Latvijas tautsaimniecības vēsture: Vai ierēdņi pirms 100 gadiem bija apķērīgāki?  (154)

Apgādā "Jumava" top viens no ambiciozākajiem jauno laiku literatūras projektiem – grāmata "Latvijas tautsaimniecības vēsture". Tās pamatā ir laikmetu dokumentējošs materiāls, kurš atspoguļos sociālekonomiskās norises un situāciju Latvijā. Grāmata saturiski veidota tā, lai aptuveni pusi no tās apjoma veidotu sociālekonomiskā vēsture pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas – laika posms, kurš līdz šim ir maz pētīts un atspoguļots literatūrā.

Grāmatas galvenais veidotājs ir Vidzemes Augstskolas rektors Gatis Krūmiņš, bet saturisko nodaļu izveidē piedalās tādi autori kā Edvīns Evarts, Ēriks Jēkabsons, Viesturs Pauls Karnups, Ojārs Kehris, Edmunds Krastiņš, Pēteris Leiškalns, Ilmārs Mežs, Uldis Osis, Roberts Remess, Jānis Šiliņš, Valdis Dombrovskis.

Latvijā no 1919. gada aprīļa līdz vasarai darbojās ASV delegācijas Parīzē misija Vorvika Grīna vadībā, un tās vadītāja nostāja pret Latvijas neatkarības jautājumu tiek vērtēta neviennozīmīgi (skeptiska par nelielu valstu spēju izdzīvot), tādējādi viņa viedoklis ir specifisks, taču, pirmkārt, tas atspoguļo daudzu tālaika ārvalstu pārstāvju domas, otrkārt, patiesi parāda ārkārtējo situāciju, kādā atradās Latvijas valsts 1919. gadā.

Tā piemēram, Grīns privātā vēstulē 1919. gada vasarā, skarot arī saimnieciskos jautājumus, rakstījis par "savvaļas kaķu republikām" – Latviju un Lietuvu: "Viņi [lietuvieši un latvieši] var dedzīgi citēt misteru Vilsonu: "Pašnoteikšanas doktrīna", "cilvēka tiesības brīvi rīkoties" "mazo tautu tiesības" — "Tie esam mēs, sauc latvieši un lietuvieši." Iespējams, viņiem tas izdosies. Šajās Rietumkrievijas mazajās tautās ir daudz stūrgalvīga spēka un viņu centienos nostāties pašiem uz savām kājām — daudz godīgu mērķu. Viņi ir enerģiski un uzcītīgi, un viņi var cīnīties. Tomēr daudz ticamāk, ka tad, kad vecais lācis atdzīvosies, atskanēs daži žēli pīkstieni Baltijā – tikai pīkstieni, kuriem sekos klusums. Pamainot metaforu, krievu lokomotīve, kura nekad nevarētu sacensties ar vāciešiem, vēlreiz izpūtīs tvaiku un pārbrauks šīm mazajām republikām tik pamatīgi, ka nekad vairs nebūs iespējams atšķelt tās no Krievijas kartes atkal".

Šīs skaudrās prognozes arī īstenojas pēc apmēram 20 gadiem.

Tikmēr 1920. gadā jaunā Latvijas valsts, padzinusi Latvijas patstāvības ienaidniekus, noslēdza mieru ar Padomju Krieviju un Vāciju, zeme bija galīgi izpostīta. Viens no lielākajiem postījumiem, ko nodarīja Pirmais pasaules karš un citi kari, bija dzīvā spēka samazināšanās. Kara sekas bija visur. Vairāk nekā puse visu pagastu bija izrakņāti ar kara tranšejām, tika izpostīti 25 000 saimniecību, iznīcināti 70 000 zirgu, 170 000 lopu, 28 000 darba ratu, 4000 labības pļaujmašīnu, sagrauti 76 000 ēku un daļēji izpostīti 122 000 ēku. Aramzeme vairākus gadus gulēja atmatā un bija piesārņota ar kara laika atliekām. Latvijai šie milzu postījumi bija jāatjauno galvenokārt pašas spēkiem un līdzekļiem. Šis atjaunošanas darbs prasīja visus pirmos desmit gadus.

