'Delfi' intervija ar Džulianu Prīstliju: Par savu jācīnās 'eirokoridoros', ne ielu streikos!  (2)

Vai Jūs skaidri un saprotami varētu pastāstīt, kādas izmaiņas Lisabonas līgums piedāvā attiecībā uz lēmumu ietekmēšanu ES, kā nebija iepriekš?

Pirmkārt, tas liek ES institūcijām strādāt atklātāk, labāk, efektīvāk un demokrātiskāk. Otrkārt, EP tagad ir vienādas tiesības ar Padomi (to veido dalībvalstu ministri). Piemēram, attiecībā uz Latvijai aktuālo lauksaimniecības sadaļu: ja pirms tam EP nebija lemttiesību šajā jautājumā, jo dalībvalstu ministri Padomē varēja vienoties un pateikt gala vārdu, kā jābūt, tad tagad EP ar Padomi ir līdzvērtīgas lemttiesības ne tikai par lauksaimniecību, bet arī ļoti daudzām citām jomām. Tādejādi Padomei jeb dalībvalstu ministriem ir jāpanāk savstarpēja vienošanās, un tāda ir jāpanāk arī EP starp tajā no visām ES dalībvalstīm ievēlētiem deputātiem. Tas nozīmē, ka ne tikai dalībvalstu ministriem Padomē jāvienojas, bet arī tiem cilvēkiem, ko mēs ievēlam EP vēlēšanās, kā arī abām - EP un Padomei. Tādejādi vēlētāji papildus var ietekmēt lēmumus ES.

Vai Lisabonas līgums nenozīmē to, ka lēmumu pieņemšana ES kļūs lēnāka, ja reiz vajadzēs saskaņojumu daudzos jautājumos ar EP, kur ir vairāk nekā 700 deputāti no visām 27 ES dalībvalstīm?

Es nedomāju, ka ir pareizi runāt par lēnāku vai ātrāku lēmumu pieņemšanu. Svarīgi ir, ka šis process kļuvis labāks un kvalitatīvāks. Turklāt, ja pavērtē EP pieņemtos lēmumus, var redzēt, ka Parlaments strādā salīdzinoši ātri, un noteikti nav pamats pārmest EP vilcināšanos lēmumu pieņemšanā. Ja salīdzina EP un Padomi, Parlaments lēmumu pieņemšanā ir daudz ātrāks nekā Padome. Otrs - ātri lēmumi ne vienmēr nozīmē, ka tie būs labi un kvalitatīvi lēmumi [..]. Ir jāsaprot, ka lielāko daļu lēmumu pieņem ilgākam laika posmam. Ja runājam par ES daudzgadu budžetu, Kohēzijas politiku un arī Kopējo lauksaimniecības politiku (KLP) nākamajā periodā, Eiropas Komisijas (EK) priekšlikumi pašlaik ir nolikti uz galda gan EP, gan Padomei. Lēmumi jāpieņem līdz 2013.gadam, un līdz tam viss ir kvalitatīvi jāizstrādā un jāizdiskutē.

Noteikti piektdienas konferencē nopratāt, cik ļoti Latvijai rūp divas prioritātes ES nākamajā daudzgadu budžetā: taisnīgāks atbalsts lauksaimniekiem un lielāks finansējums kohēzijai nekā to piedāvājusi EK. Kādas priekšrocības šo jomu aizstāvībā Latvijai dos Lisabonas līgums - ko mēs varētu darīt tādu, ko agrāk nevarējām?

Pirmā atšķirība ir tā, ka no Latvijas EP ievēlētie deputāti tiešā veidā būs iesaistīti lēmumu pieņemšanā, viņiem būs balsstiesības par šiem jautājumiem. Pirms Lisabonas līguma stāšanās spēkā šādas tiesības viņiem konkrēti par lauksaimniecību nebija. EP varēja tikai konsultēt, bet tam nebija lemttiesības.

