Pēc sadarbības sākšanas ar "Latvijas dzelzceļu" (kas joprojām turpinās) uzņēmuma vadītāji sāka meklēt citus projektus transporta, loģistikas nozarē, jo kravas, ko pārvadā pa dzelzceļu, pēc tam nonāk ostās, autokravu pārvadājumos utt. "Arī šobrīd viena no idejām ir paņemt jau izmantoto tehnoloģiju dzelzceļā un piemērot to uz autoceļiem. Šis risinājums mums ir laboratorijā, un tas ir valsts mēroga projekts, kas saistīts ar drošību uz lielceļiem. Veiksim satiksmes negadījumu detekciju," atklāj Pūce. Bīstamākajos ceļu posmos uzņēmums izvietos novērošanas kameras, lai varētu novērtēt, kā mainās satiksmes plūsma un kas ir izraisījis tās maiņu. To nedarīs cilvēki manuāli, skatoties kamerā, bet gan algoritms izvērtēs, kas notiek uz ceļa. Līdz ar to pirms bīstamajiem posmiem jau iepriekš varēs brīdināt autovadītājus, lai, piemēram, samazina ātrumu, līdzīgi kā uz Vācijas šosejām brīdina par sastrēgumiem.
"Kleintech" savu darbību sāka ar lielu un sarežģītu projektu – komercapskates vārtu izstrādi "Latvijas dzelzceļam". Latvijas Universitātes un "Microsoft" Inovāciju centra vadītāja Katrin Gulbis vērtē, ka tas Latvijas mērogam ir unikāls projekts, jo tiek izmantots specifisks risinājums tehnoloģiju jomā. Šie "dzelzs vārti", vagoniem traucoties cauri ar ātrumu 90 km/h, spēj noteikt kravas veidu. Perspektīvā ir plānots pievienot jaunu funkciju, kas ļaus apsekot vagonus, nosakot tehniskas problēmas, piemēram, bremžu kļūdas. Tādā veidā varēs apsteigt nelaimes gadījumus, savlaicīgi nododot vagonus servisā.
"Kleintech" izstrādātie komercvārti "Latvijas dzelzceļam" Rēzeknē
"Latvijas dzelzceļš" sistēmu ieviest sāka 2014. gadā ar pilotprojektu Rēzeknē. Nākamajā gadā sistēma tika paplašināta ar vēl trīs objektiem – Daugavpilī virzienā no Bigosovas (Baltkrievijā) un Radvilišķiem (Lietuvā) un Rēzeknē virzienā no Pitalovas. Šī gada aprīlī izvietoti vēl divi vārti Šķirotavā un Jelgavā.
Izaicina lielus uzņēmumus
Pūce atceras, ka uzņēmuma sadarbība ar "Latvijas dzelzceļu" nav gluži tipisks gadījums, jo primāri uzņēmēji vēlējās palīdzēt citam ārzemju partnerim izveidot produktu dzelzceļa vajadzībām. "Rezultātā sanāca tā, ka veselu pusgadu paši ieguldījām savus resursus – laiku, enerģiju, naudu, lai radītu savu produktu. Tajā brīdī netēmējām uz peļņu, tomēr šis darījums mums ļāva augt. Sākotnēji bijām plānojuši lokalizēt vienu risinājumu, bet galu galā sanāca tā, ka izveidojām pilnīgi jaunu produktu. Tas mums pašiem bija kultūršoks!" smej Pūce. Tobrīd pasaulē risinājumam nebija analogu, bet tagad uzņēmumam ir vairāki konkurenti.
Sadarbībā ar lielu kompāniju uzņēmējiem palīdzēja tas, ka dažiem komandas locekļiem bija pieredze šajā jomā, tostarp ar publiskajiem iepirkumiem. "Nākamais solis bija realizācija, kuras laikā arī daudz punu uzsitām. Ko nozīmē saskaņots projekts? Ar ko tas ir jāsaskaņo? Un, galu galā, kā tam visam ir jāizskatās? Lielai kompānijai ir daudz prasību, it īpaši dzelzceļa uzņēmumam ir papildu prasības drošības jomā," norāda Pūce. Sadarbojoties ar lieliem uzņēmumiem, jārēķinās, ka pārdošanas cikls ir diezgan ilgs, tas var būt arī trīs gadi. Tāpēc uzņēmējiem nācās skatīties uz produktiem, kas ir "mazāki un vieglāki".
