Patlaban putnkopība ir viena no efektīvākajām un spēcīgākajām lauksaimniecības nozarēm Latvijā, norāda Latvijas Apvienotās putnkopības nozares asociācijas (LAPNA) valdes locekle Anna Ērliha. Vairākos tautsaimniecības rādītājos putnkopība pārspēj cūkkopību un piena lopkopību. Piemēram, 2023. gadā putnkopības jomas uzņēmumi kopumā valsts budžetā iemaksājuši 18,632 miljonus eiro, piena lopkopji – 11,894 miljonus eiro, bet cūkkopji – 9,783 miljonus eiro. Saskaņā ar Lauksaimniecības datu centra apkopotajiem datiem dējējvistu skaits 2025. gada janvārī ir 3,57 miljoni.
"Latvijas putnkopības uzņēmumi ir arī otrs lielākais darba devējs lauksaimniecības nozarē, teju 40 % šajā jomā nodarbināto strādā tieši putnkopībā. Neskatoties uz to, ka pēdējos gados ražotāji ir saskārušies ar būtiskiem izaicinājumiem – aizvien pieaugošajām labturības prasībām, konkurenci ar trešajām valstīm, kuras neievēro Eiropas Savienības stingros standartus, un putnu gripu, lielākie uzņēmumi turpina investēt inovācijās un eksportspējas paaugstināšanā," uzsver Ērliha.
LAPNA piedāvā ielūkoties Latvijas putnkopības vēstures lappusēs un ieskatīties nozares nākotnē.
Līdz 19. gadsimtam putnkopība Latvijā bija mazattīstīta un galvenokārt koncentrēta muižās, kur mājputniem bija vairāk dekoratīva, nekā saimnieciska nozīme. Strauja putnkopības attīstība aizsākās 1870. gadā, kad Eiropā parādījās pirmie olu inkubatori.
Ja sākotnēji valstī vistas un citi mājputni tika audzēti pašpatēriņa vajadzībām, tad 20. gadsimta trīsdesmitajos gados ar putnkopību nodarbojās teju ikvienā lauku sētā, bet no Liepājas ostas uz Rietumeiropu eksportēja pat dzīvas zosis.
"Divdesmitajos gados Latvijā olas ražoja galvenokārt mazajās saimniecībās, bet vēl pirms trīsdesmitajiem gadiem eksports kļuva par nozīmīgu ienākumu avotu. Piemēram, 1927. gadā olu eksports veidoja tikai 0,01% no lauksaimniecības ražojumu eksporta, proti, 24 tonnas olu gadā, taču līdz 1936. gadam tas pieauga līdz 562 tonnām gadā, veidojot 0,52% no eksporta. Šie rādītāji rāda nozares spēju ātri attīstīties un pielāgoties tirgus pieprasījumam," stāsta Ērliha.
Ja beidzoties Pirmajam pasaules karam, putnkopības nozīme Latvijā mazinājās, jo olas patēriņam vairumā ieveda no Krievijas, tad pēc Otrā pasaules kara – notika gluži pretēji. Padomju Savienības okupācijas laikos lauksaimniecības kolektivizēja un veidoja specializētas saimniecības. 1960. gadā Latvijā bija 12 specializētas putnkopības padomju saimniecības, bet līdz 1961. gada oktobrim to skaits pieauga līdz 19.
Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas 1990. gadā putnkopības nozare piedzīvoja būtiskas pārmaiņas. Valsts uzņēmumi tika privatizēti, un tirgus ekonomikas apstākļos daudziem uzņēmumiem nācās pielāgoties jaunajiem apstākļiem. Neskatoties uz grūtībām, vairāki uzņēmumi spēja veiksmīgi pārorientēties un turpināt darbību. Piemēram, "Balticovo" 70% no gadā saražotajiem 700 miljoniem olu eksportē uz vairāk nekā 20 valstīm līdz pat Jaunzēlandei, Vjetnamai un Honkongai, kur var iegadāties Iecavā ražotos šķidros olu produktus. Cita Latvijas olu ražotāja, "Alūksnes putnu fermas", eksporta apjoms pieaudzis no 4,1 miljoniem eiro 2023. gadā līdz 5,2 miljoniem eiro pērn.
Ja 30. gados viena vista Latvijā gadā izdēja vidēji 108 olas, bet mūsdienās tās ražība sasniedz jau 299 olas gadā. Šo progresu veicinājusi tehnoloģijas un selekcija.
2018. gadā valstī tika saražoti vairāk nekā 18 tūkstoši tonnu olu, kas veidoja gandrīz 0,5% no visas lauksaimniecības un pārtikas eksporta. Latvijas vistas ik dienu izdēj apmēram pa olai katram valsts iedzīvotājam – aptuveni 1,9 miljonus olu dienā. Olu tirgū Latvijas ražotāji spēj nodrošināt lielāko daļu vietējā pieprasījuma.
Latvijā olu marķējums tika ieviests 2004. gadā, un tas ir būtisks solis pārtikas drošības un kvalitātes nodrošināšanā. Marķējums norāda putnu turēšanas apstākļus: 0 – bioloģiskā lauksaimniecība, 1 – brīvos apstākļos turētas vistas, 2 – kūtī turētas vistas, un 3 – sprostos turētas vistas, tad seko valsts kods un novietnes numurs. Tas palīdz patērētājiem pieņemt informētus lēmumus par savu izvēli.
Patērētājiem ir svarīgi pievērst uzmanību olu marķējumam, lai iegādātos produktu atbilstoši savām vēlmēm un pārliecībai. Piemēram, izvēloties olas no bioloģiskās lauksaimniecības vai brīvos apstākļos turētām vistām, patērētāji var atbalstīt dzīvnieku labturību un videi draudzīgu saimniekošanu. Savukārt, izvēloties vietējo ražotāju produkciju, tiek atbalstīta Latvijas ekonomika.
ES jau kopš 2012. gada ir aizliegti šaurie būri, turklāt paredzēts, ka dējējvistas no 2027. gada drīkstēs turēt tikai kūtīs vai brīvos apstākļos, veicinot brīvi turētu vai bioloģiski audzētu vistu olu patēriņu. Šī pāreja ir daļa no ES mērķa uzlabot dzīvnieku labturību un veicināt ilgtspējīgu lauksaimniecību.
Latvijā lielākie lielveikalu tīkli ir apņēmušies pilnībā atteikties no sprostos dētu olu tirgošanas, un vairāki jau to ir izdarījuši vai ir noslēgumā fāzē.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
