Eksperti: darba tirgus uz sasilšanas robežas, bezdarbs turpinās sarukt  (161)

Galvenais iemesls bezdarba samazinājumam otrajā ceturksnī bija darba vietu skaita pieaugums. Bankas "Citadele" ekonomists Mārtiņš Āboliņš vērtē, ka tā ir laba ziņa darba ņēmējiem, taču ekonomikas izaugsmes tempi gada otrajā pusē, visticamāk, mazināsies, tādēļ uzlabojumi darba tirgū varētu kļūt lēnāki. Pēc viņa prognozēm bezdarba līmenis Latvijā šī gada nogalē tuvosies 7%, savukārt nākamgad tas varētu būt nedaudz virs 6,5%.

"Swedbank" vecākā ekonomiste Agnese Buceniece piekrīt, ka bezdarba līmenis turpinās virzīties uz leju, un darbaspēka trūkuma problēma būs joprojām aktuāla. Līdz ar to var droši apgalvot, ka silstošais darba tirgus arī otrajā pusgadā veicinās strauju vidējās algas pieaugumu, kas nāks par labu iedzīvotāju maciņiem.

Tā kā bezdarbnieku resurss pamazām tiek izsmelts, "SEB bankas" makroekonomikas eksperts Dainis Gašpuitis uzskata, ka, vērtējot darba tirgu, jāpievērš uzmanību arī ekonomiski neaktīvajiem iedzīvotājiem, kuru skaits otrajā ceturksnī veidoja 428 tūkstošus. No tiem tikai 57 tūkstošiem ir augstākā izglītība, 140 tūkstošiem pamatizglītība vai zemāka par to. 230 tūkstošiem ir vidējā vai profesionālā izglītība. Tas ir resurss, kas prasa padziļinātu izpēti par iemesliem, kā dēļ šī iedzīvotāju daļa ir ekonomiski neaktīva.

"Darbaspēka trūkums ir vienīgais normālais vai vismaz vēlamais stāvoklis ekonomikā. Ja lielam skaitam cilvēku nav darba, tiek izniekots viņu dzīves laiks un netiek radīta vērtība. Tā kā cilvēka darbs ir galvenais bagātības avots, būtu ļoti dīvaini, ja piemērotu cilvēku atrašana vienmēr būtu viegla un lēta. Darbaspēka trūkums ir tas, kas var dzīt ekonomiku uz priekšu, veicināt ražīguma pieaugumu," norāda "Luminor" ekonomists Pēteris Strautiņš.

Līdz ar pozitīvo ekonomikas izaugsmi situācija Latvijas darba tirgū turpina uzlaboties un pirmo reizi kopš 2008. gada bezdarbs Latvijā noslīdējis zem 8%. Kā liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) publicētie dati, šī gada otrajā ceturksnī bezdarba līmenis Latvijā ir samazinājies līdz 7,7% un tas ir par 1,2 procentpunktiem mazāk nekā pērn attiecīgajā periodā. Ja neskaita ekonomikas pārkaršanas periodu no 2006. līdz 2008. gadam, šis ir zemākais bezdarba līmenis Latvijā kopš neatkarības atjaunošanas.

Galvenais iemesls bezdarba samazinājumam otrajā ceturksnī bija darba vietu skaita pieaugums un, kā liecina gan CSP, gan Valsts ieņēmuma dienesta dati, nodarbināto skaits Latvijā otrajā ceturksnī audzis par aptuveni 2%. Tā ir laba ziņa darba ņēmējiem, taču ekonomikas izaugsmes tempi gada otrajā pusē, visticamāk, mazināsies, tādēļ uzlabojumi darba tirgū varētu kļūt lēnāki. Pēc manām prognozēm bezdarba līmenis Latvijā šī gada nogalē tuvosies 7%, savukārt nākamgad tas varētu būt nedaudz virs 6,5%.

