Šogad vidējā bruto alga varētu sasniegt 1100 eiro, vērtē ekonomisti  (73)

"Kāpums novērojams visās nozarēs, bet piecās tas pārsniedzis 10% robežu. Zīmīgi, ka tās, kurās kāpums ir visstraujākais, raksturo ekonomikas akūtākos un karstākos segmentus. Tie saistīti ar iznomāšanu, ekspluatācijas līzingu, tūrisma pakalpojumiem, darbaspēka meklēšanas pakalpojumiem, veselības, nekustamo īpašuma un būvniecības nozarēm. Tāpat labvēlīgo situāciju steidz izmantot sabiedrisko pakalpojumu sniedzēji, kas vēlāk atainojas tarifu kāpumā," norāda "SEB bankas" ekonomists Dainis Gašpuitis.

"Nav šaubu, ka imigrācija būs nepieciešama, lai daļēji dziedētu pagātnes cirstās demogrāfiskās brūces. No otras puses, to nevar padarīt par galveno darba tirgus problēmu risināšanas veidu. Tas, ka uzņēmumi nevar aizpildīt visas vakances, vēl neko nepierāda. Runājot poētiski, kapitālisms ir sistēma, kurā kapitālisti ne vienmēr dabū to, ko grib. Sabalansēts darba tirgus ir vienmērīgi sadalīta vilšanās, tāpat kā labs budžets. Darbinieki nedabū tik daudz, cik gribētu, turpinot saņemt krietni mazāk par ES vidējo atalgojuma līmeni," spriež "Luminor" bankas ekonomists Pēteris Strautiņš.

"Tas nozīmē, ka zemo algu biznesa modeļiem un zemas pievienotās vērtības nozarēm Latvijā būs arvien grūtāk izdzīvot, lai arī šis process noteikti nav nesāpīgs. Ne visi darbiniekiem būs nepieciešamās prasmes, lai atrastu darbu produktīvākos uzņēmumos un zema iekšējā mobilitāte rada šķēršļus darba atrašanai, pat ja cilvēkam nepieciešamās prasmes ir. Tādēļ mūsu ekonomikas veiksmīgai attīstībai arvien svarīgāks kļūst mājokļu jautājums ekonomiskās attīstības centros un darba tirgus prasībām daudz atbilstošāka bez darba palikušo cilvēku pārkvalifikācijai," uzskata bankas "Citadele" ekonomists Mārtiņš Āboliņš.

"Lai gan atalgojuma kāpums palielina iedzīvotāju pirktspēju un uzlabo iedzīvotāju labklājību, tas rada arī riskus tautsaimniecības attīstībai ilgtermiņā. Eurostat apkopotie dati rāda, ka 2018. gada 4. ceturksnī Latvijā bija viens no lielākajiem darbaspēka izmaksu pieaugumiem Eiropas Savienībā. Salīdzinot ar attiecīgo periodu gadu iepriekš, darbaspēka stundas izmaksas Latvijā pieauga aptuveni četras reizes straujāk nekā vidēji Eiropas Savienībā. Lai gan absolūtajās vienībās (eiro) darbaspēka izmaksas Latvijā joprojām ir vienas no zemākajām Eiropas Savienībā, šāda tendence norāda uz to, ka konkurēt ārvalstu tirgos ar zemākām ražošanas izmaksām kļūst arvien grūtāk, īpaši darbaspēka ietilpīgo preču un pakalpojumu ražošanā," skaidro Latvijas Bankas ekonomists Miķelis Zondaks.

"Šogad kopumā vidējā alga pirms nodokļu nomaksas varētu augt par aptuveni 7%. Algu pieauguma tempu nedaudz ierobežos ekonomikas izaugsmes bremzēšanās, kas, visticamāk, uzņēmējiem liks rūpīgāk izvērtēt to, cik ražīgi viņi ir un cik lielu algu pieaugumu viņi var atļauties, lai saglabātu savu pelnītspēju un konkurētspēju. Spēcīgais darba tirgus turpinās uzlabot strādājošo finanšu situāciju un veicinās mājsaimniecību patēriņa kāpumu laikā, kad inflācija, salīdzinot ar vidējo algu kāpumu, būs mērena un saglabāsies zem 3% gadā vidēji," prognozē "Swedbank" galvenā ekonomista Latvijā vietas izpildītāja Agnese Buceniece.

