Ar gliemeņu audzēšanu cīnās pret Baltijas jūras piesārņojumu  (12)

Eksperiments tika uzsākts 2016. gadā. Tā ietvaros piecas valstis – Latvija, Igaunija, Zviedrija, Vācija un Dānija, kopā sešās gliemeņu audzēšanas fermās (Zviedrijā ir divas fermas), izmantojot atšķirīgas tehnoloģijas, eksperimentāli audzē gliemenes. Latvijas ferma atrodas Pāvilostā, un to uzrauga Kurzemes plānošanas reģions, kā arī Latvijas Hidroekoloģijas institūts. Darbs noslēgsies 2019. gada maijā, taču jau tagad esot skaidrs, ka gliemenes jūrā izaudzēt ir iespējams, bet paliek jautājums – ko ar tām iesākt.

Tiek pētīta Ziemeļu ēdamgliemene, kas Baltijas jūrā dzīvo dabīgos apstākļos. "Mēs tikai ieliekam mākslīgu substrātu, šajā gadījumā gliemeņu fermas, kas pamatā ir virves, pie kurām piestiprinās gliemeņu kāpuri un aug savu dabisko augšanas procesu," stāsta projekta pārstāve Latvijā Ligita Kokaine. Audzēšanas cikls ir 2-2,5 gadi, un tad viņas novāc – ar speciālu aprīkojumu nokratot no virvēm un iegūstot gliemeni.

Latvijas Hidroloģijas institūta Jūras monitoringa nodaļas vadītājs Juris Aigars stāsta, ka gliemenes lielums ir atkarīgs no sāļuma. Baltijas jūras gliemenes izaug lēnāk un mazākas dēļ tā, ka Baltijas jūrā ir mazāks sāļums. (0,7g/l sāls, kamēr parasti tas ir 3g/l). "Varbūt tāpēc līdz šim neviens nav plānojis viņas audzēt, atšķirībā no Spānijas un citām valstīm, kur jūrās ir lielāks sāļums, un no kurienes viņas tiek importētas Latvijā," piebilst Kokaine.

Gliemenes ir filtrējošs un sēdošs organisms, kura kapacitāte atšķiras no sugas. "Sākotnēji ūdens ir duļķains, un pēc tam salīdzinoši nelielā laika periodā ūdens paliek arvien dzidrāks. Kā jebkurš organisms, arī viņas kaut kādu daļu patur un kaut kādu izdala," skaidro Aigars. Viņš norāda, ka nav arī tā, ka gliemenes visu laiku filtrē ūdeni – ja, piemēram, tajā vētras laikā saceltas augšā daudz smiltis vai dūņas, gliemene aizveras un ūdeni nefiltrē. Gliemenes, filtrējot ūdeni, var arī mazināt tur esošā slāpekļa un fosfora barības vielas, kas lielā daudzumā ir Baltijas jūrā, atzīst eksperts.

Eksperimentālā ferma pierāda, ka gliemenes audzēt Latvijā ir iespējams, taču ir jāpiestrādā pie inventāra, ko liek jūrā: "Sākotnēji mēs fermu ielikām piecus metrus zem ūdens līmeņa, bet viļņu radītās ūdens svārstības bija pietiekoši spēcīgas un fermu nedaudz papluinīja, līdz ar to šogad fermu nolaidām 10 metru dziļumā," atzīst Aigars. Viņš piebilst, ka no izpētes viedokļa fermas stiprinājumi un materiāli nebija noteicošais, taču, ja kāds ar to vēlas nodarboties ilgtermiņā, par to ir jādomā.

Atkarībā no gliemeņu fermas atrašanās vietas ir piemērojama arī cita audzēšanas tehnoloģija, atzīst Kokaine. "Ir atklātas vietas, piemēram, Kurzemes piekraste, kur vējš ir ļoti liels un tas līdzinās okeāna apstākļiem, vai ir vietas, piemēram, arhipelāgi un noslēgtākas teritorijas, kur ir citi vides apstākļi. Līdz ar to pirmais mērķis bija pārbaudīt tehnoloģiju atbilstību katrai no vietām," skaidro Kokaine. Blakus tam ir jāveic vides monitorings, kā arī pašu gliemeņu analīze, "lai saprastu, vai viņas dzīvo mūsu tik kaitīgajā Baltijas jūrā, un vai viņās ir tik ļoti daudz visa kaitīgā," piebilst Kokaine.

"Mēs vairāk nerunājam par to, vai tur ir, bet gan kādās koncentrācijās ir," par Baltijas jūras piesārņojumu saka Aigars. Citu valstu partneri to ir mērījuši, taču rezultāti vēl nav pieejami. Vēl viens faktors, kas jāņem vērā, ir gliemeņu novākšanas laiks – visvieglāk ir novākt vasarā, taču tad ir arī zilaļģes un bažas par to, vai aļģu toksīni neiespaidos novākšanas procesu.

Kokaine piebilst, ka iepriekšējie pētījumi rāda, ka gliemenēm, kas atrodas mainīgajā ūdens apmaiņas zonā, divu gadu augšanas ilgums nav tik liels, lai viņas paspētu uzkrāt kaitīgās vielas tādos apmēros, kas pārspētu robežlielumu.

Pēta arī saimniecisko labumu

"Baltijas jūras izaugsme" ir projekts, kas izriet no Eiropas ilgtermiņa stratēģijas par zilo izaugsmi. Tā mērķis ir ne tikai izpētīt jūras resursus, bet arī to, kā mēs viņus varam izmantot ekonomikas izaugsmē. "Gliemenes būtu viens variants. kā bez negatīvas ietekmes uz vidi mēs varam gūt saimniecisku labumu," skaidro Kokaine.

