Krīze visiem vēl nav beigusies, bet ir cerības. 'Delfi' intervija ar ekonomikas ministru  (102)

Neskatoties uz drūmo fonu, ko rada jaunākie iekšzemes kopprodukta rādītāji un vismaz divu lielu uzņēmumu lūgums pēc palīdzības, ministrs ir optimistisks par valdības izvēlēto ceļu un nosauc vairākus risinājumus, kuru pozitīvos augļus ilgākā laika posmā jutīs kā uzņēmēji, tā iedzīvotāji. Piemēram, top kārtējā elektrības tarifu reforma, kas no 2018. gada palīdzēšot lielajiem pašmāju uzņēmumiem.

"Ja runājam par ekonomiku, mums ir jāskatās uz īstermiņa lietām un vidējā termiņa lietām. Kopumā es esmu ļoti priecīgs, ka Latvijā veidojas veselīga inovatīva ekonomika. Latvijas vērtīgāko uzņēmumu topā pirmo reizi ir tehnoloģiju uzņēmums – "Mikrotīkls" – kurš 99% eksportē un sācies kā startaps. Tā ir zināma bezdelīga, kas rāda, ka ekonomikas struktūra sāk mainīties," pārliecināts ir Ašeradens.

"Arī tiem informācijas un tehnoloģiju nozares uzņēmumiem, kuri eksportē, mēs redzam izcilus izaugsmes rādītājus. Tāpat esmu priecīgs, ka apstrādes rūpniecība ir saņēmusies. Izlaides apjomi pieaug, Latvijas uzņēmēji spēj ražot eksportspējīgus produktus un pieaug tirgi, kur spējam pārdot pakalpojumus. Īstermiņā situācija nav iepriecinoša, bet vidējā termiņā es esmu optimists par Latvijas izaugsmi," turpina ministrs.

Ašeradens norāda, ka otra medaļas puse šā brīža situācijai ekonomikā gan ir Eiropas Savienības fondu apguves iekavēšanās, kurā pārsteidzošais esot tas, ka Latvijas uzņēmēji un valsts pārvalde neinvestē un nebūvē, bet gaida ES fondu palaišanu. Šī nogaidīšana arī pašlaik esot radījusi pietiekami lielu šoku ekonomikas izaugsmes rādītājos.

Jūsu sajūta ir, ka šobrīd daļa uzņēmēju vienkārši pietur līdzekļus investīcijām un gaida ES fondu atvēršanu?

Viennozīmīgi, uz to norāda visi analītiķi. Makroekonomikas eksperti nešaubās – kā sāks attīstīties fondu programmas, tā mūsu ekonomikā stipri izmainīs izaugsmes tempus. Man liekas, problēma ir tā, ka mēs esam pieradinājuši Latvijas uzņēmējus pie ienākošās fondu naudas, bez fondu atbalsta uzņēmēji neriskē un neaizņemas tirgos. To gan es attiecinātu uz tiem, kas ir orientēti uz iekšējo tirgu.

Kad īsti ir gaidāma ES fondu programmu atvēšana?

Tās jau ir atvērtas, tiesa, mēs iekavējāmies ar MK noteikumiem. Tagad problēma ir klientu pusē, kuri izvērtē iespējas un Centrālā Finanšu un līgumu aģentūra, kura izvērtē normatīvus. Es negribu tagad izdarīt spiedienu, jo mēs esam piedzīvojuši laikus, kad uzņēmēji stāvēja naktīs rindā... Šobrīd mēs mainām paradigmu no "apgūt" uz "ieguldīt". Ilgtermiņā tas atmaksāsies.

Tajā brīdī, kad ES fondi uzņems apgriezienus un tirgū ieplūdīs daudz naudas, jums nav bažas par jaunu burbuli, jo visi meklēs darbiniekus, cels algas?

Mēs vairs nerunājam par tādu kapitāla ieplūdumu, kāds bija iepriekšējās krīzes pamatā, kad uz aizņemta kapitāla mēs attīstījām objektus, kuri bieži nemaz nebija vajadzīgi. Mums tāda kapitāla pieplūdums nav sagaidāms. Jā, 24% kritums būvniecībā ir pārsteigums. Mēs tiešām neplānojām tik strauju izaugsmes tempu kritumu. Tas liek būt piesardzīgiem.

