Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati iezīmē neiepriecinošu ainu: izmantotās lauksaimniecībā izmantojamās zemes apjoms Latvijā no 1,6 miljoniem hektāru 2001.gadā līdz šodienai pieaudzis vien par 0,2 miljoniem hektāru. Pēdējos piecos gados tas svārstās ap 1,8 miljoniem hektāru. Tas gan nedaudz atšķiras no Latvijas Zemnieku saeimas pārstāvja Jāņa Dzeņa portālam "Delfi" nosauktajiem 1,98 miljoniem hektāru, bet salīdzinājumā ar "vecajiem, labajiem laikiem" tik un tā ir katastrofāli maz.
Kā liecina portāla "Delfi" izpētītā 1939. gada Valsts statistikas pārvaldes Latvijas statistikas gada grāmata Otrā Pasaules kara priekšvakarā Latvijā izmantotā lauksaimniecībā izmantojamā zeme sasniedza 3,9 miljonus hektāru.
Pat nesaimnieciskumu simbolizējošajā kolhozu laikā izmantotās lauksaimniecībā izmantojamās zemes platība pēc Latvijas PSR Lauksaimniecības enciklopēdijas datiem, piemēram, 1967.gadā – 21 gadu pēc pirmo kolhozu dibināšanas, – bija 3 miljoni hektāru.
Lielā katastrofa notika deviņdesmitajos gados, kas visiem palikuši atmiņā kā laiki, kad valsts aizauga ar tautā ironiski par "Latvijas kokvilnu" sauktajiem ušņu laukiem. 1995.gadā izmantotā lauksaimniecībā izmantojamā zemes platība bija vairs tikai 2,3 miljoni hektāru.
Valsts zemes dienesta 2000.gadā sagatavotā Gada zemes pārraudzības ziņojumā norādīts uz šādiem deviņdesmitajos gados notikušajiem procesiem: Sākot ar 1995. līdz 1999. gadam lauksaimniecības zemes izmantošanā ir novērojama krasa un sistemātiski ikgadēja zemes platības aizaugšana ar nezālēm, lauksaimnieciskajā ražošanā neizmantotās platības palielināšanās, zemes pārpurvošanās procesa paaugstināšanās, un lauksaimnieciskās platības aizaugšana ar krūmiem.
Latvijas Valsts agrārās ekonomikas institūta pārstāvis Andris Miglavs portālam "Delfi" apstiprināja, ka dati "par laika posmu līdz 1995. gadam varētu atbilst realitātei", jo "vecajos laikos" lauksaimniecībā izmantoja aptuveni 60% no Latvijas zemes. Savukārt situāciju deviņdesmitajos gados Miglavs skaidro: "Līdz 2000.gadam Latvija bija pilnīgi viena liberālā tirgū konkurējot ar citvalstu subsidētām lauksaimniecībām". Pēc 2000.gada apstrādātās zemes apjomi tomēr "sāka kāpt uz augšu", – tā Miglavs.
Zemnieku saeimas priekšsēdētājs Juris Lazdiņš skaidro, ka "kolhozu laikos ikviens zemes gabaliņš, kurš bija lauksaimniecībā izmantojams, tika apstrādāts", kas gan nav novērojams mūsdienās.
Tāpat dati liecina par būtisku pavērsienu prom no lopkopības kā attīstītas nozares Latvijas lauksaimniecībā. Pirmskara Valsts statistikas pārvaldes gadagrāmatās var atrast, ka slavenajos "bekona eksporta laikos" – 1935. gadā – kopā Latvijā bija 7,9 miljoni lauksaimniecības dzīvnieku. Savukārt kolhozu laikos, 1980.gadā bija vairāk nekā 15 miljoni lauksaimniecības dzīvnieku, liecina Centrālas statistikas pārvaldes dati. Turpretī mūsdienās lauksaimniecības dzīvnieku skaits saglabājas no 5,5 līdz 6 miljonu dzīvnieku robežās. Pēc Lauksaimniecības datu centra datiem 2010.gadā valstī bija lielākais lauksaimniecības dzīvnieku daudzums pēdējo 19 gadu laikā, taču 2011.gadā tas atkal nokritās par aptuveni pusmiljonu dzīvnieku.
Lauksaimniecībā izmantojamās zemes neapsaimniekošana ir uzskatāma par Lauksaimniecības un lauku attīstības likuma pārkāpumu un zemes īpašniekam piemērojama paaugstināta nekustamā īpašuma nodokļa likme – 3% parasto 1,5% vietā. Valdībā iesniegti noteikumi par paaugstinātā nodokļa palielināšanu pat līdz 10%, portālam "Delfi" skaidroja Zemnieku saeimas priekšsēdētājs Lazdiņš. Viņš arī norādīja, ka situāciju varētu uzlabot radikālas metodes: piemēram, soda sankciju piemērošana par neapsaimniekotajām lauksaimniecības zemēm.
Savukārt Zemkopības ministre Laimdota Straujuma atklāja, ka ministrija piedāvās 4,5% lielu nodokli, jo nepieciešams padomāt par "vecajiem cilvēkiem, kas grib saglabāt savu zemi", taču vienlaicīgi ministre uzskata, ka pēc šo noteikumu ieviešanas izmantotā lauksaimniecībā izmantojamās zemes platība palielināsies. Pašvaldību informācija liecinot, ka ieņēmumi no paaugstinātā nodokļa ir aptuveni miljons latu, pastāstīja Straujuma.