Anta Akpinare ir latviete, kas nu jau ilgu laiku dzīvo sava vīra dzimtenē Turcijā. Izmēģinājusi roku vairākos algotos darbos, jau trīs gadus viņa darbojas savā biznesā un nodarbina citus. Antas uzsāktais latvieša ausij var skanēt eksotiski – viņa lielā siltumnīcā audzē pūķaugļus jeb pitaijas. Baltās un sarkanās. Kā pati saka, ieraudzījusi šo augli un iemīlējusi. Pērn tieši Jāņos uzplaucis pirmais lielais zieds viņas siltumnīcā, un nu jau ienākušās vairākas ražas ar augļiem, kas patiešām atgādina kāda aizvēsturiska dzīvnieka olu. Pašlaik viņa ieguvusi iespēju kā diasporas pārstāve piedalīties Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) pirmsinkubācijas programmā, bet rudenī plāno iestāties arī Biznesa inkubatorā.
Tiekamies karstā vasaras dienā Latvijā, jo Anta ar bērniem te ik gadu pavada vairākus mēnešus, ciemojoties pie mammas un šogad arī apgūstot zinības jau minētajā LIAA programmā, bet viņas vecākais dēls un vīrs pašlaik gan atgriezušies Turcijā. Kamēr Anta mācās un veido sakarus Latvijā, viņas vīratēvs ik dienu sūtot "reportāžas" par to, kas notiek viņas siltumnīcā, proti, kā čūskām līdzīgo kaktusaugu galos nobriest augļi. Izrādās, raža ienākoties pat sešas reizes gadā. Runājot par savu siltumnīcu, Antai burtiski mirdz acis, viņa arī stāsta, ka ļoti vēlas vest šos augļus uz Latviju, bet pagaidām tas esot ļoti dārgi, jo kā mazajam ražotājam vēl produkcijas nav daudz, un arī noteikumi augļu ievešanai Latvijā no valsts, kas nav Eiropas Savienībā, esot sarežģīti. Tomēr jaunā sieviete nav metusi plinti krūmos, un dažu dienu laikā tapis biznesa plāns, ko iesniegt LIAA, par to, kā savas ieceres īstenot.
"Pastrādāju dažādās jomās, bet sapratu, ka negribu strādāt citam, gribu savu biznesu," stāsta Anta. Pamēģinājusi strādāt pie vīra loģistikas uzņēmumā, tad dabūjusi darbu uzņēmumā, kas tirgoja graudu sijājamās mašīnas. Tur noderējušas krievu valodas zināšanas. Taču liras vērtības krituma krīzes laikā šo darbu zaudējusi. Pēc tam ātri vien atradusi darbu lielā augļu vairumtirdzniecības uzņēmumā, kur gūtā pieredze lieti noder arī tagad. "Bet aizgāju no šī darba, jo sapratu, ka tas neatmaksājas. Līdz darbam bija tāls ceļš, vajadzēja strādāt sešas dienas nedēļā, alga arī nebija konkurētspējīga, var teikt, strādāju par minimālo algu, kas ir līdzīga kā Latvijā. Bet, ja strādāju, tad daru to no sirds. Tiešām daudz," savu darba pieredzi Turcijā atceras Anta, stāstot, ka pieredze, kas iegūta, vēlāk lieti noderēja. Viņa arī atzīst, ka liels ieguvums Turcijā esot daudzām pārtikas precēm, tostarp augļiem un dārzeņiem, samazinātā PVN likme 5%, kas nodrošina, ka cenas pārtikas veikalos un tirgos ir daudz zemākas nekā Latvijā. "Ceru, ka arī Latvijā pieņems noteikumus par samazināto PVN pārtikai."
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