Te gan jāsaka, ka šī nav pirmā reize būvniecībā. Tas gan nenozīmē, ka mēs uzmanīgi nevērtēsim, mēs skatīsimies, cik daudz naudas konkrētā laikā ieplūst tirgū, stabilizēsim naudas apjomu un apgūšanas tempu. Skaidrs, ka būvniecības sektors mēģinās celt augšā cenas, bet te ir arī iespējas citiem tirgus dalībniekiem. Mēs dzīvojam atvērtā ekonomikā.

8.novembrī apritēs kārtēja 'jubileja' kopš nakts, kad valdība pārņēma "Parex banku". Šobrīd jūs varat pateikt - ekonomikas krīze cilvēkiem ir beigusies?

Īsā atbilde – kā kuram. Jo ir cilvēki, kuru situācija neizmainījās arī krīzes laikā un daudzi tā arī turpina dzīvot ļoti labi. Šobrīd lielai daļai uzņēmumu šī krīze ir pārvarēta un mēs redzam, ka Latvijas uzņēmējdarbības mehānisms ir efektīvāks, mēs ātri piemērojamies ārējām situācijām, šobrīd Krievijas sankciju situācijā esam daudz elastīgāki.

Taču ir cilvēki, kam krīze noteikti nav beigusies. Tieši lielais skaits mazkvalificēto strādājošo. Skarba, bet tā ir mūsu prognoze - trīs gados ap 100 000 cilvēku būs ļoti grūti atrast darbu, jo darba tirgus pieprasa kvalificētus strādājošos. Viņiem krīze nav beigusies un mēs vēl neesam atraduši sociālos risinājumus, kas palīdzētu atstāt šo segmentu, kas nākotnē būs ļoti lielās problēmās.

Bet uz ko cerēt šobrīd ?

Strukturālās reformas. Es zinu, ka cilvēki ir noguruši no šī vārda, bet valdība ir ķērusies daudzām lietām klāt. Jautājums, vai tirgū ir pieejamas kompetences, prasmes, tradīcijas, lai mēs kļūtu konkurētspējīgāki. Ir izveidota trīs ministru padome – izglītības, ekonomikas un labklājības – ar mērķi apturēt mazkvalificēto darbinieku radīšanu, jo šobrīd sistēma tādus rada, piemēram, ir vidusskolnieki, kuri neiestājas augstskolās. Mums ir jāiedarbina mūžizglītība, mums ir 300 000 strādājošo, kuriem nepieciešams celt kvalifikāciju.

Trešā lieta, mums jāpiegādā strādājošie, izglītotie darbinieki nozarēm, kur to trūkst visvairāk. Informācijas tehnoloģiju nozare šobrīd runā par 5000 strādājošo iztrūkumu. Salīdzinājumam, tikai 4000 darbinieku maksā solidaritātes nodokli. Iedomājieties, kā mainītos darba tirgus struktūra, ja mēs nozarei varētu sagādāt pāris tūkstošus darbinieku un atbalstītu vienu no ātrāk augošajiem sektoriem.

Mums ir jāseko igauņu paraugam un jāievieš reinvestētās peļņas nulles likme. Investīcijas sāk bremzēties un ti īpatsvars šobrīd ir zem 20% no IKP, bet normāli būtu ap 25% no IKP. Divu, trīs gadu laikā mums tas jāievieš. Jārisina situācija ar solidaritātes nodokli, tas arī patlaban nestimulē uzņēmējdarbības attīstību.

Cik ātrā laikā var ievest reinvestētās peļņas nulles likmi?

Šobrīd nav pretrunu koalīcijas partneru starpā. Mums jāvienojas, kā mēs mainām nodokļu sistēmu, jo esošā ienākuma nodokļu sistēma ir balstīta uz dažādu atlaižu principu. Tā nedod rezultātu, jo uzņēmumu pašu kapitāli neaug tādā tempā, kā mēs to gribētu redzēt. Neattīstās viņu spēja aizņemties, augt un ieguldīt attīstībā.

