Darba tirgū valda ilgtermiņa tendences, kas jau sākās pirms pandēmijas, un krīze tikai tās paātrināja, trešdien Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas diskusijā "Dzīve pēc Covid-19 pandēmijas ar Covid" uzsvēra sociālās politikas eksperte Ruta Zilvere.
"Ilgtermiņa tendence, kas ir izteikta un pastiprinās – cilvēkam sava darba mūža laikā daudz biežāk nekā iepriekšējām paaudzēm nāksies piedzīvot profesijas, darbavietas maiņu un ilgāku periodu ārpus darba. Robeža starp algotu darbu, darbu vispār un citiem ienākumu gūšanas veidiem kļūst aizvien plūstošāka un tā ir tendence, kas nākotnē aizvien izteiktāk attīstīsies. Ja agrāk bija skaidra robeža starp to, vai cilvēks ir nodarbināts vai nav, tad tagad dažos gadījumos šis jautājums kļūst nenoteiktāks," uzsver eksperte.
Pašreizējā pandēmijas periodā strādājošie zaudē darbu konkrētās profesijās, savukārt jaunas darbavietas attīstās citās profesijās, līdz ar to pieaug strukturālā bezdarba īpatsvars. Tā arī ir tendence, kas, pēc ekspertes teiktā, nākotnē turpināsies – zaudēs profesiju vieni nodarbošanās veidi, bet radīsies jauni, un, iespējams, diezgan tāli no iepriekšējiem.
"Spilgts piemērs – zaudēto profesiju topā patlaban ir tādas profesijas kā pārdevējs, konsultants, viesmīlis, bārmenis, savukārt 41% no decembrī reģistrētajām brīvajām darbavietām bija būvniecībā. Tas nozīmē, ka cilvēkiem paiet ilgāks laiks starp darbiem, lai cilvēks sadūšotos, iemācītos un uzsāktu jaunu nodarbošanos pēc iepriekšējā darba. Pavisam vienkārši runājot, cilvēkam, kurš strādājis bārā vai tūrisma aģentūrā pāreja uz darbu būvlaukumā nebūs ne viegla, ne ātra un var gadīties, ka vispār nebūs iespējama," saka eksperte.
Lai mazinātu strukturālā bezdarba sekas, cilvēkiem starp darbiem būs nepieciešams finansiāls atbalsts, aktīvie darba tirgus pasākumi – kaut kas, kā palīdzētu sākt jaunu nodarbošanos, iesaka eksperte.
Runājot par atbalstu cilvēkiem, kuri izkrituši no darba tirgus, Zilvere piebilst, ka svarīgi izvērtēt, vai izdarīts viss, lai viņi no tā neizkristu. Jo cilvēks ilgāk ir ārpus darba tirgus, jo mazāka ir varbūtība, ka viņš tajā vispār atgriezīsies. Tādēļ iespēja strādāt nepilnu darba laiku ir nepieciešama, un par kļūdu uzskatu gan minimālo sociālās apdrošināšanas iemaksu ieviešanu, gan mazo nodokļu režīmu ierobežošanu šajā brīdī.
Savukārt, pēc Zilveres teiktā, darbaspēka masveidīga novirzīšanās, kā bija iecerēts, uz vispārējo nodokļu režīmu darbavietās šobrīd nenotiks, vismaz šogad noteikti nē, jo pieprasījums darba tirgū patlaban ir ļoti ierobežots un ļoti specifisks. Tas nozīmē, ka liela daļa ekonomiski aktīvo darbinieku kļūs neaktīvi, nestrādās un jaunu darbu nemeklēs vai strādās ēnu ekonomikā, vai vispār aizies no darba tirgus, piemēram, caur invaliditāti vai priekšlaicīgu pensionēšanos.
Viens no darbiem, kas nākotnē, jāveic, ir bezdarbnieku pabalsta dizaina maiņa. Bezdarbnieku pabalsts patlaban nostāda ļoti neizdevīgā stāvoklī, jo jaunieši lielākoties savas darba gaitas sāk ar salīdzinoši zemu algu. Tādējādi jaunietis piektajā bezdarba mēnesī saņems bezdarbnieku pabalstu 125 eiro, bet astotajā – vien 112 eiro, piemēru min eksperte.