Novērtē Latvijas pilsētas
2014. gadā Carnikavā pāri Gaujai uzbūvēts gājēju un velosipēdistu tilts, un bija nepieciešams izmērīt, kāda ir tā noslodze, saskaitīt velobraucējus, kā veidojas plūsma dažādos virzienos. "Jā, protams, var sēdēt ar blociņu un skaitīt velobraucējus, tomēr cilvēks var nogurt un kļūdīties. Var arī ierakt zemē metāla detektorus, bet tas ir samērā laikietilpīgi un dārgi," vērtē Egliņš.
Izmeklējoties internetā, uzņēmēji saprata, ka gatava risinājuma nav, bet ir pieredze šajā jomā, zinoši speciālisti. "Sākām eksperimentēt, ģenerēt idejas. Bija vairākas versijas, pirmajās bija vairākas nepilnības," atceras Egliņš. Piemēram, sākumā algoritmam tika iemācīts fiksēt kustību un velosipēdu, bet tas viss darbojās līdz brīdim, kad viena sieviete apstājās tieši zem kameras un sāka ēst saldējumu. Bija gan kustība, gan velosipēds, un algoritms saskaitīja nevajadzīgo. Tad tika pieslēgta klāt izsekošana, lai sekotu līdzi cilvēkam no brīža, kad viņš parādās kameras redzeslokā, līdz brīdim, kad pazūd. Tas ļāva nodrošināt, ka cilvēku statistikā ieskaita tikai vienu reizi.
Pēc tam uzņēmēji izveidoja līdzīgu bezmaksas prototipu Ogrē, bet tas jau bija augstāks līmenis. Statistikai varēja sekot līdzi tiešsaistē, arī paši iedzīvotāji varēja sekot līdzi un zināt, ka ir ieskaitīti. Tad nāca aktīvās pārdošanas posms, kad Egliņš pats braukāja apkārt pa Latvijas un Igaunijas pilsētām, lai stāstītu par uzņēmumu. Turklāt arī konkurenti Latvijā neelpoja pakausī.
Starp uzņēmuma klientiem ir vairākas Latvijas pilsētas – Jūrmala, Liepāja, Tukums un citas. Piemēram, Liepājā šobrīd tiek rekonstruēts tilts, paplašinot velojoslu. Bija jāveic mērījumi pirms rekonstrukcijas, kā arī iekārtas atkal tiks uzliktas pēc tās. Labs piemērs ir arī Tukums, ar kuru uzņēmums sadarbojas jau otro gadu, turklāt Egliņš piedalās pilsētas Satiksmes komisijas sēdēs, ik pēc pusgada prezentējot rādījumus, kuri parāda, kā mainās plūsma pilsētas svētkos, būvniecības periodos u. tml.
Uzņēmuma uzstādītais risinājums Liepājā
Egliņš uzteic Tallinu, sakot, ka igauņi ir malači, salīdzinot ar Latviju, procesi tur notiek 2–3 reizes ātrāk. Novitāte tiek ātrāk pieņemta, un nav nekādu aizspriedumu pret latviešiem. Tomēr, protams, viss ir atkarīgs no konkrētiem cilvēkiem, viņu personības – gan Latvijā, gan Igaunijā. Būtisks faktors ir cilvēka vecums. Jo vecāks cilvēks, jo grūtāk viņam ir pieņemt jaunumus. Uzņēmēji ir sākuši sarunas arī ar Tartu, kas nopietni vērtē šādu gudru skatījumu uz pilsētas satiksmi. Tomēr Lietuvā uzņēmumam nav īsti izdevies ieiet, lietuvieši ir pārliecināti, ka paši var uztaisīt šādu risinājumu, bet pagaidām par to nekas nav dzirdēts.
Tallinā tiek mērīta velonoslodze
Jāplāno gudri
Tagad gan par labu uzņēmumam nāk Eiropas projekti, kuros tiek iekļautas prasības par "gudru" pilsētplānošanu, tāpat ir nosacījumi, ka jāpamatojas uz reāliem datiem un neder pieņēmumi.
Laika gaitā uzņēmēji arī secinājuši, ka ir svarīgi datu apstrādi veikt uz vietas pie pašas kameras, īpaši ņemot vērā Datu regulas stāšanos spēkā. "Piemēram, "Google" un citi IT milži apstrādā datus centralizēti, bet mēs to darām turpat "stabā". Cilvēks tiek fiksēts, saskaitīts, un turpat uz vietas videomateriāls tiek izdzēsts ārā. Esam nodrošinājušies no datu aizsardzības viedokļa," teic Egliņš.
