Dāvids Kļaviņš: mūzika ir viens no dziedinošākajiem līdzekļiem pasaules un cilvēku sāpei  (10)

Šogad festivālā aicinām ikvienu iesaistīties diskusijā par tehnoloģiju ietekmi uz ilgtspējīgu attīstību, lai tehnoloģiju un inovāciju potenciālu izmantotu šobrīd aktuālo globālo problēmu, piemēram, klimata pārmaiņu, nevienlīdzības un resursu pārtēriņa, mazināšanā. Mani pārsteidzāt ar to, ka esat veģetārietis...

Mani vecāki bija veģetārieši. Viņi nebija klasiskie bēgļi, atkāpās kopā ar vāciešiem 1944. gadā un nonāca Lībekas bēgļu nometnē. Tur viņi sapazinās, iemīlējās un piedzima astoņi bērni. Es esmu trešais. Pēc kara trūka gaļas. Viņi gaļas talonus mainīja pret maizes taloniem, un mēs visi uzaugām kā veģetārieši. Lielākā daļa manu māsu un brāļu ir veģetārieši, izņemot manu māsu Rudīti, kura tiešām retos gadījumos izvēlas gaļu, ja nav ēdiena izvēles, un manu brāli, kurš gaļu sāka ēst protesta dēļ.

Taču Vācijā ir plaša gaļas ēšanas kultūra.

Jā, bet tur ir arī plaša veģetārā kultūra un vienmēr ir bijusi iespēja dabūt svaigus dārzeņus. Mums bija dārzs, un mēs vienmēr esam dzīvojuši vairāk laucinieciski, nevis pilsētas centrā. Mammai patika darboties dārzā, bet mums tas nelikās simpātiski, jo mums bija jāravē. Esmu dzimis Bonnā un pie Bonnas audzis. Dzīvojām mazā mājiņā, kuru mani vecāki paši bija uzbūvējuši. Mans tēvs bija ļoti apdāvināts un daudzpusīgs, kādu laiku studējis arī arhitektūru. Kādu laiku nodzīvojām arī Dienvidvācijā, bet pēc tam atkal atgriezāmies Bonnas apkārtnē.

Kā jūs nonācāt pie klavierēm?

Nejauši. Es biju izstājies no skolas.

Kāpēc?

Man skola šķita laika šķērdēšana. Es panācu, ka mani izmeta no skolas, un es biju laimīgs. Tad kādu pusgadu domāju, ko lai daru. Mans tētis spēlēja dažādus mūzikas instrumentus – mandolīnu, vijoli – un ierosināja, vai nevēlos kļūt par vijoļu būvētāju. Par Stradivari biju dzirdējis, un man tas likās interesanti. Aizgājām pie viena vijoļu būvētāja, kurš teica, ka viņam diemžēl neesot man vietas. Viņš ierosināja, lai pamēģinu klavierbūvi. Klavieru būvētāji tajā laikā izmisīgi meklēja nākamo paaudzi, jo tā bija nepopulāra profesija. Tajā brīdī man pieleca dzirkstelīte. Jā, klavierbūve! Trīs gadus izglītojos "Schimmel", tad divus gadus strādāju veikalā Bonnā kā skaņotājs un mehāniķis, lai vispār saprastu, kādas ir klavieres, jo līdz tam pazinu tikai "Schimmel" instrumentus, kurus būvējām, un mūsu vecās klavieres mājās.

Kas jūs pamudināja sākt savu biznesu un būvēt klavieres pašam?

Veikalā bija arī "Steinway" pārstāvniecība, tur arī iepazinos ar šo brīnuminstrumentu. Taču man šķita, ka tur tika pieļautas kļūdas gan dizaina, gan skaņošanas ziņā. Savā toreizējā naivumā lūdzu veikala īpašniekam, lai Frankfurtes mūzikas izstādē parunā ar "Steinway" direktoriem, jo man bija daži priekšlikumi, kā varētu uzlabot viņu klavieres. Saruna bijusi īsa. Tiklīdz tika minēts vārds "uzlabojumi", tika saņemta atbilde, ka pie "Steinway" nav nekā uzlabojama. Tas mani saniknoja.

