Nozares spēlētāji: Ekonomikas ministrija kāpj uz OIK grābekļa; patērētājiem cenas nesamazināšoties  (149)

Piedāvātais risinājums aizstāt OIK ar elektroenerģijas izcelsmes apliecinājumu jeb "zaļo sertifikātu" tirdzniecību faktiski nozīmē risku uzkāpt uz jau zināmiem grābekļiem un radīt sarežģīti administrējamu sistēmu ar nekontrolējamiem cenu svārstību riskiem gan patērētājiem, gan tirgotājiem, gan arī elektroenerģijas ražotājiem, vērtē energokompānijas "Enefit" valdes priekšsēdētājs Jānis Bethers.

Turklāt Vēja enerģijas asociācijas ieskatā EM ierosinājums OIK atbalsta sistēmu aizstāt ar tā saucamo "zaļo sertifikātu" modeli ir vērtējams kā vienīgi kosmētisks mēģinājums nomainīt nepopulāro OIK nosaukumu ar jaunu. EM ierosinājums nākotnē aizstāt OIK ar "Zaļo sertifikātu" sistēmu ir vērtējams kā populisms, jo šī sistēma patērētājiem elektrības rēķinu maksājumus nesamazinās.

EM piedāvātais modelis, kā tuvāko triju gadu laikā atsacīties no obligātā iepirkuma komponentes (OIK) maksājuma, nav reāls, aģentūrai LETA sacīja Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padomes (LOSP) ģenerāldirektors Guntis Vilnītis.

"Nav iespējams likvidēt OIK, to netransformējot citā formā. Patērētājiem joprojām būs jāmaksā par zaļo un dabasgāzes koģenerāciju, taču droši vien šis maksājums OIK vietā tiks pārdēvēts citā vārdā, piemēram, par "zaļo sertifikātu"," sacīja Vilnītis.

Viņš piebilda, ka EM piedāvātais risinājums OIK atcelšanai, noteikt jaunas prasības biogāzes stacijām, nosakot minimālo pārtikas atkritumu un citu organiskās izcelsmes atkritumu īpatsvaru un 2019. gadā atjaunot subsidētās elektroenerģijas nodokli (SEN) 15% apmērā, nav realizējams. "Tas ir vēl viens iekšējās peļņas normas voluntārs samazinājums, kā rezultātā liela daļa normāli, reāli darbojošos zaļo koģenerācijas staciju būs spiestas finanšu apsvērumu dēļ vērties ciet vai bankrotēt. Līdz ar to lielākā daļa darba grupas locekļu bija un ir pret SEN papildus piemērošanu," sacīja Vilnītis.

Vilnīša ieskatā trūkst plašāka skaidrojuma arī EM rosinājumam ieviest "zaļo sertifikātu", ko enerģijas ražotājs pārdod tirgotājiem. "Nav līdz galam izskaidrots, kā šis modelis tiks piemērots, no kā pirks šo zaļo enerģiju, par kādu cenu. Tas ir enerģētikas profesionāļu kompetences jautājums, kuriem ir jāuzliek šis modelis un tad var pieņemt lēmumu," teica Vilnītis, piebilstot, ka daudzo neskaidrību dēļ vairums darba grupas locekļu ir pret "zaļā sertifikāta" ieviešanu.

LOSP ģenerāldirektors piebilda, ka, lemjot par "zaļā sertifikāta" ieviešanu, ir jāpiesaista ne tikai enerģētikas profesionāļi, bet arī nevalstiskā sektora pārstāvji. "Nepietiek ar to, ka EM, piesaistot izvēlētus speciālistus, kaut ko sagatavo un tagad aicina darba grupu nākt klajā ar atzinumiem, kuri bieži un vairākumā gadījumā ir diezgan negatīvi. Mums ir jālīdzdarbojas jau pirmdokumentu izstrādē, lai būtu sekmīgs risinājums," teica Vilnītis.