Tas pats ar solidaritātes nodokli. Tas ir atstāts budžeta nodokļu paketē, bet ir vienošanās, ka par to diskutējam un mēģinām saprast, kā to aizvietot. Līdz aprīlim jābūt risinājumam.

Strādājot valdībā, jūs jūtat kolēģu politisko atbalstu?

Es teiktu, ka jā. Mums negāja viegli ar elektrības izmaiņām, OIK diferencēšanas mehānismu. Man ir sajūta, ka valdība strādā kā komanda. Valdībā ir maz konfliktu, vai ir pietiekami ideju attīstībai, tas ir cits stāsts. Tomēr vadība strādā kā viena komanda.

Jautājums jau ir, cik daudz pārmaiņu valdība vienlaicīgi var uzlikt sabiedrībai. Viens ir skolu tīkls, kas skar gandrīz katru ģimeni. Mums jābeidz domāt par skolu kā sociālu iestādi, mums jārunā par skolu, kas sniedz kvalitatīvu izglītību. Līdzīgi ir ar elektrības tīklu, mēs pirms tam varējām pasūtīt, kādas tik jaudas gribējām un nemaksāt, bet tagad cilvēkiem jāizvērtē, vai tās jaudas vajag un nu tas rada dusmas. Mums ir jāmācās dzīvot efektīvi.

Kā jau minēju, sarežģīta situācija ir 100 000 mazkvalificētu strādājošo. No nākamā gada arī minimālā sociālā likme būs jāmaksā. Tas skar uzņēmējus reģionos, kuri atrodas telpā ar mazu ienākumu potenciālu, viņi nodarbina cilvēkus tā vietā, lai neuzliktu tos uz pabalstu atkarības. Tās būs grūtas pārmaiņas un mēs meklējam līdzsvaru. Tāpat būvniecība - tik nozīmīga nozare un vairāk nekā 20% kritums, bet kopējos nodokļu ieņēmumos redzam pat pieaugumu, kas norāda uz ēnu ekonomiku. Valdībai jāskatās, ar cik daudz reformām cilvēki spēj tikt galā. Bet skaidrs, ka reformas vairākās jomās ir akūti nepieciešamas!

Latvijas ekonomika šīm pārmaiņām būs gatava?

Ilgtermiņā es redzu, ka Latvijas ekonomika strauji piemērojas globālās ekonomikas izaicinājumiem. Es redzu uzņēmumus, kuri bez stresa startē starptautiskos tirgos. Aizbraucam uz Ķīnu, pretī jau ir Latvijas uzņēmumi, kas franšīzē tirgo Latvijas produktus, Latvijas kokrūpniekiem ir lielisks eksports uz Angliju. Piemēram, tagad mēs meklējam risinājumu ar ugunsdzēsējiem, lai atļauj būvēt daudzstāvu koka ēkas, tā ir globāla tendence, kas aug. Šveicē, Anglijā, Zviedrijā veiksmīgi jau tādas būvē.

Problēmas ir ar iekšējiem tirgus dalībniekiem, kuriem vajag subsīdijas, atbalstu. Te ir vienas zāles – dodam cilvēkiem zināšanas, lai maina savu profesiju, dabūs sertifikātus un nes pievienotu vērtību.

"Dzintars" un "Daugavpils lokomotīvju remonta rūpnīca" lūdz palīdzību, "Liepājas Metalurgs" atkal uz bankrota sliekšņa, tas sabiedrībā rada diezgan pesimistisku skatu uz nākotni.

Valdība iepriekš ir ne pārāk apdomīgi dalījusi savas garantijas, kas "Metalurga" gadījumā nu transformējies jau reālos izdevumos. Ministrijai bija sarakste ar "Dzintaru", jā, tomēr šeit ir divi efekti – Latvijas tautsaimniecība globalizējas un ir daudz uzņēmumu, kas demonstrē labus rezultātus. Graudu, zivju eksports, Latvijas piena ražotāji atver ražotni Šanhajā. Tajā pašā laikā daudziem uzņēmumiem ar lielu vēsturisko pieredzi, kas neveido konkurences priekšrocību un ir saistīti ar austrumu tirgiem, rodas problēmas.

