'Latvijas Nokia' meklējumi: Savstarpējie aizdevumi, izmantojot internetu – kas par to jāzina  (22)

Vispārīgi savstarpējie aizdevumi nozīmē iespēju aizdot un aizņemties naudu "no rokas rokā", izvairoties no tradicionālajiem institūcijām piemēram, bankām (zināmā mērā var teikt, ka kooperatīvās krājaizdevu sabiedrības bija savstarpējo aizdevumu priekštece). Turklāt kolektīvās finansēšanas veidi var būt gan tradicionāli un ietvert,  piemēram, ķīlas, vekseļus, daļas uzņēmumos utt., taču var būt arī pavisam citādi, piemēram, labdarības, palīdzības projektu finansēšana, kas balstās uz vienkāršu vēlēšanos palīdzēt citiem cilvēkiem, negaidot nekādu materiālo atdevi. Internets šajā gadījumā ir tikai instruments – ātrāk un ērtāk ir ieiet mājas lapā un noformēt kredīta pieteikumu (vai piedāvāt savu naudu) nekā apstaigāt 20 ēkas pilsētā, klauvējot pie katrām durvīm ar lūgumu palīdzēt.

Brēka ap "Mintos"

Akciju sabiedrība "Mintos" ar skaļu pieteikumu sāka darboties tikai šī gada janvārī, līdz tam tā izsniedza kredītus pastāvīgi, nepiesaistot citu cilvēku naudu. Ja tic uzņēmuma mājas lapā publicētājiem aktuālajiem cipariem, līdz šodienai, izmantojot "Mintos" platformu, investori ir investējuši vairāk nekā 500 tūkstošus eiro nodrošinātos aizdevumos; un kopš pagājušā gada septembra, kad "Mintos" uzsāka savu darbību, aizdevumos izsniegti jau 736 tūkstoši eiro. Kur ir lietas būtība? "Mintos" savā mājas lapā organizē virtuālu tikšanos tiem, kuri naudu vēlas investēt un tiem, kuri vēlas to saņemt. Minimālā investējamā summa ir 10 eiro un investoriem pašlaik vidējā neto atdeve ir apmēram 14% gadā. Savukārt aizņēmējiem maksimālā procentu likme ir 18% gadā. Visi kredīti tiek izsniegti tikai pret nekustamā īpašuma ķīlu, ko novērtē profesionāli vērtētāji no Latio, bet līgumi ar kredītu ņēmējiem tiek noslēgti "reālajā dzīvē", iesaistot īstus notārus – viss notiek saskaņā ar likumu. Uzņēmuma komisijas maksa investoriem – 2% no investētās summas, savukārt aizņēmējiem tie ir viens līdz pieci procenti no aizdevuma summas.

Pašā platformā riska kapitāla fonds "Skillion Ventures" ieguldījis vienu miljonu eiro, bet uzņēmumu kontrolē padome, kurā iecelti profesionāļu vidē cienījami cilvēki – advokātu biroja FORT partnere Ramona Miglāne, Latvijas Apdrošinātāju asociācijas prezidents Jānis Abāšins un Superia Corporate Finance partneris Mārtiņš Krūtainis. Viņu loma – sekot līdzi "Mintos" darbībai un kalpot par savdabīgu ētisko garantu tam, ka platformai var uzticēties. "Ja nu kas notiks" – cietīs vārds un reputācija, kas finanšu un apdrošināšanas aprindās maksā ļoti dārgi. Mēs apzināti saasinām uzmanību uz to, jo, kā kļūs skaidrs no tālāk stāstītā, uzticības deficīts ir viens no savstarpējo aizdevumu riskiem, turklāt nebūt ne tikai Latvijā.

