Par Latvijas enerģētisko neatkarību pagaidām tikai runā, secina Kampars  (49)

Viena no visaktuālākajām problēmām, pēc Kampara teiktā, ir gāzes tirgus liberalizācija un iespēja arī citiem komersantiem piekļūt gāzes infrastruktūrai un darboties gāzes tirgū. Līdz šim Latvijā ir bijis pilnīgs "Latvijas Gāzes" (LG) monopols. Līdz 2017.gada 3.aprīlim Latvijai ir jāizpilda Eiropas Komisijas prasība par gāzes tirgus liberalizāciju. Līdz ar to nākas secināt, ka rīcībai nav atlicis daudz laika, jo iepriekšējos gados svarīgi procesi ir tikuši novilcināti.

"Es nepilnus trīs gadus biju ekonomikas ministrs un enerģētiskās neatkarības nodrošināšanu biju izvirzījis par vienu no savām augstākajām prioritātēm. Dažādu interešu krustugunīs tika izstrādāta enerģētikas stratēģija, kas joprojām nav pieņemta," saka Kampars.

Vairāk nekā trīs gadu gaidīšanas režīms šim dokumentam, pēc Kampara domām, ir krietni par ilgu. Latvijai ir pienākums pildīt Eiropas Savienības (ES) nosacījumus un sadalīt gāzes tirgū strādājošo monopolistu, nodalot infrastruktūru un sadales uzņēmumu, lai gāzes biznesā radītu konkurences apstākļus un tajā varētu iesaistīties arī citi komersanti. Līdzīgi kā tas patlaban ir izdarīts ar elektrības tirgu.

LG privatizācijas līgums deva tās akcionāriem monopoltiesības uz 20 gadiem - līdz 2017.gada 3.aprīlim. Valdībai būs jāpieņem virkne svarīgu lēmumu, kas ir daudz diskutēti un kuru mērķis ir nodrošināt gan piegāžu drošību, gan zemākas cenas. Ministru prezidentes padomnieks cer uz labu un konstruktīvu sadarbību ar ekonomikas ministri Danu Reiznieci-Ozolu (ZZS), lai Latvija šo savu mājasdarbu beidzot izpildītu. Igaunija un Lietuva savu gāzes tirgu jau ir liberalizējušas.

LG struktūras sadalē ir trīs svarīgas lietas. Ir jāizlemj, vai īpašuma tiesības arī turpmāk paliks LG akcionāriem vai arī tās pāries neatkarīga pārvaldītāja rokās. Lemjot par to, ir jāņem vērā, kā Krievija izmanto gāzes piegādi savās politiskajās interesēs. Jautājums, kas ir svarīgs ne tikai Latvijai, bet visām trim Baltijas valstīm, ir apakšzemes gāzes krātuve Inčukalnā. "LG akcionāri noteikti centīsies darīt visu, lai vienā vai otrā veidā saglabātu kontroli pār šo objektu, ņemot vērā tās stratēģisko nozīmi gāzes tirgū plašākā reģionā," skaidro Kampars.

Krievijas puse ir ļoti ieinteresēta saglabāt savā kontrolē Inčukalna apakšzemes gāzes krātuvi, jo tā nodrošina iespēju ziemā piegādāt gāzi atpakaļ uz Pleskavas un Ļeņingradas apgabalu. Arī Lietuva ir ieinteresēta glabāt gāzi Inčukalnā. Lietuva ir izveidojusi savu termināli Klaipēdā - lai arī šis nav optimālais risinājums reģionam kopumā, tomēr dod kaut minimālas gāzes piegādes papildu iespējas krīzes situācijā. Klaipēdas sašķidrinātās gāzes termināļa izmaksas ir augstas, kas palielina gāzes cenu gala patērētājiem. Sašķidrinātās gāzes apjoms, kas varētu tikt piegādāts caur Klaipēdu, vismaz pagaidām būs neliels. Turklāt patlaban cauruļvadu kapacitāte nav pietiekama, lai sašķidrināto gāzi no Lietuvas termināļa varētu piegādāt uz Inčukalna apakšzemes gāzes krātuvi.