1914. gadā, pirms Pirmā pasaules kara, Latvijā skaitījās 2 552 000 iedzīvotāju. 1920. gada sākumā iedzīvotāju skaits palicis vairs tikai 1 596 000, mazāk nekā gadsimta sākumā. Vairāk nekā 1 miljona iedzīvotāju zudums bija lielākais ekonomiskais zaudējums, ko Latvijai bija nodarījuši Pirmā pasaules kara gadi. Piemēram, 1914. gadā Rīgā skaitījās 520 000 iedzīvotāju, bet 1920. gadā decembrī — tikai 225 000 iedzīvotāju. 1897. gadā strādājošo skaits attiecībā pret visiem iedzīvotājiem bija tikai 39%, bet 1935. gadā strādājošo bija vairāk nekā 60%. Strādājošo iedzīvotāju skaita milzu pieaugums Latvijas pastāvēšanas laikā skaidrojams ar sieviešu aktīvo piedalīšanos saimnieciskajā dzīvē. Latvija šajā periodā, kā arī starpkaru gados, bija kļuvusi par izteiktu lauksaimniecības zemi, kurā lauksaimniecība kopā ar mežkopību un zvejniecību bija galvenā iedzīvotāju nodarbošanās.

Viens no lielākajiem un skaļākajiem nekompetences gadījumiem 20. gadu sākumā bija saistīts ar satiksmes ministra Teodora Hermanovska iniciēto un valdības uzsākto darījumu amerikāņu lokomotīvju iepirkšanā, kas valstij beidzās ar tam laikam milzīgas summas zaudējumu. Latvijas valdība 1920. gada pavasarī un vasarā bija gatava iekļauties apjoma ziņā valsts mērogiem milzīgā darījumā ar nelielu ASV uzņēmumu "U.S.A. International Corporation", nepārliecinoties par tā uzticamību.

Rezultātā tika zaudēta iemaksātā aplūkojamajam laikam ļoti lielā priekšapmaksas summa — 450 000 dolāru, kurus atgūt neizdevās, neraugoties uz vēl papildus ieguldītajiem līdzekļiem vairāku gadu garumā par diplomātisko un konsulāro pārstāvju darbu un ārvalstu juristu konsultācijām.

Minētais zaudējums bija īpaši sāpīgs valstij, kuras iedzīvotāju apgāde un dzīves apstākļi, saimniecība un praktiski visas citas dzīves jomas atradās ārkārtīgi smagā stāvoklī. Spriežot pēc avotiem, minēto izraisīja, pirmkārt, ārkārtīgi smagais valsts saimnieciskais stāvoklis un arī vēlme gūt ekonomisku palīdzību ārzemēs, otrkārt, augstāko valsts ierēdņu, sākot ar satiksmes ministru Hermanovski, pieredzes un kompetences trūkums šajā situācijā, jo tieši tas (nevis ļaunprātīga rīcība) kļuva par iemeslu šai, vienai no lielākajām neveiksmēm valdības saimnieciskajos darījumos visā starpkaru posmā neatkarīgajā Latvijā.

Minēto ļoti labi apliecina 1924. gada janvārī notikušās Hermanovska prāvas publicēto materiālu analīze (apsūdzētā, liecinieku liecības, tiesas argumenti). Līdzekļus neizdevās atgūt, neraugoties uz augstākā līmeņa ASV valdības pārstāvju iesaistīšanos lietas risināšanā, arī tāpēc, ka esošajos apstākļos to liedza ASV pastāvošā likumdošana (norises izraisīja zināmu ASV valdības iestāžu satraukumu tās Baltijas politikas kontekstā).

Īpaša atbildība jāuzņemas arī tā brīža valdības vadītājam Kārlim Ulmanim, kura pienākums bija nepieļaut tamlīdzīgu notikumu attīstību. Turklāt viņš 1922. gadā diezgan subjektīvu iemeslu dēļ atteicās doties komandējumā uz ASV tiesu, lai sniegtu liecību pret apsūdzētajiem amerikāņu kompānijas darbiniekiem, kā rezultātā šī tiesvedība nedeva Latvijai vēlamo rezultātu.

