Ekonomisti prognozē inflācijas kāpuma pīķi ziemas vidū vai nākamgad  (48)

Patēriņa cenas Latvijā šogad ir augušas ievērojami straujāk nekā prognozēts, un energoresursu cenu kāpums Eiropā pēdējās nedēļās vēl vairāk tuvākajos mēnešos paātrinās inflācijas dinamiku Latvijā, bankas "Citadele" ekonomists Mārtiņš Āboliņš.

Kā liecina Centrālās statistikas pārvaldes publicētā informācija, šī gada septembrī patēriņa cenas Latvijā pieauga par 4,8 % salīdzinājumā ar pērno gadu. Tas ir viens no straujākajiem cenu kāpumiem Latvijā kopš 2008. gada, un līdz šī gada nogalei inflācija Latvijā varētu sasniegt jau 6 %. Šobrīd patēriņa cenu kāpums jau sāk kļūt par nozīmīgu risku ekonomikas izaugsmei. "Pēdējo mēnešu laikā tas arvien vairāk atspoguļojas arī ekonomikas prognozēs, kur izaugsme prognozes kļūst piesardzīgākas, bet inflācijas prognozes tikai aug. Pēc manām prognozēm, vidējā patēriņu cenu inflācija Latvijā šogad sasniegs 2,8-2,9 %, savukārt 2022. gadā inflācija Latvijā būs vismaz 4 %, taču ar pašreizējām energoresursu cenām inflācija Latvijā nākamgad varētu pārsniegt 6 %," uzsver Āboliņš.

No ekonomikas viedokļa bažas, viņaprāt, rada pēdējo nedēļu straujais elektroenerģijas un dabasgāzes cenu kāpums Eiropā, kas šobrīd jau vairākas reizes pārsniedz pērnā gada līmeņus. "Tas negatīvi ietekmē gan uzņēmēju izmaksas un konkurētspēju, gan mājsaimniecību finanšu situāciju un citu preču vai pakalpojumu patēriņu. Straujo elektrības un dabasgāzes cenu kāpumu Eiropā šobrīd ir izraisījusi vairāku faktoru sakritība – aukstās ziemas un karstās vasaras dēļ, kā arī ekonomikas negaidīti straujās atkopšanās no Covid-19 krīzes, Eiropā šogad ir audzis energoresursu patēriņš, savukārt nelabvēlīgi laika apstākļi ir samazinājuši vēja un hidroenerģijas ražošanu. Tas ir ievērojami palielinājis dabasgāzes patēriņu, un dabasgāzes krājumi Eiropā šogad ir mazāki nekā citos gados. Energoresursu pieprasījums ir audzis arī citos pasaules reģionos, tādēļ šobrīd pieaugušas ne tikai dabasgāzes, bet arī ogļu un naftas cenas. Protams, cenu kāpums, visticamāk, ir daļēji saistīts arī ar ģeopolitiskiem faktoriem, Eiropas attiecībām ar Krieviju, piemēram, politisko pretestību pret "Nordstream 2", un vispārējām inflācijas bažām, kas palielina finanšu investīciju plūsmu dažāda veida dabas resursos."

Āboliņš arī uzskata, ka, pat samazinoties energoresursu cenu kāpumam, Latvijā kopējais centu kāpums neapstāsies. "Domājams, ka pašreizējais elektrības un dabasgāzes cenu līmenis ir pārejošs, un tam vajadzētu samazināties, taču patēriņa cenu kāpums Latvijā turpināsies arī tad, ja elektrības un dabasgāzes cenas Eiropā būtiski mazināsies. Ar Covid-19 saistītie ierobežojumi un pārrāvumi piegāžu ķēdēs nozīmē to, ka pieprasījums globālajā rūpniecībā joprojām pārsniedz piedāvājumu. Tas ir izraisījis transporta, dažādu izejvielu un naftas cenu kāpumu pasaulē, un augustā ražotāju cenu inflācija Latvijā jau ir pietuvojusies 20 %. Tādēļ uzņēmējiem ir liels spiediens celt cenas patērētājiem, bet atsevišķās jomās nākas sastapties ar situācijām, kad cena ir, bet preces nav pieejamas, piemēram, jaunu auto tirdzniecībā," prognozē ekonomists.