Pēc pirmās darbības nedēļas "Mintos" līdzdibinātājs un valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Šulte (attēlā) atklāja pirmos finanšu rādītājus. Nedēļas laikā platformu "atrada" gandrīz 400 investoru no 17 Eiropas valstīm, un katrs no viņiem ieguldīja vidēji 1500 eiro. Maksimālā summa sasniedza 35 tūkstošus eiro. Ārvalstu investori aizdeva 30% no 250 tūkstošiem eiro, visaktīvākie bija vācieši. Atzīmēsim, ka "Mintos" platformai ir pilnvērtīga versija angļu, kā arī krievu valodā (lai arī –lai veiktu investīciju, jābūt bankas kontam kādā no Eiropas Savienības bankām).

Tomēr "Mintos" panākumi piesaistījuši uzraudzības iestāžu uzmanību. Latvijas Patērētāju tiesību aizsardzības centrs (PTAC), kas uzņēmumam izsniedzis licenci patēriņa kredītu izsniegšanas pakalpojumiem, aicinājis "Mintos" pārtraukt investīciju pakalpojumu piedāvāšanu patērētājiem. Šāda rīcība motivēta ar to, ka Latvijā savstarpējie aizdevumi netiek regulēti un valsts neaizsargā klientu naudu. Starp citu, par to melns uz balta teikts arī pašā vietnē: "Portāla lietotājus šobrīd neaizsargā neviena no Latvijas valstī pieejamajām finanšu aizsardzības shēmām, kā, piemēram, noguldījumu garantiju shēma kredītiestāžu noguldījumu gadījumā, vai ieguldītāju aizsardzības shēma ieguldījumu pakalpojumu saņemšanas gadījumā no licencēta pakalpojumu sniedzēja"

Tomēr "Mintos" uz to atbildēja, ka PTAC nav norādījis uz konkrētiem pārkāpumiem, tādēļ platforma savu darbību turpinās. Bez tam, "Mintos" apsolīja ieviest papildu pasākumus aizņēmēju aizsardzībai – iespēju trīs mēnešu laikā no kredīta saņemšanas dienas no tā atteikties, atgriežot pamatsummu un saņemot 100 procentu visu izdevumu kompensāciju. Uzņēmums arī aicināja PTAC rūpīgāk attiekties pret publiskajiem paziņojumiem.

Šī "apmaiņa ar laipnībām" izprovocēja diskusiju – pagaidām tikai profesionāļu vidē. Piemēram, pēc investīciju baņķiera un sabiedrības Prudentia dibinātāja Ģirta Rungaiņa domām, uzraudzības iestādēm Latvijā ir arhaisks priekšstats par savstarpējo aizdevumu pakalpojumu. "Mūsdienīgos finanšu pakalpojumu tirgos līdz ar bankām, kas ir stingri regulējamas finanšu struktūras, darbojas arī neregulējami finanšu pakalpojumu sniedzēji. Latvijai nav jāpaliek par valsti, kurā vienīgās finanšu pakalpojumu sniedzējas ir bankas," – uzskata eksperts. Viņš aicināja "Mintos" un PTAC pārstāvjus sēsties pie galda, "pārrunāt" situāciju un rast iespējamos problēmu risinājumus. Ja nepieciešams – iesaistot speciālistus no citām asociācijām un finanšu organizācijām. Bet uzņēmumam "Mintos" viņš novēlēja vairāk pūliņu ieguldīt patērētāju izglītošanā, kuri Latvijā par savstarpējo aizdevumu pakalpojumu nezina neko.

