Nevienmērīgs algas sadalījums starp uzņēmuma darbiniekiem – kā panākt veselīgu līdzsvaru

Ir gadījumi, kad uzņēmumu vadītāju, valsts iestāžu amatpersonu privātās finanses nav sabalansētas, ir bijuši maksātnespējas procesi u. tml. Vai var būt labs uzņēmuma vadītājs ar nesakārtotām privātajām finansēm?

Vienmēr uz šo jautājumu esmu skatījies tā – ja ir jāmeklē vadītājs un viņa privātajā saimniecībā ir bijuši izaicinājumi, vai tas nāktu par labu vai būtu risks? Protams, nevar cilvēku norakstīt tikai tāpēc, ja reiz nav izdevies kāds bizness. Kļūdīties ir labi, jo no kļūdām var mācīties. Tomēr valsts uzņēmumu sektorā ir jāpiesaista tādi cilvēki, kas sevi ir pierādījuši un ir ar nevainojamu reputāciju gan profesionālajā darbībā, gan privātajā dzīvē. Protams, katrs gadījums ir jāskatās individuāli. Vienlaikus nevar izvēlēt valsts uzņēmuma vadītāja amatā cilvēku, kas, piemēram, ir apzināti izvairījies no nodokļu nomaksas. 

Reizēm valsts amatpersonām ir lielas parādsaistības pie nelieliem ieņēmumiem un minimāliem vai neesošiem aktīviem. Piemēram, ekonomikas ministra deklarācija par 2018. gadu liecina, ka viņa parādsaistības ir ap 50 tūkstošiem eiro, bet nav ne uzkrājumu, ne īpašumu. Vai līdzīgos gadījumos var runāt par lielāku finansiālo ievainojamību?

Parasti šo jautājumu skata caur korupcijas riska prizmu, tomēr Latvijā šim jautājumam pievērš ļoti maz vērības. Konkursos, kuros pats esmu piedalījies, amatpersonu finanšu sadaļa parādās pēdējā brīdī vai ļoti maz. Tas, kas tiek vērtēts, – kuram kandidātam potenciāli ir lielāki korupcijas riski. Protams, ja ir lielas parādsaistības un pretī nav seguma, tad pie kārdinājuma ir lielākas iespējas piekrist un arī lielākas bailes zaudēt amatu.

Tāpēc ir labi piesaistīt personāla atlases kompānijas, kuru uzdevums ir pētīt potenciālos kandidātus, ievākt atsauksmes utt., ko paši komisijas locekļi nevar tik detalizēti izdarīt. Piemēram, savulaik Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektora amatam virzīja Māri Skujiņu un bija skaidrs, ka noteikti riski netika vērtēti, līdz informācija neparādījās publiskajā telpā. Varēja arī būt tā, ka komisijai šī informācija bija zināma, bet tad tai ar pārliecību vajadzēja komunicēt, ka tas nav šķērslis, lai konkrētais cilvēks varētu strādāt šajā amatā, ka visi riski ir izvērtēti.