Desmit gadu cīņa par eiro: kā Latvija soli pa solim nokļuva līdz mērķim  (524)

Līdz ar eiro ieviešanu Latvija vēl pamatīgāk, pēc jau sekmīgās pievienošanās ES un NATO, būs nostiprinājusi savu piederību rietumu pasaulei. Tas ir viens no neatkarību atguvušās Latvijas redzamākajiem  ārpolitikas mērķiem. 

"Delfi" piedāvā aplūkot, kā sākot no 2003.gada referenduma par iestāšanos ES, Latvija ir centusies ieviest vienoto Eiropas valūtu. Izrādās, lai gan 2013.gadā eiroskeptiķi mēdz uzsvērt, ka 2003.gadā, balsojot par iestāšanos ES, cilvēki nezināja, ka balso arī par eiro, tā gluži nav tiesa. Laikrakstu arhīvi liecina, ka jau no 2003.gada sākuma mediji aktīvi ziņoja, ka nebūs atsevišķa referenduma par eiro ieviešanu, jo par to tiek lemts reizē ar balsojumu par ES. Par to tolaik informēja arī portāls "Delfi".

Tāpat daudziem jau aizmirsies, ka Latvija bija izvirzījusi mērķi pievienoties eiro klubam 2008.gadā, taču tolaik iecerētais neizdevās. Par to - kā, kāpēc un kas – "Delfi" apkopotajos soļos Latvijas ceļā līdz eiro.

 "LR nacionālās valūtas piesaiste ES vienotajai valūtai varētu notikt 2005.gada 1.janvārī. Savukārt lati varētu tikt nomainīti pret eiro ne agrāk par 2008.gadu - tā 2003.gada jūnijā konferencē "Kas notiks pēc 20.septembra?" teica Latvijas bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs, pirmo reizi iezīmējot kādus konkrētus datumus, kad pēc iestāšanās ES Latvija arī varētu sākt gatavoties eiro ieviešanai.

Vadoties pēc Eināra Repšes (Jaunais laiks) valdības pieņemta plāna, kas paredzēja iestāšanos Eiropas Monetārajā savienībā un eiro ieviešanu, 2005.gadā  lats tika piesaistīts eiro ar fiksētu kursu 0.70280400 un šauru svārstību koridoru 1%, zaudējot savu ciešo sasaisti ar SDR, Starptautiskā Valūtas fonda norēķinu vienību. Līdzīgi rīkojās arī Lietuva un Igaunija.

Mērķis eiro ieviešanai tika noteikts 2008.gads, censties to panākt 2004.gadā solīja pie varas nonākušais Aigars Kalvītis (Tautas partija), kurš tik tikko bija nomainījis īslaicīgo Induļa Emša (ZZS) Ministru kabinetu. 

Taču jau 2004.gada laikā finanšu ministrs Oskars Spurdziņš (Tautas partija) kā arī Latvijas bankas eksperti sāka nopietni runāt par to, ka Latvija nespēs nodrošināt Māstrihtas kritērijiem atbilstošu inflācijas rādītāju, kas turpmākajos nekustamā īpašuma burbuļa un tā saucamajos "Treknajos gados" palika tikai vēl lielāka. Valdība 2007.gada martā gan pieņēma inflācijas apkarošanas plānu ar 36 pasākumiem, tomēr tas reāli ieguvumu nenesa.

Tā kā lietuviešu eiro ieviešanas centienus 2006.gadā apturēja inflācija, kas tika pārsniegta tikai par 0,03% (drīkstēja būt 2,6%), Latvija ar savu virs 5% inflāciju eiro ieviešanas plānos kļuva piezemētāka. Kalvītis medijos kā nākamo datumu jau sāka minēt 2010.gadu un no valdības 2008.gada eiro ieviešanas plāna diezgan skaidri atvadījās.

