Darbaspēka izmaksas var novest pie vietējo īpašnieku uzņēmumu lomas samazināšanās  (129)

"Situācija ievērojami atšķiras no iepriekšējās finanšu krīzes 2008. gadā, kuras laikā vidējā darba samaksa samazinājās. Privātajā sektorā atalgojuma pieaugums saglabājās noturīgāks, jo Covid-19 radītais šoks ekonomikai vismaz sākotnēji bija vērtējams kā īslaicīgāks, ļaujot meklēt citas alternatīvas atalgojuma samazināšanai. Arī valsts atbalstam bijusi pozitīva ietekme, vismaz daļēji kompensējot zaudējumus īslaicīga apgrozījuma krituma periodā. Savukārt sabiedriskajā sektorā situācija atšķiras ar to, ka iepriekšējās krīzes laikā nebija iespējams aizņemties starptautiskajos finanšu tirgos, tāpēc notika valsts budžeta konsolidācija. Tās rezultātā tika mazinātas algas šajā sektorā strādājošajiem, kas nav raksturīgs Covid-19 krīzei," skaidro Latvijas Bankas ekonomiste Anete Migale.

"Līdzīgi kā gadā kopumā arī pēdējā ceturksnī algas privātajā sektorā (+7%) auga straujāk nekā publiskajā sektorā (+5,8%). Pandēmijas ietekmē gandrīz visās nozarēs algu pieaugums palēninājās, tomēr neapstājās. Gada nogalē nozīmīgs 8,6% kritums bija vērojams vienīgi izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumos. Uz vietas stāvēja elektroenerģijas, gāzes apgādes, siltumapgādes un gaisa kondicionēšanas nozares alga. Par spīti būtiskajam aktivitātes kritumam darba samaksa mākslā, izklaidē un atpūtā pamanījās augt par 1%. Tirdzniecībā, transporta un uzglabāšanas pakalpojumos, finanšu pakalpojumos, nekustamo īpašumu biznesā un valsts pārvaldē algu pieaugums svārstījās ap 3-4%. Visstraujāk – par 10-15% – algas auga veselības aprūpē, profesionālo un zinātnisko pakalpojumu, kā arī citu pakalpojumu sniedzējiem. Pārējās nozarēs strādājošajiem vidējā alga par pilnas slodzes darbu kāpa par 6-8%," teic "Swedbank" vecākā ekonomiste Agnese Buceniece.

"Darba samaksas neaizskaramība ir tas faktors, kas nosaka bezdarba pieaugumu saspīlējuma brīžos, kad darba devējs drīzāk optimizēs darbinieku skaitu, nekā riskēs samazināt algas, bieži vien sākot ar zemāk atalgoto atlaišanu. Darbiniekam šajos apstākļos pieaug iespēja zaudēt darbu, nekā izcīnīt algas pielikumu. Kaut situācija starp nozarēm un uzņēmumiem atšķiras, darba devēja pozīcijas nostiprinājās. Taču īslaicīgi. Atsākoties izaugsmei, darba tirgus uzsils un jau lielāka teikšana būs darba ņēmējiem," uzskata "SEB bankas" ekonomists Dainis Gašpuitis.

"Ļoti iespējams, ka 2021. gadā samaksa par darba stundu augs lēnāk nekā 2020. gadā, par spīti tam, ka IKP dinamika būs daudz labvēlīgāka, jo atjaunosies darbavietas nozarēs ar salīdzinoši zemu atalgojumu un augs nostrādātais laiks. Taču vismaz izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumu sniedzējiem ir jāsāk bažīties par to, cik darbiniekus viņi varēs piesaistīt par nozarē ierasto atlīdzības līmeni. Daļa bijušo kolēģu būs paspējuši pārcelties uz nozarēm ar augstāku atalgojumu un neilgosies atgriezties pie iepriekšējās nodarbošanās, nāksies meklēt jaunus kadrus," prognozē bankas "Luminor" ekonomists Pēteris Strautiņš.