Eiropas Komisija (EK) jau sen ir aicinājusi Baltijas valstis vienoties par vienu kopīgu reģionālo sašķidrinātās gāzes termināli, kura jaudas un potenciālie apjomi būtu pietiekami vairākām valstīm, un jau pirms vairākiem gadiem arī ir izteikusi gatavību šādu reģionālo termināli līdzfinansēt. "Sešus vai septiņus gadus par to runājam, bet Baltijas valstis diemžēl nav spējušas vienoties par termināļa atrašanās vietu. Lietuva ir gājusi savu ceļu un izveidojusi termināli nelieliem apjomiem par saviem līdzekļiem. Gaidīsim, par kādu risinājumu sašķidrinātās gāzes termināļa jautājumā vienosies Igaunija un Somija, kuras šobrīd cīnās par iespēju iegūt ES līdzfinansējumu reģionālā termināļa būvniecībai. Jau gandrīz trīs gadus arī šim lēmumam nav nekādas virzības," atgādina Kampars.

Laikā, kad viņš bija ekonomikas ministrs, Lielbritānijas uzņēmumu "GL Noble Denton" un "Energy Contract Company" konsorcijs pēc "Latvenergo" pasūtījuma veica priekšizpēti par reģionāla sašķidrinātās dabasgāzes termināļa izveidi, lai izanalizētu, kur Baltijas valstīs būtu ekonomiski izdevīgi būvēt sašķidrinātās gāzes termināli, lai varētu nodrošināt ar gāzi visu reģionu. Par piemērotām tika atzītas divas vietas - Rīgas Brīvostas teritorija un Skultes apkārtne. 2011.gadā Latvijas prezidenta Valda Zatlera (RP) valsts vizītes laikā Lietuvā arī kaimiņvalsts prezidente Daļa Grībauskaite apliecināja, ka šis būtu ekonomiski izdevīgs risinājums. Jaunā ekonomikas ministre šādu laika novilkšanas politiku nevar atļauties, jo 2017.gads ir pēdējais termiņš gāzes tirgus atvēršanai. Tas ir nevis viena ministra, bet visas valdības uzdevums, kam būtisku uzmanību veltīs arī Ministru prezidente. Latvijas pozīcija būs skaidri jādefinē jau tuvākajā laikā.

Jautāts, cik reāla ir iespēja, ka Latvijā varētu ienākt ASV slānekļa gāze, Kampars norāda, ka, lai varētu atvest slānekļa gāzi, Latvijai ir vajadzīga atbilstoša infrastruktūra. Lietuvai Klaipēdā terminālis ir, bet ir daudz jautājumu par tā ekonomisko izdevīgumu. Gāzi nepērk Latvijas valsts, bet gan uzņēmumi, to vidū arī "Latvenergo", kas to savās TEC - 1 un TEC - 2 izmanto elektrības un siltuma ražošanai. Amerikāņu slānekļa gāzei ir liels potenciāls, bet, lai to izmantotu, ir vajadzīga iespēja to piegādāt. Jāņem arī vērā, ka ASV administrācija visai nelabprāt izsniedz slānekļa gāzes eksporta licences. Tāpēc ir vēl tāls ceļš ejams, lai runātu par reāliem slānekļa gāzes piegādes apjomiem. Pasaulē sašķidrinātās gāzes bizness, sākot ar ražošanu un beidzot ar piegādi, ir ļoti aktīvs. Sašķidrinātā gāze var tikt piegādāta gan no Austrālijas, gan Alžīrijas, gan Kataras, Omānas, gan citām valstīm. Ir jābūt tikai terminālim un cauruļvadiem, pa kuriem to transportēt tālāk.