Straujākā izaugsme desmitgadē jāsajūt arī maciņos. Intervija ar Valdi Dombrovski  (282)

Ko nozīmē straujais pieaugums un kādiem riskiem ES jāgatavojas tuvākajos gados, "Delfi" aicināja pastāstīt Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietnieku eiro un sociālā dialoga jautājumos Valdi Dombrovski.

Pārskatot Eiropas Komisijas izaugsmes ziņojumu, redzams, ka ekonomika stabili aug, bet turpmākajos periodos izaugsme samazināsies, un secinājumos izteikts pamudinājums investēt jauniešos un jaunuzņēmumos. Ko nozīmē stabilitāte, ja izaugsmei paredz samazināšanos?

Mēs rudenī paaugstinājām ekonomikas izaugsmes prognozes gan eirozonai, gan ES kopumā. Paredzam, ka eirozonā tā sasniegs 2,2%, bet ES kopumā 2,3%.

Patlaban izaugsmi nodrošina gan iekšējais patēriņš, jo samazinās bezdarbs un pieaug nodarbinātība, kas šobrīd ir vēsturiski augstākajā līmenī, gan pakāpenisks investīciju apjoma pieaugums, kas bija nokrities pēckrīzes gados, gan saglabātās spēcīgās eksportētāju pozīcijas. Tas viss mums ļauj runāt par ekonomisko izaugsmi, kurai ir plaša ekonomiskā bāze. Līdz ar to paredzam, ka izaugsme arī tuvākajos gados būs virs 2% gadā.

Riska faktori ir samērā lēnais produktivitātes pieaugums, tāpēc uzsveram investīciju un strukturālo reformu nepieciešamību. Riska faktors ir arī izaugsmes ilgtspēja, tāpēc uzsveram, ka šajā ekonomiski labajā situācijā ir jānodrošina arī atbildīga fiskālā politika un pakāpeniski jāmazina deficīta un valsts parāda līmenis. Protams, tas galvenokārt attiecas uz valstīm, kurām ir ļoti augsts parāda līmenis, – ir valstis, kam tas ir pat virs 100% no iekšzemes kopprodukta (IKP), lai gan Māstrihtas kritērijos par atskaiti noteikti 60%.

Vai patlaban, kad ekonomiskā krīze ir pārvarēta, izaugsme ir stabila un vairākās Eiropas valstīs pie varas nāk populistiski spēki, nepalielinās iespēja, ka jūsu minētā atbildīgā fiskālā politika netiek ievērota, jo politiķi atkal vēlas naudu ieguldīt projektos, kas celtu viņu popularitāti?

Attiecībā par iziešanu no krīzes viena lieta ir makroekonomiskie rādītāji, bet otra – lai pietiekami plašas iedzīvotāju masas sajustu reālu pozitīvu labumu no ekonomiskās izaugsmes. Līdz ar to mēs uzsveram nepieciešamību pēc iekļaujošas izaugsmes.

Tas attiecas gan uz nodokļu politiku, gan uz mērķētu sociālo politiku, gan uz ES prasmju politiku, nodrošinot, ka cilvēkiem ir darbaspēka tirgum nepieciešamās iemaņas. Tas viss arī maina sabiedrības uztveri par ekonomisko situāciju. Nepietiek, ka tikai uzlabojas rādītāji, bet vajag, lai cilvēki to sajūt savos maciņos.

Tā mēdz teikt par Latviju, bet vai visā Eiropā ir fiksēts, ka, lai gan ekonomiski esam pārvarējuši krīzi, liela sabiedrības daļa to neizjūt?

Šī sajūta ir daudzviet Eiropā, tāpēc uzsveram iekļaujošu izaugsmi un ienākumu nevienlīdzības mazināšanu kā svarīgas prioritātes.

Savukārt, runājot par fiskālo politiku, budžeta deficīta līmenis eirozonā kopumā samazinās, tiek prognozēts, ka tas sasniegs 0,9%. Šogad bija 1,1%. Pēdējo gadu tendence tam samazināties ir pozitīva. Kad minēju mūsu ekonomiskās politikas prioritātes, nosaucu investīcijas, strukturālās reformas un fiskālo atbildību. Fiskālā atbildība saglabājas kā svarīga prioritāte, jo valstu vidējais parāda līmenis joprojām ir pietiekami augstā līmenī - aptuveni 90% no IKP. Attiecīgi strādājam pie tā, lai tas pakāpeniski samazinātos.

Ziņojumā norādīts, ka palielinās naftas cenas un eiro vērtība. Vai tādi ilgtermiņa pasākumi kā investīcijas jauniešos un jaunās darbvietās spēs novērst ekonomikas izaugsmes apstāšanos vai lejupslīdi?

Tuvākajos gados saglabāsies pietiekami stabila izaugsme. Naftas cenas un eiro kurss ne tuvu nav pie vēsturiski augstākajiem līmeņiem. Kopumā redzam pozitīvu dinamiku - no vienas puses ekonomikas izaugsmi veicina jaunu darbvietu radīšana, tās samazina bezdarbu un palielina iekšzemes patēriņu. Paredzam, ka šī situācija tuvākajos gados saglabāsies pietiekami stabila.