Pērnā gada 4. ceturksnī darba samaksas kāpums paātrinājās, gada laikā pieaugot par 6,7%. Savukārt 2020. gadā vidējā darba samaksa sasniedza 1143 eiro palielinoties par 6,2%. Privātajā sektorā algas auga straujāk (+6,7%), nekā sabiedriskajā (+4,9%). Alga ir katra darbinieka svēta lieta, kas tieši atsaucas uz tā motivāciju. Tās koriģēšanai darba devējs ķeras klāt vien ārkārtas situācijās. Tādēļ vidējās algas kritums 2020. gadā parādās tikai tranzīta un izmitināšanas un ēdināšanas nozarēs, kuras būtiski samazinājušas ne tikai darbinieku skaitu, bet arī ievērojami koriģējušas arī algu fondus. Izņemot IKT, NĪ un veselības nozari, kas ir palielinājušas darbinieku skaitu, pārējās ir ķērušās pie darbinieku optimizācijas, lai iespēju robežās tupinātu indeksēt darbinieku algas. To iespējusi arī izklaides un atpūtas nozare, apsteidzot kritumu atalgojuma fondā ar darbinieku skaitu retināšanu.

Darba samaksas neaizskaramība ir tas faktors, kas nosaka bezdarba pieaugumu saspīlējuma brīžos, kad darba devējs drīzāk optimizēs darbinieku skaitu, nekā riskēs samazināt algas, bieži vien sākot ar zemāk atalgoto atlaišanu. Darbiniekam šajos apstākļos pieaug iespēja zaudēt darbu, nekā izcīnīt algas pielikumu. Kaut situācija starp nozarēm un uzņēmumiem atšķiras, darba devēja pozīcijas nostiprinājās. Taču īslaicīgi. Atsākoties izaugsmei, darba tirgus uzsils un jau lielāka teikšana būs darba ņēmējiem. Galvenā atziņa ir sekojoša – darbaspēks kļūst dārgāks, uzturot aktuālu produktivitātes pieauguma jautājumu. Produktivitāte ir aktualitāte, kuras pieauguma veicināšanai atkopšanās plānos jābūt primārai. Darbinieka cenas kāpums šogad straujā tempā turpināsies, sagaidot 6-6,5% pieaugumu.

Covid-19 izraisītās krīzes ietekmē ekonomiskā aktivitāte 2020. gadā samazinājās, tomēr vidējā darba samaksa ir augusi straujāk nekā prognozēts. Vidējā bruto darba samaksa palielinājusies par 6,2%, salīdzinot ar 2019. gadu – liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) apkopotā informācija.

Straujāks darba samaksas pieaugums pērn bija vērojams privātajā sektorā. Lielākais pozitīvais devums bija tādām nozarēm kā informācijas un komunikācijas tehnoloģijas (IKT) un profesionālie, zinātniskie un tehniskie pakalpojumi, kas arī krīzes apstākļos uzrādīja stabilu atalgojuma kāpumu. Vidējā darba samaksa auga arī sabiedriskajā sektorā, palielinoties atalgojumam, piemēram, veselības aprūpē.

Situācija ievērojami atšķiras no iepriekšējās finanšu krīzes 2008. gadā, kuras laikā vidējā darba samaksa samazinājās. Privātajā sektorā atalgojuma pieaugums saglabājās noturīgāks, jo Covid-19 radītais šoks ekonomikai vismaz sākotnēji bija vērtējams kā īslaicīgāks, ļaujot meklēt citas alternatīvas atalgojuma samazināšanai. Arī valsts atbalstam bijusi pozitīva ietekme, vismaz daļēji kompensējot zaudējumus īslaicīga apgrozījuma krituma periodā. Savukārt sabiedriskajā sektorā situācija atšķiras ar to, ka iepriekšējās krīzes laikā nebija iespējams aizņemties starptautiskajos finanšu tirgos, tāpēc notika valsts budžeta konsolidācija. Tās rezultātā tika mazinātas algas šajā sektorā strādājošajiem, kas nav raksturīgs Covid-19 krīzei.

Līdzīgi kā varēja novērot nodarbinātības datos, arī darba samaksas dinamikā vērojamas atšķirības nozaru griezumā. Ražojošajās nozarēs situācija bija stabilāka, jo to attīstību mazāk ietekmēja Covid-19 izraisītās tautsaimniecības svārstības. Tikmēr krīze smagāk skārusi pakalpojumu nozares, kuru darbība būtiski cietusi no mobilitātes ierobežojumiem. Lai gan vidējā darba samaksa samazinājusies tikai izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumu un transporta nozarē, darba samaksas fonds, kas atspoguļo arī nostrādāto stundu un nodarbināto skaita pārmaiņas, tāpat uzrāda kritumu mākslas un izklaides, kā arī citu pakalpojumu nozarē (ietilpst, piemēram, frizieru un skaistumkopšanas pakalpojumu sniedzēji). Tā kā atalgojums šajās nozarēs jau pirms krīzes bija zem valsts vidējā līmeņa, iespējama ienākumu nevienlīdzības palielināšanās.

