Velosipēdi, elektroskrejriteņi un ērmbraucamrīki – kur ir to vieta Rīgas ielās

Šobrīd uz ceļiem visā pasaulē parādās elektroskūteri, elektrovelosipēdi un citas braucamās ierīces. Kā šos braucamrīkus pieņemt līdzšinējā satiksmes sistēmā? Grecs teic, ka uz šo jautājumu nav vienas atbildes, par to notiek diskusijas. Protams, satiksme visu laiku mainās. Pirms 40 gadiem pārsvarā bija vai nu automašīnas, vai gājēji, bija ļoti liela ātrumu atšķirība, ejot kājām vai braucot ar automobili. Tagad ātrumu pārejas ir vienmērīgākas – ir automobiļi, elektrovelosipēdi un elektroskrejriteņi, parastie velosipēdi, kā arī dažādi ērmbraucamrīki un gājēji. Tagad uz vienas ielas ir ļoti daudz dažādu ātrumu. Un nav skaidrs, kā to visu sakārtot un ko vispār darīt. "Varbūt noteiktus braucamrīkus vajadzētu piesaistīt noteiktai joslai," spriež Grecs, piemēram, Vācijā bija asas debates par elektroskrejriteņiem – vai tiem braukt pa trotuāru, velojoslu vai autoceļu. Vācijā elektroskrejriteņiem ir uzlikts ātruma ierobežojums – 20 km/h, bet vienlaikus arī velosipēdisti brauc dažādā ātrumā.

"Mēs nonācām pie secinājuma, ka pret tiem vajadzētu attiekties tāpat kā pret velosipēdiem. Tomēr daudzi cilvēki nepieturas pie šī principa, tāpēc īstas skaidrības un kārtības vēl nav. Turklāt elektroskrejriteņi var braukt diezgan ātri, bet vienlaikus tie nav ļoti stabili, nevar īsti vienu roku atraut no stūres, lai parādītu, piemēram, pagriezienu. Līdz ar to, ja nevar parādīt savu ieplānoto manevru, tas paaugstina bīstamību," norāda Grecs. Un tā ir tikai viena problēmas puse, vēl ir jārunā par pieprasījumu, vai šie braucamrīki tiešām apmierina konkrētas vajadzības. Jā, tie, piemēram, ir noderīgi, lai tiktu līdz stacijai un pieturai vai vietai, kur nav labi autobusu savienojumi. Tāpat tie var noderēt vietās, kur attālumi ir pārāk lieli braukšanai ar velosipēdu. Tomēr Grecs vērtē – ja lūkojamies, kur elektroskrejriteņi ir pieejami, tie pārsvarā ir satiksmes ziņā blīvi pilsētu rajoni, kur jau ir pieejams labs sabiedriskā transporta tīkls. Un tieši vietās, kur ir aktuāls tā saucamais pēdējā kilometra jautājums, elektroskrejriteņi nav atrodami. Šis ir sarežģīts jautājums, un viņš ir nedaudz skeptisks par to.

Rīga – iesācējpilsēta

Runājot par veloinfrastruktūru, visas Baltijas valstis ir iesācējas šajā jomā. Sabiedrība ir aptvērusi vajadzību pēc pārmaiņām mobilitātes ziņā. Grecs atceras, ka, pirmoreiz viesojoties Rīgā, bijis viens veloceliņš no Rīgas uz Jūrmalu, tagad jau ir vairāk. "Protams, lietas mainās, tomēr ļoti lēni, neredzu, ka šādām pārmaiņām būtu politiskais atbalsts. Par to tiešām ir žēl. Kad atbraucu uz Rīgu, man ir sajūta, ka jums attiecīgā iestādē nav tāda cilvēka kā velokoordinators. Iespējams, ir plānošanas idejas, tomēr neredzu, ka tās tiktu liktas lietā. Protams, pārmaiņas nenotiek dienas laikā, arī Nīderlandē tas prasīja desmitgades, tas nebija arī pāris gadu jautājums. Es vēlētos redzēt, ka pārmaiņas ir stratēģiski un loģiski pārdomātas. Ja vienu veloceliņu izvieto vienā pilsētas daļā, otru – citā, bet tie nav saistīti, velobraukšana nebūt nav viegla," uzskata Grecs.