Darba tirgus Latvijā ar katru ceturksni kļūst arvien labvēlīgāks darba ņēmējiem. Bezdarbam strauji mazinoties un darba devēju vidū pieaugot konkurencei par darbiniekiem, darba algu pieaugumu šobrīd nespēj kavēt pat ekonomikas izaugsmes tempu bremzēšanās. Kā liecina Centrālās statistikas pārvaldes publicētā informācija, šī gada pirmajā ceturksnī vidējā darba alga Latvijā ir palielinājies par 7,8% un sasniedza 1036 eiro pirms nodokļu nomaksas. Pēc manām prognozēm, vidējā bruto darba alga Latvijā varētu augt par 7,5%, savukārt šī gada nogalē tā, visticamāk, jau pārsniegs 1100 eiro.

Darba tirgū šī gada pirmajā ceturksnī lielā mērā turpinājās iepriekšējo divu gadu tendences un vidējā algu augusi visās tautsaimniecības nozarēs. Visstraujākie pieaugumu pirmajā ceturksnī fiksēti veselības aprūpē (+12,3% pret iepriekšējo gadu), būvniecībā (+11,6), kā arī administratīvo pakalpojumu (+13%) nozarēs, savukārt vislēnākais pieaugums vērojams finanšu pakalpojumos (+4,4%). Protams algas nekad neaug visiem un visur, taču algu kāpums šobrīd vērojams lielākajā daļā tautsaimniecības. To apliecina arī Valsts ieņēmuma dienesta (VID) dati, no kuriem varam secināt, ka Latvijā pērn algas augušas vairāk nekā 80% uzņēmumu. Vienlaikus gan nedaudz mazāk kā 20% no uzņēmumiem vidējās algas pērn samazinājušās vai palikušas nemainīgas. Gan nozaru, gan uzņēmumu līmenī redzama tendence, ka algas aug straujāk zemāk apmaksātajās nozarēs un uzņēmumos. Tā ir laba ziņa, jo tas palīdz nedaudz mazināt nevienlīdzību strādājošo vidū un zemo algu palielināšana ir svarīgs faktors emigrācijas tendenču mainīšanai.

Salīdzinoši straujš algu kāpums Latvijā tuvākajā laikā noteikti turpināsies un arvien lielāka nozīmē tajā būs demogrāfiskajiem procesiem. Lai arī darbaspējīgo iedzīvotāju skaita samazināšanās nav nekas jauns, taču, atšķirībā no iepriekšējiem gadiem, tas šobrīd notiek vairāk demogrāfijas, nevis migrācijas ietekmē. Darba tirgū arvien vairāk ienāk deviņdesmitajos gados dzimušie jaunieši, savukārt strādājošo īpatsvars vecumā virs 55 gadiem jau sasniedzis 24%. Papildu tam vidējā alga Rīgā jau ir virs 1150 eiro uz papīra, savukārt strādājošajiem vecumā no 30 līdz 40 gadiem vidējā alga galvaspilsētā, visticamāk, jau ir ap 1300 eiro uz papīra. Ir grūti iedomāties, ka nākošajām paaudzēm algas varētu būt zemākas, tādēļ vidējās alga Latvijā noteikti turpinās augt.

Algu kāpums noteikti ir laba ziņa darba ņēmējiem, taču Latvijā tas jau ilgāku laiku apsteidz produktivitātes pieaugumu un ilgtermiņā rada draudus mūsu konkurētspējai. Jau šobrīd ir redzamas pazīmes, ka algu kāpums vismaz daļēji notiek uz uzņēmēju peļņas un investīciju rēķina, taču šāds vispārīgs skats uz darba tirgu Latvijā, visticamāk, ir pārāk vienkāršs. Daudzu nozaru ietvaros ir ļoti liela atšķirība starp produktīvākajiem un līdz ar to arī labāk apmaksātajiem, un mazāk produktīviem uzņēmumiem. No VID datiem redzam, ka vidējais atalgojuma līmenis vienā nozarē strādājošiem uzņēmumiem mēdz atšķirties pat vairāk nekā piecas reizes. Šīs atšķirības vienas nozares ietvaros protams ietekmē daudzi faktori, piemēram uzņēmumu darbības specifika, produktu klāsts, tehnoloģiskais līmenis, ēnu ekonomika, taču augošais darbaspēka trūkums noteikti veicinās darbinieku plūsmu no neefektīviem uz efektīviem uzņēmumiem.