Vienlaikus viņš piebilda, ka priekšlikumos OIK maksājumu sistēmas atcelšanai, kas EM līdz šā gada 1. septembrim jāiesniedz valdībā, ir apkopotas darba grupas elektroenerģijas obligātā iepirkuma maksājumu sistēmas atcelšanai idejas, ko varētu darīt šajā kontekstā. Taču ar gala konkrētiem risinājumiem, kas izriet no apkopotajām idejām, jānāk klajā pašai EM.

Vēja enerģijas asociācija (VEA), kas pārstāv Latvijas vēja enerģijas ražotājus, neatbalsta EM priekšlikumus OIK reformai, jo tie neadekvāti nodrošina valsts uzņemto saistību izpildi un neparedz pārdomātu atjaunojamās enerģijas nozares attīstības scenāriju Latvijā. Savukārt EM ierosinājums OIK atbalsta sistēmu aizstāt ar tā saucamo "zaļo sertifikātu" modeli ir vērtējams kā vienīgi kosmētisks mēģinājums nomainīt nepopulāro OIK nosaukumu ar jaunu.

"Vēja enerģijas asociācijas dalība EM darba grupā tika atteikta un visu atjaunojamo enerģijas nozari darba grupā pārstāvēja tikai viens eksperts, pretēji daudziem pārstāvjiem no organizācijām, kuras ar enerģētiku ir saistītas vien pastarpināti. Protams, ka šādos apstākļos nozares viedoklis netika ņemts vērā un EM darba rezultāts visdrīzāk ir vērtējams kā politisks projekts īsi pirms vēlēšanām," saka Vēja enerģijas asociācijas valdes loceklis Kristaps Stepanovs.

Vēja enerģijas asociācija līdztekus izsaka gatavību sadarboties ar iesaistītajām pusēm, lai izstrādātu pārdomātu atjaunojamās enerģijas nozares attīstības scenāriju, lai nodrošinātu maksimālu ieguvumu patērētājiem.

"EM ierosinājums nākotnē aizstāt OIK ar "Zaļo sertifikātu" sistēmu ir vērtējams kā populisms, jo šī sistēma patērētājiem elektrības rēķinu maksājumus nesamazinās. Šāda sistēma patiesi ir ieviesta daudzās Eiropas valstīs, taču tā pēc būtības ir tikai OIK alternatīva ar citu nosaukumu, jo "zaļo sertifikātu" gadījumā atbalsta maksājumu apjoms tiek pārlikts uz elektrības tirgotāju, kas to eventuāli ieceno rēķinos gala patērētājam. Aizstāt OIK ar "zaļajiem sertifikātiem" izskatās pēc EM mēģinājuma parādīt kaut kādu progresu un vienkārši atrast citu sistēmas nosaukumu politiski jūtīgā laikā," turpina Stepanovs.

"Atsevišķu politiķu izteikumi, vainojot atjaunojamās enerģijas nozari par OIK izmaksām, ir negodīgi. Atjaunojamās enerģijas nozare OIK neizdomāja un neieviesa – to izdarīja valsts EM personā un nozares uzņēmēji ir vienīgi strādājuši tajā likumdošanas ietvarā, kāds valstī ir pieņemts," saka Stepanovs.

EM aktīvajā virzībā uz OIK sistēmas atcelšanu ir svarīgi atšķirt risinājumus pēc būtības no tādiem, kas vienīgi maina subsīdiju izdalīšanas kārtību un draud ar daudz lielākiem riskiem. Piedāvātais risinājums aizstāt OIK ar elektroenerģijas izcelsmes apliecinājumu jeb "zaļo sertifikātu" tirdzniecību faktiski nozīmē risku uzkāpt uz jau zināmiem grābekļiem un radīt sarežģīti administrējamu sistēmu ar nekontrolējamiem cenu svārstību riskiem gan patērētājiem, gan tirgotājiem, gan arī elektroenerģijas ražotājiem. Turklāt šoreiz arī izvēlamies ignorēt paši savu un citu valstu pieredzi, kas tām liek atteikties no "zaļo sertifikātu" sistēmas atjaunojamās enerģijas ražošanas atbalstam.