Vainīgākā persona – Hermanovskis – formāli tika sodīts, lai arī tikai simboliski, tomēr sabiedriskajā domā šis gadījums ilgāku laiku saglabājās tieši kā valdības nekompetences piemērs.

1919. gada decembrī valdība parakstīja ambiciozu vienošanos ar britu uzņēmēju Fortingtonu, paredzot britu emisijas bankas izveidi, tai pretī saņemot monopoltiesības uz koncesijām Latvijas mežos un linu eksportu. Cerot uz aizdevumu no britu bankas un augstajām linu cenām, 1920. gada 18. februārī valdība uzdeva Finanšu ministrijai uzsākt sarunas ar Fortingtonu par līguma realizāciju, taču progress nebija jūtams.

Minētās ieceres ietvaros jau 1919. gada rudenī Londonā bija viesojies Latvijas finanšu ministrs Roberts Erhards, vienojoties ar uzņēmēju Tildenu Smitu par linu eksportu, un pēdējais no novembra līdz 1920. gada aprīlim piegādāja kara materiālus un citas nepieciešamās preces 93 624 mārciņu vērtībā, pretī saņemot linus 135 000 mārciņu vērtībā, turklāt Smits pieprasīja no Latvijas vēl vairāk nekā 30 000 mārciņas.

Satversmes sapulces izmeklēšanas komisija vēlāk konstatēja, ka valdības uzticēšanās ir bijusi neattaisnojami liela un patiesībā nevis britu "National Metal and Chemical Bank" finansējis Latviju, bet otrādi. Kopumā Smits bija piešķīris avansu Latvijas valdībai miljona mārciņu apjomā, pretī saņemot 4000 tonnu linu, kuru cena 1920. gada sākumā bija ļoti izdevīga (200 mārciņas par tonnu).

Taču par lielāko linu daudzumu pieprasot nesamērīgi augstu cenu — 400 mārciņas tonnā, realizēt viņš spēja tikai 1000 tonnas. Vēlāk, sagaidot dramatisku cenu kritumu un ciešot zaudējumus, viņš par tiem vainoja Latvijas pusi. Pilnībā bankas izveides iecere tika sagrauta 1920. gada beigās, Satversmes sapulcei to noraidot, un Latvijas valsts maksāja parādu līdz 1926. gadam, turklāt 15 000 mārciņu no Smita bija aizņēmusies arī Rīgas pilsēta.

Neatkarības kara laikā valdībai par spīti ārkārtēji smagajiem apstākļiem izdevās radīt pamatu tālākai sekmīgai saimniecības izbūvei. Ievērojamas cerības no valsts pastāvēšanas sākuma tika liktas uz atbalstu no ārienes. Blakus neapšaubāmi veiksmīgiem starptautiskiem darījumiem, bija arī gadījumi, kad darījumu rezultāti nesa valstij ievērojamus zaudējumus un izraisīja negatīvu rezonansi.

Lielākoties tas bija izskaidrojams gluži vienkārši ar atbildīgo amatpersonu pieredzes trūkumu un nekompetenci. Par vienu no pirmajiem liela apjoma neveiksmīgajiem darījumiem tiek uzskatīts kara materiālu iepirkums Parīzē no ASV armijas krājumu Likvidācijas komisijas 2,6 miljonu ASV dolāru apjomā, pārmetot nevajadzīgu un sadārdzinātu preču iepirkumu, un šāds vērtējums daļēji ir pamatots.

Vēsturnieks Arnolds Aizsilnieks izklāsta, kā notika preču iepirkums no ASV Likvidācijas komisijas, arī iepirkuma tālāko likteni (no mantām par 2,5 miljoniem dolāru preces 1,8 miljonu vērtībā pārņēma valsts, pārējo — tēju, kafiju, medikamentus, cigaretes u. c. atstājot sabiedrībai "Konzums") un analizē pastāvošos viedokļus, saskaņā ar kuriem Latvija iegādājusies daudzas nevajadzīgas preces, turklāt ievērojami pārmaksājot.