Nākamais nopietnais atskaites punkts ir 2008.gada beigas un Ivara Godmaņa (Latvijas ceļš) valdības vēršanās pie starptautiskajiem aizdevējiem, kas bija nepieciešama, lai pārvarētu krīzi. Starptautiskais Valūtas fonds (SVF) un Eiropas Komisija (EK) norādīja uz lata valūtas kursa nenoturības riskiem, tāpēc viena no rekomendācijām aizdevēju programmā tika noteikta eiro ieviešana, kas nāktu komplektā ar izpildītiem Māstrihtas kritērijiem un pierādījumu, ka Latvija ir pārvarējusi ekonomikas krīzi.

Pēc Ivara Godmaņa valdības, šo uzdevumu 2009.gadā turpināja pildīt Valda Dombrovska (tolaik - Jaunais laiks) valdības, kas eiro plānu pārcēla no Godmaņa izvirzītā 2012.gada uz 2013.gadu.

Finanšu ministrs Andris Vilks (V) 2013.gada 5.martā Briselē Eiropas Komisijas (EK)  prezidentam  Žozē Manuelam Barrozu un Eiropas Centrālās bankas (ECB) prezidentam Mario Dragi nodeva  vēstuli, kurā bija pausts Latvijas valdības pieprasījums pēc  ārpuskārtas konverģences ziņojuma sagatavošanas, kas nepieciešams, lai Latvija tiktu uzaicināta pievienoties eirozonai.

EK un ECB vēstuli pieņēma un uzsāka vērtēt to vai Latvija izpilda un, vai spēj ilgtermiņā izpildīt Māstrihtas kritērijus.  Pats Vilks jau pirms vēstules nodošanas uzsvēra, ka Latvija Māstrihtas kritērijus izpilda ar uzviju.

Pēc diviem mēnešiem 5. jūnijā, gan ECB, gan EK deva savu vērtējumu, kas Latvijai bija pozitīvs un uzsvēra, ka Latvija izpilda Māstrihtas kritērijus un ir gatava pievienoties eirozonai. ECB gan kā risku pieminēja bažas, vai Latvija ilgtermiņā spēs noturēt zemu inflāciju.

Pēc ECB un EK Konverģences ziņojumiem, un uz tiem balstoties,  jautājumu par Latvijas pievienošanos skatīja vēl četras ES institūcijas - Eiropas Parlamenta (EP) Ekonomikas un Monetāro lietu komiteja,  ES Ministru Padomes Ekonomikas un finanšu lietās sanāksme (ECOFIN, tā sastāv no 27 dalībvalstu finanšu ministriem) un  Eiropadome (tā sastāv no visu dalībvalstu valdību vadītājiem) un EP.  Konsultatīva loma bija arī Eirogrupai (visi eirozonas finanšu ministri). 

ECOFIN Latvijas pievienošanos skata divreiz - pirmo reizi tā lemj par atbalstu un rekomendē, konsultē Eiropadomi, bet otro reizi šī institūcija lems otrdien. Šajā lemšanas reizē ECOFIN ņems vērā visu iepriekšējo institūciju slēdzienus un ieteikumus, un vadoties pēc tiem un konverģences ziņojumiem, pieņems savu gala lēmumu - būt vai nebūt Latvijai eiro.

Uzziņai -  Māstrihtas kritēriji ir: Inflācijas līmenis nedrīkst vairāk kā par 1,5% pārsniegt triju labāko dalībvalstu vidējo rādītāju; ilgtermiņa procentu likmes - parasti valdības 10 gadu obligāciju likmes - nedrīkst vairāk kā par 2 % pārsniegt triju inflācijas ziņā labāko dalībvalstu vidējo rādītāju; valdības budžeta deficīts nedrīkst pārsniegt 3% no valsts iekšzemes kopprodukta (IKP); valdības kopējais parāds nedrīkst pārsniegt 60% no valsts IKP; Valstī jānodrošina valūtas kursa stabilitāte attiecībā pret eiro. Proti, iekļaujoties Valūtas kursa mehānismā II, divu gadu laikā pirms pievienošanās EMS nacionālās valūtas svārstības attiecībā pret eiro nedrīkst pārsniegt +/-15%.