Šogad, Covid-19 krīzei ieilgstot, no vienas puses, darba samaksas pieaugumu bremzēs vājāka ekonomiskā situācija. Tāpat liels darbaspēka piedāvājums ierobežos uzņēmēju vēlmi strauji palielināt atalgojumu. No otras puses, minimālās algas palielināšana no 430 līdz 500 eiro, kā arī jau pielemtais pedagogu un mediķu algu pieaugums radīs spiedienu uz algām. Būtisks faktors, kas ietekmēs atalgojuma dinamiku šajā gadā, būs Covid-19 kontroles un atbalsta pasākumu efektivitāte, kas noteiks tautsaimniecības atgūšanās tempu, tādējādi ietekmējot arī situāciju darba tirgū.

Pandēmijas gadā algu kāpums bija vien nedaudz lēnāks nekā 2019. gadā. Pēc CSP datiem vidējā darba samaksa par pilnas slodzes darbu 2020. gadā palielinājās par 6,2%. Ceturtajā ceturksnī bruto alga bija 1188 eiro jeb par 6,7% lielāka nekā gadu iepriekš. Savukārt alga pēc nodokļu nomaksas gada nogalē sasniedza 871 eiro – kāpums par 52 eiro. Ņemot vērā, ka patēriņa cenās bija vērojams neliels kritums (-0,6%), strādājošo pirktspēja auga pat straujāk nekā pirms vīrusa gadā. Sākot no decembra, algu kāpumu palīdz noturēt arī valsts izmaksātās algu subsīdijas.

Līdzīgi kā gadā kopumā arī pēdējā ceturksnī algas privātajā sektorā (+7%) auga straujāk nekā publiskajā sektorā (+5,8%). Pandēmijas ietekmē gandrīz visās nozarēs algu pieaugums palēninājās, tomēr neapstājās. Gada nogalē nozīmīgs 8,6% kritums bija vērojams vienīgi izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumos. Uz vietas stāvēja elektroenerģijas, gāzes apgādes, siltumapgādes un gaisa kondicionēšanas nozares alga. Par spīti būtiskajam aktivitātes kritumam darba samaksa mākslā, izklaidē un atpūtā pamanījās augt par 1%. Tirdzniecībā, transporta un uzglabāšanas pakalpojumos, finanšu pakalpojumos, nekustamo īpašumu biznesā un valsts pārvaldē algu pieaugums svārstījās ap 3-4%. Visstraujāk – par 10-15% – algas auga veselības aprūpē, profesionālo un zinātnisko pakalpojumu, kā arī citu pakalpojumu sniedzējiem. Pārējās nozarēs strādājošajiem vidējā alga par pilnas slodzes darbu kāpa par 6-8%.

Publicējot algu statistiku par gada pēdējo ceturksni, CSP ir pārskatījusi uz augšu arī algu pieaugumus iepriekšējos ceturkšņos. Darba tirgus strukturālās izmaiņas ir sekmējušas vidējā atalgojuma pieaugumu. Proti, visbiežāk darbību pārtraukuši vai strādājošo skaitu un nostrādāto stundu skaitu būtiskāk ir mazinājuši uzņēmumi nozarēs, kur maksā mazākas algas nekā vidēji ekonomikā. Iespējams, arī uzņēmumu līmenī darba devēji prioritāri ir centušies paturēt kvalificētākus speciālistus. Tādējādi arī pandēmijas laikā, neskatoties uz bezdarba kāpumu, vidējais algu pieaugums ir bijis visai straujš.

Tomēr vidējais bieži vien ir viduvējs rādītājs, lai redzētu pilnu bildi. Analizējot darba samaksu, vērts pievērst uzmanību tādam rādītājam kā atalgojuma fonds. Tas ir kopējais darbinieku atalgojums ekonomikā, kas atspoguļo arī izmaiņas nodarbināto skaitā un nostrādāto stundu skaitā. Šis rādītājs pagājušajā gadā auga par 2% – ievērojami lēnāk nekā bruto alga. Darba samaksas fonds visvairāk samazinājās izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumos (-31%), bet kritums bija vērojams arī transporta un uzglabāšanas pakalpojumos (-7%), mākslā, izklaidē un atpūtā (-7%) un citos pakalpojumos (-2%). Tas nozīmē, ka ne visi strādājošie savos maciņos redz tik strauju algu kāpumu kā varētu spriest pēc vidējās algas datiem. Daudziem vīrusa ierobežojumu dēļ ir samazinājušās darba slodzes, un pat tad, ja algas likme stundā nav mainījusies vai ir augusi, individuālā darba samaksa var būt samazinājusies.

