Latvija savulaik nemākulīgi izmantoja ES dotās iespējas; tagad dalība ES ir glābiņš, uzskata eksperti  (2)

Latvija ES pievienojās tieši straujas izaugsmes perioda vidū: tas ilga no 2000. līdz 2007.gadam, portālam "Delfi" skaidro "DNB bankas" makroekonomikas eksperts Pēteris Strautiņš.

"Taču šī cikla vidū izaugsmes raksturs ievērojami mainījās. Sākotnēji izaugsmi virzīja galvenokārt straujš eksporta kāpums. Tas turpinājās arī pēc pievienošanās ES, bet paralēli tam arvien spēcīgāks faktors kļuva nekustamo īpašumu tirgus," norāda Strautiņš. "Tas darbojās kā liels sūknis, kas vilka iekšā valstī naudu, galvenokārt caur banku finansējumu un novirzīja nekustamā īpašuma iegādei un būvniecībai, tālāk tā aizplūda citās ekonomikas nozarēs."

Viņš uzsver, ka "treknie gadi" - vairāk vai mazāk - skāra visus Latvijas iedzīvotājus, ko demonstrē vidējo algu kāpuma rādītāji dažādās nozarēs un tautsaimniecības sektoros.

"Lai gan mēs joprojām atpaliekam no ES vidējā, šo 10 gadu laikā sasniegts ievērojams progress – ienākumu līmenis ir pieaudzis par pusi kopš 2003.gada un 2012.gadā IKP uz vienu iedzīvotāju sasniedza 64% no ES vidējā pretstatā 44% 2003.gadā," norāda "Swedbank" ekonomiste Kristilla Skrūzkalne.

Viņa to pamato ar to, ka Latvijā spēji ieplūda ārvalstu investīcijas uzņēmumos, kas līdzi nesa jaunas zināšanas un tehnoloģijas, kas ļāva kļūt ražīgākiem un konkurētspējīgākiem, līdz ar to kāpinot eksportu. Tāpat savu artavu izaugsmē deva arī ES fondi, kas ir bijis svarīgs investīciju avots šo pēdējo gadu laikā. Ikdienā ir arī citi ieguvumi, piemēram, kustības brīvība un iespējas mācīties ES.

Uz iestāšanās laika sakrišanu ar ekonomikas izaugsmi norāda arī "SEB bankas" makroekonomikas eksperts Dainis Gašpuitis: "Straujie pirmskrīzes gadi lielā mērā saskan gan ar Latvijas iestāšanos ES, kas pavēra jaunas iespējas, deva papildus investīciju plūsmu līdz ar procesiem, kas ritēja ASV un eirozonā."

Viņa vērtējumā tas radīja apstākļus, "kuros zēla bezrūpība un alkatība, kuru iespaidā daudzas valstis un to valdības kļuva pārāk pašpārliecinātas un zaudēja realitātes sajūtu". Gašpuitis uzsver, ka finanšu krīze daudzas lietas sakārtoja, un šādi apstākļi līdzīga "buma" piedzīvošanai pārskatāmā nākotnē neatkārtosies.

Strautiņš norāda - tieši privātā sektora parādsaistību pieaugums bija galvenais izaugsmes virzītājs, turklāt šis process 2006. un 2007.gadā notika fantastiskā ātrumā, jo privātais sektors savas parādsaistības ik gadu palielināja par summu, kas līdzinājās 20% no valsts iekšzemes kopprodukta.

Viņaprāt, ES fondu nauda, darba tirgus atvēršana, spekulatīvi nekustamā īpašuma darījumi bija nozīmīgi, taču sekundāri faktori.

Tomēr "DNB bankas" eksperts arī atgādina, ka periodā no iestāšanās ES līdz "burbuļa" plīšanai bija arī labvēlīgi procesi, jo pēc 2004.gada sekmīgi attīstījās mašīnbūve, metālapstrāde, ķīmija, elektronika. "Pēdējos 10 gados zāģētavu darbības apjoms gandrīz nav mainījies, bet tālākas pārstrādes produktu ražošana ir apmēram trīskāršojusies. Tas ir likumsakarīgi. Pievienojoties ES vienotajam tirgum, Eiropas uzņēmumi mūs sāka uztvert kā piemērotāku vietu dažādu komponentu ražošanai vai iepirkšanai no vietējiem uzņēmumiem."

Taču, vērtējot to, vai Latvija ir pilnībā izmantojusi ES sniegtās iespējas, Strautiņš atbild noliedzoši: "Ja piecos gados līdz uzņemšanai ES mūsu valsts tās rīcībā esošās iespējas izmantoja lieliski un sasniedza vairāk nekā gaidīts, pirmie pieci gadi pēc uzņemšanas šajā ziņā bija īsta katastrofa. Nekustamo īpašumu burbulis nebija neizbēgams pievienošanās rezultāts, tas radās, visumā labu lietu — procentu likmju samazināšanās, aizņemšanās iespēju pieaugums, pārvēršot nelaimē."

Neraugoties uz to ekonomists ir pārliecināts, ka pašlaik Latvijas ekonomika ir ieguvēja no dalības ES. "Šogad ir kļuvis pilnīgi skaidrs, ka Latvija kā neitrāla valsts nevar nākotnē saglabāt savu neatkarību. Ja mēs nebūtu ES un arī NATO dalībvalsts, tad jau šobrīd izjustu strauju kapitāla - gan ārvalstu, gan vietējo investoru naudas - bēgšanu," skaidro Strautiņš.

Viņš norāda, ka bez ES fondu naudas, piemēram, Latvijas ceļu infrastruktūra būtu vēl bēdīgākā stāvoklī, bet valsts ekonomika var sekmīgi attīstīties tikai tad, ja tās robežas ir atvērtas, un ražojot lieliem reģioniem.

Arī Gašpuitis atzīst, ka bez ES fondu finansējuma krīze Latvijā būtu vēl smagāka. "Dalība ES neliedz mums sadarboties ar trešajām valstīm, eksportēt, taču palielina prognozējamību darbībai ES tirgū. Ņemot vērā pēdējās tendences Ukrainas konflikta kontekstā, tas ir ļoti nozīmīgs faktors tam, lai mēs turpināt aktīvi šajā tirgū darboties. Ārpus ES mums šādas iespējas nebūtu," skaidro "SEB bankas" ekonomists.

Viņš atgādina par Austrumvācijas pieredzi, kas liecina, ka uzcelt labklājību nav vienkārši pat ar lielas naudas palīdzību. "Tādēļ vairāk jāfokusējas uz iespējām, ko sniedz dalība šajā valstu klubā, neaizmirstot pastāvēt uz savām interesēm."

Skrūzkalne uzskata, ka turpmāk cerības sasniegt Eiropas dzīves līmeni jācenšas sasniegt, audzējot produktivitāti: "Latvijas iestāja 2004.gadā bija saistīta ar lielām cerībām par strauju pietuvošanos ES dzīves līmenim, taču pieredze rāda, ka katrs solis pietuvojoties šim mērķim ir jānopelna ar ražīguma kāpumu. Dalība ES būtībā ir iespēja un darbs pie iespēju izmantošanas jāturpina, piemēram, efektīvāk jāizmanto ES struktūrfondu līdzekļi 2014.-2020.gada plānošanas periodā un jāatsāk sparīgs darbs pie strukturālo reformu ieviešanas, lai uzlabotu konkurētspēju un uzņēmējdarbības vidi, izglītību un inovācijas."