Minimālās algas palielināšana: būvniecībai varētu sekot arī citas nozares  (92)

Ekonomikas ministrijas (EM) ieskatā ne tikai būvniecībā, bet arī citās tautsaimniecības nozarēs uzņēmumiem un arodbiedrībām būtu jādiskutē par augstākas minimālās algas noteikšanu konkrētām profesijām.

Darba likums jau kopš tā stāšanās spēkā 2002. gadā paredz iespēju slēgt darba koplīgumu nozarē vai teritorijā – ģenerālvienošanos. Ģenerālvienošanos slēdz darba devējs, darba devēju grupa, darba devēju organizācija vai darba devēju organizāciju apvienība ar darbinieku arodbiedrību vai darbinieku arodbiedrību apvienību.

Lai gan ģenerālvienošanās likumā ir atrunāta jau 15 gadus, līdz šim to noslēgusi vien Latvijas Dzelzceļa nozares darba devēju organizācija un Latvijas Dzelzceļnieku un satiksmes nozares arodbiedrība. Tas, iespējams, skaidrojams ar stingrajiem nosacījumiem.

Būvniecības nozares kopējais apgrozījums ir 1,7 miljardi eiro. Lai ģenerālvienošanās par minimālo darba algu būtu saistoša visai nozarei, tā jāparaksta uzņēmumiem, kas veido aptuveni 1,1 miljardu eiro lielu apgrozījumu. LBP aprēķini liecina, ka vienošanās jāparaksta aptuveni 400 uzņēmumiem.

Kā portālam "Delfi" skaidro LBP vadītāja Baiba Fromane, darba grupa, kurā pulcējas nozares un valsts iestāžu pārstāvji, šobrīd ir sagrupējusi visas nozarē reģistrētās profesijas piecos līmeņos atbilstoši to kvalifikācijas prasībām.

Darba grupas veiktie aprēķini nosaka, ka minimālie algu līmeņi profesiju grupās būtu, sākot no 700 eiro, kas ir gandrīz divreiz vairāk nekā minimālā alga valstī, kas šobrīd ir 380 eiro.

Šāda vienošanās efektīvi apkarotu ēnu ekonomiku, uzskata EM. Ministrijas pārstāve Elita Rubesa-Voravko portālam "Delfi" pauž, ka arī citās tautsaimniecības nozarēs būtu jāsāk dialogs starp iesaistītajām pusēm, lai nozares ietvaros noteiktu augstāku minimālo algu.

Ar šādu algas diferencēšanu ir iespējams panākt, ka "nepamatoti samazinātas algas tiktu maksātas retāk, tādējādi mazinot ēnu ekonomiku attiecīgajā nozarē un veicinot godīgu konkurenci, kā arī uzlabojot darbinieku sociālo aizsardzību".

Par minimālo atalgojumu nozarē sākusi domāt arī Drošības nozares kompāniju asociācija, tās valdes priekšsēdētājs Arnis Vērzemnieks atklāj, ka ģenerālvienošanās ir viens no asociācijas mērķiem. Tā uzsākusi sarunas ar Latvijas Drošības biznesa asociāciju, kura konceptuāli atbalsta ieceri.

Taču abu nozaru starpā ir vērojamas krietnas atalgojuma atšķirības, ja Vērzemnieka pārstāvētās asociācijas biedru vidējais atalgojums darbiniekam 2015. gadā bija ap 660 eiro, tad otrā organizācijā – ap 320 eiro. Minimālajam atalgojumam jābūt vismaz valstī vidējā atalgojuma līmenī – 550 eiro, uzskata asociācijas priekšsēdētājs.

Vērzemnieka ieskatā likumdošanā būtu jāmaina nosacījumi par ģenerālvienošanās slēgšanu, jo tā šobrīd nestrādā. Viens no variantiem būtu samazināt no nozares nepieciešamo apgrozījuma daļu. "Primārais ir apkarot ēnu ekonomiku nozarē, ģenerālvienošanās būtu viens no instrumentiem. Tas palīdzētu gan tiesībsargājošām iestādēm, gan Valsts ieņēmumu dienestam sekot līdzi, kas tie ir par uzņēmumiem," uzsver asociācijas priekšsēdētājs.

Koncepcijā secināts, ka šāda diferencēšana var radīt iedzīvotāju neapmierinātību un Satversmē nostiprināto tiesību pārkāpumu. Tāpat tas varētu radīt arī netiešu dzimumu diskrimināciju.

Tāpat LM analizēja iespēju rosināt diferencētas minimālās algas ieviešanu pēc reģionālā principa, ņemot vērā ievērojamās reģionālās atšķirības. Tomēr arī no šīs iespējas LM atteicās, jo šādas sistēmas kontrole radītu papildu administratīvo slogu, jo profesiju klasifikatorā ir iekļautas vairāk nekā 3000 profesiju.

LM arī paredzēja mēģinājumus šādu sistēmu izmantot negodprātīgi. Tāpēc ministrija secināja, ka šāda minimālās algas diferencēšana Latvijā nebūtu nepieciešama.