Nelielas bažas par situāciju darba tirgū rada reģistrētais bezdarbs, kas kopš maija palicis nemainīgs 6,4% apmērā, lai gan vasaras mēnešos tas parasti turpina samazināties. Tas varētu būt saistīts ar ātrāku būvniecības sezonas sākumu un finanšu sektora problēmām, taču bezdarba rādītājos arvien skaidrāk iezīmējas Latvijas darba tirgus strukturālie izaicinājumi. Saskaņā ar Nodarbinātības valsts aģentūras datiem, brīvo darba vietu skaits Latvijā jau sasniedzis 22 tūkstošus, savukārt reģistrēto bezdarbnieku skaits noslīdējis zem 59 tūkstošiem. Tik liels vakanču skaits un vienlaikus stabilais bezdarba līmenis varētu liecināt par prasmju vai reģionālu nesabalansētību darba tirgū, kas kopā ar zemu iedzīvotāju mobilitāti un pieejamu dzīves vietu trūkumu vietās, kur rodas darba vietas, rada šķēršļus tālākam bezdarba līmeņa samazinājumam.

Šie strukturāli izaicinājumi kopā ar negatīvajām demogrāfiskajām tendencēm liek domāt, ka darbaspēka pieejamība tuvākajos gados kļūs par vienu no galvenajiem ekonomiskās politikas dienas kārtības jautājumiem. Vidējā darba samaksa Latvijā pirmajā ceturksnī auga par 8,7%, un šobrīd nav pazīmju, ka tuvākajos ceturkšņos algu kāpums varētu bremzēties. Vienlaikus "Citadele Index" uzņēmēju aptaujās redzam, ka pēc uzņēmēju domām situācija ar darbaspēka pieejamību Latvijā turpina pasliktināties un algas aug divreiz ātrāk nekā uzņēmēji ir plānojuši. Tomēr Latvijā joprojām ir viens no augstākajiem bezdarba līmeņiem Austrumeiropas reģionā, kur vidējais bezdarba līmenis jau ir zem 6%, un atsevišķās valstīs, piemēram, Ungārijā un Čehijā bezdarbs ir samazinājies zem 4%. Tas nozīmē, ka rezerves Latvijas darba tirgū vēl ir un lielie izaicinājumi mums vēl ir tikai priekšā. Ar to jau šobrīd saskaras gan valsts, gan privātais sektors, un tuvākajos gados mazāk produktīviem uzņēmumiem augošās darba algas, kā arī darbinieku deficīts var kļūt par eksistenciālu jautājumu.

Straujā ekonomikas izaugsme turpina karsēt darba tirgu – pieprasījums pēc darbaspēka aug, bet konkrētā darba specifikai atbilstošus darbiniekus atrast kļūst arvien grūtāk. Bezdarba līmenis jau ir zems Latvijas līmenim un turpina dilt. Ņemot vērā, ka Latvijas ekonomika šobrīd biznesa ciklā ir ekonomikas uzplaukuma fāzes otrajā pusē, tad šī situācija ir diezgan normāla, bet, protams, to nedaudz akūtāku padara iedzīvotāju skaita sarukums. Otrajā ceturksnī bezdarbnieku skaits samazinājās par 11,2 tūkstošiem jeb 12,9%, salīdzinot ar pērnā gada atbilstošo ceturksni. Bezdarba līmenis nokrita līdz 7,7%, kas ir zemākais līmenis kopš 2008. gada. Tā nudien ir iepriecinoša ziņa darba ņēmējiem, īpaši apstākļos, kad arvien vairāk darba devēju sūdzas par darbaspēka trūkumu. Tās ir lielākas iespējas atrast darbu bezdarbniekiem un lielākas izredzes uz algas pielikumu strādājošajiem. Labā ziņa ir arī tāda, ka bezdarba līmenis samazinās nevis tāpēc, ka vienkārši mūsu kļūst mazāk, bet gan tāpēc, ka aug nodarbināto skaits.

Strādājošo skaits aug nu jau četrus ceturkšņus pēc kārtas. Otrajā ceturksnī tas palielinājās par 2% jeb gandrīz 17,9 tūkstošiem salīdzinājumā ar to pašu periodu pērn. Papildus ekonomikas izaugsmei nodarbinātības pieaugumu, visticamāk, veicināja arī neierasti siltais pavasaris, kas vairāk nekā citkārt šajā laikā sekmēja sezonāla rakstura darba vietu kāpumu.

Iedzīvotāju skaits 15-74 gadu vecumā turpināja sarukt – par aptuveni 12 tūkstošiem kopš pērnā gada otrā ceturkšņa, bet krituma temps kļuva lēnāks. Iespējams, ekonomikas izaugsme un vidējās algas kāpums palīdz mazināt vēlmi aizbraukt un attiecīgi arī aizbraucēju skaitu. Savukārt uzņēmumu centieni atrast trūkstošās darba rokas, iespējams, parādās nedaudz lielākā iebraucēju skaitā.