Patēriņa cenu inflāciju Latvijā šobrīd ierobežo relatīvi zemais pakalpojumu cenu kāpums, kas septembrī salīdzinājumā ar pērno gadu pieauga tikai par 2,5 %. Taču arī te inflācija kļūs straujāka. Reģistrētais bezdarbs Latvijā septembrī ir noslīdējis zem 6 %, vakanču skaits aug, un nākamā gada valsts budžetā valdība papildus izdevumiem plāno novirzīt vairāk nekā 700 miljonus eiro. Tādēļ inflācija Latvijā nākamgad, visticamāk, būs vismaz 4 %, taču cenu pieaugums Latvijā būs ļoti atkarīgs no globālajām pārtikas un energoresursu cenām. Šī brīža elektroenerģijas un dabasgāzes cenas nešķiet ilgtspējīgas, un tik straujiem kāpumiem parasti seko kritumi. Taču, ja elektrības un dabasgāzes cenas Eiropā tuvākajās nedēļās un mēnešos būtiski nemazināsies, tad nevar izslēgt, ka inflācija Latvijā nākamgad atsevišķos mēnešos var pārsniegt arī 10 % un gadā kopumā – 6 %.

Mājsaimniecību budžetiem veidojas ļoti izaicinošs laiks, kad jutīgākās izdevumu sadaļas – mājoklis, transports un pārtika – piedzīvo ļoti strauju pieaugumu, kura kulminācija vēl ir priekšā. "Fakts, ka pasaulē vērojams daudzu preču deficīts, nav noslēpums, bet tas, ka to trūkums izraisa augstākas cenas, arī nav pārsteigums. Tajā pašā laikā centrālās bankas uztur mantru, ka inflācija ir īslaicīga, kaut šo vēstījumu pārdot kļūst arvien grūtāk. Uz jautājumu, cik ilgs laiks paies, līdz inflācija atkal samazināsies, nav iespējams atbildēt, bet zināms atvieglojums varētu sekot nākamā gada otrajā ceturksnī," prognozē Dainis Gašpuitis, AS "SEB banka" ekonomists. "Un šķiet, ka paaugstināts inflācijas kāpums varētu saglabāties arī pēc tam, jo cenu spiediena veidojošo faktoru kopums ir tik plašs, ka normalizēšanās ieilgs, dzenot iegriežot inflācijas gaidu pieaugumu. Arī OECD ir paaugstinājusi inflācijas prognozi G20 valstīm, sagaidot šogad to kāpumu par 3,7% un par 3,9% 2022. gadā. Augstākas izejvielu cenas un globālās piegādes izmaksas G20 valstīs inflāciju palielina par aptuveni 1,5 procentpunktiem. OECD norāda, ka inflācijas temps līdz 2022. gada beigām samazināsies, tomēr saglabāsies virs pirmspandēmijas līmeņa."

Enerģijas cenas arī veido lielāko nenoteiktību. Brent naftas cena paaugstinājusies līdz augstākajam līmenim kopš 2018. gada, bet gāzes un elektroenerģijas cenas sasniedz rekordus. "Tādejādi enerģija kļuvusi par īpaši aktuālu tēmu, jo Ķīna ziņo par ražošanas traucējumu riskiem, bet Eiropā un Apvienotajā Karalistē strauji augošās elektroenerģijas un gāzes cenas kļūst par arvien aktuālāku problēmu ne tikai uzņēmumiem, bet arī mājsaimniecībām. Tādēļ arī Latvijas gadījumā primāri atbalsta pasākumi jāsniedz sociāli mazaizsargātām grupām, jo šo mājsaimniecību izdevumu pieaugums būs daudz augstāks par patēriņa cenu indeksu. Strādājošiem, lai arī kāpjošā inflācija radīs liekas galvassāpes, tomēr būs labāk pārvarama. Darba tirgū situācija turpinās mēreni uzlaboties, velkot uz augšu arī algas," saka Gašpuitis. Viņaprāt, inflācija jau drīzumā pārvarēs 5% atzīmi un testēs 6%, tāpēc atliek vien cerēt uz siltu, nokrišņiem bagātu un vējainu ziemu un mērenāku vīrusa izplatību, kas var atvieglot enerģijas cenu spiedienu un normalizēt preču plūsmas, tādējādi mazinot inflācijas lēcienu.

"Aizvadīto divu gadu vidējā inflācija joprojām ir ļoti mērena jeb 2,25%. Arī šis rādītājs ir jāņem vērā, jo pērn rudenī bija deflācija, bet algu kāpums turpinājās. Pirms šobrīd notiekošā cenu lēciena Latvijā bija cenu stabilitātes periods, kas sākās jau pirms pandēmijas – 2019. gada pavasarī, un turpinājās līdz šī gada sākumam," skaidro "Luminor" ekonomists Pēteris Strautiņš.