Arī EM ieskatā nozarēm specifisku, augstāku minimālās algas sliekšņu ieviešana nebūtu obligāti jāsaista ar jaunu likumu un noteikumu ieviešanu. Rubesa-Voravko vērš uzmanību uz Ziemeļvalstu praksi, kur šāda diferenciācija tiek iekļauta koplīgumos starp uzņēmumiem un arodbiedrībām.

"Pētījumi, ko mēs veicām, parāda, ka ēnu ekonomika ir plaša parādība. Saprotams, ka tajā iesaistās daudzi. Ne visiem būtu izdevīga ģenerālvienošanās," norāda Sauka. Viņš gan atzinīgi novērtē būvnieku soļus uz ģenerālvienošanos, saprotot, ka esošā prakse nozarē nav ilgtspējīga.

Profesors neņemas spriest, cik daudzas nozares nonāks līdz līdzīgam lēmumam. Bažas, ka šādas iniciatīvas pavērs ceļu, piemēram, darba stundu neuzskaitīšanai, pastāv. "Jebkuru labu iniciatīvu var apiet. Kāds to vienmēr mēģinās darīt. Tas nenozīmē, ka šādas iniciatīvas nav jāievieš," uzsver Sauka.

"Protams, ka kāds mazāks vai lielāks pašmauksies. Es domāju, ka ar laiku tas sāks reducēties un samazināsies," uzskata profesors, piebilstot, ka darbinieki arī sāk domāt par sociālo aizsardzību un tas kļūst par nopietnu standartu, izvēloties darba vietu.

Arī DNB bankas ekonomists Pēteris Strautiņš norāda, ka šādi koplīgumi ir elastīgi un "var palīdzēt samazināt ēnu ekonomiku, paceļot minimālo slieksni, līdz kuram var nooptimizēt nodokļus".

Šādu sistēmu var pielāgot reģionālai realitātei. "Latvijā ir krasi atšķirīgs attīstības līmenis dažādos reģionos. Minimālā alga šobrīd ir drīzāk par zemu Rīgai, bet par augstu Latgalei. Ja var to noteikt atšķirīgu dažādām profesijām, tas ir labāk," uzsver ekonomists.

"Mums bija moments, kad mēs gribējām ar minimālās algas administratīvu celšanu apsteigt vidējās algas pieaugumu, kropļojot visu atalgojumu kaskādi. Tā rezultātā mēs beigās nonācām līdz tam, ka mums parādījās ļoti daudz nepilnu laiku strādājošie," kritisks ir Leiškalns.

Arī viņš kā labu piemēru min Ziemeļvalstu praksi. Piemēram, Somijā ir trīs puses: darba devēji, darba ņēmēji un valdība. "Valdība tur ļoti bieži turas malā no darba devēju un darba ņēmēju vienošanās," skaidro Leiškalns.

Tomēr ģenerālvienošanās var veicināt virkni "blakņu", piemēram, patieso darba stundu nenorādīšanu. Tāpat viņa skatījumā steidzamāks jautājums ir darba nodokļu likmes. Tieši to pārskatīšana būtu labākais risinājums ēnu ekonomikas samazināšanai, jo tā mazinātu uzņēmumu motivāciju optimizēt nodokļus, skaidro LDDK pārstāvis.

"Mums ir skaidrs, ka darba nodokļu likmes jāsamazina. Īpaši tas attiecas uz iedzīvotāju ienākumu nodokli. Tas nodoklis ir jāsamazina un spēcīgi," lēš Leiškalns, piebilstot, ka šobrīd izdevīgāk ir veidot uzņēmumus nozarēs, kur var maksāt zemu algu. "Ja Latvijā nenāks bizness, kas var nodrošināt citu algu līmeni, tad mēs vienkārši zaudēsim savus cilvēkus."

Eksperts ir kritisks pret neapliekamo minimumu. Viņa ieskatā tas ir "tiešs dāvinājums tiem, kas maksā mazas algas". Viņaprāt, ir jāsamazina nodokļu likmes, bet pie "mūsu populistiski kreisā novirziena, kas virmo gaisā", tas nav viegli.

"Pats svarīgākais ir veidot nodokļu sistēmu tādu, lai būtu darba devējiem pietiekami normāli, samērīgi maksāt normālas algas. Tas ir pats svarīgākais, lai mēs tiktu vaļā no "aplokšņu algu" sistēmas kā tādas," uzsver LDDK pārstāvis.

Latvijas Būvuzņēmēju partnerības vadītāja uz jautājumu par to, kad varētu tikt parakstīta ģenerālvienošanās, norāda, ka tā ir viena no partnerības šī gada prioritātēm. Taču Fromane norāda, ka "būtisks aspekts, kas jāņem vērā, domājot par sekmīgu ģenerālvienošanās parakstīšanu, ir izmaiņas, kas stāsies spēkā 1. jūlijā un paredz ģenerāluzņēmēja atbildības noteikšanu par apakšuzņēmēju nodarbināto valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu nomaksu".

"Ja paliek spēkā piedāvātais regulējums, tas būtiski apdraud ģenerālvienošanos ieviešanu, jo uzņēmējiem būtu dubults finanšu slogs," bažīga ir partnerības vadītāja.