Latvijas Nacionālie bruņotie spēki ir nobrieduši, bet militārā industrija vēl agrīnā fāzē  (87)

Ilmārs A. Lejiņš dzimis ASV, Kalifornijā trimdas latviešu ģimenē, 1972. gadā pārcēlies uz Zviedriju, bet 1992. gadā – uz Latviju. Dienestu Nacionālajos bruņotajos spēkos uzsācis 1993. gadā, izglītību ieguvis Zviedrijas un Lielbritānijas militārajās augstskolās, kā arī Baltijas Aizsardzības koledžā. Piedalījies starptautiskās misijās Bosnijā-Hercegovinā un Afganistānā. 2019. gadā Lejiņam piešķirta brigādes ģenerāļa dienesta pakāpe, saņēmis Viestura ordeņa piektās šķiras ordeni ar šķēpiem, kā arī vairākus Nacionālo bruņoto spēku un ārvalstu apbalvojumus.

Mūsu saruna notiek, tuvojoties Latvijas 102. gadadienai, un nu jau sešpadsmit gadus Latvija ir arī NATO dalībvalsts. Jūs esat bijis klāt, kad Latvija kļuva par vienu no jaunajām dalībvalstīm. Kā ir attīstījusies Latvijas Bruņoto spēku un NATO sadarbība? Ko Latvijas drošībai šodien nozīmē būt NATO sastāvā?

Latvijai atgūstot neatkarību, drošība bija ļoti svarīga. 1992. gadā pārcēlos uz dzīvi Latvijā, un pavisam nejauši sāku strādāt Aizsardzības ministrijā. Ļoti labi atceros, kā tika mēģināts atrast veidus, lai šo tikko atgūto neatkarību nosargātu, lai neatkārtotos Latvijas 20. gadsimtā piedzīvotais liktenis, kad mēs neatkarību ieguvām un arī zaudējām. Mērķis – dalība NATO – sākumā tika uzskatīs gandrīz par neiespējamu. Arī mūsu sabiedrotie toreiz teica, ka nevajag izvirzīt pārāk lielas ambīcijas. Mūs mudināja vairāk darīt pašiem, citi atkal skatījās, ko Krievija darīs, gandrīz uzliekot mums veto par tādām lietām kā dalība NATO pat sapņot.

Bet, mainoties sabiedrības uzskatiem gan Rietumu pasaulē, gan pašā Latvijā, sāka veidoties mērķis iestāties NATO, kas ir visveiksmīgākā aizsardzības alianse, kāda jebkad izveidota. "Uzņemt apgriezienus" šis uzdevums sāka deviņdesmito gadu beigās. Mums nebija nekā daudz, ko pārmainīt savā struktūrā, jo mēs jau sākām no nulles. Mēs, iespējams, bijām plikāki, bet mēs bijām apņēmības pilni. No sākuma mēs neticējām mērķim, tad redzējām mērķi, gājām uz mērķi, mēs to sasniedzām un iestājāmies! Ir bijušas mazāk veiksmīgas valstis. Ja paskatāmies uz Moldovu, uz Armēnijas un Azerbaidžānas konfliktu – mēs būtu varējuši būt tādā pašā situācijā.

Iestājāmies NATO 2004. gadā, un tad bija tāds apjukuma moments – bet ko tagad darīt? Alianse sāka no mums sagaidīt palīdzību, piemēram, Afganistānā. Bet pie mums jautājums – kāpēc jābrauc uz Afganistānu? Kāpēc jābrauc uz Irāku? Tomēr pamazām izveidojās arī mūsu loma un izpratne, ka NATO nav tikai Latvijai. Tā ir mums visiem! Sākotnēji mēs domājām tikai par sevi, bet šajos nobrieduma gados esam sapratuši, ka citiem arī kaut ko vajag. Tas ir "viens par visiem un visi par vienu" princips. Pat ja iesākumā mums varbūt bija kāds mazvērtības komplekss, tad tas tagad ir pilnīgi pazudis. Tas ir bijis gaišs ceļš, kurā no sākuma mēs bijām sprintā. Tas daudz pasaka par mums kā tautu, ka mums ir virsnieki, kas vispirms palīdzēja šo ceļu nospraust, iet pa to un arī būt finišā. Mēs tagad esam nobrieduši un labi sabiedrotie.