Savukārt attiecībā uz Kohēzijas politiku un daudzgadu finanšu perspektīvu situācija nedaudz atšķiras. Pirms tam neformāli skaitījās, ka par abiem jautājumiem spriež EP. Tagad Lisabonas līgums paredz - EP lemj par katra gada budžetu, līdz ar to arī par daudzgadu finanšu perspektīvu, jo tā pēcāk sadalās pa atsevišķiem budžetiem katra gada griezumā. Pirms tam bija arī tā: EP lēma par kohēzijas politiku, Padome - par KLP. Tagad gan kohēzija, gan KLP, gan daudzgadu budžets - viss ir Lisabonas līgumā, un tas nozīmē, ka EP lemj par visu. Tas nozīmē arī to, ka no Latvijas ievēlētie EP deputāti piedalās lēmumu pieņemšanā. Viņiem nav tikai konsultējoša, bet lēmumu pieņēmēju loma.

Tātad uz mūsu EP deputātiem gulstas arī lielāka atbildība?

Jā, tā ir [..].Par Latvijas deputātiem EP gan nevarētu teikt, ka viņi ir neaktīvi. Ir novērots, ka parasti no Latvijas EP ievēlētie deputāti ir gudri un pieredzējuši politiķi, kuri, visticamāk, turpinās aktīvi strādāt.

Daudzgadu budžetu EP balsojumā jāatbalsta vairākumam deputātu, un tā tam jābūt arī Padomē. EP vienas dalībvalsts deputāti nevar apturēt jeb bloķēt lēmumu pieņemšanu, bet Padomē šāda iespēja teorētiski pastāv. Taču praksē tas nozīmētu atgriešanos pie iepriekšējā budžeta, un tas nevienu neapmierinātu. Līdz ar to praksē būs jāpanāk kompromisa vienošanās [..] Gan jau diskusijās par 2014.-2020.gada ES finanšu perspektīvu būs visdažādākie mājieni, ka varētu kaut ko bloķēt vai apturēt, bet politikā ir sarkanās līnijas, ko nedrīkst pārkāpt...

Baltijas valstīm, kas ir neapmierinātas ar EK priekšlikumiem lauksaimniecības un kohēzijas finansēšanai ES nākamajā periodā, EP ir kopumā 26 deputātu vietas. Vai tik mazam skaitam deputātu ir iespēja ietekmēt lēmumus EP par labu savām valstīm, ja EP ir vairāk nekā 700 deputātu un lēmumu atbalstam nepieciešams vairākums?

Ja matemātiski raugās, tad, protams, 26 nevar pārbalsot vairāk 700, taču tik vienkārši tas nenotiek. EP deputāti darbojas gan komitejās, gan politiskajās grupās. Tajās eiroparlamentāriešiem jāstrādā, jāargumentē, lai pārliecinātu citu valstu kolēģus - deputātus - un atrastu kopīgos interesējošos punktus. Piemēram, Baltijas deputāti var teikt, ka viņus interesē lauksaimniecība, bet vāciešus un britus, kam arī nav vairākums EP, varbūt vairāk interesē pētniecība un inovācijas. Tad sākas tā politiskā spēle: mums interesē tas, citus - kas cits, un mēs varam apvienot savas intereses un sastrādāties tādā veidā. Tas ir darbs, un ir jāstrādā, lai pārliecinātu par savu nostāju un pozīciju.

Kāds ir jūsu ieteikums un kā jums šķiet, kā Latvija varētu panākt labvēlīgāku piedāvājumu - caur aktīvu EP deputātu vai nacionālās valdības darbu, vai varbūt to var izdarīt, zemniekiem izejot ielās un protestējot, kā to dara grieķi?

Grieķu streiki nav īpaši efektīvi lauksaimniecības jomā. Turklāt šādi streiki Latvijā būtu maz pamanāmi, jo šaubos, vai Latvijas aukstajos klimatiskajos apstākļos daudz ļaužu sapulcētos ielās (smejas). Ja streikotu Briselē - arī tad diezin vai tas būtu pamanāmi, jo tur demonstrācijas notiek katru dienu, un cilvēki tur pie tā ir pieraduši, un ar to neko nepanāksiet.

Ko tad Jūs ieteiktu?