Darbaspēka atalgojuma īpatsvars ekonomikā aug jau desmito gadu pēc kārtas un ir sasniedzis jaunu rekordu, 52% no IKP. Savukārt uzņēmumu peļņas daļa sarūk. Tas nozīmē, ka algu kāpums pārsniedz ražīguma kāpumu jeb darbinieki uzņēmumam nenopelna tik daudz, cik maksā viņu algošana. Darbaspēka produktivitāte strauji samazinājās otrajā ceturksnī, bet uz gada beigām jau atgriezās pie mērenas izaugsmes. Daļēji tāpēc, ka nevarēja vai nedrīkstēja strādāt, daļēji tāpēc, ka kļuva grūtāk. "Swedbank" decembra pētījums atklāja, ka attālinātā darba veicējiem produktivitāte samazinājās gan tādēļ, ka samazinājās komunikācija ar kolēģiem un nebija piemēroti darba apstākļi, gan arī tādēļ, ka paralēli bija jāveic dažādi mājas darbi. Ja vīrusam atkāpjoties, pieprasījuma kāpums un investīcijas vecinās strauju ražīguma kāpumu, tad raizes par konkurētspēju un pelnītspēju atkāpsies.

Minimālās algas celšana no 430 līdz 500 eiro šī gada vidējās algas kāpumam pieliks klāt 1-2 procentpunktus. Līdz ar ekonomikas aktivitātes būtiskāku atkopšanos un bezdarba līmeņa samazināšanos gada otrajā pusē, pamazām sāks atgriezties darba spēka trūkuma problēma. Šie faktori dzīs algu pieaugumu uz augšu. Toties darba tirgus struktūra vērsīsies pretējā virzienā un vidējās algas izaugsmi nedaudz piebremzēs. Gaidāms, ka šogad vidējās bruto algas kāpums tuvosies 7%, bet 2022. gadā kļūs vēl straujāks.

2020. gadā vidējās algas par nostrādāto stundu pieauga par 6,6%. Šajā ziņā pērnais gads bija pilnīgi "normāls", taču pandēmija spēcīgi ietekmēja darba ņēmēju kopējos ienākumus. Pērn kopējais algu fonds palielinājās par 2,0%, kamēr iepriekšējo trīs gadu laikā tas vidēji auga par vairāk nekā par 8%. Vidējā mēneša alga pērn pieauga par 6,2%, sasniedzot 1143 eiro, savukārt vidējā alga "uz rokas" pērn sasniedza 841 eiro, darbinieku reālajai pirktspējai palielinoties par 5,9%.

2020. gadā algas samazinājās tikai divās pandēmijas visvairāk skartajās nozarēs – izmitināšanā un ēdināšanā (-5,3) un transportā (-0,3%). Dažās nozarēs algu kāpums bija pat ļoti straujš. Profesionālajos pakalpojumos, kuru eksports ir turpināja plaukt, darbinieki par stundu saņēma pat par 11,1% vairāk. Nozarē "citi pakalpojumi", kas galvenokārt ir mazo uzņēmumu sniegtie pakalpojumi privātpersonām, algas auga pat par 14%.

Vēl lielāki ir kontrasti starp nozaru algu fonda izmaiņām. Izmitināšanā un ēdināšanā darba samaksas kopsumma samazinājās pat par 30,9%. Liela negatīva ietekme uz Latvijas iedzīvotāju ienākumiem bija algu fonda sarukumam transporta un uzglabāšanas nozarē par 7,0%. Taču lielākajā daļā pamatnozaru (13 no 19) auga ne tikai samaksa par stundu, bet arī algu kopsumma. Krasi pretēja šo rādītāju virzība bija mākslas, izklaides un atpūtas nozarē, kur algas likme auga par 4,1%, bet algu summa saruka par 6,9%. Turpretim informācijas un sakaru pakalpojumos, kas bija viena no veiksmīgākajām nozarēm pērn, algu fonda pieaugums bija straujāks par likmes kāpumu, attiecīgi 10,8% un 8,8%. Nostrādātais laiks auga arī medicīnā un sociālajā aprūpē.