Vai Latvijas virsnieki jau sākumā tika iesaistīti NATO apmācību programmās?

Jau, stājoties NATO, jautājums nebija par to, vai mums ir lidmašīnas un tanki. Jautājums bija – vai mums ir cilvēki, kuri var dienēt starptautiskos štābos. Viens no šiem posmiem, lai sagatavotu virsniekus kā Latvijā, tā arī Lietuvā un Igaunijā, bija izveidot Baltijas Aizsardzības koledžu, un, pateicoties tai, mūsu cilvēki varēja pilnvērtīgi strādāt NATO štābos. Sākumā koledžā vairāk bijām klausītāju lomā, bet nu jau daudzus gadus ir latviešu, lietuviešu un igauņu pasniedzēji gan koledžā, gan dažādos starptautiskos kursos. Mēs vairs nešķirojam, pie kuras valsts bruņotajiem spēkiem piederam. Agrāk varbūt vairāk skatījās uz to karogu (kas uzšūts uz formas tērpa piedurknes), bet tagad vairāk skatās uz to uzšuvi, kas ir zem karoga. Tas ir briedums, kad mēs esam arī runātāju lomā, un ir pilnīgi dabiski, ja Latvijas virsnieks kaut ko mācīs, piemēram, amerikānim.

Jūsu pašreizējais darbs arī saistīts ar apmācību procesu. Vai varat pastāstīt vairāk, kādi ir jūsu darba pienākumi NATO Transformācijas pavēlniecības štābā Norfolkā?

Ir bijis ļoti interesants gads. NATO Transformācijas pavēlniecības štābs ir stratēģisks štābs, kas nodarbojas ar NATO sagatavošanu nākotnei, lai attīstītu un noturētu NATO spējas, ejot laikam līdzi. Mums šeit ļoti labi noder Raiņa moto: "Pastāvēs, kas pārvērtīsies." Mana atbildības joma ir individuālu apmācības sistēmu pārraudzība un uzlabošana. Mēs skatāmies, kādi kursi būs nepieciešami pēc četriem pieciem gadiem un kādas metodes labāk ieviest apmācību procesā. Covid-19 apstākļos paātrināti izskatām jautājumus par tiešsaistes apmācību sistēmām. Jautājumi, kā un ko mācīt, kādas inovatīvas metodes izmantot tiešsaistes apmācībām – tie ir šodienas uzdevumi. No profesionālā viedokļa tas ir ne tikai izaicinājums, bet liels gandarījums būt šajā amatā un strādāt, lai paceltu alianses nākotnes kvalitātes latiņu. Vai ir viegli paredzēt nākotni? Nē, protams, bet mans darbs ir intelektuāli stimulējošs. Transformācijas štāba uzdevums ir skatīties "ārpus rāmjiem".

Otra lieta, ar ko nodarbojos, ir apzināt, kā mēs vislabāk un efektīvāk izmantojam mums pieejamos cilvēku resursus. Tas iekļauj arī līderības un vadības zinātnes, kas man ir tuva tēma, jo jau no paša sākuma Nacionālajos bruņotajos spēkos apzinājāmies, ka mūsu galvenais un svarīgākais resurss ir cilvēki. Katram karavīram vai jūrniekam pienākas laba vadība. Karavīriem ir jābūt labiem, bet vadītājiem – vēl labākiem. Kā labi sagatavot cilvēkus multinacionālā vidē, kā labāk orientēties mūsdienu modernā pasaulē – sarežģījumu netrūkst.

NATO spēkos dienošie virsnieki un kareivji nāk no ļoti dažādām kultūrām. Vai šis multikulturālisms ir liels izaicinājums?