Varam pretstatīt "Madaru" un "Dzintaru". "Madara" eksportē, atvērta jauna ražotne, bet "Dzintaram" ir problēmas ar uzņēmuma pārstrukturizēšanos. Līdzīgi "Stenders" startē pasaulē ar izciliem rezultātiem - vairāk kā 40 pārdošanas vietas tikai Ķīnā vien.

Iespējams, ka šādi pieprasījumi pēc atbalsta no uzņēmumu puses varētu būt, tāpēc valdībai jāstrādā pie izvērtēšanas mehānismiem. Līdzšinējās pieredzes dēļ mēs ļoti piesardzīgi raudzīsimies uz garantijām vai kreditēšanu. Mums ir daudz atbalsta instrumentu. "Altum" programmu portfelis tūlīt būs 760 miljoni eiro. Ir daudz programmu konkurences atbalstam, tehnoloģijām, riska kapitāli, biznesa inkubatori, jauni produkti. Bet jāsaprot, ka strukturāli uzņēmumiem pašiem jāpielāgojas tirgus globalizācijai.

"Dzintars" kā nodokļu parādnieks uz šīm atbalsta programmām gan nevar pretendēt.

Taisnība, bet vēsturiskā sentimenta dēļ mēs nevaram riskēt ar nodokļu maksātāju naudu.

Līdzīgi ir arī ar Daugavpils uzņēmumu?

Te ir mazliet savādāka situācija. Tas ir ārkārtīgi svarīgs uzņēmums visam Latvijas austrumu reģionam. Mums jāvērtē, ko valsts garantija nozīmē, vai tas aizvieto zaudēto pakalpojumu tirgu, vai tas ir ieguldījums jaunu inovatīvu produktu attīstībā.

Šim ir termiņi?

Mēs nevilcināsimies, strādāsim maksimāli ātri.

Bet "Liepājas metalurgs" – viņš vēl kādreiz izķepurosies?

Ir administrators, viņš apzina aktīvus. Privatizācijas aģentūra un tās meitas sabiedrība FeLM ņem aktīvu dalību, lai atbalstītu administratoru. Šobrīd pārdodot visus aktīvus kopumā varēs novest pie labākā rezultāta nekā sadalīt pa daļām.Tas būs ieguvums visiem kreditoriem. Nozarē ir labas ziņas, labas iestrādes elektroenerģijas jomā – ja valdība atbalstīs OIK reformu, "Metalurgs", kurš vēsturiski patērēja pat 5% no visa Latvijas elektrības patēriņa, to noteikti izjutīs. Otrs jautājums, kā metalurģijas tirgus attīstās, uz augšu un leju, bet Eiropas Savienība labi sāk turēties pretī Ķīnas dempinga politikai un ir virkne mehānismu. Es redzu, ka šajā nišā vienam uzņēmumam Baltijas reģionā ir perspektīva. Jautājums, vai atradīsim kopsaucēju ar investoru.

Līdz šim ir bijusi interese no kāda potenciālā pircēja?

Tagad gaidām no administratora aktīvu pārdošanas plānu un tad tiks uzrunāti potenciālie investori.

Teicāt, ka kārtējā OIK reforma varētu palīdzēt "Metalurgam". Cik pamatotas ir bažas, ka daļai iedzīvotāju nākamgad atkal jārēķinās ar elektrības cenu kāpumu.

Mēs koalīcijā vienojāmies, ka atliekam spēkā stāšanos līdz 2018. gada 1. janvāri. Tas veids, kā līdz šim attīstīja sadales tīklu – mēs varējām pasūtīt jebkādas jaudas, neraugoties, kā tās noslogojām, tās tika garantētas. Tas noveda pie tā, ka stāv milzīgas jaudas, kuras netiek izmantotas. Ar Sadales tīkla tarifu reformu ir radīts mehānisms, lai pārējiem nav jāmaksā par to, ko jūs pasūtat, bet nelietojat. Pirmie pieci mēneši liecina, ka jau 28 000 objektu Latvijā ir atteikušies no līdzšinējā jaudu apjoma, iedzīvotāji un uzņēmēji turpina pārskatīt. Medijos iepriekš skaļi izskanēja viens uzņēmums. Kad izvērtējām, tam bija seši atsevišķi pieslēgumi ar rezervētu jaudu, kas nav efektīvs pieslēguma veids, kad to pārskata, izmaksas arī būtiski samazinās.