Uzņēmuma biznesa modelis ir vērsts uz regulārām mēneša maksām, kurās iekļauta uzstādīšana, kalibrēšana, kvalitātes saglabāšana, neskatoties uz gadalaiku, arī jaunumi. Piemēram, kad algoritmam tika iemācīts atpazīt gājējus, tas uzreiz par pašreizējo maksu kļuva pieejams klientiem.
Rīgu neinteresē
Savulaik uzņēmums bija uzstādījis kameru pie Kaņepes Kultūras centra, saskaņojot to gan ar pašu centru, gan pilsētu. Mērījumus veica gandrīz gadu ar nelieliem pārtraukumiem, tā bija iespēja arī testēt uzņēmuma iekārtas, pārbaudīt, kā tās strādā. "Gribējām parādīt, kā mainās velosipēdistu plūsma. Piemēram, vienu sestdienas nakti novērojām būtisku skaita pieaugumu, izrādījās, ka beidzās viens pasākums. Ar šiem datiem dalījāmies ar kultūras centru un veloaktīvistiem, šie dati bija interesanti ļoti daudziem cilvēkiem. Tomēr tas ir mūsu darbs, un nevaram atdot šos datus par velti," uzsver Egliņš. Galvenie secinājumi bijuši, ka ir gana daudz velosipēdistu arī ziemā, to skaitu būtiski ietekmē laikapstākļi, savukārt, sākoties pavasara/vasaras sezonai, velosipēdistu skaits pieaug ļoti dinamiski.
Jā, šobrīd vienu reizi gadā aktīvisti apzina velosipēdistu skaitu noteiktos ielu posmos. Lai arī ir skaitījumu aplikācijas, tomēr tas ir manuāls darbs. Turklāt bieži vien tā ir tikai viena diena, bet velosipēdistu skaitu ietekmē laikapstākļi – spīd saule vai līst lietus, nedēļas diena utt. Lai pētījums būtu pamatots, mērījumi ir jāveic daudz ilgākā laikposmā. Statistikas veidošanai ir jāpievēršas nopietni, ir noteiktas metodes un kritēriji, kā to darīt, lai rezultāti būtu derīgi un izmantojami secinājumiem. Ir jābūt pilnam mērījumu spektram – visos gadalaikos, laikapstākļos, nedēļas dienās utt. "Reizēm liekas, ka Rīgā infrastruktūra tiek attīstīta politiski, nevis praktiski. Vizuāli, protams, izskatās, ka velosipēdistu Rīgā ir vairāk, bet nav reālu mērījumu ielās," teic Pūce.
Uzņēmums ir izveidojis arī iekštelpu analītikas rīku un šajā jomā sadarbojas ar tirdzniecības centriem. Lai arī apmeklētāju skaitīšana tirdzniecības centros jau sen ir ierasta lieta, "Kleintech" papildus tam veic apmeklētāju monitoringu – pa kurām joslām tie pārvietojas, kuros posmos viņu ir visvairāk, kur iet ātri un kur apstājas, jo kameras ir izvietotas visā centrā, ne tikai pie durvīm apmeklētāju saskaitīšanai.
Numurzīmju atpazīšana šodien jau ir ierasta lieta, pirms diviem gadiem "Kleintech" bija Krasta ielas OCTA projekts sadarbībā ar Valsts policiju un Latvijas Transportlīdzekļu apdrošinātāju biroju. Tas bija uzņēmuma finansēts projekts, kurā tika nolasītas automobiļu numurzīmes un salīdzinātas ar trešās puses reģistru, vai attiecīgajiem transportlīdzekļiem ir apdrošināšana un izieta apskate. "Konkrētā produktā šis risinājums nepārtapa, un ideja pagaidām stāv plauktiņā. Tomēr tas ir tikai sākums, jo var fiksēt, vai vadītājam ir aplikta drošības josta, vai viņš runā pa tālruni braukšanas laikā u. tml.," skaidro Egliņš.
Grūtības ar darbaspēku
Pūce piekrīt, ka darbiniekus ir grūti piesaistīt. Uzņēmums ir nodarbinājis arī ārzemniekus un joprojām to dara, lielākoties no Ukrainas. Savulaik Ukrainā bijusi programmētāju komanda, bet šobrīd viņi strādā birojā, ar visām ģimenēm ir pārcēlušies uz Latviju, naturalizējušies šeit. "Salīdzinot Ukrainas bakalaurus ar vietējiem, ukraiņiem ir lielāka motivācija, viņi ir vairāk sagatavojušies, lasa papildu literatūru, viņiem jau ir pieredze kodēšanā," vērtē Pūce.