Tas ir, bet tas ir arī mūsu stiprums. Vinstons Čērčils savā laikā teica, ka ir tikai viena lieta, kas ir sliktāka nekā strādāt ar sabiedrotajiem, tas ir – strādāt bez sabiedrotajiem. Vai labi būt ar draugiem, vai labi būt vienam pašam? Ja gribi būt ar draugiem, tad ir jāsarunā, ko un kā darīsim. Tas kādreiz ir izaicinājums, jo ir starpība starp islandieti un turku vai amerikāni un latvieti. Bet mums ir lietas, kas mūs vieno, un pirmā no tām – kas būtu, ja nebūtu NATO? Tā ir mūsu "sarkanā robeža". NATO ir trīsdesmit dalībvalstis, mēs esam dažādi, dažādas reliģijas, dažādi temperamenti. Tomēr, strādājot kopā, iegūstam pieredzi, un mans uzdevums ir atrast veidus, kā labāk strādāt kopā multinacionālā vidē. Mēdz teikt, ka paiet apmēram pusgads, kamēr pie šādas vides pierod, bet mums ir jāpanāk, lai tas notiek īsākā laikā.

Kas no jūsu ilggadīgās pieredzes dienestā noder un ļauj jums veidot šo stratēģisko vīziju multinacionālā vidē?

Man ir bijusi privilēģija strādāt daudzās valstīs ar dažādu valstu pārstāvjiem. Mēs paši jau no paša sākuma esam bijuši multinacionāli. Esam strādājuši ar igauņiem, lietuviešiem, un mums nav šī inerce negribēt strādāt ar citiem. Mums tā pirmām kārtām ir bijusi nepieciešamība, jo vieni paši mēs nespēsim aizsargāt savu valsti. Mēs varam to aizsargāt līdz zināmam posmam, bet daudz labāk – ja mēs to darām kopā ar citiem. Tā ir bijusi mana pieredze armijā, un pa šiem gadiem kaut kas jau "pielec", kaut kas jau paliek, un mans stiprums ir tas, ka spēju skatīties uz lietām no dažādiem rakursiem. Man ir padoti divi itāļu, divi amerikāņu, viens poļu un viens vācu pulkvedis, mans priekšnieks ir spāņu ģenerālmajors, bet adjutants – grieķis. Zināmas kultūru atšķirības jau ir, bet mēs strādājam jaunā sabiedrībā, kur valsts piederībai nav tik lielas nozīmes, jo mēs viens otru respektējam.

Viedokļi var būt ļoti dažādi. Mūsu saruna notiek laikā, kad nupat ir notikušas ASV prezidenta vēlēšanas, un pēc provizoriskiem vēlēšanu rezultātiem ir ievēlēts jauns ASV prezidents Džo Baidens. Kādi ir bijuši šie četri gadi pretrunīgi vērtētās Donalda Trampa prezidentūras laikā, raugoties no NATO aspekta?

Mēs, karavīri, mēdzam teikt, ka neapstrīdam "spēles noteikumus". Katrai NATO dalībvalstij ir sava politiskā iekārta, un mēs to akceptējam. Prezidents Donalds Tramps ir komunicējis savādāk nekā viņa priekšgājēji, un pie tā ir bijis jāpierod. Ja mēs skatāmies no praktiskās puses, ASV bruņoto spēku atbalsts Latvijai, Baltijai un Eiropai nebūt nav samazinājies. Retorika daudzās valstīs bieži tiek vērsta iekšzemes patēriņam, bet uzskatu, ka jāskatās vairāk uz darbiem nevis vārdiem. NATO spēku klātbūtne Baltijā ir tikai palielinājusies, un ASV atbalsts ir bijis stiprs un nelokāms.

Mūs tomēr neiepriecina plāni izvest ASV karaspēku no militārajām bāzēm Vācijā. Vai tas nerada bažas, ka NATO pozīcija Eiropā varētu tikt vājināta?

Vispirms jau, tas vēl nav noticis un jāgaida, kas notiks tālāk. Es arī aicinātu uz šo skatīties mazliet plašāk. Proti, vai modernā laikmetā miera laika dislokācijas vieta ir svarīga, tas ir īstais jautājums. ASV pieejami milzīgi resursi, lai varētu negaidīti un ātri pārvietot ļoti lielas karaspēka daļas pa gaisu un pa jūru. Varētu domāt, ka ir drošāka sajūta, ja karaspēks ir valstī uz vietas, tomēr 21. gadsimtā karaspēks ne vienmēr nozīmē to, ko mēs varam tieši redzēt.