Viens no riska faktoriem ir zema produktivitāte, ko var uzlabot investīcijas un strukturālās reformas. Tāpat atsevišķos reģionos pastāv ģeopolitiskie riski. To nosaka gan situācija Eiropas austrumos, Krievijas-Ukrainas konflikts, sankcijas pret Krieviju un Krievijas atbildes sankcijas, gan Eiropas dienvidos, ko savukārt ietekmē konflikti Ziemeļāfrikā un Tuvajos Austrumos.

Kā Latvijas situācija atšķiras no citām valstīm?

Latvijā redzam pietiekami spēcīgu ekonomisko izaugsmi. Pašlaik prognozes ir 4,2% apmērā, nākamajos gados izaugsmi prognozējam 3,2 - 3,5% robežās.

Šī gada spēcīgais ekonomikas pieaugums ir ar zināmu bāzes efektu – ja pērn ekonomisko izaugsmi nobremzēja investīciju samazinājums, tad šogad investīciju plūsma ir atjaunojusies. Nākamajos gados investīcijas būs pakāpeniskākas un attiecīgi arī izaugsmes tempi ne tik strauji kā šogad.

Arī Latvijas gadījumā ekonomiskās izaugsmes bāze ir gana plaša. Redzam stabilu pieaugumu iekšzemes pieprasījumā, ko veicina arī samērā straujais algu pieaugums, kas pietuvojas jau 10%. To veicina arī samērā pozitīvie eksporta rādītāji. Tie ir faktori, kas liecina par pietiekami stabilu izaugsmi šogad un arī nākamajos divos gados.

No riska faktoriem būtiskākais ir darbaspēka pieejamība. No vienas puses, algu pieaugums ir ļoti nepieciešams, jo tas ir galvenais iemesls, kāpēc daudzi iedzīvotāji izvēlas braukt uz Rietumeiropas valstīm, kur ir lielākas algas. No otras puses, ir svarīgi, lai arī produktivitāte tiktu līdzi algu pieaugumam, jo pretējā gadījumā valsts var zaudēt konkurētspēju. Tas ir tieši tas, ko pieredzējām tā saucamajos treknajos gados un kas beigās noveda līdz ļoti smagai krīzei.

Ekonomiskajā novērtējumā bija minēts, ka vairākās Eiropas valstīs pašlaik redzams mājokļu cenu pieaugums, kas nav ekonomiski pamatots. Kā jūs to komentētu?

Šāds riska faktors par iespējamiem nekustamā īpašuma tirgus burbuļiem ir. Gada pirmajā pusē Eiropas sistēmisko risku padome brīdināja vairākas valstis par šādām nekustamā īpašuma tirgus attīstības tendencēm. No Latvijas pieredzes zinām, ka uz šādu situāciju savlaicīgi jāreaģē un burbulis jāpiebremzē jau sākumā – jo lielāks tas uzpūšas, jo vēlāk ir lielākas problēmas.

Jūs vairākkārt minat mācīšanos no iepriekšējām kļūdām. Pašlaik straujāk aug algas, palielinās cenas, un līdz ar to ik pa brīdim izskan, ka šī brīža situācija līdzinās pirmskrīzes laikam. Kas ir galvenās atšķirības, kas liecina, ka neesam tādā atgriezušies?

Visiem šiem faktoriem jāseko līdzi, lai novērtētu ekonomiskās attīstības ilgtspēju. Tagad nevaram runāt par ekonomikas pārkaršanu vai burbuli. Minēšu būtiskākās atšķirības.

Pirmais, ja salīdzinām banku kreditēšanas politiku, tad starp 2004. un 2007. gadu kredītu apjoms ekonomikā pieauga četras reizes, un bankas lielā mērā stimulēja šī burbuļa veidošanos. Pašreiz nevaram runāt par banku pārāk vieglprātīgu kreditēšanas politiku, bet drīzāk tieši otrādi – bankas pārāk kūtri kreditē tautsaimniecību. Tas ir pirmais - nav šī mākslīgā naudas pieplūduma, kas veicina burbuli.

Otrais, ja paskatāmies uz konkurētspējas jautājumiem – uz tekošā konta bilanci, tad "treknajos gados" tekošā konta deficīts pārsniedza 20% no IKP. Tagad tekošā konta deficīts ir virs 1% jeb normālā līmenī. Trešais, darbaspēka izmaksas, kas, salīdzinot ar produktivitāti, pirmskrīzes gados ļoti stipri atšķīrās. Pašreiz tomēr darbaspēka izmaksu un produktivitātes pieaugums ir krietni labāk sabalansēts.

Savukārt fiskālā politika tiek vērtēta, rēķinot tā saucamo strukturālo bilanci – vērtējot budžeta deficītu, ņemot vērā ekonomikas cikla ietekmi. Strukturālais budžeta deficīts pirmskrīzes gados strauji pieauga, lai gan nomināli viss bija kārtībā. Pašreiz, un tā ir viena no krīzes mācībām visā Eiropā, mēs daudz lielāku uzmanību pievēršam strukturālajām bilancēm un tā saucamajiem vidēja termiņa bilances mērķiem. Par to, lai tiktu veidota atbildīga fiskālā politika, nepieļaujot strauju strukturālā deficīta pieaugumu, mums pavasarī bija arī sarunas ar Latvijas valdību.

Līdz ar to var teikt, ka šobrīd ir pietiekami daudz atšķirību no pirmskrīzes laika – izaugsme ir stabila un ilgtspējīga, bet, protams, riska faktoriem ir jāseko līdzi.