IUB vadītāja: puse no iesniegtajām sūdzībām ir pamatotas  (3)

Viņa pauda viedokli, ka privātpersonai, ja tās tiesības ir aizskartas, nevar liegt tās aizstāvēt, iesniedzot sūdzību. "Reizēm šīs sūdzības ir par nebūtiskām lietām, un, protams, reizēm tās ir arī nepamatotas. Bet, vai vienmēr šīs nepamatotās sūdzības ir atzīstamas par tādām, kas ir iesniegtas aiz tīras ļaunprātības? Lai tādu apgalvojumu izteiktu, ir jābūt pierādījumiem, ka tas ir tikai tādēļ, lai kavētu procesu, nevis tamdēļ, ka tiek uzskatīts, ka šajā gadījumā pasūtītājs ir rīkojies neatbilstoši. Es baidos, ka tāda īstermiņa risinājuma "hops, un no rītdienas mums sūdzību būs mazāk", visticamāk, nebūs. Iespējams, ka ir ļoti daudz jāstrādā ar nozaru asociācijām, tostarp paskaidrojot arī to, kad sūdzības iesniegt nav nozīmes, jo tās, visticamāk, būs nepamatotas," norādīja Gaile.

Pēc viņas teiktā, jāņem vērā tas, ka 50% gadījumu sūdzības tomēr ir pamatotas. "Tātad, droši vien ir jāstrādā arī ar pasūtītājiem, jo šīm sūdzībām apakšā bieži vien ir ļoti skaidrs pretnostatījums, proti, pasūtītājs vēlas izvēlēties tādu piegādātāju, par kuru viņš var būt drošs. Turklāt viņš uzskata, ka drošs var būt tikai par to, ar kuru kādreiz ir strādājis un kurš ir strādājis labi. Līdz ar to pasūtītājs visiem iespējamiem veidiem mēģina izveidot šo nolikumu tā, lai iegūtu attiecīgo pretendentu. Ja pasūtītājs visiem veidiem veido nolikumu, lai izvēlētos pieredzējušu pretendentu, bet bez konkrēta mērķa "es gribu tieši šo pretendentu", tad viss ir vairāk vai mazāk kārtībā, tad varam cerēt, ka pasūtītājs savu pozīciju var arī aizstāvēt un sūdzības nebūs pamatotas vai to nebūs vispār, jo nebūs iespējams atrast, kur pieķerties. Bet, tiklīdz pasūtītājam mērķis par izpildītāju ir ļoti konkrēts, pretendenti to arī jūt un atrod vājos punktus, par kuriem varētu iesniegt savas sūdzības. Savukārt, ja paskatāmies uz uzņēmēju pusi, tad, protams, viņi grib iegūt šos līgumus, jo bieži vien tas ir izdzīvošanas jautājums, un tāpēc tiek iesniegti pat nereāli piedāvājumi. Taču, iesniedzot nereālus piedāvājumus, ir skaidrs, ka šo līgumu nevar izpildīt," klāstīja IUB vadītāja.

Viņa atzina, ka šajā jautājumā vairāk vēlas redzēt ilgtermiņa risinājumus. "Pirmām kārtām viennozīmīgi valsts līguma grozīšanas iespējamība šos svētkus un dzīres krietni samazinātu. Proti, būtu svarīgi, lai nav iespējams līgumu grozīt bezgalīgi, un, ja jau tu kā izpildītājs esi atnācis ar savu piedāvājumu, tad ir jārēķinās, ka tev ir jāvar to izpildīt tieši ar šiem nosacījumiem. Otrs jautājums, kas netiek virzīts, bet par ko tiek diskutēts arī Eiropas Savienībā, – vai tomēr neatļaut neņemt nākamajā konkursā pretendentu, kurš nav varējis izpildīt līgumu savas vainas dēļ ar tiem nosacījumiem, kurus pats apzināti iesniedzis attiecīgajā iepirkumā," pavēstīja Gaile.

Viņa sacīja – ja arī paredzētu administratīvo atbildību iepirkuma komisijas locekļiem, ja iepirkumi ir novērtēti neatbilstoši, tad ilgtermiņā tam lēnām vajadzētu novest pie disciplīnas. "Pašlaik, manuprāt, viena liela nelaime ir tā, ka valsts līgums tiek uztverts ļoti vieglprātīgi. Turklāt tas netiek uztverts nopietni no abām pusēm. Arī no pasūtītāja, kuram liekas, ka viņš var mainīt visu, kas vien ienāk prātā, jo citādi viņš nemaz nevarēs projektu realizēt. Turklāt to visu tagad jau ir gatavi mainīt pat tiktāl, ka sākuma procedūru var pat mierīgi izmest ārā, jo tai vairs nav nekādas nozīmes, – ir iespēja realizēt citus apmērus, saņemt pilnīgi citu atlīdzību, var mainīt materiālus, mainīt pieejas, mainīt tehnoloģijas. Izrādās, līgumā visu var mainīt. Nu tad kāda bija nozīme tam, kas notika pirms tam?" klāstīja Gaile.

Viņa noraidīja, ka problēmas ar nemitīgajām pārsūdzībām būtu kas unikāls tieši Latvijai, taču pārsūdzības mehānisms gan dažādās valstīs ir veidots atšķirīgi. "Ir valstis, kur pārsūdzība ir pilnībā paredzēta tiesām vai arī tiesām pielīdzinātām institūcijām, piemēram, kvazi tiesām. Tur pārsūdzība notiek daudz ilgāk, un tad arī ir jāizsver, vai ir maz jēga iet uz šo ilgo tiesvedības vai pārsūdzības procesu," minēja Gaile.

IUB vadītāja pastāstīja, ka Dānijā savukārt ir institūcija, kuras funkcija vairāk ir uzklausīt un samierināt puses, atrast kompromisus un nenovadīt lietu līdz strīdam. "Varbūt arī mums ir jādomā vairāk par šādu virzienu, jo atsevišķos gadījumos izskatās, ka pretendents nav īsti sapratis, vai viņam konkrētā gadījumā ir vai nav pamats sūdzēties. Ja būtu iespējams pirms tam izrunāties, varbūt arī pasūtītājs atsevišķos gadījumos saprastu, ka viņam nav taisnības, piekristu un izlabotu nolikumu, un līdz ar to spriedze šajā iepirkumā tiktu noņemta, vai arī attiecībā uz vērtējumu pretendentam tomēr paskaidrotu, ka tiešām piedāvājums nebija atbilstošs un tagad strīdēties par to, ka kaut kas netika iesniegts tikai tāpēc, ka pats uzskatījis, ka ir nejēdzīgi to prasīt, nav īsti godīgi. Citreiz jau pretendenti iesākumā pat neizsaka savas pretenzijas, domājot, ka varbūt uzvarēs, bet, ja nesanāk, tad gan velk ārā visus aizvainojumus un sūdzas," viņa informēja.

Gaile piebilda, ka dažādās diskusijās izskanējis ierosinājums Latvijā līdzīgi kā Dānijā veidot samierināšanas institūciju, taču pašlaik iesniegtu priekšlikumu par to Saeimā, kur notiek darbs pie grozījumiem Publisko iepirkumu likumā, nav. Vienlaikus viņa sacīja, ka būs jādiskutē, kā samazināt iesniegumu skaitu, jo, salīdzinot ar pagājušo gadu, šogad iesniegumu atkal ir vairāk.