Pasaules valstu līderi jau ir apsveikuši Džo Baidenu ar uzvaru ASV prezidenta vēlēšanās, tajā skaitā arī NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs. Kādu sadarbību NATO gribētu turpināt ar jaunievēlēto ASV prezidentu?

Man, kā karavīram, nav daudz ko piebilst šajā jautājumā, bet domāju, ka gaidāma mazāka plaisa starp retoriku un darbiem. Nedomāju, ka ASV klātbūtne un atbalsts Baltijas valstīm kardināli mainīsies. Esam galu galā labi sabiedrotie.

Domāju, ka Latvijas sabiedrība jūtas daudz drošāk tagad, kad NATO karaspēks ir uz vietas Ādažos un citās militārās bāzēs Baltijā.

Tā ir, un mums ir arī helikopteru vienība Lielvārdē. Ir lietas, ko mēs neredzam – tās ir lidmašīnas gaisā, radari, satelīti. Tas, ka mēs tieši neredzam ASV, franču vai itāļu karavīrus, nenozīmē, ka viņi tur nav, un pārāk vienkāršoti ir skatīties tikai uz fizisku karaspēka klātbūtni. Tomēr es arī priecājos, ka mums ir sabiedrotie spēki Latvijā, un man bija tas gods būt pirmajam saimniekam Ādažu bāzē 2017. gadā. Panākt, lai šīs astoņas valstis labi sastrādātos kopā, bija pietiekami izaicinoši. Kaut vai sastādīt ēdienkarti vien bija gana sarežģīti. Poļi un kanādieši ēd apmēram to pašu, ko mēs, bet spāņiem un itāļiem bija vislielākās pretenzijas. Patlaban gan Ādažu ēdamzāle ir pilnībā piemērota NATO sabiedroto vajadzībām. Ja agrāk armijā "ēda, ko deva", tad tagad karavīrs var izvēlēties. Mums ir pat trīs izvēles, un tādā ziņā tas ir nācis arī mums, latviešiem, par labu.

Kādas tolaik vēl bija praktiskas sadzīves grūtības?

Domāju, ka visi, arī mūsu Austrumu kaimiņi bija pārsteigti, cik ātri pēc politiskā lēmuma pieņemšanas notika fiziskā karavīru ierašanās bāzēs visās trīs Baltijas valstīs un Polijā. Problēmas, protams, bija, bet visiem bija tāds pozitīvs gars un visi nāca ar risinājumiem. Mēs, karavīri, jau esam aktīvi problēmu risinātāji. Sākumā nebija vietas, kur visiem gulēt, dažiem nācās gulēt teltīs, dušās reizēm nebija pietiekams ūdens spiediens, un citas. Tomēr Latvija un sabiedrotie ir ieguldījuši pietiekami daudz līdzekļus, un Ādažu bāze tagad ir viena no modernākajām bāzēm reģionā, ar ko varam lepoties. Tas ir ieguvums ne tikai sabiedrotajiem, bet mums visiem, un Latvijas uzņēmēji arī ir piedalījušies un nopelnījuši.

2013. gadā tika nodibināta Latvijas Drošības un aizsardzības industriju federācija (DAIF Latvija), kas apvieno uzņēmumus un pētniecības iestādes, kas strādā un saredz perspektīvu drošības un aizsardzības sektorā. Kādos virzienos Latvijas uzņēmēji var sadarboties ar NATO un kādos virzienos strādā mūsu aizsardzības industrija?

NATO pati par sevi tik daudz iepirkumus neizdara, tā vairāk ir "štābu" organizācija. Iepirkumus veic NATO dalībvalstis. Protams, Latvijas uzņēmējiem tā ir iespēja piedalīties lielākā tirgū, kur tomēr ir stingra konkurence. Latvijas Drošības un aizsardzības industriju federācija apvieno uzņēmumus, kas grib strādāt aizsardzības industrijai, un tālākais atkarīgs no pašu spējām. Latvijas militārā industrija vēl ir agrīnā fāzē, bet, iestājoties NATO, mums bija gandrīz nulle!

