Enerģētiskā neatkarība ir viens no lielākajiem Lietuvas, Latvijas un Igaunijas izaicinājumiem. Pagaidām par to cīnāmies vairāk pa vienam, nekā visi kopā. Vai varam doties uz fronti kā viens reģions?
Ja būtu jāatbild vienā vārdā, es teiktu - jā. Ir daudz iemeslu, kāpēc enerģētiskā neatkarība būtu jātraktē kā izaicinājums reģionam. Enerģētikas infrastruktūra mūsu valstis saista ne mazāk kā kopīgā vēsture. Mūsu sistēmas praktiski visos enerģētikas veidos ir integrētas - elektrotīkls, gāzesvads. Arī resursu ziņā mēs esam līdzīgā situācijā. Tātad ir gan loģisks, gan tehnisks pamats tam, lai uz enerģētisko neatkarību raudzītos kā uz reģiona attīstības jautājumu. Bez šaubām, ja būtu tāda vēlēšanās, to var nodrošināt arī nacionālā līmenī, taču tas noteikti būtu ievērojami dārgāk.
Tad kāpēc rodas tik daudz diskusiju par sašķidrinātās gāzes termināla, atomelektrostacijas būvniecību? Daudzi no enerģētikas attīstības projektiem, piemēram, šobrīd būvētās elektrības savienojumi ar Poliju, Zviedriju, vairāk tiek traktēti kā nacionāli, un nevis Baltijas valstu? Šķiet, loģika saka vienu, bet realitāte - ko citu, vai varbūt tas ir ambīciju jautājumus?
Nedomāju, ka topošā sašķidrinātās gāzes termināla vieta Klaipēdā ir neloģiska un prioritāti vajadzēja piešķirt Latvijai, kurai pieder Inčukalna gāzes krātuve. Jaunajam terminālam arī būs krātuves funkcijas, bet ir vērts ģeogrāfiski sadalīt svarīgākos infrastruktūras punktus. Ja rastos problēmas ar gāzes piegādi, mums būtu vairākas neatkarīgas gāzes uzglabāšanas vietas.
Lēmumu par Visaginas atomelektrostacijas iespējamo būvniecības vietu, domāju, diktē loģika, jo tur jau ir atbilstošs laukums. Elektrotīkls ir integrēts, Lietuva un Latvija ir praktiski ideāli savienotas, bet šo valstu savienojumam ar Igauniju ir noteikti ierobežojumi. Attīstot iespējamo kopīgo atomprojektu, šai problēmai nebūtu liela nozīme, jo jau ir skaidri plāni, kā tiks būvēta papildu līnija starp Igauniju un Latviju.
Izvērtējot nacionālās un reģionālās enerģētikas attīstības jautājumus un ambīcijas, var redzēt, ka atsevišķas valstis jūtas pārākas. Piemēram, igauņi var lepoties, ka viņiem ir labākas iespējas iegūt slānekļa gāzi. No otras puses, ja paraudzītos plašāk, valstu pozīcijas būtiski neatšķiras. Slānekļa gāzes ražošana ir lielā mērā atkarīga no CO2 izmešu cenas, kas strauji mainās. Turklāt kur nu vēl resursu izsmelšanas, piesārņojuma jautājumi, par kuriem noteikti nepriecājas vides aizsardzības aktīvisti. Latviešiem ir hidroelektrostacijas, bet šobrīd tās ir stipri atkarīgas no dabas diktētā ūdens daudzuma upēs. Mums, lietuviešiem, kādreiz bija Ignalinas atomelektrostacija, domājām, ka esam stipri, bet kādu dienu tā tika apturēta un no elektrības eksportētājiem kļuvām par tās importētājiem. Secinājums - katrs atsevišķi mēs esam vājāki, nekā būtu visi kopā. Ja ir viss kopā, tad kādā laikaposmā var vairāk balstīties uz vienu resursu, citā - uz citu.
Politiķu diskusijās par enerģētiku gadās visādi. Tostarp arī tā, ka tā vietā, lai kaimiņu īstenotos projektus vērtētu pozitīvi vai neitrāli, tos nopeļam, vai pat mēģinām likt sprunguļus to ceļā. Pēc manām domām, sašķidrinātās gāzes termināla projekts Lietuvā jau ir parādījis labas tendences. No diskusiju fāzes pārcēlies uz realitāti, tas tiek vairāk atbalstīts nekā kritizēts, īpaši no latviešu puses. Protams, sākumā netrūka runu: „pie mums, vai nekur", „varbūt tas vispār nav vajadzīgs", „pārāk dārgi" u.tml. Gan uz sašķidrinātās gāzes terminālu, gan uz Inčukalna gāzes krātuvi, gan atomelektrostaciju, ja tāda būtu, es raudzītos tikai kā uz reģionāliem projektiem. Nav jābūt dižam ekonomistam, lai izvērtētu to, ka vairāku valstu investīciju spēks ir ievērojami lielāks, bet risks - mazāks. Turklāt katra valsts kopīgo projektu aizstāvētu un mīlētu.