Pēc tam "Mintos" vadība virknei valsts struktūru nosūtīja vēstuli, aicinot izveidot darba grupu, kas varētu sākt darbu pie Latvijas likumdošanas sakārtošanas. Vēstule tika nosūtīta praktiski visiem, uzmanība netika pievērsta varbūt vien ugunsdzēsības daļām un goda sardzei: finanšu ministram Jānim Reiram, premjerministrei Laimdotai Straujumam, tieslietu ministram Dzintaram Rasnačam, ekonomikas ministrei Danai Reizniecei-Ozolai, kā arī Finanšu un kapitāla tirgus uzraudzības komisijas priekšsēdētājam Kristapam Zakulim. Pēc "Mintos" vadības domām, šī kreditēšanas sektora regulējumam pamats jau faktiski ielikts valdības apstiprinātajā finanšu sektora attīstības plānā 2014.-2016. gadam. Tajā kā viens no stratēģiskajiem virzieniem norādīts, ka nepieciešams izveidot un attīstīt bankām alternatīvus investēšanas instrumentus. Atbildē uz vēstuli Finanšu un kapitāla tirgus uzraudzības komisijas speciālisti piekrita līdzdarboties darba grupā. Finanšu ministrijā 19. februārī ieturēja pauzi un paziņoja, ka izvērtēs speciāla regulēšanas mehānisma izveides nepieciešamību. 

Savstarpējie aizdevumi – kas tas ir

Pirmie uzņēmumi un interneta platformas, kas piedāvāja savstarpējo aizdevumu pakalpojumus, parādījās pirms aptuveni 10-12 gadiem, taču vēl līdz nesenai pagātnei šis finansēšanas sektors lielākajā daļā Eiropas valstu bija margināls un atradās lielās ekonomikas ēnā. Godīgi sakot, tas arī šobrīd ir salīdzinoši neievērojams – piemēram, 2014. gadā Lielbritānijā savstarpējo aizdevumu apjoms bija 2,337 miljardi eiro (saskaņā ar vērienīgā un savā ziņā pirmā Kembridžas universitātes Džadža Biznesa skolas pētījuma rezultātiem). Šī summa veido tikai 2,3% no visiem kredītiem, kas valstī izsniegti pa visiem iespējamajiem kanāliem. Taču absolūtās summas (2,337 miljardi eiro Lielbritānijā, 4,655 miljardi eiro ЕS), kā arī pieaugums (146% gadā) raisa interesi par šiem pakalpojumiem ne tikai no aizņēmēju un kreditoru, bet arī no regulējošo iestāžu puses.

Citiem vārdiem, savstarpējie aizdevumi Eiropā kļūst aizvien populārāki. Un tās popularitāte palielinās triecientempā – saskaņā ar prognozēm šogad ES valstīs cilvēki un uzņēmumi, apejot bankas un citus tradicionālos finanšu instrumentus, viens otram aizdos 7 miljardus eiro.

Savstarpējie aizdevumi nav viena veida, un pastāv vairāki tās paveidi, kas manāmi atšķiras pēc to popularitātes:

Visbiežāk pēc savstarpējo aizdevumu pakalpojumiem vēršas privātpersonas un nelieli uzņēmumi, kas vai nu izsmēluši tradicionālās kreditēšanas iespējas vai arī nevar (vai nevēlas) tās izmantot parādu, nespējas ieinteresēt bankas vai kādu citu apsvērumu dēļ.

2014. gadā Eiropā (izņemot Lielbritāniju) līdzekļi savstarpējo aizdevumu ietvaros izsniegti aptuveni 348 tūkstošus reižu, neskatoties uz to, ka 2013. un 2012. gadā rādītāji bija ievērojami pieticīgāki – attiecīgi 206,7 un 74,5 tūkstoši. Aktīvu kreditoru skaits ir ievērojami lielāks nekā gala saņēmēju skaits – tikai 1,51 miljons fizisku un juridisku personu. 

Interesanti, ka nospiedošs vairākums savstarpējo aizdevumu platformu paliek lokāla mēroga – neskatoties uz to, ka internetā robežu nav, 50% no 190 ne-britu Eiropas platformām atzinušas, ka nav piesaistījušas līdzekļus no ārvalstīm. Aptuveni 35% ārvalstu kreditoru apjomu novērtējuši 1-10% apmērā no piesaistītajiem līdzekļiem un aptuveni 10% platformu atzinušas, ka 11-30% izsniegto kredītu nākuši no ārvalstīm. Tādējādi Latvijas "Mintos" pieskaitāms 10% "vienreizējo gadījumu" – pārējam Eiropas tirgum tomēr raksturīga ir kreditēšana pēc principa "savējie – savējiem".

