Vielu pētījumi dzīvajos organismos Latvijā tiek pētīti tikai no 2014. gada. LVĢMC vajadzībām tiek pētītas konkrētas vielas: zivīs tās ir deviņas – sākot no smagajiem metāliem, līdz pat dioksīniem, savukārt gliemjos centrs monitorē divas vielas – benzapirēnu (sastopams degšanas produktos) un fluorantēnu (pesticīds).
"Papildus šīm vielām doktorante no zinātniskā institūta "Bior" sava darba ietvaros noteica vēl trīs citas," stāsta Šīre. Perfluorētos savienojumus var sastapt teflona sastāvā, bet polibromētos difenilēterus – plastmasā un sadzīves tehnikā. Pētnieks skaidro, ka abas šīs grupas raksturo ilgnoturība – piemēram, polibrominētos difenilēterus ir aizliegts izmantot, taču tie vidē ir konstatēti, jo to dzīves cikls ir mērāms pat simtgadēm. "Latvijā šīs vielas neražo, lai varētu teikt, ka tās caur notekūdeņiem nonāk vidē. Taču tie ir konstatēti – tas nozīmē, ka tie nāk no mājsaimniecībām," skaidro Šīre.
Tika pētīta arī trešā grupa – pretsāpju līdzekļi. "Tur parādījās savā ziņā šokējošais fakts, ka gliemjos, kas ir faktiski visā Latvijas teritorijā, gandrīz visos paraugos tika atklātas ibuprofēna pēdas," stāsta Šīre. Iemesli tam varot būt dažādi. Viens no tiem – zāļu plašais patēriņš – 2017. gada statistika liecina, ka dienā uz 1000 iedzīvotājiem tiek uzņemtas 23,46 devas ibuprofēna. Pētnieks pieļauj iespēju, ka to lieto arī dzīvnieku saimniecībā. Paralēli tika atklātas arī tādas medicīniskās vielas kā diklofenaks un ketoprofēns, taču tās ātri sadalās, tāpēc netika konstatētas.
"Pats par sevi šis fakts, ka šīs vielas ir konstatētas – es nevaru apgalvot, ka tas ir slikti, bet ir skaidrs, ka tas nav arī labi," saka pētnieks. Neviens vēl neesot izpētījis, ko tas nodara ūdensorganismiem, taču esot skaidrs – pašreizējā attīrīšanas iekārtu sistēma nedarbojas. "Tas nozīmē, ka vielas nonāk tur, kur viņām nebūtu jābūt, jo tas rada piesārņojumu. To var risināt vai nu pilnveidojot attīrīšanas iekārtas, vai otrs variants – zāles jāizņem no apgrozības," skaidro Šīre.
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā (VARAM) portālam "Delfi" skaidro - visbiežāk medicīnisko produktu atliekas ūdeņos nonāk ar sadzīves notekūdeņiem - cilvēku fizioloģisko procesu rezultātā, kā arī tajos gadījumos, ja kanalizācijā tiek izmesti neizlietotie medikamenti.
Lielākās aizdomas ir par to, ka ibuprofēns ir pietiekami stabils, lai tas izdzīvotu arī pēc izvades no cilvēku organisma: "Saglabājas arī kumulatīvais efekts – ja reiz viela ir nonākusi ūdeņos, tad paies zināms laiks, kamēr tā sadalīsies gan organismos, gan ūdenī," skaidro Šīre.
Piesārņojuma problēma jau tiekot risināta likumdošanas līmenī – ar Eiropas Savienības direktīvām dažas vielas tiekot izslēgtas no aprites, bet pētnieks uzsver, ka arī katrs individuāli var sekot līdzi produktu sastāvam, vai atbilstoši apsaimniekot atkritumus. "Piemēram, zāles nemest podā. Tā tas nonāk attīrīšanas iekārtās, kas ir vērstas uz slāpekļa, fosfora un organiskā piesārņojuma attīrīšanu, nevis šādiem mikropiesārņotājiem, līdz ar to iekārtai nav tehnoloģijas, lai to varētu atrisināt," stāsta Šīre.
Pētījumā izceļas arī cita piesārņojuma problēma: visos ievāktajos zivju paraugos dzīvsudrabs pārsniedz dzīvajos organismos pieļaujamo normu, taču nav skaidrs, no kurienes tas rodas. "Latvijā dzīvsudrabs nav lietots tādos apmēros, lai būtu jebkurā vietā. Viens minējums – tas varētu būt pārnests pa gaisu, jo dzīvsudrabs ir iztvaikojošs elements, kas izsēžas gaisā," skaidro Šīre. Vēl viens variants esot mājsaimniecības un lauksaimniecības, bet tas neesot ticams – ne visās upēs ir attīrīšanas iekārtas notekūdeņu izplūde, bet dzīvsudrabs atklāts visu pētīto ūdenstilpņu zivīs.
VARAM skaidro, ka Latvijā dominējošie piesārņojumi nāk no lauksaimniecības un mežsaimniecības sektoriem. "Lai uzlabotu pasākumu ieviešanu un panāktu maksimālu pasākumu efektivitāti, būtu nepieciešams īstenot dažādas papildu rīcības, tādējādi panākot progresu pasākumu īstenošanas intensitātē. Daudz lielāks uzsvars ir jāliek uz dažādu sektoru savstarpējo mijiedarbību un sadarbību, ar šo domājot lauksaimniecības politikas un ūdeņu apsaimniekošanas jomas," skaidro ministrijā.
Šīre skaidro, ka publikācija rāda arī to, ka vienos gliemjos vielas uzkrājas, citās – nē. Tas ir atkarīgs no gliemeņu bioloģiskajiem procesiem. "Šajā gadījumā tās ir izvēlētas kā ļoti labs indikators, jo viņas ierokas dūņās, un tad vielas var nonākt gan no sedimentiem, gan arī no ūdens, kas tiek izfiltrēts," skaidro pētnieks.
Pētījumā bija atļautas septiņas gliemeņu sugas, jo ne visās ūdenstilpnēs var atrast vienas konkrētas sugas gliemenes. Arī šajā aspektā Šīre min pozitīvu faktoru – aizsargājamas gliemeņu sugas ir sastopamas tur, kur tās iepriekš nebija: "Tas nozīmē arī to, ka viņu izplatība ir nedaudz plašāka, nekā sākotnēji domāts".
Portāls "Delfi" jau iepriekš vēstīja par iespēju ar gliemeņu audzēšanu apkarot Baltijas jūras piesārņojuma problēmu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