Kā jums radās ideja pārsteigt pasauli un uzbūvēt lielākās klavieres?

1985. gadā startēju ar savām pirmajām klavierēm, kad arī doma bija nobriedusi un sapratu, ka tās būs koncertklavieres, jo mani plāni vienmēr bijuši plaši un lieli. Darbnīcā sēdēdams un skatīdamies uz griestiem, gudroju, kāpēc tie ir tik augsti, man gandrīz kā vīzija parādījās, ka jābūvē augstas klavieres. Tā bija vienas pēcpusdienas iedvesma. Aizgāju uz "šrotu", kur atradām četrus 3,7 metrus garus pīlārus atgādinošus veidojumus. Detaļas bija ideālas, lai uzbūvētu rāmja sānus. Man bija kolēģis, kas arī bija pie "Schimmel" mācījies, teorijā gudrs un spēcīgs cilvēks. Viņš bija teorētiķis, man bija praktiskā puse. No viņa ieguvu zināšanas, kas nekur netika mācītas. Tas man deva drošību, ka instruments izdosies. Pirmās klavieres uzņēma pozitīvi, un tās skanēja vareni.

Ar ko plānojat pārsteigt nākotnē?

Taisos radīt super perfekto mehāniku, kas nākamgad vai aiznākamgad varētu būt gatava. Pianistu lielākā sāpe ir mehānika, tā nav klavieru skaņa un akustiskā puse. Jau Bonnas laikā biju sācis par to domāt. Šobrīd materiālfizika ir tik tālu attīstījusies, ka to par pieticīgiem līdzekļiem varam īstenot. Tas būs īsts jauninājums, kas pianistus padarīs mēmus. Es nepārspīlēju. Šodien ir tādas tehnoloģijas! Klavieru mehānika ir kā bērnu spēļmantiņa salīdzinājumā ar mūsdienu tehnoloģiskajiem izgudrojumiem.

Un tad man ir dažādi nākotnes projekti, kas visi saistās ar cilvēku labumu. Jo vairāk mēs spējam darīt kaut ko labu – atdot un dot, jo laimīgāki kļūstam, vismaz es. Es sevi uzskatu par laimīgāko cilvēku pasaulē. Tas, ka tu esi sava lēmuma kungs, katru dienu no jauna vari izlemt, ko šodien darīt, – tā ir milzīga privilēģija, un cilvēki to neizmanto. Viens saka: "Nav jēgas iet uz darbu, man tas nepatīk." Cilvēk, izdomā, ko tu gribi darīt, un tūlīt vai rīt ej prom un dari! Mums ir izvēle, un tā vien jau ir privilēģija. Mums ir materiālā labklājība. Kaut vai tikai tas, ka esi paēdis un padzēris. Tā ir milzīga privilēģija. Paskaties uz tiem, kuriem nav, ko ēst!

Cik jūsu uzbūvēto klavieru tagad ir pasaulē?

Lielo klavieru, ieskaitot prototipu, ir trīs. Tieši tagad saņēmām pasūtījumu no ASV, šīs klavieres tiks būvētas nākamgad. Mēs esam uzbūvējuši 25 "Una Corda". Pašlaik ir 8 pasūtījumi, kas jāgatavo. Tā kā neesmu lielākais mūzikas eksperts, es mūziku uztveru dvēseliski, uztveru kopumu, mūzikas vibrācijas, kas atstāj ietekmi. Uzskatu, ka mūzika ir viens no dziedinošākajiem līdzekļiem pasaules sāpei un cilvēku sāpei.

Mēs šogad februārī ar bijušo Igaunijas prezidentu Tomasu Hendriku Ilvesu un viņa kundzi Ievu ciemojāmies pie igauņu komponista Arvo Perta. Tur radās ideja, ka vajadzētu uzaicināt viņa dēlu un Arvo Perta fonda vadītāju Maiklu Pertu uz Rīgu, lai piedalītos diskusijā ar jums.

Brīnišķīgi! Katru dienu tādus fantastiskus cilvēkus nesastapsi!