Tas nozīmē, ka zemo algu biznesa modeļiem un zemas pievienotās vērtības nozarēm Latvijā būs arvien grūtāk izdzīvot, lai arī šis process noteikti nav nesāpīgs. Ne visi darbiniekiem būs nepieciešamās prasmes, lai atrastu darbu produktīvākos uzņēmumos un zema iekšējā mobilitāte rada šķēršļus darba atrašanai, pat ja cilvēkam nepieciešamās prasmes ir. Tādēļ mūsu ekonomikas veiksmīgai attīstībai arvien svarīgāks kļūst mājokļu jautājums ekonomiskās attīstības centros un darba tirgus prasībām daudz atbilstošāka bez darba palikušo cilvēku pārkvalifikācijai.

Saskaņā ar CSP apkopotajiem datiem pirmajā ceturksnī vidējā bruto alga jeb alga pirms nodokļu nomaksas par pilnas slodzes darbu bija 1036 eiro, kas ir par 7,8% vairāk nekā pērnā gada pirmajā ceturksnī. Salīdzinājumam pērn pieaugums vidēji bija 8,4%. Sabiedriskajā sektorā kāpums sabremzējās no 9% pērn līdz 6,8% šī gada pirmajos trīs mēnešos. Savukārt privātajā sektorā pieauguma temps saglabājās iepriekšējā gada līmenī, proti, 8,4%.

Vidējā bruto alga pieauga pilnīgi visās nozarēs, bet algu pieauguma tendences dažādās nozarēs atšķīrās. Lai gan vidējās algas kāpums kopumā ekonomikā kļuva lēnāks, vairākās nozarēs, piemēram, administratīvo un apkalpojošo dienestu darbībā, nekustamo īpašumu jomā un būvniecībā, tas paātrinājās un salīdzinājumā ar pērnā gada sākumu pat pārsniedza 11%. Savukārt ar mērenāku kāpumu nekā pērn šis gads iesākās, piemēram, izmitināšanā un ēdināšanā (7,2% 1. ceturksnī, salīdzinot ar 11,8% pērn), veselības un sociālajā aprūpē (12,3% 1.ceturksnī, salīdzinot ar 15,9% pērn), lauksaimniecībā un mežsaimniecībā (6,6% 1. ceturksnī, salīdzinot ar 10,1% pērn). Algas nedaudz lēnāk auga arī tādās lielās tautsaimniecības nozarēs kā apstrādes rūpniecība un tirdzniecība.

Šis gads ir iesācies ar joprojām strauju vidējās algas kāpumu, ko galvenokārt veicina darbaspēka trūkums. Darbspējas vecuma iedzīvotāju skaits turpina sarukt, arī bezdarba līmenis, kas jau tagad ir desmitgades zemākajā līmenī, varētu vēl nedaudz samazināties, kas nozīmē, ka vakances aizpildīt kļūst arvien grūtāk. Lielāka konkurence par darbiniekiem mudina darba devējus celt algas, lai piesaistītu jaunus vai noturētu esošos darbiniekus. Šis konkurences spiediens dažādās nozarēs un amatu grupās, protams, atšķiras, bet parasti jo augstāks tas ir, jo straujāks ir algu kāpums. Protams, algu kāpumu var veicināt arī citi faktori. Pērn nozīmīgs faktors, īpaši attiecībā uz mazākām algām, bija minimālās algas celšana. Šogad šis faktors vairs nav aktuāls, jo minimālā alga tiek saglabāta iepriekšējā gada līmenī. Tas ir viens no izskaidrojumiem tam, kāpēc vidējās bruto algas izaugsme šī gada sākumā ir nedaudz palēninājusies. Tas arī nozīmē to, ka mazāku algu saņēmēji šogad varētu ieraudzīt mazāku pielikumu nekā pērn.