Popularitāte ES, regulējums, Igaunijas brīnums

Saskaņā ar tā paša pētījuma rezultātiem, ar kuriem iepazīties kārtējo reizi iesakām visiem, kuri vēlas gūt dziļu priekšstatu par Eiropas savstarpējo aizdevumu tirgu, Eiropā savstarpējo aizdevumu jomā ir divas unikālas valstis – Lielbritānija un Igaunija. 

Lielbritānija savstarpējo aizdevumu jomā Eiropas mērogā ir absolūtā čempione, bet mazā Igaunija, kas apjomu ziņā ieņem tikai septīto vietu ES (22 miljoni eiro), atrodas otrajā vietā aizdoto līdzekļu daudzuma ziņā uz vienu iedzīvotāju (16,7 eiro uz cilvēku). Igaunijā darbojas četras savstarpējo aizdevumu platformas – tieši tikpat, cik kaimiņvalstī Somijā un vairāk nekā Zviedrijā (3), Norvēģijā (3) un Dānijā (2). Latvijā un Lietuvā nav nevienas šādas platformas (pētījums tika veikts pagājušogad), bet Lielbritānijā tādu ir jau 65.

Turklāt Igaunijā savstarpējo aizdevumu joma vēl aizvien nekā netiek regulēta. "Fakts, ka Igaunijas likumi savstarpējos aizdevumus un kolektīvo finansēšanu nekā neregulēja, nebija par iemeslu tam, ka [platformu] darbība tika ierobežota. Tieši pretēji, parlaments kopā ar nozares pārstāvjiem šodien strādā pie regulējuma izstrādes," - stāsta advokātu biroja Fort partnere Igaunijā Kristi Penta. Pēc viņas sacītā, vietējā patērētāju tiesību aizsardzības iestāde nelika sprunguļus platformu riteņos, bet gan palīdzēja patērētāju informēšanā. Taču Pentas kundze ir nedaudz neobjektīva – atgādināsim, ka otrs partneru birojs ietilpst Latvijas "Mintos" padomē, kam pirms dažām nedēļām ar mūsu PTAC sanāca neliels ķīviņš, kas izpaudās kā aicinājumi izveidot darba grupu un izstrādāt likumdošanu. Bet vai tas ir vajadzīgs?

Iespējams, jā. Citam Eiropas čempionam, Lielbritānijai, situācija ir citāda nekā Igaunijā. Vēl 2011. gadā, negaidot valsts iejaukšanos, šajā valstī tika izveidota pašregulēšanas iestāde, Peer-to-Peer Finance Association (P2PFA), kas tirgū uzstādīja pirmos spēles noteikumus. Tikai 2014. gada aprīlī, kad kopējais izsniegto kredītu apjoms jau sen pārsniedza miljardu eiro, parādījās pirmie oficiālie valsts struktūru parakstītie dokumenti – tie uzlika tirgum pienākumu aizstāvēt ieguldītāju – privātpersonu intereses. Tāpat bija paredzēti visu dalībnieku aizsardzības mehānismi gadījumā, ja platformas "pazūd". Vēl jo vairāk, pagājušogad Lielbritānijā savstarpējo aizdevumu platformās pirmo reizi Eiropā tika investēti pensiju uzkrājumi – aptuveni 85 miljoni eiro. Summa valsts mērogiem nožēlojama, taču tā deva zīmi citiem investoriem, ka valsts instrumentu uzskata par pietiekoši nobriedušu un labi strādājošu, lai riskētu ar savu pilsoņu naudu.

Francijā savstarpējo aizdevumu joma arī ir sakārtota, taču tas noticis pavisam nesen – tikai pagājušā gada rudenī. Caurskatāmu, saprotamu un pietiekami liberālu spēles noteikumu parādīšanās noveda pie tā, ka no 2014. gada oktobra līdz 2015. gada janvārim Francijā parādījās uzreiz 20 jaunas savstarpējo aizdevumu platformas.