Visiem, kuri izvērtēs nepieciešamās jaudas, maksājumiem ir jāsamazinās. Ja šis jaudas vairs nav jāapkalpo, varam dot pienesumu kopējās izmaksas samazināšanā.

Bet kas īsti tad vēl ir gaidāms no 2018. gada?

OIK diferenciācija – mums jāmaksā obligātā iepirkuma komponente, ik gadu ar 250 miljoniem eiro mēs kompensējam to, kas tiek ražots no gāzes un koģenerācijas un visiem tiem, kas ražo no vēja, mazajām HES, biogāzes stacijās, reizēm iepērkam elektrību pat četras reiz dārgāk nekā varētu iepirkt globālajā tirgū.

Mūsu lielajiem ražotājiem, kuriem elektrības izmaksas veido 15-18%, patlaban ir jāmaksā uz pusi vairāk nekā ziemeļvalstīs un trešdaļu vairāk nekā Rietumeiropā. Viņi ar savu produkciju nav konkurētspējīgi. Algas aug un sāk izlīdzināties, un, ja cenas ir nekonkurētspējīgas, uzņēmumi atstāj tirgu. "Metalurgs" nespēj konkurēt, "Valmieras stikla šķiedra" izveidoja ražotni Amerikā, "Cemex" strādā ar pusjaudu, "Knauf" ražo ar pusjaudu, "Latvijas finieris" skatās ražotnes citās vietās.

Tāpēc arī OIK reforma būs no 2018. gada. Mēs sadalījām četros segmentos – mājokļi, lielie ražotāji, kā arī mazie un lielie patērētāji. Mājokļiem izmaiņas būs neitrālas, mazākiem juridiskajiem patērētājiem OIK likme būs lielāka nekā lielajiem industriālajiem ražotājiem. Tā pirmo reizi ir liela politiskā izšķiršanās, ja lielam ražotājam cena ir kritiska, tad birojam, kuram elektrības izmaksas ir 0,5 vai 1,2% no visa, tam sadārdzinās cena. Viņam arī būs cenu kāpums, bet viņš to nejutīs tā, kā to jūt lielais ražotājs. Mēs pieaugumu nedrīkstam pārdalīt uz mājokļiem. Tā ir politiska izvēle, mums vajag lielos ražotājus, ja redzam izaugsmes tempu, tā ir pareizā izvēle.

Tad iedzīvotājiem nav jāgatavojas jaunam cenu kāpumam?

Skars tos, kam ir nulle pieslēgumi. Man nav žēlastības pret tiem, kuram garāžā vai dārza mājiņā ir pieslēgums, un vienreiz, divreiz viņš pieslēdzas un prasa, lai apkalpo. Mums jāsaprot, ka uzturēt tīklu ir izmaksas. Tāpēc ir arī pieaugums, kurš ir saprotams.

Vēl viena ļoti laba lieta ir aizsargātā lietotāja mehānisms – tam atbilst daudzbērnu ģimenes, personas ar 1. grupas invaliditāti, ģimenes, kuru aprūpē ir bērns invalīds, kā arī trūcīgas un maznodrošinātas personas. Latvijā tādi aizsargātie lietotāji ir ap 170 000, bet pieteikušies tikai 80 000. Ja elektrības cenu izmaiņas skārušas kādu, to var izmantot, tam ir rezervēta nauda budžetā.

Kopumā, kas svarīgi - jāsaprot, ka jaudas, no kā esat atteikušies, pusgada ietvaros jau var arī pieslēgt atpakaļ, piemēram, sezonālā uzņēmējdarbībā - graudu kaltes, slēpošanas trases. Tāpat industrijas koncentrējas ap industriāliem parkiem. Ir jābūt pārmaiņām līdzšinējā domāšanā. Piemēram, pašvaldībā izveido vienu vietu, kur pieslēgt trīs fāžu malkas zāģi, lai nav tās jaudas jānodrošina vairākām mājām. Tas ir domāšanas maiņas process, kas nebūs ātrs, bet kā reforma ilgtspējīga elektroenerģijas tīkla izveidē, ļoti nepieciešams.