Šogad kopumā vidējā alga pirms nodokļu nomaksas varētu augt par aptuveni 7%. Algu pieauguma tempu nedaudz ierobežos ekonomikas izaugsmes bremzēšanās, kas, visticamāk, uzņēmējiem liks rūpīgāk izvērtēt to, cik ražīgi viņi ir un cik lielu algu pieaugumu viņi var atļauties, lai saglabātu savu pelnītspēju un konkurētspēju. Spēcīgais darba tirgus turpinās uzlabot strādājošo finanšu situāciju un veicinās mājsaimniecību patēriņa kāpumu laikā, kad inflācija, salīdzinot ar vidējo algu kāpumu, būs mērena un saglabāsies zem 3% gadā vidēji.

Par to, ka darba samaksas kāpums šogad turpināsies, šaubu nebija nekādu. Jautājums bija – kāda tempā. Statistika liecina, ka šā gada 1. ceturksnī darba samaksa ir augusi par 7,8%, sasniedzot 1036 eiro. Darba samaksas mediāna bija 799 eiro.

Kāpums novērojams visās nozarēs, bet piecās tas pārsniedzis 10% robežu. Zīmīgi, ka tās, kurās kāpums ir visstraujākais, raksturo ekonomikas akūtākos un karstākos segmentus. Tie saistīti ar iznomāšanu, ekspluatācijas līzingu, tūrisma pakalpojumiem, darbaspēka meklēšanas pakalpojumiem, veselības, nekustamo īpašuma un būvniecības nozarēm. Tāpat labvēlīgo situāciju steidz izmantot sabiedrisko pakalpojumu sniedzēji, kas vēlāk atainojas tarifu kāpumā.

Lai arī ekonomikas izaugsmes tempi šogad būs lēnāki, algu kāpums turpināsies. Šī gada algu pieaugums prognoze ir 7%. Darba tirgus kļūst arvien sarežģītāks, jo to cilvēku, kas ir darba vecumā, sarūk un rezerves, ko varētu iesaistīt darba tirgū, arī. Gada laikā iedzīvotāju skaits vecumā no 15 līdz 74 gadiem, ir samazinājies par 10,2 tūkstošiem. Ekonomiski aktīvo iedzīvotāju (strādā vai darbu meklē) skaits gan ir sarucis nedaudz mazāk – par 7,4 tūkstošiem. Bet tomēr. Tādējādi, pat, ja ekonomika nobremzēs straujāk, nekā gaidīts, spiediens celt algas neizzudīs. Produktivitātes un darba vides savstarpējo attiecību jautājums būs tuvāko gadu top aktualitātes. Piesardzība investīcijās var atspēlēties negatīvi, jo pamazām veiksmīgākās nozares nosmels darbiniekus kuslākajām. Taču riskus rada cikliskās nozares, piemēram, būvniecība, kur darba apjomi un samaksas izmaiņas ir svārstīgas, jo rada neilgtspējīgu konkurenci citām nozarēm. Tas norāda, ka nozarēm un arī valdībai arvien rūpīgāk nāksies plānot attīstību un izlīdzināt cikliskumu, piemēram, jāatturas no pārspīlējumiem ar cenu un algu palielināšanu treknākajos izaugsmes gados. Citiem vārdiem ļoti svarīgs kļūs ilgtspējas jautājums.

Vidējā alga droši turpina pērn sākto ceļojumu četru ciparu teritorijā. Šī gada 1. ceturksnī tā ir sasniegusi 1036 eiro. Algas mediāna jeb summa, ko saņem darbinieks, kas ir pa vidu visam algu spektram, gan joprojām ir tikai 799 eiro. Šis indikators tūkstoti varētu saņemt apmēram četru gadu laikā. Šo divu skaitļu atšķirība un neizpratne par tiem nereti sagādā galvassāpes darba devējiem. Ja cilvēks saņem mazāk par 1036 eiro "uz papīra", tas vēl nenozīmē, ka viņš saņem mazāk par vidējo darbinieku valstī.