Kādiem procesiem būtu jānotiek, cīnoties par Baltijas valstu enerģētisko neatkarību, lai katra puse nevilktu deķi uz savu pusi?
Pirmkārt ir jāattīsta kopīgi projekti, un, kas ir ļoti svarīgi, tie jāattīsta pēc mūsu pašu, reģiona valstu iniciatīvas. Pagaidām mēs redzam ne pārāk labus piemērus. Piemēram, gāzes uzņēmumu privatizācija 2002.-2004. gadā. Jā, tā bija kopīga iniciatīva, tomēr nākusi nevis no mūsu valstīm, bet gan vairāk ārēja. To valstis vienoti atbalstīja, un visi pārdeva gāzes uzņēmumus tiem pašiem akcionāriem. Cita projekta īstenošanu, piemēram, vairāk pamudināja Eiropas Komisija un skandināvi, ar to es domāju „Nord Pool" elektroenerģijas biržu. Diemžēl jau atkal nevaram piedēvēt nopelnus sev, jo atnāca kāds cits un visus pārliecināja, ka vajag. Tomēr ir arī labs visu valstu sadarbības piemērs - Lietuvas, Latvijas, Igaunijas un Somijas kopīgā investīcija „ESTLINK 1".
Ticu, ka vismaz kādu reizi mēs varētu iniciatīvu uzņemties paši. Potenciāls apvienot noteiktas funkcijas un strādāt ciešāk kopā, mums patiešām ir. Piemēram, loģiski būtu, ja mums būtu regulators, kurš varētu būt kopīgs vai vismaz balstīts uz kopīgiem principiem, varētu būt triju valstu elektrosistēmas operators, tīklu pārvaldītājs. Turklāt visām valstīm ir pa vienam lielam valstiskas nozīmes enerģētikas uzņēmumam, kuriem tāpat varētu būt kopīga pārvalde. Mēs esam sīkas zivteles lielajā Eiropas un Skandināvijas tirgū, visi citi uzņēmumi katrs atsevišķi ir vairākas reizes vai pat desmitiem reižu lielāki par mums. Raugoties drošāk, mums vajadzētu padomāt, kā mums varētu piederēt vienam otra enerģētikas uzņēmumu daļas. Tas ir tā saucamais „cross ownership" jeb akciju apmaiņa, kas samazinātu konkurences spriedzi.
Enerģētikas uzņēmumi pieder dažādiem akcionāriem, ne tikai valstij. Ejot enerģētikas uzņēmumu integrācijas ceļu, būtu jāmaina uzņēmumu akcionāru struktūra, jāpalielina valsts daļa, jāsaskaņo dažādu akcionāru intereses, kas ne vienmēr ir balstītas uz patriotismu.
Mēs, lietuvieši, šajā ziņā kļuvām par pionieriem, jo valsts izpirka gāzes uzņēmumu akcijas. Tas nozīmē, ka iepriekš izmantotais privatizācijas modelis nenostrādāja līdz galam. Tā notika, jo gāzes saimniecība ir vitāli svarīga infrastruktūra un tai ir nepieciešama stratēģiska kontrole. Ko parādīja Lietuvas gadījums? Pretošanās „ES trešajai paketei", sašķidrinātās gāzes terminālam, pārmaiņu bloķēšana - tas viss vairāk nāca no paša uzņēmuma. Taču, kad mēs to pārņēmām atpakaļ valsts rokās, uzreiz veidojās pavisam cita sinerģija. Igauņi un latvieši vienā vai citā veidā nopietni apsver tos pašus scenārijus, vēro, kas notiek pie mums. Valsts lomas nostiprināšanās elektrosaimniecībā ir simtprocentīga, arī gāzes saimniecība iet uz to pusi.
Vai valsts patiešām var būt labs pārvaldītājs? Dominē uzskats, ka privātie investori krietni labāk pārvalda uzņēmējdarbību, nekā valsts uzņēmumi, kuros bieži vien tiek darbā pieņemti brālēni un politiski pareizie cilvēki.
Šie lozungi ir jau novecojuši, jo pārvalde noteikti nav saistīta tikai ar akcionāriem, pārvalde, pirmkārt, ir saistīta ar kompetenci un principiem. Visi labas pārvaldības principi var tikt īstenoti valsts uzņēmumos, un arī valsts var būt labs akcionārs. Ir jānošķir divas lietas: valsts kā uzņēmuma akcionārs un valsts kā tieši pārvaldošs saimnieks, kuram politiķi norāda ar pirkstu. Seno laiku piemēri ir pabojājuši valsts piedalīšanās uzņēmumu pārvaldē tēlu, taču būtībā tā var lieliski pārstāvēt savu cilvēku, savu akcionāru intereses. Ja ir nodibināta pārvaldes sistēma, ja ir iecelti profesionāļi, skaidri norunāts, kāda ir stratēģija un mērķi, tad akcionāra tautībai vai izcelsmei nav nekādas nozīmes.
