildītiem un pārpildītiem piecgades plāniem, "Sarkanā metalurga" sportistu panākumiem, arī par padomju varas "nesavtīgajām rūpēm" par "vienkāršo darbaļaužu labklājību". 

"Liepājas rietumu mikrorajonā izaugusi metalurgu pilsētiņa, kur ērtus, plašus dzīvokļus saņēmušas 290 velmētāju, tēraudkausētāju un metāllējēju ģimenes," vēsta kāda 1980. gada publikācija ar nosaukumu "Lepojos, ka esmu padomju cilvēks". Tās autors, vismaz, ja ticam laikrakstā "Cīņa" lasāmajam, ir  "Sarkanā metalurga" tēraudkausētājs E. Zīverts. Nelielajā publikācijā viņš ar lepnumu piemin gan nesen uzcelto Metalurgu kultūras pili, kas, starp citu, savulaik bija leģendārās grupas "Līvi" mājvieta, gan kompartijas diženos plānus melnās metalurģijas attīstībā. 

Par migrāciju un rūpnīcas piesārņojošo ietekmi uz gaisu un Liepājas ezeru liepājnieki atklātāk sāka izteikties 1980. gadu nogalē. Tobrīd "Sarkanais metalurgs" bija nonācis sarežģītā situācijā. PSRS Metalurģijas ministrija tika reorganizēta, bet rūpnīcas vadībai, kuru tikai pirms dažiem mēnešiem bija pārņēmis direktora amatā ievēlētais Valērijs Terentjevs, bija jāizšķiras – iestāties Vissavienības metalurģisko uzņēmumu koncernā vai pārveidot to par patstāvīgi strādājošu.

"Rūpnīcas vadības birokrātiskais aparāts, kurā galvenokārt ir pārstāvēti cittautieši, nav ieinteresēts atraisīties no Maskavas pakļautības, tāpēc necenšas meklēt ekonomisku pamatojumu iespējai saimniekot patstāvīgi," ar 1989. gada novembri datētā paziņojumā savas bažas pauž Latvijas Tautas frontes Liepājas nodaļas valde. Turpat arī izklāstīti vairāki priekšlikumi rūpnīcas "daļējai pārprofilēšanai", atsakoties no čuguna lējumu ražošanas Krievijā esošu rūpnīcu vajadzībām un pievēršoties plaša patēriņa preču ražošanai pirmkārt iekšējā tirgus vajadzībām. Ar pārprofilēšanu un jaunu noieta tirgu atrašanu negāja viegli, bet Terentjevs pie "metalurga" stūres palika vēl teju ceturtdaļgadsimtu.

Pēc pieciem gadiem – 1994. gadā – "Liepājas metalurgs" jau tiek saukts par vienu no retajām lielajām rūpnīcām, kas arvien strādā, – tajā nodarbināti ap 2800 cilvēku. Ietekme uz ekonomiku liela, tādēļ arī politiķu durvis uzņēmuma vadībai ir atvērtas. 

"Mēs nopietni un daudz strādājām ar Godmani. Man par viņu ir ļoti labs iespaids. Viņš prata dzirdēt to, ko cilvēks saka. Ne katrs priekšnieks to prot. Mēs jau bijām diezgan tuvu tam, ka mūs uzņem nopietni, bet... Godmanis aizgāja, nāca jauna valdība. Atkal viss bija jāsāk no jauna. Kad uz Liepāju atbrauca Birkava kungs, parādījām viņam rūpnīcu. Martencehs viņu iespaidoja. Gatavojām jau dažus dokumentus parakstīt, bet...arī Birkavam tas krēsls kustas. Ja atnāks vietā kāds cits? Mēs taču nevaram iet pie tā jau nākamajā dienā – nekā nedabūsim, tukšs gājiens. Cilvēkam drusku jāpasēž tajā krēslā, jāapsildās, bet laiks tikmēr iet uz priekšu," Terentjevs klāsta 1994. gada pavasarī intervijā "Neatkarīgajai Cīņai".

Liepājas Speciālās ekonomiskās zonas (SEZ) pārvaldnieks un pilsētas domes deputāts Uldis Hmieļevskis atminas, ka deviņdesmito gadu pirmajā pusē Liepājā sabiedriskais transports kursējis vien no rīta un pēcpusdienās, pa dienas vidu ne –  bija jātaupa. Ekonomiskā situācija "Liepājas metalurgā" un līdz ar to arī visā pilsētā stabilāka kļuvusi, vien tuvojoties gadsimtu mijai. 