Cita mācībstunda par nepieciešamību saprast skaitļu kontekstu ir Lietuvā notikusī "burvestība", kur minimālā alga kāpusi pat par 38,8%, sasniedzot 555 eiro un tālu pārsniedzot Latvijas (430 eiro) līmeni. Ja Latvijā algas rēķinātu tā, kā to tagad dara Lietuvā, tad bruto algai būtu jāpieskaita arī darba devēju sociālās apdrošināšanas iemaksu daļu, kas dzīvi uz papīra padarītu gandrīz par ceturto daļu skaistāku. Zināma jēga šādam solim būtu, jo šīs iemaksas faktiski ir uzskatāmas par "iesaldētu" algas daļu – atkarībā no tā, cik ilgi cilvēks nodzīvos, kā augs ekonomika un citiem neprognozējamiem nākotnes notikumiem, šī nauda var atgriezties makā pat ar lielu uzviju. Var arī neatgriezties, taču atdeve no apdrošināšanas polises vienmēr ir neprognozējama, pretējā gadījumā apdrošināšana nebūtu iespējama. Skaidrs ir tas, ka par jau šobrīd bruto algā "ietilpstošā" iedzīvotāju ienākumu nodokļa maksāšanu tiešā veidā nekas nepienākas, ar to apmaksā sabiedriskos labumus, kurus saņem visi.

Nav šaubu, ka neatkarīgi no mērīšanas metodes ienākumi aug strauji. 1. ceturksnī vidējā bruto alga bija par 7,8% lielāka nekā pirms gada. Domājams, ka šogad kopumā pieaugums būs ap 7%. Nozarēs notiekošo ietekmē to salīdzinošās sekmes, politiskie lēmumi, varbūt arī ēnu ekonomikas īpatsvara sarukšana. Visstraujāk algas aug nozarēs, kur līmenis ir nedaudz virs vidējā. Medicīnā pieaugums bijis otrais straujākais, pateicoties tam, ka krīze nozarē piespiež valsti vismaz tuvināt algu līmeni tam, kas nepieciešams nozares saglabāšanai un attīstībai. Būs gan jāpacenšas vēl. Visstraujākais kāpums ir administratīvajos un apkalpojošajos dienestos, kas veido daļu no komercpakalpojumiem, bet trešajā vietā celtniecība. Ļoti ticami, ka šajās nozarēs ienākumu legalizācija ietekmē datus, tāpat kā profesionālajos un tehniskajos pakalpojumos, kur reģistrētais algu līmenis audzis par 9%. Tas varētu būt svarīgs faktors arī operācijās ar nekustamajiem īpašumiem, arī tur reģistrētais kāpums viens no straujākajiem jeb 11,2%.

Jau ceturto gadu pēc kārtas lēnāks par vidējo ir un arī šogad būs pieaugums finanšu pakalpojumos, ko nosaka gan augstais sākumpunkts, gan banku sektora strukturālās pārmaiņas. Te arī ir ļoti mazs legalizācijas potenciāls, jo ēnu daļa vienmēr bijusi maza. Bēdīgi paradoksāli, ka izglītība ir otra zemāk atalgotā nozare, turklāt pieaugums atpaliek no vidējā. Tāpēc ir saprotama skolotāju neapmierinātība. Taču, tā kā Latvija izglītībai tērē otru lielāko daļu no budžeta ES aiz Maltas, bez reformas problēmu neatrisināt. Skatoties reģionu griezumā, straujākais algu kāpums ir Kurzemē (9,5%) un Zemgalē (9,0%). Ziņu plūsma rada iespaidu, ka šajos reģionos, jo īpaši Jelgavā, Liepājā un Ventspilī šobrīd ir lielākā investīciju aktivitāte rūpniecībā, tāpēc varbūt tas ir likumsakarīgi.