Taču Latvijas iedzīvotāju spēja skatīties uz cenu pieaugumu filozofiski turpmākajos mēnešos, viņaprāt, tikšot bargi pārbaudīta, jo enerģijas cenu kāpums turpināsies. "Eiropas gāzes un elektrības tirgos notiek neprāts. Divi, galvenokārt, no enerģijas atkarīgie izdevumu posteņi – mājoklis un transports, veidoja vairāk nekā pusi gada inflācijas jeb 2,8 procentpunktus. Pirms gada šie posteņi cenu līmeni samazināja par 1,3 procentiem. Notiek arī iepriekš prognozētais pārtikas cenu kāpums, taču tas nav un nebūs galvenais inflācijas virzītājs, pārtika maksāja par 3,8% vairāk nekā pirms gada," skaidro Strautiņš.

Inflācija Latvijā pagaidām ir salīdzinoši maiga uz Baltijas kaimiņu fona - Igaunijā cenu kāpums sasniedzis 6,6%, bet Lietuvā 6,3%. "Tas varbūt palīdz skatīties uz notiekošo filozofiski, taču augstāka inflācija kaimiņvalstīs norāda papildus riskiem, ko rada patēriņa un mājokļu tirgus bums, kas agri vai vēlu sasniegs arī Latviju. Atšķirībā no pārējās Baltijas, Latvijā vēl nav sasniegta augstākā gada inflācija kopš mājokļu tirgus burbuļa laikiem – 2011. gada maijā un jūnijā inflācija bija 5,0% un 4,8%, bet tas neizbēgami notiks.

Salīdzinājumā ar iepriekšējo mēnesi cenas pieauga par 1,1%. Tā ir lielākā mēneša inflācija septembrī kopš 2008. gada. Galvenie vaininieki ir tie paši, kas neparasti lielajam cenu pieaugumam gada griezumā," datus analizē ekonomists Strautiņš.

Latvijā un visā Eiropā notiekošais inflācijas kāpums daļēji ir nelāgu apstākļu – sakritība aukstas pagājušās ziemas, vāja vēja un nokrišņu, milzīga globālā preču pieprasījuma, iespējams, arī Krievijas politikas rezultāts. "Taču zināmā mērā tas ir enerģētikas politikas rezultāts. ES mērķis ir krasi samazināt siltumnīcas efekta gāzu izmešus, kas ir veicinājis ogļu staciju slēgšanu un emisijas tiesību cenu pieaugumu. Ko lai dara, nav iespējama enerģijas revolūcija bez cenu stimuliem. Šie stimuli jau darbojas, piemēram, Latvijā veidojas rindas uz granulu katlu iegādi.

Neviens nebija gribējis tik lielu cenu kāpumu tik ātri, jo tas var radīt politiskus sarežģījumus pasaules glābējiem. Taču šis cenu šoks, kura skarbākās izpausmes, par laimi, būs īslaicīgas, ir spēcīgs signāls – valstīm, uzņēmumiem un mājsaimniecībām. Runājot par notiekošo no filozofiskā aspekta, noteikti jāuzsver arī tas, ka septembrī cenas gāzei un siltumam vēl bija zem aizvadītās desmitgades augstākā punkta 2012. gadā, kad algas un pensijas bija daudz mazākas. Centralizēti ražotajam siltumam turklāt starpība ir ievērojama – viena sestdaļa. Diemžēl apcerīgajām pārdomām turpmākajos mēnešos traucēs cenu kāpuma turpināšanās. Elektrības cenas mājsaimniecībām jau šobrīd ir visu laiku augstākās, taču arī tās kopš 2012. gada septembra ir augušas lēnāk nekā algas, deviņu gadu laikā elektrības cena mājsaimniecībām palielinājusies par 46,4%," skaidro Strautiņš.

Kā vēsta CSP dati, pērn vidēji mājsaimniecību izdevumi par mājokļos patērēto enerģiju veidoja 9,1% no kopējā patēriņa groza. Par siltumu mājsaimniecības atdeva 3,7% no kopējiem tēriņiem, par elektrību 3,1%, par cieto kurināmo, (malka un granulas): 1,2%, bet par gāzi 1,1%. Tiem, kas patērē tieši attiecīgo siltuma avotu – centralizēti sildīto ūdeni, gāzi vai malku, attiecīgais izdevumu postenis veidoja daudz lielāku daļu no izdevumiem, jo īpaši, ja mājsaimniecības ienākumi ir salīdzinoši nelieli.