Aizsilnieks atzīmē, ka šajā kritikā nav ņemti vērā vairāki apstākļi. Pirmkārt, ASV valdība pati preces bija iepirkusi ievērojami agrāk — kara laikā, kad viss bija ievērojami dārgāks. Otrkārt, Latvija saņēma preces nevis "Amerikas brīvajā tirgū", bet Francijā, tādējādi ASV valdības samaksātajai cenai jāpieskaita vēl kara laikā ļoti augstās transportēšanas izmaksas, turklāt, jo smagāka bija prece un zemāka tās cena, jo dārgāk izmaksāja tās transportēšana.

Treškārt, minētajā "Amerikas brīvajā tirgū" cenas bija saistītas ar priekšnoteikumu, ka samaksa tiek veikta dažu dienu laikā, savukārt šajā gadījumā tās tika pārdotas uz ilggadēju nomaksu, tāpēc cenā būtu jāiekļauj arī riska procenti.

Aizsilnieks pamatoti norāda uz šo procentu pamatotību jau tāpēc vien, ka ASV tā arī nekad nesaņēma minēto samaksu sakarā ar Latvijas un citu valstu neatkarības iznīcināšanu 1940. gadā. Rezultātā jāsecina, ka Latvijas valstij aprēķinātās cenas nebija augstākas par ASV valdības faktiskajām pašizmaksām. Turklāt Aizsilnieks rēķināja, ka gadījumā, ja ASV likvidācijas komisija būtu pārdevusi šīs pašas preces joprojām karadarbības apņemtās Eiropas brīvajā tirgū, kurā pieprasījums bija liels, bet piedāvājums mazs, cenas ievērojami pārsniegtu pašizmaksu un nestu peļņu, taču ASV nav izmantojušas šo iespēju.

Tādējādi, no tīri ekonomiskā skatpunkta, pārmest nepamatotu cenu paaugstinājumu nebija pamata.

Nenoliedzami pirmajos 10 gados pēc valsts dibināšanas, Latvija piedzīvoja ekonomisku attīstību un ārējās tirdzniecības uzplaukumu. Pārvarot milzīgas materiālās grūtības, Latvijas valsts spēja ne tikai atjaunot savu ekonomiku, bet, salīdzinot ar laiku pirms Pirmā pasaules kara, veikt dažus progresīvus soļus. Lauksaimniecības attīstība pārvarēja visus šķēršļus.

Liela nozīme bija agrārajai reformai un zemes sadalīšanai, kas veicināja pāreju uz intensīvo lauksaimniecību pēc Dānijas parauga. Latvijas lauksaimniecība sasniedza pirmskara līmeni 1929. gadā. Ja pirms 1914. gada Latvijas rūpniecība par 80% strādāja Krievijas tirgum, tad 1929. gadā Latvijas rūpniecība bija piemērojusies galvenokārt iekšzemes vajadzībām.

Lielas cerības tika liktas uz 1927. gada Latvijas-Krievijas tirdzniecības līgumu, lai palīdzētu attīstīt rūpniecību Latvijā un veicinātu fabrikātu eksportu un samazinātu importu. Latvija joprojām cerēja kļūt par "tiltu" starp Austrumiem un Rietumiem. Šajā ziņā Latvijas kuģniecībai bija neliela, bet pieaugoša loma gan importā un eksportā, gan tranzīta pārvadājumos. Līdz 1929. gadam Latvijas ārējā tirdzniecība bija pārsvarā fabrikātu imports un lauksaimniecības produktu un kokmateriālu eksports. Ievērojamu lomu ieņēma sviesta eksports, kas no 10 tonnām 1921. gadā pieauga līdz 14,8 tūkstošiem tonnu 1929. gadā.

Neskatoties uz to, ka šai periodā tirdzniecības bilance ir bijusi negatīva, gan imports, gan eksports nemitīgi auga, un eksporta un importa cenu samērs bija relatīvi stabils.

Latvijas Bankas dibināšana un nacionālās valūtas ieviešana, balstoties uz zelta standartu, nostabilizēja banku un finanšu sistēmu un nodrošināja ārzemju kapitāla piesaisti.