Eiropas Parlamenta (EP) Ekonomikas un Monetāro lietu komiteja uz Latviju sūtīja pārstāvi EP deputātu Burkhardu Balcu, kurš vērtējot Latvijas gatavību ieviest eiro, šī gada maijā tikās gan ar valsts, gan nevalstiskajiem  pārstāvjiem, gan eiro atbalstītājiem, gan kritiķiem.

Balcs sagatavoja ziņojumu, kas atbalstīja Latvijas pievienošanos, paralēli norādot uz riskiem.

Ziņojumā bija teikts, ka Latvijas valdībai jāiegulda vairāk pūļu, lai novērstu darba tirgus strukturālās nepilnības un mazinātu nabadzību, kā arī pieaugošo ienākumu nevienlīdzību. Jāsniedz arī vairāk garantiju banku stabilitātei, īpaši pastiprinot uzraudzību tām bankām, kurās ir daudz nerezidentu noguldītāju. Tāpat Ziņojumā bija  uzsvērts, ka cenas Latvijā ir "lielā mērā atkarīgas" no preču cenu svārstībām, īpaši enerģijas tirgū.

Neskatoties uz kritiku, pozitīvi tika vērtētā Latvijas spēja izpildīt Māstrihtas kritērijus. Komiteja šo ziņojumu pieņēma un atbalstīja. Vēlāk jūlija sākumā, balstoties uz šo ziņojumu un arī Eiropas centrālās bankas (ECB) un Eiropas Komisijas (EK) sniegtajiem konverģences ziņojumiem, kā arī ES finanšu ministru rekomendācijām (ECOFIN), rezolūciju par Latvijas pievienošanos eirozonai atbalstīja viss EP. Par balsoja 613 EP deputāti, pret balsoja 67, bet 29 atturējās.

EP savu lēmumu pieņēma arī balstoties uz ES finanšu ministru rekomendācijām, kas Latvijas uzņemšanu atbalstīja 21.jūnijā. Pēc ECOFIN sēdes, finanšu ministrs Andris Vilks (V) savā "Twitter" kontā rakstīja, ka pārējie ministri esot aplaudējuši Latvijai par tās sasniegto, izpildot visus Māstrihtas kritērijus.

ECOFIN lēmums tika gaidīts ar lielu interesi, jo šī institūcija arī pieņems gala lēmumu 9.jūlijā - būt vai nebūt Latvijai eiro. ECOFIN, lemjot otro reizi, ņems vērā visu iesaistīto institūciju rekomendācijas.

Svarīgi, ka lēmums būt vai nebūt Latvijai eiro, nav atkarīgs tikai no mūsu iespētā ekonomikas rādītājos. Otra medaļas puse ir politika - grib vai negrib mūsu eirozonā redzēt parējās eirozonas un ES valstis. Tāpēc  Latvija šī gada pirmajā pusē organizēja ievērojamu lobija darbu, un portāla "Delfi" mājas lapā regulāri bija lasāmas ziņas, kā mūsu valstsvīri  dodas vizītēs uz citām valstīm un aicina Latvijas centienus pievienoties eiro atbalstīt.

Šī eiro lobija organizēšana un paralēli  centieni pārliecināt OECD valstis, ka Latvija ir gana laba, lai iestātos arī "bagātnieku klubā", bija Latvijas šī pirmā pusgada ārpolitikas prioritātes.

Politiskais atbalsts, kas  izpaudās tieši valstu un valdību līderu (Eiropadome) gala slēdzienā, Latvijai bija pozitīvs. Tādu to prognozēja arī rietumu politikas eksperti, pirms vēl Eiropadome savu lēmumu bija sniegusi.