Viens no variantiem – gliemeņu čaumalas dot vistām, lai nodrošinātu vistas ar kalciju. Čaumalās ir augsta uzturvērtība, sastāvā kalcijs un klāt ir minerālvielas, kā arī tās nepieciešamas, lai stiprinātu olu čaumalas, skaidro Kurzemes plānošanas reģiona pārstāve Zaiga Ozoliņa. "Otrs variants – ir pētījumi un eksperimenti, kas pierāda, ka gliemeņu gaļā ir augsts proteīna sastāvs un uzturvērtību var pielīdzināt lasim. Pārsvarā ar šo proteīnu ir iespējams barot vistas, bet gliemeņu gaļa ir jādod kopā ar citām komponentēm, ko viņām vajag," skaidro Ozoliņa.

Kokaine piebilst, ka mūsdienās bioloģisko produktu niša kļūst arvien plašāka, un tā kā potenciāli šis produkts nāk no dabas tam viegli varētu piemērot ekosertifikātu. "Viena no fermām Ķīlē to ir izdarījusi – audzē gliemenes arī cilvēka patēriņam, veic visas analīzes, lai varētu produktus tirgot un plāno palielināt savu saimniecību. Tas ir iespējams," rezumē Kokaine.

Vēl gliemenes var izmantot zivju bumbu izgatavošanai, ko jau tagad izmanto makšķernieki Dānijā, kā arī pētījumi pierāda, ka gliemeņu gaļa un čaumalas ir noderīgs augsnes mēslojums – tās uzlabo augsnes sastāvu, samazina skābi, skaidro Ozoliņa.

Aigars vērš uzmanību, ka gliemeņu audzēšana varētu būt labs veids kā saglabāt konkrētu rajonu apdzīvotību: "Ir rajoni, kas pamazām iztukšojas, cilvēki pārvācas uz citām vietām, piekrastes zveja varbūt vairs nespēj galus savilkt kopā, bet runa ir par to – vai mēs akceptējam, ka vieta paliek tukša," skaidro Aigars. Viņš kā piemēru min Jūrmalu – kādreizējs zvejas ciemats nu ir kļuvis par tūrisma centru: "Protams, pludmales apmeklētāji vēlas, lai pludmale būtu tīra un skaista, bet ne vienmēr tas izpildās. Ja tur ir, piemēram, šāda gliemeņu ferma, kas ir pietiekami liela un efektīva, tas var piepildīties".

"Ir skaidrs, ka gliemenes var izaudzēt, jautājums ir – ko darīt ar produkciju. Vai to var apstrādāt tik lēti, ka tas aiziet bez subsīdijām. Patlaban nav iespējams, jo ir vajadzīgs atbalsts. Ne tikai mums, bet arī pārējām fermām," skaidro Aigars.

Saskaras ar birokrātiju

Viņš piebilst, ka no Latvijas Hidroloģijas institūta interese bija arī likumdošanas līmenī – Latvijai ir saistības ar citām valstīm un ES attiecībā uz jūru un slodzēm tajā: "Mēs dodam par daudz slāpekļa un fosfora, tāpēc katrai valstij jāveido sava programma – ko mēs samazināsim un ko mainīsim. Latvija meklē visādus variantus – daži varbūt ir vienkāršāki, bet politiski sāpīgi".

Viņš par piemēru min zemniekus. Jau šobrīd ir ierobežojošie faktori, kas jau ir akceptēti, piemēram, mēslu novietnes nevar būt tuvu ūdenim, vai cik mēslojuma var likt uz viena hektāra. Savukārt aicinājums tiem zemniekiem, kuriem lauks ir pie ūdens, 2-3 metrus lielu joslu gar ūdeni neapart un neapsēt likumdošanā neaizgāja. "Ja tas neiet, tad jāmeklē citi varianti. Šis projekts ir viens no variantiem, ko izskatām," skaidro Aigars.

Kokaine uzsver, ka zvejnieki ir viena no potenciālajiem audzētājiem, jo viņiem jau ir zvejas aprīkojums un nepieciešamās zināšanas. Taču sākums esot sarežģīts: "Saņemt atļauju laukumam jūrā – tam vajag 400 dienu garu procedūru, kam nezina īsti rezultātu. Ir navigācijas prasības, ietekmes uz vidi novērtējuma prasības – vienam cilvēkam tas ir komplicēti".

Pāvilosta kā vieta tika izvēlēta iepriekš veikto projektu dēļ, kas parādīja, ka vieta tur ir visoptimālākā no augšanas viedokļa. Otrs apsvērums, bija attālums līdz Rīgai. "Mums relatīvi ātri jātiek uz turieni, mēs nevaram atļauties braukt pusdienu turp un atpakaļ. Trīs stundas paiet vien ceļā uz Pāvilostu," skaidro Aigars. Kokaine uzsver, ka pusstundas laikā laikapstākļi var kardināli mainīties, tāpēc ir svarīgi, nodrošināt visus drošības apstākļus.

"No akadēmiskā viedokļa mani interesētu, kāpēc metru-pusotru no apakšas stiprinājumi nebija apauguši ar gliemenēm. Iespējams, tas ir jūras grundulis," minējumus izsaka Aigars. Kokaine skaidro, ka jūras grundulis ir savairojies un kļuvis par komerciālu zvejojamu sugu: "Tā kā grundulim galvenā barības bāze ir gliemenes, pastāv bažas par to, vai viņš visu neapēdīs. Mēs runājam ar zvejniekiem un cilvēkiem, kam ir priekšstats par zveju un savstarpējo saikni, tad vienmēr pastāv uzskats, ka grundulis visu apēdīs – mūsu ferma ir pierādījusi, ka tā īsti nav".