Pirmkārt, lielāko problēmu rada fakts, ka nav iespējams precīzi prognozēt "zaļo sertifikātu" cenu, jo to noteiks tirgus pieprasījums un piedāvājums, ko sabalansēt tik mazā tirgū kā Latvija ir praktiski neiespējami. Tādējādi šie sertifikāti kļūs par jaunu, neprognozējamu komponenti elektroenerģijas gala cenā.

No enerģijas tirgotāju perspektīvas piedāvātā sistēma būtiski apgrūtinātu darbību Latvijas tirgū un mazinātu konkurenci. Tirgotāji pašlaik strādā ar peļņas maržu, kas nepārsniedz 1 eiro par megavatstundu. Nākotnē tiem būtu jāgarantē saviem klientiem elektroenerģijas gala cena, kuras būtiska sastāvdaļa būs "zaļie sertifikāti". Ar šiem sertifikātiem būs jāsedz liela daļa no tirgotāju klientu kopējā patēriņa, taču galvenais ir "zaļo sertifikātu" cenu svārstīgums – tik mazā tirgū kā Latvijā, to cenas ilgtermiņā var sasniegt 10, 50 vai pat 100 EUR/MWh. Visdrīzāk šāda jaunu saistību uzlikšana tirgotājiem liktu lemt par tirgus daļas samazināšanu Latvijā, lai mazinātu riskus, vai arī novestu pie būtiska tirgotāju uzcenojuma kāpuma, lai būtu iespēja nodrošināties pret neprognozējamām sertifikātu cenu svārstībām.

Otrkārt, jārēķinās ar risku, ka daudziem atjaunojamās enerģijas ražotājiem pārmaksāsim par saražoto enerģiju. Pašlaik ir noteikts, ka atjaunojamās enerģijas ražotāji par pārdoto enerģiju saņem 9% peļņas normu. Tirdzniecība ar "zaļajiem sertifikātiem" notiktu, pārdodot tos par tirgus cenu, kas vienlaikus nozīmēs dārgāko iespējamo cenu. Tirgus cenu Latvijā noteiks ražotājs ar neefektīvāko ražotni, jo tam izmaksas atjaunojamās enerģijas ražošanai būs visaugstākās, taču no tirgotāju puses pieprasījums būs, jo būs jāsedz tiem uzliktās saistības. Rezultātā pārējiem ražotājiem tiktu pārmaksāts par viņu saražoto enerģiju, bet patērētājs saņemtu augstāku elektrības cenu. Tāpat arī gados, kad svārstīgajā vēja enerģijas izstrādē būs kritums, "zaļo sertifikātu" cenas var strauji kāpt, no kā ciestu gan patērētāji, gan tirgotāji un vienīgie ieguvēji būtu pārējās atjaunojamo energoresursu elektrostacijas.

Tā vietā, lai radītu efektīvu, caurspīdīgu un viegli pārvaldāmu sistēmu, izstrādātie priekšlikumi nozīmē virzību atpakaļ, mainot sistēmas nosaukumu un cenšoties adaptēt risinājumu, kas jau atzīts kā neefektīvs citās valstīs ar daudz lielāku tirgu. Piemēram, Polija pašlaik izvēlas atteikties no "zaļo sertifikātu" tirdzniecības, atzīstot, ka tā nedarbojas. Turklāt EM jau pirms vairākiem gadiem ir atzinusi, ka Latvijā nav iespējams efektīvi ieviest atjaunojamās enerģijas atbalstu ar sertifikātu tirdzniecību. Iepriekš apskatītais modelis kā vienīgo priekšnosacījumu sertifikātu ieviešanai apsvēra pievienošanos Zviedrijas-Norvēģijas sertifikātu sistēmai, taču netika panākta vienošanās ar skandināviem.

Drīzāk būtu jāturpina iesāktais darbs pie OIK saņēmēju kontroles, precizējot to pārbaudes kritērijus. Vienlaikus darbojoties pie tā, lai paplašinātu samazinātā OIK maksātāju sarakstu ar jaunām uz ārējo tirgu vērstām nozarēm.

