Alus ir, sastāvs un ražošanas vieta nezināma – ko atklāj pudeļu etiķetes  (62)

Latvijā ir maz tādu alus mīļu, kuri kaut reizi nebūtu dzirdējuši vai paši piedalījušies sarunās par tēmu – "kas tad ir īsts alus", "šis tak ir pulveralus", "susla" vai arī – "šis gan ir īsts alus". "Delfi" jau rakstīja, ka Latvijā šobrīd ir 59 alus ražošanas uzņēmumi, 55 no tiem ir mazās alus darītavas. Izpētītais liek diezgan droši apgalvot – vienotas izpratnes par norādīto produkta sastāvu un izcelsmes valsti nav.

Alus marķēšanā piemēro Eiropas Savienības regulu, tās 16. pants paredz izņēmumus, tostarp alkoholiskajiem dzērieniem 16. panta 4. punkts noteic, ka sastāvdaļu saraksts nav obligāts attiecībā uz dzērieniem, kuru alkohola saturs pārsniedz 1,2 tilpumprocentus, tātad arī alus marķējumā nav jānorāda sastāvdaļu saraksts, izņemot jānorāda tās sastāvdaļas, kas izraisa alerģiju vai nepanesību, piemēram, miežu iesalu, skaidro PVD Augu izcelsmes produktu, dzērienu un bioloģiskās lauksaimniecības uzraudzības daļas vecākā eksperte Inese Levane.

Agroresursu un ekonomikas institūta (AREI) Lauksaimniecības tirgus veicināšanas centra vadītāja Ingūna Gulbe portālam "Delfi" uzvēra, ka pašmāju alus pudeļu etiķetēs nevajag meklēt nekādu dziļo domu vai mērķi. "Tas saistīts ar marķēšanas noteikumiem un ES regulu. Ir jānorāda sastāvs un alergēni. Tā kā mieži satur glutēnu, tad droši vien būtu jānorāda, ka satur glutēnu. Bet dažiem tas mārketingiski neizklausās labi, tāpēc raksta, ka satur miežu iesalu," teic Gulbe.

Viņa norāda – tie, kas nepanes glutēnu, to jau paši zina un alu nedzer. Pārējiem, lai nerastos šaubas, ka tas garšīgais alus bez alkohola satura ir vēl ar kādu kaiti, labāk neraksta tādas lietas. Zinu, ka ir "laimigie" bērni, kuri nepanes glutēnu un viņiem kvasa un veselības dzēriena vietā vecāki atļauj dzert kolu, rezumē Gulbe.

Viņas viedoklim daļēji pievienojas arī Latvijas Alus darītāju savienības izpilddirektors Pēteris Liniņš, uzverot, ka etiķetē iekļautais ir tikai gramatiska locījuma jautājums. Marķējuma obligātās prasības ir noteiktas ES normatīvajos aktos un tajos tiek lietota forma "satur", piemēram, "satur alergēnus" vai "satur sulfītus". Attiecīgi uzņēmumi tā arī to transformē uz etiķetēm.

Zemkopības ministrija šobrīd neplāno normatīvo aktu izstrādi par alkoholisko dzērienu sastāvdaļām un uzturvērtību, tai skaitā enerģētisko vērtību, jo saskaņā ar Eiropas Komisijas 2017. gada 14. marta ziņojumu par alkoholisko dzērienu obligāto marķēšanu attiecībā uz sastāvdaļu sarakstu un paziņojumu par uzturvērtību, minētās prasības tiks harmonizētas ES līmenī. Šobrīd notiek diskusijas par šo jautājumu Eiropas Komisijas darba grupās.

Pulvera mīts

"No savas pieredzes zinu, ka tas "alus pulvera" jautājums ir mīts, kas izveidojies gadu gaitā, taču nav patiess," uzsver Liniņš.

Jau iepriekš intervijā portāla "Delfi" "Alus brālības" valdes loceklis Andrejs Šikors skaidroja, ka pulveralus ir mīts ne tikai Latvijā, bet arī visā pasaulē. "Te ir jārunā par tehnoloģijām. Alu uzvārīt var jaunā rūpnīcā ar jaunām tehnoloģijām un datorizētām pārbaudēm, un vārīšanas procesu, bet uztaisi 30 sekunžu pauzi – un jau ir cita garša, pielej 20 gramus vairāk apiņu – un atkal ir cita garša. Ar jaunām tehnoloģijām lielās rūpnīcas ražo vienādu produktu, piemēram, saraudzē to ar lielāku blīvumu, jo tanki ir nauda, tas ir, tanku tilpumstundas ir dārgas. Līdz ar to tiek saraudzēts ļoti stiprs un tumīgs alus ar lielu blīvumu un tad atšķaidīts ar ūdeni un sapildīts pudelēs. Tas nav pulveralus, bet gan tehnoloģija," norāda Šikors.

Šaubas par izcelsmes valsti

Attiecībā par izcelsmes norādi, Levane skaidro, ka arī alus marķējumam piemēro regulas vispārīgās prasības, proti, izcelsmes valsts vai izcelsmes vietas norādīšana ir obligāta tajos gadījumos, ja tās nenorādīšana var maldināt patērētāju attiecībā uz pārtikas produkta īsto izcelsmes valsti vai izcelsmes vietu, jo īpaši, ja pievienotā informācija vai etiķete varētu netieši norādīt, ka produktam ir cita izcelsmes valsts vai izcelsmes vieta. Līdz ar to Zemkopības ministrija rezumē, ka alum nav obligāti jānorāda izcelsmes valsts vai vieta.

Tāpat Zemkopības ministrija norāda, ka jāņem vērā, ka Eiropas pārtikas likums nosaka pārtikas apritē iesaistīto uzņēmēju atbildību par pārtikas produktu informācijas sniegšanu. "Pārtikas apritē iesaistītais uzņēmējs" ir tas uzņēmējs, ar kura vārdu vai uzņēmuma nosaukumu šo pārtikas produktu tirgo, vai, ja minētais uzņēmējs neveic uzņēmējdarbību Savienībā, importētājs Savienības tirgū. Regula nosaka prasību norādīt pārtikas apritē iesaistītā uzņēmēja vārdu vai uzņēmuma nosaukumu un adresi.

Uz portāla "Delfi" jautājumu, vai gadījumos, ja, piemēram, ja alum ir latvisks nosaukums vai agrāk tas ir ticis ražots Latvijā, bet šobrīd vairs ne, vai būtu jānorāda valsts, kurā alus tiek ražots, Zemkopības ministrijas Veterinārajā un pārtikas departamentā skaidro, ka pārtikas apritē iesaistītais uzņēmējs ir atbildīgs un izvērtē, ja pievienotā informācija vai etiķete varētu netieši norādīt, ka produktam ir cita izcelsmes valsts vai izcelsmes vieta, tad, lai nemaldinātu patērētāju attiecībā uz alus īsto izcelsmes valsti vai izcelsmes vietu, tās norādīšana ir obligāta. Gadījums, ka alus "agrāk ir ticis ražots Latvijā, bet vairs netiek ražots Latvijā" prasa nodrošināt patērētāju ar skaidru informāciju.

Portāls "Delfi" piedāvā ielūkoties dažādu alu etiķetēs un noskaidrot, kuri alus ražotāji norāda sastāvu un izcelsmes valsti un kuri ne.