Eksporta nozaru netieši radītā algu kāpuma ietekme uz pašu eksportu ir nelabvēlīga, bet uz iekšzemes pieprasījumu, protams, tieši otrādi. Pagaidām varam to atļauties. Aizvadītajos divos gados vairāk uz iekšējo tirgu vērstajās nozarēs pieaugums bija nedaudz straujāks, šogad drīzāk būs otrādi, noplokot celtniecības kāpumam. Kopš decembra mājsaimniecību noguldījumi gada griezumā aug un kāpums pakāpeniski paātrinās, bet uzkrājumu pieaugums vēl daudz straujāks, tas Latvijā ir ļoti svarīgs makro līdzsvara indikators. Mūsu ekonomika šobrīd var atļauties mērenu kreditēšanas, mājokļu celtniecības un patēriņa bumu. Jo īpaši tāpēc, ka vairāk mājokļu tajās mūsu valsts vietās, kur cilvēki tiešām vēlas dzīvot, palielinās darbaspēka pieejamību.

Strīdi par darba tirgus atvēršanu virzās uz centrālo vietu politiskajā dienaskārtībā. Algu kāpums "uzlādē" darba tirgu, padarot to magnētiskāku pārējās pasaules iedzīvotājiem. Visbiežāk sevi salīdzinām ar ES vidējiem rādītājiem. Taču salīdzinājumā ar pasaules vidējo, Latvijas IKP uz iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes ir 70-80% lielāks, atkarībā no datu avota.

Nav šaubu, ka imigrācija būs nepieciešama, lai daļēji dziedētu pagātnes cirstās demogrāfiskās brūces. No otras puses, to nevar padarīt par galveno darba tirgus problēmu risināšanas veidu. Tas, ka uzņēmumi nevar aizpildīt visas vakances, vēl neko nepierāda. Runājot poētiski, kapitālisms ir sistēma, kurā kapitālisti ne vienmēr dabū to, ko grib. Sabalansēts darba tirgus ir vienmērīgi sadalīta vilšanās, tāpat kā labs budžets. Darbinieki nedabū tik daudz, cik gribētu, turpinot saņemt krietni mazāk par ES vidējo atalgojuma līmeni. Eksporta un ar importu konkurējošo nozaru uzņēmumus savukārt vairs nesargā tik liela algu izmaksu starpība kā vēl nesenā pagātnē. Taču starpība joprojām ir liela, salīdzinot ar tirdzniecības partnervalstu vidējo svērto algu līmeni. Bažas par konkurētspējas zaudēšanu varētu būt pārspīlētas, turklāt uzņēmēji labāk nekā ekonomikas eksperti zinās, cik viņi var atļauties maksāt. Visskarbākais darbinieku trūkums ir informācijas un sakaru pakalpojumos. Taču šeit algas aug lēnāk nekā vidēji, tā tas ir bijis arī kopumā kopš 2010. gada (pieaugums attiecīgi par 47% un 59%), jo straujāk kāpināt izmaksas tiešām acīmredzot nevar. Tas gan netraucē šai nozarei palielināt strādājošo skaitu krietni ātrāk nekā ekonomikā vidēji.

Vismaz pērn algu kāpums uzņēmumu rentabilitāti "traumēja" nedaudz. Kopējā peļņa nedaudz pieauga, rentabilitātes līmenim nedaudz samazinoties. Visiem tiek dots laiks pielāgoties izmaiņām. Uzņēmējiem – konkurējot ar mazāku algu izmaksu priekšrocību, darba ņēmējiem – saprātīgi tērējot arvien augošos ienākumus un, cerams, kaut ko arī uzkrājot.

Lai gan gada sākumā vidējās darba samaksas pieauguma temps ir samazinājies, privātajā sektorā algu kāpums joprojām ir stabils, liecina Centrālās statistikas pārvaldes publicētie dati par darba samaksu 1. ceturksnī. Tas norāda, ka arī darba samaksa nav paguvusi reaģēt uz Latvijas tautsaimniecības sabremzēšanos 1. ceturksnī.

2019. gada 1. ceturksnī vidējā bruto darba samaksa attiecībā pret 2018. gada 1. ceturksni ir pieaugusi par 7.8%. Salīdzinājumam – 2018. gadā visos ceturkšņos vidējās darba samaksas pieaugums pret attiecīgo periodu iepriekšējā gadā bija virs 8%.