Singapūrā reģistrētā, taču Krievijas biznesmeņiem piederošā "Agrosin Pte Ltd" 1996. gada decembrī iegādājās "Liepājas metalurga" kontrolpaketi – 72% akciju, par to maksājot privatizācijas sertifikātos. Tādējādi šīs akciju kontrolpaketes faktiskā cena bija krietni zemāka nekā formāli noteiktie 2,2 miljoni latu (3,1 miljons eiro). Toties privatizācijas noteikumi paģērēja jaunajiem īpašniekiem nomaksāt "Latvijas Gāzei" "metalurga" parādu par gāzi – 1,2 miljonus latu (1,7 miljoni eiro, kas šodienas vērtībā, ņemot vērā inflāciju, būtu 5,2 miljoni eiro) – un vēl ieguldīt 3 miljonus latu (šodienas vērtībā 9,2 miljonus eiro) uzņēmumā.

To, cik liela bija patiesā "Liepājas metalurga" vadības ietekme uz valsts un vietvaras politiķiem, laikam gan zina tikai viņi paši. Katrā ziņā Valērijs Terentjevs vēl 1995. gadā saņēma pilsonību par īpašiem nopelniem Latvijas labā. Dažus gadus vēlāk – 1997. gada nogalē – Saeima saņēma lūgumus pilsonību par īpašiem nopelniem piešķirt arī "Liepājas metalurga" padomes priekšsēdētājam Sergejam Zaharjinam. Vienu no šādiem lūgumiem bija parakstījis Liepājas mērs Uldis Sesks. Pie Zaharjina īpašajiem nopelniem viņa iesniegumā cita starpā minēta arī iecere Liepājā būvēt ledus halli. 

Argumenti gan laikam nebija gana pārliecinoši – gan atbildīgās Saeimas komisijas, gan parlamenta lēmums bija noraidošs. Pilsonību Zaharjins vēlāk ieguva naturalizācijas kārtībā. 2013. gadā gan tika apšaubīts, vai tas noticis likumīgi, taču likumsargi pārkāpumus nekonstatēja. 

"Liepājas metalurga" rekonstrukcija pēc tā privatizācijas kļuva par teju bezgalīgu procesu. Akcionāri mainījās – 2003. gadā oficiāli par lielāko no viņiem kļuva uzņēmuma padomes priekšsēdētājs Sergejs Zaharjins. Lai arī akcionāru vārdi regulāri vīdēja Latvijas bagātāko ļaužu saraksta pašā augšgalā, modernizācija nevedās raiti. 2008. gada otrajā pusē, kad pēc ASV investīciju bankas "Lehman Brothers" kraha pasauli pārņēma finanšu krīze, kļuva skaidrs, ka aplēstās rekonstrukcijas izmaksas 112 miljonu eiro apmērā akcionāriem nav pa kabatai. 

Jau atkal palīdzīgu roku tik nozīmīgajam uzņēmumam bija gatavi sniegt politiķi. Vienā un tajā pašā dienā – 31. oktobrī – Saeimā tika saņemti "Liepājas metalurga" vadītāju Valērija Terentjeva un Sergeja Zaharjina un Liepājas domes priekšsēdētāja Ulda Seska lūgumi valstij galvot 160 miljonus eiro jeb 112 miljonus latu lielu kredītu uzņēmuma rekonstrukcijas turpināšanai. Galvenie argumenti abos dokumentos ir vieni un tie paši – no "Liepājas metalurga" darbības stabilitātes  tieši vai pastarpināti ir atkarīga 25% liepājnieku labklājība. 

Tikai pāris dienas vēlāk Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijā nonāca dažādus politiskos spēkus pārstāvošu deputātu priekšlikums 2009. gada valsts budžetā iekļaut liepājnieku lūgto valsts galvojumu. Tas tika atbalstīts bez īpašām ierunām un, šķiet, īpaši neiedziļinoties projekta ekonomiskajā pamatojumā. 

Šķiet, tajā īpaši neiedziļinājās arī ekonomikas ministrs Kaspars Gerhards, 2009. gada 12. janvārī parakstot Finanšu ministrijai adresētu vēstuli, kurā cita starpā minēts, ka "Liepājas metalurga" devums ir līdzvērtīgs 0,45% no visā Latvijas tautsaimniecībā radītās pievienotās vērtības.

Valsts kases speciālisti modernizācijas plānu vērtēja skrupulozāk, taču viņu secinājumi, kuros bija norādes gan uz zaudējumu riskiem, gan uz sarežģīto situāciju tirgū, nemainīja lietu gaitu. Dienu pirms gadumijas, kad likums, kas paredzēja galvojuma piešķiršanu "Liepājas metalurgam", zaudētu spēku, toreizējais finanšu ministrs Einars Repše parakstīja uzņēmuma kārotos galvojuma līgumus. 