"Ir divi pamata risinājumi – enerģijas izmaksu samazināšana caur efektivitāti un primāro resursu maiņu, kā arī ienākumu pieaugums, kas nodrošinās, ka Latvijas iedzīvotāji nebūs starp tiem, kas piedzīvo lielu diskomfortu enerģijas cenu kāpumu brīžos. Primāro energoresursu maiņa, pirmkārt, nozīmē gāzes aizvietošanu apkurē ar bioenerģiju. Taču ļoti palīdzēs arī pāreja no iekšdedzes dzinējiem uz elektroauto, kas nozīmē gan pāreju no fosilajiem uz atjaunojamajiem resursiem (to daļa elektrībā Baltijā un Ziemeļvalstīs ir augsta), gan enerģijas patēriņa samazināšanu apmēram trīskārt, jo iekšdedzes dzinēji ir ļoti neefektīvi. Elektrības cenu reģionā var samazināt lielākas vēja staciju jaudas, kā arī Eiropas mēroga risinājumi – kontinenta mēroga elektrotīklu caurlaidības palielināšana, kā arī lielākas saules enerģijas jaudas, kas glābtu situāciju šogad, kad ir vājš vējš.

Cerības cenu kāpuma nogurdinātajiem sniedz arī tendenču maiņa Ķīnas mājokļu tirgū. Pārspīlētās būvniecības krasa samazināšana atdzesētu kopējo pieprasījumu pasaulē. Tūlītējā ietekme uz ekonomikas pieaugumu būtu nelabvēlīga, taču šāds notikums arī burtiski sagrautu enerģijas un metālu cenas," saka Strautiņš.

Arī viņš inflācijas kāpumu dēvē par nenovēršamu, prognozes tiek paaugstinātas un mūsu valsts inflācija jau ziemā varētu noķert kaimiņvalstīs reģistrēto. "Bet nākamā gada vidējā inflācija varētu būtu ap 4%," prognozē Strautiņš. "Ja tiek lemts par atbalstu enerģijas patērētājiem, tad ieteicamais atbalsta veids ir mērķēti pabalsti. Tie nodrošinās, ka cilvēki var samaksāt rēķinus, bet tajā pašā laikā saglabāsies stimuls investēt enerģijas avota maiņā un/vai mājokļu efektivitātes celšanā. Lemjot par atbalstu, dilemmu gan var radīt jautājums – kā nediskriminēt tos, kuri ir bijuši apdomīgi un lielā mērā pasargājuši sevi no enerģijas cenu kāpuma. Ja cilvēks mājokli apkurina ar granulām vai malku, bet elektrību tērē vien LED spuldzēm un efektīvām ierīcēm, tad uz šobrīd apkārt valdošo satraukumu viņš var raudzīties pilnīgi mierīgi, varētu pat teikt, filozofiski," saka Pēteris Strautiņš.

Arī "Swedbank" ekonomiste Laura Orleāne uzsver energoresursu cenas pieauguma graujošo ietekmi uz mājsaimniecībām un uzņēmumiem, un paredz inflācijas augšupeju, bet savā argumentācijā viņa min arī transporta izmaksas. "Ar transportu saistītās izmaksas, ko galvenokārt virzīja degvielas cenu izaugsme, septembrī kāpušas par 9,4%, bet, salīdzinot ar augustu, vērojams pat neliels kritums 0,1% apmērā. Vasaras nogalē pasaules naftas cenas attīstība bija drīzāk lejupejoša, taču kopš septembra vidus manāms izrāviens un jau oktobrī cena pārsniedza 80 dolārus par barelu. Tas ir pēdējo trīs gadu augstākais līmenis. Ņemot vērā, ka pasaules naftas cenu izmaiņas Latvijā atspoguļojas ar novēlošanos, gaidāms, ka turpmākajos mēnešos būs jārēķinās ar degvielas cenu kāpumu," saka Orleāne.

Uz augšu vidējo cenu līmeni pagājušajā mēnesī virzīja arī pārtikas preces (+3.8%). To veicināja augošās pasaules pārtikas cenas un mazāks jauno ražu apjoms Latvijā. Apvienoto Nāciju organizācijas pārtikas indeksa līmenis septembrī sasniedza augstāko rādītāju pēdējo 10 gadu laikā. "Pasaules cenas ir tikai neliela daļa no faktoriem, kas veido pārtikas cenas Latvijā. Pārtikas preču cenu pieaugums Latvijā ir gaidāms arī turpmāk, taču tas nebūs tik liels, cik reģistrēts pasaulē. Oktobrī iespējams plašāks atlaižu klāsts, kas izraisīs pārtikas preču cenu svārstības, mazumtirdzniecības milža "Lidl" atvēršanās dēļ, taču ilgstošas izmaiņas cenās tas, visticamāk, neizraisīs.