Latvijā savulaik gan bija Padomju Savienības militārās rūpnīcas, tomēr mums bija jāpielāgojas pilnīgi citām prasībām. Sešpadsmit gadu laikā NATO esam jau "pieauguši", un arī mūsu civilā uzņēmējdarbības sfēra ir pielāgojusies aizsardzības nišai. Mūsu aizsardzības industrija ir kļuvusi kvalitatīvāka, interesantāka, vairāk ar pievienoto vērtību, piemēram Informāciju tehnoloģijas un programmētāji. Piedaloties starptautiskos projektos, tiek ražotas dažādas tehnoloģiskas sastāvdaļas un komponentes sakaru līdzekļiem un lidmašīnām. Mundieris, ko nēsāju, ražots Latvijā, ražojam arī munīciju, celtniecības materiālus, degvielas tvertnes, protams, arī pārtiku.

Vai NATO sabiedroto klātbūtne Latvijā palīdz? Domāju, ka palīdz, jo uzņēmējam ir jāsaprot, vai ir vērts investēt. Ja uzņēmējs redz vajadzību, redz, ka būs pircējs, tad var ieguldīt risinājumā. Latvijas Bruņotie spēki, pieaugot, kļūst par lielāku pircēju, bet, iespējams, ka tikai Latvijas noiets ir pārāk mazs. Jebkurš uzņēmējs Latvijā zina, ka nevar balstīties tikai uz iekšējo tirgu – svarīgi, lai ražojums būtu vajadzīgs arī ārpus Latvijas robežām, un jāskatās, lai ieinteresētu arī citas dalībvalstis. Mums svarīgi, tieši kādam mērķim uzņēmuma produkts strādā, un mums šis ceļš jāiet kopā – ražotājam un patērētājam. Ļoti patīkami, ja Latvijā var ražot, to, ko mums vajag, jo tad šis ceļš ir īsāks. Šajā procesā mēs mācāmies kopā.

Latvijā ir ļoti radoša jaunuzņēmumu vide. Vai paredzat iespēju sadarboties ar avangardiskiem uzņēmumiem tehnoloģiju jomā?

Mūsu NATO Transformācijas štābs ir kā domnīca, un mums ir jābūt spējīgiem runāt vienam ar otru un risināt kompleksus jautājumus nākotnes vajadzībām. Mums veidojas ļoti laba sadarbība ar Silīcija ieleju un citiem jauno tehnoloģiju "habiem". Apmeklējot mūsu štābu, viņi visi ir bijuši pārsteigti par mūsu cilvēku moderno tehnoloģisko izpratni un spējām. Kvantu datori, mākslīgais intelekts, virtuālās realitātes simulācija – tie visi ir nākotnes paņēmieni. Nākotnes karavīram ir jābūt gan tehniski, gan fiziski, gan intelektuāli sagatavotam.

Paldies par sarunu! Kāds būtu jūsu vēlējums Latvijai 102. dzimšanas dienā?

Latvijā pašreiz ir Covid-19 uzliesmojums, un atkal atjaunots ārkārtējais stāvoklis. Es gribu novēlēt možu garu, jo mūsu tauta ir izgājusi cauri smagākiem dzīves posmiem. Mans tēvs šajā laikā, pēc 2. pasaules kara, gāja cauri sabumbotajai Drēzdenei un mācījās dažādās skolās bēgļu nometnēs. Sievas māte ir dzimusi Sibīrijā. Pats neesmu varējis fiziski būt klāt ģimenes grūtajos brīžos, bet apzinos, ka ekonomiski tagad daudziem ir grūti, bet mēs tiksim tam cauri. Šis nav laiks, kad var domāt: "Es gribu", ir jādomā: "Mums vajag!". Tas ir, mums jāspēj skatīties uz visas sabiedrības vajadzībām, bet mazāk uz personiskajām vēlmēm, jāspēj atšķirt nepieciešamo no vēlamā. Galvenais, mums ir jāturas kopā, un mēs tiksim tam pāri! Pēc pandēmijas mēs atgriezīsimies stiprāki, jo būsim daudz ko mācījušies kā sabiedrība.

18. novembrī ir laiks atcerēties, ka mēs cēlāmies no zemes, kas bija sadrumstalota un izpostīta Pirmā Pasaules kara un Brīvības cīņu laikā, bet mēs izveidojām ļoti stipru un labu valsti. Esam varējuši to izdarīt iepriekš, un izdarīsim to atkal!