Vācijā, tieši pretēji, konkrētās normas jau ir izstrādātas, bet vēl nav stājušās spēkā. Eksperti atzīmē, ka tās ir pārmēru stingras un var izpostīt tirgu. Piemēram, ja platforma vēlas ļaut piesaistīt vairāk nekā tūkstoš eiro, tai pie kreditora jāinteresējas par līdzekļu izcelsmi – tāpat, kā to dara banka. Turklāt maksimālā piesaistīto līdzekļu summa viena projekta ietvaros nedrīkst pārsniegt 1 miljonu eiro.

Nīderlandē pagaidām nav konkrētu noteikumu savstarpējo aizdevumu platformām, tur pietiek ar esošajiem instrumentiem. Tie, piemēram, neļauj ieguldīt līdzekļus vairāk nekā 100 projektos vienlaicīgi, kā arī ieguldīt ar tiešsaistes platformas starpniecību vairāk nekā 20 tūkstošus eiro. Ja kāda projekta ietvaros tiek piesaistīts vairāk nekā 2,5 miljoni eiro, valsts vēlēsies redzēt prospektu (publikāciju par akciju sabiedrības organizāciju). Tomēr vietējās regulējošās iestādes ir aizdomājušās par konkrētiem šī tirgus spēles noteikumiem un pat pagājušā gada beigās veikuši padziļinātu pētījumu, pēc kura rezultātiem... nolēma pagaidīt, kamēr tirgus pats pietiekami nobriedīs.

Riski ir, bet vai tas ir šķērslis?

Nīderlandē tāpat atzīmē, ka savstarpējiem aizdevumiem ir pietiekami dažādu risku – cilvēki vēl aizvien ne īpaši labi saprot, kā tā darbojas, kam drīkst ticēt un kam nē. Bez tam, kā jau iepriekš norādījām, visā ES valsts līmenī pagaidām nav vienota priekšstata, kas ir labi un kas – slikti. Rezultātā situācija dažādās valstīs atšķiras, bet savstarpējo aizdevumu tirgus apjomi visā Eiropā atšķiras ne vien pa vairākām reizēm, bet arī ar kārtību.

Taču vai tas ir iemesls, lai vienkārši mestu šī pasākuma riteņos sprunguļus, pēc principa "kaut nekas nesanāktu" un "aizliegts viss, kas nav atļauts"? Varbūt vajadzētu "vadīt šo nekārtību" un nodarboties ar tirgus regulēšanu? Vai arī pagaidīt un ļaut cilvēkiem pašiem pieņemt lēmumu, vai aizņemties naudu vai nē, dot vai nedot? Paskatīties, kas un kā ienāks tirgū un par ko šis tirgus pārvērtīsies? Visu šo pieeju piemēri ir atrodami Rietumeiropā – Latvijai tikai jānolemj, kuras valsts skatījums uz problēmu tai ir tuvāks.

Taču pieņemt lēmumu, domājams, vajag, jo savstarpējie aizdevumi, pēc ekspertu sacītā, atnākusi nopietni un uz ilgu laiku – ja ne pie mums, tad pārējā Eiropā. Lūk, ko saka Daniels Olivers, Spānijas Kolektīvās finansēšanas asociācijas prezidents, kā arī Eiropas Kolektīvās kapitāla finansēšanas asociācijas valdes loceklis un vairāku savstarpējo aizdevumu platformu dibinātājs: "Es varu vēlreiz un vēlreiz pierādīt, ka dalīšanās ekonomika un alternatīvie finanšu operatori pasauli neizmainīs – pasaule jau ir mainījusies. Mēs tikai veidojam instrumentus, ko šī pasaule pieprasa, un nedomāju, ka ir iemesls tam pretoties. Sacīkstes ir sākušās, un valstis, kuras to nesaprot, vienkārši finišu sasniegs pēdējās".