Programmēšanas biznesā ir jūtams, ka lielās kompānijas nosmeļ labākos speciālistus, par viņiem notiek cīņa. "Mēs piesaistām praktikantus, kopumā ir bijuši astoņi praktikanti, daži no viņiem pārauguši pastāvīgos darbiniekos. Šobrīd mārketings darbinieku piesaistē pat ir svarīgāks nekā jaunu klientu piesaistē," teic Egliņš. Runājot par komandu kopumā, uzņēmumā cenšas noturēt "atslēgas cilvēkus", bet, ja projekts ir liels, piesaista arī sadarbības partnerus.
Ar Eiropas adresi
Uzņēmums savus produktus gatavo eksportam, jo skaidrs, ka ar Latvijas tirgu vien nepietiek. Šobrīd tiek plānots, uz kurām valstīm un pa kādiem ceļiem doties. No ārvalstu tirgiem šobrīd visaktīvākā ir Skandināvija. "Vienu brīdi izmēģinājām austrumu virzienu, tas bija pirms laika, kad Latvijas attiecības ar Krievija pasliktinājās vēl vairāk, notika Krimas aneksija. Iznāca tā, ka diezgan lielu naudu vienkārši nometām zemē. Nevar jau zināt, vai vispār būtu izdevies," spriež Pūce. Tāpat uzņēmumam ir bijuši pilotprojekti ASV, Meksikā, tomēr šīs valstis ir par tālu. Šajos tirgos nevar ieiet bez milzīgām investīcijām, un tur ir jāatrodas uz vietas.
Tajā brīdī, kad sākās Rietumeiropas tirgu apgūšana, uzņēmēji saprata, ka ir nepieciešama Rietumeiropas adrese. "Kad iepazīstinājām ar sevi kā tehnoloģiju uzņēmumu no Latvijas, Austrumeiropas, vienīgais, ko saņēmām, bija veiksmes vēlējumi. Izvēlējāmies Vāciju, reģistrējām uzņēmumu, tur nenotiek aktīva darbība, bet tas veic savas funkcijas, Vācijā ir virtuāls birojs," skaidro Egliņš, piebilstot, ka drošības biznesā uzņēmums ir bijis pastumts sāņus, jo Latvija atrodas pārāk tuvu riskantai valstij, līdz ar to nav uzticības. Ja uzņēmums būtu no Zviedrijas, būtu pavisam cita runa.
Vajadzīga "gudrā" nauda
"Kleintech" uzņēmumu struktūra ir veidojusies dabiski, katrs uzņēmums atbild par savu jomu. "Vienā brīdī paliek par smagu, ja vienā uzņēmumā ir pārāk daudz virzienu, arī komandas var labāk fokusēties uz saviem darbiem. Katram uzņēmumam ir savi peļņas avoti, mērķi utt.," teic Pūce. "Kleintech Services" ir centrālais uzņēmums, savukārt "Kleintech Software" atbild par programmatūras izstrādi, bet "4SmartStreets" tika atdalīts speciāli pašvaldības projektiem.
Pirms dažiem gadiem uzņēmums bija nospiedis gāzi grīdā, investējis produktos ar domu par investora piesaisti, kas ļaus attīstīties straujāk. Vienā brīdī nāca atklāsme, ka tā nevar turpināt, "Kleintech Services" 2016. gadā bija vairāk nekā pusmiljona eiro zaudējumi. Investoru uzņēmēji nedabūja, tagad iet paši savu ceļu. "No investora mums nevajadzēja tikai naudu, bet arī kontaktus, klientus, mums ir vajadzīga "gudrā" nauda. Tomēr bija tikai tādi investori, kas ir gatavi nākt vien ar naudu, bet naudu mēs paši šobrīd spējam nopelnīt. Turklāt mums nav jēgas ņemt investīciju 100 tūkstošu eiro apmērā, tas ir par maz, ja vienlaikus klāt nenāk jauni tirgi un klienti. Piemēram, lai ieliktu kāju Amerikas tirgus durvīs, ir vajadzīgs pusmiljons uzreiz, lai "dedzinātu"," vērtē Pūce.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