Ir tāds amerikāņu teiciens - opera vēl nav beigusies, kamēr nav izskanējusi pēdējā dziesma. EK vien nesen ir nākusi klajā ar saviem priekšlikumiem, un nevajag celt paniku. Ir vēl atlikuši 18 mēneši jeb pusotrs gads, kad var strādāt, un ir jāizmanto pilnīgi visu instrumenti savas nostājas aizstāvībai. Pirmkārt, tie ir EP deputāti, kuri Parlamentā stādā komitejās un politiskajās grupās, kuriem ir lemttiesības un kuri šajā laikā var pārliecināt par savu vēlētāju nostāju. Otrs ir valdības institūcijas, kas pauž nostāju Padomē Eiropas līmenī. Gadījumā, ja EK būs atkārtoti jāizvērtē šis priekšlikumus, kas šajā gadījumā tā varētu būt, jo apmierināts nav neviens, atcerieties, ka Baltijas valstīm ir trīs komisāri. Lai gan viņi nestrādā ar lauksaimniecības jautājumiem, bet katrs savā jomā, tomēr viņi var formāli un neformāli paust nostāju par viņu valstij svarīgiem jautājumiem [..] Jāatceras arī par Latvijas pārstāvniecību ES, kuru vada Ilze Juhansone un ar kuras starpniecību arī var paust savu nostāju. Kampaņai ir jābūt koridoros, nevis uz ielas, jo kampaņa koridoros ir daudz efektīvāka nekā streiki uz ielas.

Bet, ja Baltijas valstis tiešām dara visu iespējamo, lai būtu lielāks kohēzijas atbalsts un godīgāki maksājumi zemniekiem, vai tad izdosies panākt vēlamo? Vai nebūs tā, ka mums tik un tā būs jāizvēlas starp lielāku atbalstu kohēzijai vai zemniekiem?

Mans taktiskais ieteikums ir - patlaban neiesaistīties pārāk detalizētā tirgošanās procesā. Pašreizējā brīdī pasakot, ka gribam vairāk tiešos maksājumus zemniekiem, varētu pat pazaudēt kopējo spēles lauku un kaut ko līdz ar to zaudēt. Šobrīd šādas izvēles nav nepieciešams izdarīt, ir jāiet uz visu banku [..]. Jābūt spēcīgiem argumentiem savas pozīcijas aizstāvībā gan attiecībā uz kohēzijas, gan lauksaimniecības atbalstu.

Piemēram, attiecībā uz tiešajiem maksājumiem, manuprāt, Latvijai ir divi labi argumenti. Pirmais, šie maksājumi ir diskriminējoši, jo saņemat ievērojami mazāk nekā daudzu citu valstu zemnieki. Varbūt kādu brīdi šāda situācija pēc iestājas ES var būt, tomēr, ja tas ievelkas, tad vairs nevaram runāt par pagaidu statusu, un tas jau kļūst par diskrimināciju. Otrs ir attiecībā uz konkurētspēju - ja jūsu zemnieki tiešajos maksājumos saņem 95 eiro par hektāru, bet, piemēram, Nīderlandes zemnieki daudz vairāk - 400 eiro, tad latviešu lauksaimnieki tirgū ir mazāk konkurētspējīgi salīdzinājumā nīderlandiešiem, un tas ir pietiekami spēcīgs arguments.

Bet kāpēc EP deputātiem no Nīderlandes, Grieķijas un citām valstīm, kuru zemnieki saņem lielākus maksājumus, vajadzētu ieklausīties mūsu argumentos, jo tas naudas pīrāgs ir tik liels, cik ir - ja mums izlems pielikt, kādam būs jāņem nost?

Kopumā perfekts stāvoklis nav nevienai valstij. Loģiski, ka katra mēģinās panākt savu. Vienīgais ieteikums - lai šis priekšlikums attiecībā uz lauksaimnieku maksājumiem būtu pēc iespējas godīgāks un taisnīgāks, jo patlaban tas tāds nav. Mans padoms attiecībā uz ES struktūrfondiem ir Latvijai savas pozīcijas aizstāvībā kā argumentu izmantot finanšu krīzi.

Latvija ir izdarījusi milzīgu darbu un īstenojusi bargus taupības pasākumus, ko neviena cita ES dalībvalsts tādā mērā nav izdarījusi. Tikai loģiski būtu prasīt, lai Latviju nesoda un lai valsts saņemtu vēlamo fondu atbalstu sociālajā jomā. Pretējā gadījumā, ja tas tā nebūs un finansējums kohēzijai tiks samazināts, Latvija tiks sodīta pretstatā tām valstīm, kas tādā mērā nav veikušas taupības pasākumus, bet kuras saņems investīcijas. Tas ir negodīgi un netaisnīgi. Tas zināmā mērā ir emocionāls, bet ļoti labs arguments.