Līdzīgas tendences darba tirgū turpināsies arī gada otrajā pusē. Bezdarba līmenis turpinās virzīties uz leju, un darbaspēka trūkuma problēma būs joprojām aktuāla. Līdz ar to var droši apgalvot, ka silstošais darba tirgus arī otrajā pusgadā veicinās strauju vidējās algas pieaugumu, kas nāks par labu iedzīvotāju maciņiem.

Šā gada 2. ceturksnī bezdarba līmenis samazinājās līdz 7,7%. Bezdarba līmenis gada laikā ir sarucis par 1,2 procentpunktiem jeb 11,2 tūkstošiem, tomēr bez darba joprojām ir 75,4 tūkstoši. Tikmēr nodarbinātība ir sasniegusi 64,4%, kas jau ir pārsniegusi pirmskrīzes līmeni, tomēr, salīdzinot ar Igauniju (~68%), vēl ir kur tiekties.

Visi nosacījumi ekonomikā veicinās bezdarba tālāku rukšanu. Taču tālākās iespējas straujākam kritumam kļūst ierobežotākas, kā dēļ risinājumi prasīs arvien niansētāku pieeju. Arvien izteiktāk parādās strukturālās problēmas, kad prasmes un zināšanas neatbilst darba tirgus vajadzībām, kā arī reģionālais aspekts, kas bezdarbu noteiktās vietās uzturēs salīdzinoši augstu. Tādējādi turpmākie risinājumi meklējami mājokļu pieejamībā vietās, kur ekonomiskā aktivitāte sit augstu vilni, jāmeklē risinājumi iedzīvotāju mobilitātes veicināšanai, jāpilnveido un jāuzlabo nepieciešamo prasmju apguves iespējas bezdarbniekiem. Neskatoties uz to, nāksies risināt imigrācijas jautājumu, kas, visticamāk, aktīvāk virzīsies pēc vēlēšanām.

Tā kā bezdarbnieku resurss pamazām tiek izsmelts, vērtējot darba tirgu, jāpievērš uzmanību arī ekonomiski neaktīvajiem iedzīvotājiem, kuru skaits otrajā ceturksnī veidoja 428 tūkstošus. No tiem tikai 57 tūkstošiem ir augstākā izglītība, 140 tūkstošiem pamatizglītība vai zemāka par to. 230 tūkstošiem ir vidējā vai profesionālā izglītība. Tas ir resurss, kas prasa padziļinātu izpēti par iemesliem, kā dēļ šī iedzīvotāju daļa ir ekonomiski neaktīva. Tomēr tas, ka šajā grupā ir relatīvi mazs skaits ar augstāko izglītību, parāda, ka atbilstoša motivācija un iespējas iegūt vai uzlabot zināšanas, kā arī elastīgākas darba iespējas var šos cilvēkus ieinteresēt iesaistīties darba tirgū.

Jāatzīmē, ka Latvijā joprojām saglabājas augstākais bezdarba līmenis Baltijas valstīs – 7,7%. Igaunijā bezdarba līmenis ir 5,1%, bet Lietuvā – 5,9%.

Trešdien, 15. augustā, publicētie 2. ceturkšņa darbaspēka apsekojuma dati atspoguļo ekonomikas progresu, bet arī iezīmē iemeslus bažām par attīstības sabalansētību nākotnē.

Vispirms ir jāatzīmē svarīgākais skaitlis šodienas ziņojumā – nodarbināto skaits gada laikā pieaudzis par 2,0% jeb 17,9 tūkstošiem. Kāpums paātrinās, 1. ceturksnī šis rādītājs bija 15,5 tūkstoši. Tas ir svarīgākais skaitlis šodienas ziņojumā. Nodarbināto skaits sasniedzis augstāko punktu kopš 2009. gada 2. ceturkšņa, iepriekš tas bija 2013. gada 3. ceturksnī. Te gan jāpiebilst, ka aizņemto darbavietu dati rāda pakāpenisku uzlabojumu arī kopš tā brīža. Visdrīzāk šo tempu noturēt neizdosies, bet šogad vidēji nodarbināto skaits augs vairāk nekā par pusotru procentu. Iespējas atrast piemērotus cilvēkus ir liela problēma, taču pagaidām uzņēmumiem kopumā izdodas palielināt strādājošo skaitu.