Vidējo atalgojumu publiskajā sektorā ietekmē lēmumi palielināt darba samaksu atsevišķu nozaru darbiniekiem. Piemēram, ar šī gada 1. ceturksni palielināts atalgojums ārstniecības personām, tiesnešiem un prokuroriem. Rezultātā mēneša vidējā bruto darba samaksa sabiedriskajā sektorā gada laikā ir pieaugusi par 6,8% (vispārējā valdības sektorā – par 6,7%).

Savukārt privātajā sektorā atalgojumu ietekmē ne tik daudz politiski lēmumi, kā uzņēmumu vajadzība piesaistīt darbaspēku, balstoties uz tirgus principiem. No vienas puses, konkurence par darbiniekiem liek uzņēmumiem palielināt atalgojumu, lai piesaistītu jaunus darbiniekus un noturētu esošos. No otras puses – iekšzemes kopprodukts šī gada 1. ceturksnī ir samazinājies un arī turpmāk izaugsmes tempi nebūs tik augsti kā iepriekš. Dati par atalgojumu šī gada 1. ceturksnī liecina, ka gada laikā visstraujākais mēneša vidējās darba samaksas kāpums bijis privātajā sektorā – par 8,4%. Tātad, šajā periodā lielāka ietekme bijusi konkurencei par darbiniekiem. Tas skaidrojams ne tikai ar uzņēmumu vēlmi noturēt un piesaistīt darbiniekus, bet arī algu neelastību īstermiņā, tādēļ paredzams, ka vidējās algas pieauguma tempi tomēr samazināsies, bet tas notiks turpmākajos periodos.

Lai gan atalgojuma kāpums palielina iedzīvotāju pirktspēju un uzlabo iedzīvotāju labklājību, tas rada arī riskus tautsaimniecības attīstībai ilgtermiņā. Eurostat apkopotie dati rāda, ka 2018. gada 4. ceturksnī Latvijā bija viens no lielākajiem darbaspēka izmaksu pieaugumiem Eiropas Savienībā. Salīdzinot ar attiecīgo periodu gadu iepriekš, darbaspēka stundas izmaksas Latvijā pieauga aptuveni četras reizes straujāk nekā vidēji Eiropas Savienībā. Lai gan absolūtajās vienībās (eiro) darbaspēka izmaksas Latvijā joprojām ir vienas no zemākajām Eiropas Savienībā, šāda tendence norāda uz to, ka konkurēt ārvalstu tirgos ar zemākām ražošanas izmaksām kļūst arvien grūtāk, īpaši darbaspēka ietilpīgo preču un pakalpojumu ražošanā.

Lai saglabātu konkurētspēju, uzņēmumiem jāpalielina pievienotā vērtība un efektivitāte. Ir jādomā vairāk par to, kā ar esošajiem darbiniekiem saražot vairāk vai kā panākt, ka klienti ir gatavi par mūsu produktiem maksāt vairāk. To var panākt, piesaistot gudrus, radošus un attiecīgi – labi atalgotus darbiniekus, kas ar inovāciju palīdzību radīs preces un pakalpojumus ar ārpuscenas konkurētspējas priekšrocībām. Piemēram, Dānijā ir viena no augstākajām vidējām neto algām un augstākās darbaspēka izmaksas Eiropas Savienībā, tomēr Dānijas uzņēmumu produktus pērk klienti arī valstīs ar zemāku ienākumu līmeni. Tas iespējams tādēļ, ka uzņēmumi rada pieprasītus augstas pievienotās vērtības produktus, kurus turklāt tie spēj saražot efektīvi. Augstā produktivitāte rada priekšnosacījumus spējai maksāt lielākas algas darbiniekiem un ieguldīt vairāk līdzekļu produktu turpmākā attīstībā.

Produktivitātes uzlabošana, bez šaubām, nav vienā dienā vai pat gadā risināms jautājums. Tas jāskata kopā ar izglītības, zinātnes, nodokļu politikas un citām jomām, tomēr produktivitātei ir jābūt kā privātā, tā publiskā sektora dienaskārtībā.