Gada sākumā šis iegūtais politiskais atbalsts nebija tik droši garantēts.Tā Latvijas televīzijas raidījums "De facto" februārī informēja, ka Parīzi Latvijas gadījumā nepārliecinot vairākas lietas - pirmkārt, pēc Grieķijas smagās krīzes traumas un redzot, kādu postu eirozonai var nodarīt viena ne būt ne tik salīdzinoši liela ekonomika, nav drošība, ka Latvija spēs noturēt līdzšinējo atlabšanas kursu.

Otrkārt, Latvija, ienākot eirozonā, varētu stiprināt to tā saukto taupīgāko valstu grupu, kas pulcējas ap Vāciju un daudzos monetāros lēmumos spēlē pretēji gan Francijas, gan arī citu Dienvideiropas valstu interesēm. Un treškārt, Francija nav droša, vai eirozona tāda, kāda tā ir tagad, vispār ir gatava un spējīga paplašināties.

Galu galā ES līderi  gan atzinīgi novērtēja Māstrihtas kritēriju izpildi un  atbalstīja Eiropas Komisijas (EK) ieteikumu ieviest Latvijā eiro 2014.gada 1.janvārī. Šim jautājumam 28.jūnija ES līderu tikšanās reizē tika izskatīts ātri bez garām diskusijām.

Līdzīgs scenārijs gaidāms arī otrdienas  ES finanšu ministru (ECOFIN) tikšanās reizē. 

Ja Latvijas vēlme pievienoties trešdien ES finanšu ministru (ECOFIN) tikšanās reizē tiks atbalstīta, tad līdz ar 2014.gada 1. Janvāri janvārī Latvija kļūs par 18.eirozonas dalībvalsti. Šajā valstu klubā jau no 2002.gada ir Austrija, Beļģija, Francija, Grieķija, Īrija, Itālija, Luksemburga, Nīderlande, Portugāle, Somija, Spānija, Vācija, no 2007.gada - Slovēnija, no 2008.gada - Kipra un Malta, no 2009.gada - Slovākija, un kā pēdējā pievienojusies 2011.gadā - Igaunija.

Eirozonā  kopumā aizvien vēl nav beigusies ekonomikas krīze, kas  sākās 2009.gadā globālās finanšu krīzes ietekmē, kad būtiski pieauga eirozonas vairāku valstu ārējo parādu līmenis. Viena no pirmajām krīzes skartajām un vissmagāk cietušajām valstīm ir Grieķija, taču tai sekoja arī Itālija, Īrija, Portugāle, Spānija, Kipra, bet šobrīd jau radušās bažas par Slovēniju kā nākamo eirozonas "cietušo".

Krīze vēl nav beigusies, bet politiķu domas par to, cik ilgi tā vēl varētu ilgt, atšķiras. Vācijas Centrālā banka aprīlī paziņoja, ka krīze varētu ilgt vēl 10 gadus.

Viedokļi gan atšķiras, netrūkst arī pozitīvu prognožu par to, kas notiek un notiks ar eirozonu. Francijas prezidents Fransuā Olands nu jau regulāri izsaka frāzes par vēl spēcīgāku eirozonas integrāciju.

Savukārt Oksfordas Universitātes profesors un Oksfordas Universitātes pētniecības skolas jeb Martina skolas direktors Ians Goldins, kurš maijā apmeklēja Latviju, sacīja, "Eirozona nesabruks un Latvijai tai ir jāpievienojas, ja tā cer tikt galā ar globālām pārmaiņām un izaicinājumiem, kas skar visas Eiropas valstis."

"Eirozona ir ilgtspējīga, un Latvija sper pareizu soli, tai pievienojoties. Dažām valstīm ekonomiskā krīze eirozonas ietvaros gan prasījusi "ļoti sāpīgu pielāgošanos", "  šī gada maijā Rīgā teica Goldins.