Nebija šaubu, ka ir turpinājusies strauja bezdarba līmeņa samazināšanās. Bezdarba līmenis 2. ceturksnī bija 7,7%, kas ir par 1,2 procentpunktiem mazāk nekā gada. Ir izdevies noturēt gada sākumā reģistrēto bezdarba samazinājuma tempu. Taču ir pieaugusi bezdarba līmeņa atšķirība starp Latviju un pārējām Baltijas valstīm, kas izskaidrojams ar to vienmērīgāko attīstību. Par laimi vai nelaimi, bet zemē, kurā nesenā pagātnē ir strauji samazinājies cilvēku skaits, vajadzētu būt diezgan lielām iespējām mainīt dzīvesvietu valsts robežās. Tāpēc reģionālā attīstība, lai arī svarīga, nebūs vienīgā, kas noteiks tālāko bezdarba samazināšanos. Arī mājokļu celtniecībai izsniegto būvatļauju pieaugums 1. pusgadā par 23,1% vieš cerību. Turpinoties spēcīgai ekonomikas izaugsmei, gada otrajā pusē bezdarba līmenis varētu būt nedaudz virs 7%, bet gadā vidēji — ap 7,6%.

Notikumi darba tirgū jāaplūko saistībā ar kopējo makroekonomisko situāciju, kā arī budžeta politiku. Drīz būs jāpieņem svarīgi lēmumi par to, kā dzīvosim nākamgad. Tālāks optimisma kāpums privātajā sektorā ir apsveicams, tas ilgu laiku ir bijis pārāk piesardzīgs. Jaunākie būvatļauju dati dod cerību, ka nākamā pāreja no viena ES fondu perioda uz otru nozarē milzu svārstības neradīs. Pieaugošo labklājību cilvēki grib ieguldīt mājokļos, strauji aug plānotās investīcijas birojos, rūpnīcu un noliktavu ēkās.

Arī budžeta politika pēckrīzes periodā kopumā bijusi drīzāk pārāk piesardzīga. Taču nevajadzētu kārtējo reizi darīt to, ko varbūt vajadzēja darīt vakar. Budžeta politikā ļoti svarīgs ir valsts finanšu stabilitātes aspekts, gatavība vienmēr iespējamām nākotnes krīzēm. Svarīga ir arī ietekme uz darba tirgu. Nozaru ministriju priekšstati par iespējām palielināt algas jau ir sākuši dzīvot ar realitāti nesaistītā pasaulē.

Tas, ka uzņēmumiem ir grūti atrast darbiniekus, ir visumā apsveicami. Darbaspēka trūkums ir vienīgais normālais vai vismaz vēlamais stāvoklis ekonomikā. Ja lielam skaitam cilvēku nav darba, tiek izniekots viņu dzīves laiks un netiek radīta vērtība. Tā kā cilvēka darbs ir galvenais bagātības avots, būtu ļoti dīvaini, ja piemērotu cilvēku atrašana vienmēr būtu viegla un lēta. Darbaspēka trūkums ir tas, kas var dzīt ekonomiku uz priekšu, veicināt ražīguma pieaugumu. Cilvēku laikam kļūstot dārgākam, to izmanto taupīgāk. Algu kāpums ir risks konkurētspējai. Taču, ja vien nenotiek milzīgas ar eksportu nesaistītas naudas ieplūdes ekonomikā, tad kaitējums konkurētspējai nevar būt postošs. Tā saucamais darbaspēka trūkums nozīmē, ka ir atrisināta ļoti liela problēma, kas pastāvēja gandrīz visu neatkarības periodu, izņemot nekustamā īpašuma burbuļa kulmināciju — liela daļa strādāt gribošo cilvēku nevarēja atrast darbu, vismaz ne regulāru. Šobrīd tuvojamies šīs problēmas atrisinājumam, pateicoties ilgtspējīgiem procesiem.

Tomēr ir jāsaprot arī tas, ka uzņēmumiem ir jādod laiks, lai viņi varētu pielāgoties izmaiņām darba tirgū. Ir uzņēmumi, kuri būs spiesti to pamest. Ir nozares, kuras vēlas un spēj nodarbinātību celt vēl straujāk par vidējo, kādam būs jāpiekāpjas. Taču pēc iespējas jāsamazina risks, ka darbu pārtrauc uzņēmumi, kuru biznesa modelis ir kopumā dzīvotspējīgs.