Ļoti iespējams, ka 2021. gadā samaksa par darba stundu augs lēnāk nekā 2020. gadā, par spīti tam, ka IKP dinamika būs daudz labvēlīgāka, jo atjaunosies darbavietas nozarēs ar salīdzinoši zemu atalgojumu un augs nostrādātais laiks. Taču vismaz izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumu sniedzējiem ir jāsāk bažīties par to, cik darbiniekus viņi varēs piesaistīt par nozarē ierasto atlīdzības līmeni. Daļa bijušo kolēģu būs paspējuši pārcelties uz nozarēm ar augstāku atalgojumu un neilgosies atgriezties pie iepriekšējās nodarbošanās, nāksies meklēt jaunus kadrus. Varbūt Latvijai nāksies kļūt par dārga un ekskluzīva tūrisma zemi? Tāpēc aicinājumi mazināt šķēršļus ārzemnieku nodarbināšanai šī gada nogalē būs skaļāki nekā jebkad. Algu kāpums nozarēs ar līdz šim samērā vāji apmaksātu darbu nākotnē būs straujš. Pandēmijas sākums nevienlīdzību palielināja, bet pandēmijas beigās tā var sarukt ar uzviju.

Darba tirgus no pandēmijas sekām šogad atgūsies pakāpeniski, bezdarba līmenis vēl būs virs pirmskrīzes zemākā punkta. Taču turpmākajos gados darba tirgus pārkarsīs. Ekonomiku sildīs gan finansējums no Eiropas Savienības (Atveseļošanās un noturības mehānisms un "parastais" septiņu gadu budžets), kas dos ap 10 miljardiem eiro, gan milzīgie fiskālie un monetārie stimuli eksporta tirgos. Taču galu galā visspēcīgākais ekonomiku karsējošais spēks var izrādīties mājokļu tirgus, jo Latvijas mājsaimniecībām ir liels neizmantots aizņemšanās potenciāls. Gadi pēc pievienošanās ES parādīja, ko ar ekonomiku var izdarīt mājokļu tirgus.

Darba tirgus būs kā karsta smēde, kurā tiek kalta Latvijas ekonomikas nākotne. Algu kāpums veicinās ekonomikas pārstrukturēšanos, kas ir smalkjūtīgs apzīmējums procesam, kurā daļa uzņēmumu izdzīvos, bet citi nē. Kapitālisms ir konkurence, arī starp kapitālistiem. Algu pieaugums nākotnē būs gan attīstības iespēja, gan risks.

Darbaspēka izmaksas būs viens no Latvijas biznesa lielajiem izaicinājumiem, kas var novest pie vietējo īpašnieku uzņēmumu lomas samazināšanās. Cilvēku darba laikam kļūstot arvien dārgākam, ekonomika būs kā arvien ātrāk braucošs vilciens, kurā ielēkt būs arvien grūtāk. Ekonomikas attīstību virzīs dinamiskākās eksporta nozares – biznesa un IT pakalpojumi, metālapstrāde un mašīnbūve, kurās ārvalstu investoru uzņēmumu īpatsvars ir ļoti augsts.

Iekšējā tirgus uzņēmumus no algu kāpuma riskiem it kā sargā tas, ka izmaksas aug arī konkurentiem. Taču, ja šie konkurenti ir starptautisku grupu pārstāvji, kuri ir ieguvuši dominējošas pozīcijas arī tādā izteikti lokālā nozarē kā mazumtirdzniecība (izņemot būvmateriālu tirdzniecību), tad šī loģika pārējos tirgus dalībniekus nepasargās.

Latvijas ekonomikai klāsies labi, bet vai tikpat labi klāsies vietējiem uzņēmumiem? Kas ir novedis pie tā, ka šāds jautājums ir jāuzdod? Tas būtu atsevišķa raksta vērts jautājums, bet varbūt viens no izskaidrojumiem ir šāds – Latvijas biznesa kopiena vēsturiski ir pieļāvusi stratēģiskas kļūdas, liekot augstas likmes uz nozarēm, kas izrādījās ne tik perspektīvas – tranzīts, finanšu pakalpojumu eksports.

Vietējie uzņēmumi, kas ir tehnoloģiskie līderi vai vismaz ieguvuši spēcīgas tirgus pozīcijas, nākotnē var raudzīties ar paļāvību. Ir vairākas un perspektīvas nozares, kā farmācija un elektronika, kur dominē vietējie uzņēmumi. Taču šīs nozares ir samērā nelielas. Lielākā eksporta nozare ar spēcīgām vietējo īpašnieku uzņēmumu pozīcijām ir kokapstrāde, arī tās perspektīvas ir diezgan labas.

Šis vēl būs grūts gads daudziem algota darba veicējiem, jo pandēmijas sekas tiks pārvarētas pakāpeniski, kamēr uzņēmumiem darba tirgū kādu brīdi vēl būs samērā komfortabla pozīcija. Taču tālākā nākotne būs ļoti, ļoti atšķirīga.