Latvijā pasaules preču cenu kāpums parādās ar novēlošanas, tāpēc inflācija vēl savu pīķi nav sasniegusi un varētu sasniegt gadu mijā," prognozē Orleāne.

Runājot pat iespējamu atslābumu cenu pieaugumā viņa min, ka Eiropas energoresursu krīze rada bažas, ka inflācijas maksimums varētu tikt sasniegts vēl vēlāk, ierobežojot iedzīvotāju pirktspējas kāpumu. "Eiropā energoresursu cenu atslābumu varam sagaidīt gadījumā, ja pieprasījums būs mazāks, nekā tirgi sagaida, un ražošanas apjomi pieaugs. Tam vajadzīga samērā silta, ar sniegu un vēju bagāta ziema. Arī paaugstināts dabasgāzes importa apjoms no Krievijas uzlabotu situāciju. Šonedēļ Krievija devusi mājienus par iespēju palielināt importēto enerģijas daudzumu, lai mīkstinātu radušos krīzi. Tas vismaz uz kādu brīdi ir apstādinājis dabasgāzes cenas straujo kāpumu, taču līmenis vēljoprojām saglabājas augsts. Augošie maksājumi par elektrību, siltumu un gāzi kā arī pieaugums ar transportu saistītajās izmaksās tuvāko mēnešu laikā turpinās vilkt uz augšu vidējo cenu līmeni."

Vienisprātis ar kolēģiem ir arī Ieva Opmane, Latvijas Bankas ekonomiste, skaidrojot, ka dažāda veida produktu un pakalpojumu pieprasījuma atgūšanās un piedāvājuma nespēja "turēties līdzi" veicinājusi cenu kāpumu Latvijā. "Lai gan droši vien gandrīz visi šajā nedēļā dzirdējuši par lētajiem banāniem un citām precēm, nav sagaidāms, ka "Lidl" veikalu ķēdes atvēršanās nesīs ilgtermiņa vispārīgu cenu samazinājumu pārtikai Latvijā. Tomēr zināma ietekme tam ir, tiesa gan, iespējams, esam to nemanāmi piedzīvojuši jau pirms šī veikala atvēršanas. Cīnoties par pozīcijām tirgū, esošie tirgus spēlētāji cenas nav cēluši tik strauji, kā tas būtu varējis notikt, ņemot vērā, ka pārtikas un resursu cenas strauji kāpušas arī citviet pasaulē," saka Opmane.

Papildus tam vasarā, cilvēkiem "pierodot pie pandēmijas", kā arī, sākoties plašākai vakcinācijai un palielinoties iespējām, visā pasaulē, tostarp Latvijā, audzis iepriekš atliktais pieprasījums. Savukārt resursu piedāvājums tik strauji nepieauga, jo pašlaik uzņēmēji vēl ir piesardzīgi ar piedāvājuma palielināšanu.

"Bieži vien patērētāji atceras laikus, kad viņu iecienītie produkti maksāja krietni mazāk. Reizēm šķiet, ka pat pirms gada viss bija krietni lētāks (degviela jau noteikti). Nedaudz vieglāk ir aizmirst to, ka agrāk arī algu līmenis bija krietni zemāks. Pat salīdzinot ar pērnā gada sākumu, vidējais atalgojums Latvijā ir pieaudzis par vairāk nekā 10%. Lai gan inflācija ir augusi, tomēr reālā pirktspēja nodarbinātajiem tik ātri nesamazinās. Protams, tās mājsaimniecības, kur ienākumi palikuši nemainīgi vai tie samazinājušies, inflācijas ietekmi jutīs spēcīgāk," minot arī energoresursu cenu ietekmi, saka Opmane.

Viņa gan saskata arī pozitīvu tendenci: "Pēdējā gada, pusotra laikā vairāku produktu cenām bija vērojami tādi kā "amerikāņu kalniņi", bieži vien sasniedzot rekordus. Piemēram, varam atcerēties koksni, kurai vasarā bija rekordaugstas cenas, bet nu tās atkal ir nostabilizējušās iepriekšējā gada līmenī. Pašlaik elektrības un siltuma cenas ir kalnā, tomēr, pieprasījumam un piedāvājumam atrodot jaunu līdzsvaru, sagaidāms, ka ilgākā laika periodā tās atkal nostabilizēsies. Augstākas cenas motivē uzņēmumus investēt piedāvājuma palielinājumā, lai varētu no tām gūt peļņu – bet tas, savukārt, atkal veicinās cenu stabilizēšanos. "