Citādāk OIK darba grupas piedāvājumi vienīgi apstiprina negatīvu pēdējo gadu tendenci, ka EM ar saviem lēmumiem veido nevis caurspīdīgu sistēmu ar skaidriem maksājumiem, bet izvēlas darbības modeli, kur tirgotājiem uzliek jaunus pienākumus. Tādējādi notiek savdabīgs pašapmāns, ka izdevumu nav, taču tie ir un tiek iecenoti elektroenerģijas gala cenā. Līdzvērtīga izšķiršanās bija Energoefektivitātes pienākumu uzlikšana uz tirgotāju pleciem.

EM jāparedz iespēja esošajiem OIK atbalsta saņēmējiem pie konkrētiem nosacījumiem pašiem atteikties no savām līdzšinējām tiesībām saņemt valsts atbalstu, aģentūrai LETA sacīja Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš.

Viņš piebilda, ka EM ziņojumu valdībai par OIK maksājumu sistēmas atcelšanu nevar uzskatīt par kopīgu darba grupas viedokli, bet vairāk par dažādu priekšlikumu, ideju un pozīciju apkopojumu. Ziņojumā ir ietverti LTRK skatījumā pareizi rīcības virzieni, lai atsacītos no OIK. Piemēram, darīt visu, lai prasības esošajiem OIK atbalsta saņēmējiem tiktu pilnveidotas, lai, piemēram, peļņas aprēķināšana būtu saprātīga. Tāpat arī subsidētās elektroenerģijas nodoklis ir virziens, kādā veidā mazināt OIK maksājumu. Taču LTRK ieskatā ziņojumā iztrūkst scenārijs brīvprātīgai iziešanai no OIK atbalsta saņēmēju loka.

"Ir tikai trīs virzieni, kā konceptuāli risināt atteikšanos no OIK. Pirmais virziens ir nodrošināt pilnvērtīgu kontroli pār esošajiem atbalsta saņēmējiem, lai viņi izpilda jau šobrīd normatīvajos aktos noteiktās prasības. (..) Vēl viens virziens ir pilnveidot tiesisko ietvaru tā, lai šā brīža OIK atbalsta saņēmēji pie kaut kādiem nosacījumiem paši pārorientētos uz tirgus situāciju un vienlaikus atteiktos no savām līdzšinējām tiesībām saņemt atbalstu no valsts, kas pagaidām nav paredzēts. Trešais virziens ir izmantot iespēju, ka valsts paspārnē ir virkne enerģētikas nozares tirgus "spēlētāju", kuriem valsts ir akcionārs. Tajā sadaļā valsts kā akcionārs var "spēlēties" ar šīm iespējām," sacīja Endziņš.

Endziņa ieskatā ir daudz neskaidrību saistībā ar EM rosinājumu ieviest "zaļo sertifikātu", ko enerģijas ražotājs pārdod tirgotājiem. "Tur ir vairāk jautājumu nekā atbilžu. Mūsu konceptuālais redzējums ir tāds, ka nebūtu pareizi šobrīd domāt jauniem atbalsta pasākumiem, kas jebkurā gadījumā ir jāsedz visiem patērētājiem. "Zaļie sertifikāti" Eiropā pamatā darbojas tur, kur ir liels elektroenerģijas tirgus. Latvijas tirgus pilnīgi noteikti nav liels, līdz ar to rodas jautājums, kā tas strādās komplektā ar rekomendētajām peļņas normām," sacīja Endziņš, paužot bažas, vai "zaļo sertifikātu" izmaksu dēļ elektrības cena atkal nebūs proporcionāli lielāka.

LTRK valdes priekšsēdētājs piebilda, ka būtiskākais visu pasākumu kontekstā ir panākt, ka elektroenerģijas kopējās izmaksas dažādu pasākumu rezultātā nevis mazina Latvijas konkurētspēju, kā tas ir bijis līdz šim, bet gan to stiprina. Tomēr šobrīd pastāv šaubas, vai EM piedāvātajā versijā tas izdosies. "Jaunas sistēmas izveide pati par sevi prasīs kaut kādas izmaksas. Darba grupā, patiesībā, izņemot EM neatminos nevienu, kurš būtu pozitīvi izteicies pa šo versiju un situāciju," viņš teica.