Svarīgi ir tas, kādus mērķus izvirza akcionārs. Es domāju, mūsu pašu, tas ir, valsts uzņēmuma „Lietuvos energija" paraugs parāda, ka varam lieliski strādāt, pelnīt, maksāt dividendes, tai pašā nodrošināt, ka elektrības cenas nepieaug, bet pat samazinās un darbinieki ir laimīgāki. Kā piemēru var ņemt arī „Eesti Energia". Pirms apmēram desmit gadiem sākās uzņēmuma pārkārtošana, tika noteikti mērķi, darbā pieņemta profesionāļu komanda. Kopš tā brīža tā ir krietni augusi un noteikti dod savu artavu budžetam, tiek nodarbināti cilvēki, radītas vērības nākotnei un tajā pašā laikā nodrošināts, lai nekad nerastos problēmas saistībā ar elektrību. Šobrīd „Eesti Energia" ir viens no valsts pamata uzņēmumiem, no kura darbības, nebaidīšos apgalvot, bija atkarīgi arī eiro ieviešanas jautājumi. Var atrast ļoti daudz privāto uzņēmumu, kas tiek pārvaldīti sliktāk, nekā valstij piederošie.
Kādi varētu būt iespējamie enerģētikas saimniecības attīstības scenāriji integrācijas ziņā?
Visreālākā lieta ir kopīgi projekti, jo dalīties ar to, kas mums jau ir, ir grūtāk, nekā radīt kaut ko jaunu kopā. Būšu atklāts - sašķidrinātās dabasgāzes (SDG) piegāde visām valstīm noteikti būs. Ir jādomā par regulēšanu, regulēšanas principu novienādošanu sākumā, pēc tam varbūt par regulatoru integrēšanu un tad, kad briedums būs vēl lielāks, varam domāt par noteiktu uzņēmējdarbību vai infrastruktūras kompāniju integrēšanu. Cits scenārijs - ja mēs arī turpmāk būsim tik individuāli un pašapmierināti, tad vai nu mūs nopirks kāds no ārpuses, kā tas notika ar gāzes uzņēmumiem, vai arī mēs mēģināsim cits citu pārspēt.
Ja palūkojamies uz jaunu projektu attīstību Eiropā un pat Amerikā, atradīsim piemērus, kā sadarbojas pat asi konkurenti. Piemēram, ar slānekļa gāzes sašķidrināšanas termināliem Amerikā, tā saucamajiem eksporta termināliem, dalās Statoil, Shell un citi. Tie konkurē tikai vēlāk, bet investējot, uzņemoties risku un, sadalot finanšu resursus, strādā kopā. Arī enerģētikā nav tādas aprobežotas konkurēšanas. Ja igauņi, latvieši vai poļi jutīsies mierīgāk, investējot mūsu projektā, kamēr mēs investēsim viņu projektos, tas būs loģiski, jo nevar būt tikai vienpusēja saite.
Kā iespējamie scenāriji, vienu nosauksim par ciešākas sadarbības, bet otru - klusās konkurences scenārijs, ietekmētu energoresursu cenas? Kā tas ietekmētu ikviena cilvēka, kas maksā par elektrību, naudasmaku?
Nav jābūt lielam pareģim, lai varētu prognozēt elementāru sinerģijas efektu. Ja ir divi uzņēmumi, kuri veic to pašu darbību, tad to apvienošanai būs 15-20% darbības izmaksu ietaupīšanas efekts, pārlieku nepiepūloties. Tā kā elektrības ražošana ir regulējama darbība, tad darbības izmaksu samazināšanās tiešā veidā ietekmē elektrības tarifus. Starp citu, tarifus veido ne tikai uzņēmumu darbības tēriņi. Tie ir atkarīgi arī no īstenojamo projektu finanšu nastas. Piemēram, šobrīd ierīkojamais „LitPolink" elektrotīklu savienojums ar Poliju šķietami ir Lietuvas problēma, lai arī vienlīdz labi savieno ne tikai Lietuvu ar Poliju, bet arī Latviju un Igauniju. „NordBalt" savienojums ar Zviedriju atkal it kā ir Lietuvas projekts, lai arī tas piegādās elektrību gan latviešiem, gan igauņiem un palielinās to drošību. Attiecīgi būtu krietni godīgāk un lētāk, ja visi šie projekti būtu kopīgi.
Kopīgi īstenojot projektus, var iegūt krietni vairāk sinerģijas, nekā 15 vai 20% izmaksu, tie ir arī laika, riska mazināšanas, pušu drošības jautājumi. Atomelektrostacijas projekts ir lielisks piemērs tam, ka vienīgā reālā iespēja sasniegt mērķi, ir īstenot reģionālu projektu. Tas noteikti nevar būt nacionāls, un tam nav obligāti jāīstenojas kā Visaginas atomelektrostacijai. Šis projekts ir kā tests mums jau kopš 2006. gada - vai mēs varam to paveikt kopā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!