Pēc trim gadiem, 2013. gadā, kad valstij "Liepājas metalurga" vietā nācās atmaksāt galvoto kredītu itāļu bankai "UniCredit", Valsts kontrole secināja, ka, neraugoties uz konstatētajiem trūkumiem, Valsts kase atzinumam nav sniegusi "kopsavilkuma vērtējumu, vai AS "Liepājas metalurgs" nepastāvēs paaugstināts aizdevuma atmaksas risks, uz kā pamata sniegt ieteikumu finanšu ministram pieņemt lēmumu sniegt vai tomēr atteikt galvojumu uzņēmumam". Brīdī, kad Valsts kontrole nāca klajā ar šo atzinumu, "Liepājas metalurga" darbs faktiski jau bija apstājies. Bijušo "Liepājas metalurga" akcionāru un arīdzan valsts galvojuma izsniegšanā iesaistīto amatpersonu atbildība tika vērtēta kriminālprocesos, taču uz apsūdzēto sola tā arī neviens nenonāca.

"Tas bija ļoti liels trieciens – tikko bija pagājusi 2008.–2009. gada finanšu krīze, no tās knapi visi bija izlīduši, notika "metalurga" jaunās krāsns uzstādīšana, kas iedeva atkal tādu grūdienu vietējai ekonomikai, būvniecībai. 2013. gads, kad "metalurgs" apstājās, iedeva vēl vienu stipru sitienu pa pilsētu," tā "Delfi Bizness" saka Liepājas SEZ pārvaldnieks Uldis Hmieļevskis.

No šodienas skatpunkta raugoties, mēģinājumi "Liepājas metalurgu" atdzīvināt, to 12. Saeimas priekšvēlēšanu laikā pārdodot Ukrainas izcelsmes investoram, kas uzņēmuma darbību spēja atjaunot vien uz neilgu laiku, jau sākotnēji bija lemti neveiksmei.

"2018. gadā, paralēli runājot ar vairākiem iespējamiem metalurģijas atjaunotājiem, mēs parakstījām tādu nodomu protokolu, ka "metalurga" teritorijā veidojam mūsdienīgu, zaļu industriālo parku. Šobrīd jāsaka, ka tas lēmums bija ļoti pareizs, tas ļāva nokratīt nost kaut kādas ilūzijas par to, ka Liepāja bez metalurģijas nevar pastāvēt," spriež Hmieļevskis. 

Patlaban bezdarba līmenis Liepājā ir vēsturiski zemākajā līmenī, uzsver Liepājas SEZ pārvaldnieks. Kopš 2016. gada pilsētā tapušas 25 jaunas rūpnīcas. Arī nostalģija pamazām gaistot.

"Ir tāda rūpnīca "Caljan", kas ražo teleskopiskos konveijerus tādām kompānijām kā, piemēram, "Amazon". 2018. gadā viņi nopirka vienu no "metalurga" ēkām, pilnībā nosiltināja, ielika jaunas grīdas, logus. Tā nu sanācis, ka tajā strādā viens darbinieks, kurš pirms tam strādāja "metalurga" mehāniskajā cehā tajā pašā ēkā. Kad mēs viņam jautājām, kā ir tagad, viņš teica, ka to nevar salīdzināt. "Metalurgā" viņi ziemā sildījušies, mucās dedzinot kaut kādas eļļainas lupatas, tagad viņš tajā ēkā strādā T kreklā. Kad prasījām, vai viņš gribētu, lai metalurģija atjaunojas, vai viņš ietu strādāt, viņš atbildēja: "Nē, nekādā gadījumā!"" raksturojot izmaiņas liepājnieku attieksmē, stāsta Hmieļevskis. 

Bijušajā "Liepājas metalurga" teritorijā esošie īpašumi ir apvienoti, Liepājas SEZ tos izpircis no bankām un valsts. Tagad tur top industriālais parks. Tēraudkausēšanas krāsns gan vēl arvien atrodas turpat – Turcijas uzņēmumam piederošajai "Liepāja Stell", kas to 2021. gadā iegādājās izsolē, līdz šā gada beigām ir jāizstrādā iekārtas demontāžas plāns. Pati iekārta būs jādemontē līdz nākamā gada beigām, saka Hmieļevskis.

Satura projektu līdzfinansē Vācijas Federatīvā Republika konkursa par noturīgumu un medijpratības veicināšanu 2024. gada ietvaros. Par saturu atbild AS "DELFI".