Veselībai nekaitīga darbavieta – vadītāja un paša darbinieka atbildība

Darba vide pēdējo 20 gadu laikā ir ļoti mainījusies, un būtiskākie riska faktori mūsdienās ir pavisam citi. "Kurš gan pirms četriem gadiem spēja iedomāties, ka runāsim par attālinātu darbu kā pašsaprotamu lietu? Un ka daudzi uzņēmumi izvēlēsies pilnībā attālinātu darbu vai ļaus dažas dienas nedēļā strādāt no mājām?" vaicā Linda. Jau 11 gadus viņa ir Eiropas Darba drošības un veselības aizsardzības aģentūras nacionālā kontaktpunkta vadītāja, bet kopumā ar darba vides un aizsardzības jautājumiem strādā vairāk nekā 20 gadus.

"Atceros, ka 2006. gadā darba aizsardzības kontekstā visbiežāk runāja par nedrošu aprīkojumu, darbu augstumā, putekļiem, smagumu celšanu, darbu piespiedu pozās vai nepiemērotos apstākļos. Šobrīd pārsvarā svarīgākie ir psihoemocionālie faktori – laika trūkums, liels informācijas apjoms, ātra svarīgu lēmumu pieņemšana, darbs pie datora," uzskaita Linda. "Mainās arī pati darba vide – ja 2005. gadā termins "darbs pie datora" apzīmēja biroja vidi, tagad būtu jāsaka "darbs pie ekrāna", jo pārdevēji izmanto dažādus displejus kasē, iekārtu operatori izmanto ekrānus vadības pultīs. Piemēru ir daudz."

Tādēļ 1994. gadā tika izveidota Eiropas Darba drošības un veselības aizsardzības aģentūra, kuras galvenais uzdevums ir veikt pētījumus par darba vidi, apkopot datus, informēt sabiedrību par dažādiem ar darba vidi saistītiem jautājumiem un sniegt atbalstu darba devējiem. "Agrāk šie jautājumi bija tieši saistīti ar nelaimes gadījumiem, arodslimībām un darba drošību. Tagad ir grūti noteikt robežas, kur sākas un beidzas darba vide, tādēļ arī tēmas kļūst plašākas," norāda Linda Matisāne. "Šobrīd daudz runājam par ergonomiku, psihoemocionālo vidi, kā cilvēkus ietekmē attālinātais darbs. Svarīgs jautājums ir digitalizācija – droni, čatboti jeb virtuālie asistenti, mākslīgais intelekts. Klasiskā izpratne par darba vidi ir mainījusies."

Katrā valstī izveidots nacionālais kontaktpunkts, kas organizē seminārus, konferences, izstrādā atbalsta rīkus. Viens no tiem ir OiRA – interaktīvs rīks, ar kura palīdzību darba devējs var novērtēt, cik kaitīga vai bīstama ir darba vide. "Jautājumi ir pielāgoti darbības nozarēm, jo loģiski, ka darba vide viesnīcā un būvlaukumā ievērojami atšķiras. Veicam arī nākotnes prognozēšanu – kā aprites ekonomikas attīstība ietekmēs darba apstākļus, kādi riska faktori varētu būt pēc desmit gadiem. Piemēram, šobrīd arvien vairāk cilvēku izvēlas uzstādīt saules paneļus. Aģentūra pēta, kā tas ietekmēs darba drošības jautājumus – tātad vairāk cilvēku strādās uz jumtiem, turklāt jānoskaidro, vai ugunsdzēsējiem paneļi neradīs papildu bīstamību dzēšanas gadījumā."

Linda norāda, ka svarīgākie darba aizsardzības normatīvie akti kopš 2002. gada nav būtiski mainīti, tādēļ nav izprotama darba devēju taisnošanās par to nepārzināšanu: "Saprotu, ka tikko dibināta uzņēmuma vadītājs daudz ko var nezināt, bet, ja uzņēmums izveidots pirms 15 gadiem, kā gan var teikt, ka pirmo reizi dzird par darba vides risku novērtēšanu?" Dažās nozarēs normatīvo aktu prasības gadu gaitā kļuvušas stingrākas, jo gluži vienkārši ir vairāk pētījumu datu: "Tas, piemēram, attiecas uz ķīmisko vielu izmantošanu, kas var izraisīt audzējus. Daudzi zina par azbesta izmantošanas aizliegumu, tas medijos izskanēja visai plaši."

Lai arī statistika liecina, ka kopējais nelaimes gadījumu skaits darbavietā turpina palielināties, Linda uzsver, ka satraukumam nav pamata: "Šos gadījumus vienkārši mazāk slēpj! Normatīvie akti veidoti tā, ka katrs nelaimes gadījums, ja darbinieks slimojis vairāk nekā trīs dienas, ir jāreģistrē, citādi darbinieks nesaņems apmaksātu ārstēšanu. Fiziskie riski darba vidē nemainās – putekļi, vibrācijas, darbs augstumā, darbs ar ķīmiskām vielām un maisījumiem. Labā ziņa ir tā, ka samazinās letālo nelaimes gadījumu skaits. Tomēr uzskatu, ka katram pēc darba būtu jāatgriežas mājās, nevienam darba vidē nevajadzētu ciest ne emocionāli, ne fiziski," Linda uzsver.

Gadu gaitā organizēti daudzi informatīvie pasākumi, darba devēji uzkrājuši pieredzi, un VDI turpina apmeklēt un apsekot uzņēmumus. Linda priecājas, ka uzsākta uzņēmēju iniciatīva "Misija nulle", kas ir brīvprātīga apņemšanās padarīt veselību un drošību par uzņēmuma prioritāti. "Daudzi uzņēmumi negaida VDI ierašanos, kas pateiks, kā rīkoties, un paši uzņemas atbildību pret saviem darbiniekiem," viņa priecājas.

Pieredze liecina, ka Latvijā plaisa starp "labajiem" un "sliktajiem" uzņēmumiem palielinās. "Labie dara daudz vairāk, nekā tiek prasīts normatīvajos aktos, – organizē spēļu vakarus, komandas saliedēšanās pasākumus, attālinātā darba periodā no biroja ļauj paņemt galdus, krēslus un monitorus, apmāca vadītājus, nodrošina psihoterapeita atbalstu un veic citas aktivitātes. Diemžēl ir arī tādi uzņēmumi, kas strikti pieturas pie normatīvajiem aktiem un nemaz neievēro Darba un Darba aizsardzības likumu. Vai "labajiem" darba devējiem, piemēram, būtu jāorganizē seminārs, kā labāk izgulēties? Oficiāli tas nekur netiek prasīts, bet tā ir ilgtspējīga domāšana, jo ieguvēji būs visi – darbinieki būs izgulējušies, laimīgāki, produktīvāki un pieļaus mazāk kļūdu. Latvijā jābeidz domāt "Bet kur tas ir rakstīts?" līmenī"," Linda uzskata.

Tāpat Latvijā gan darba devēju, gan pašu darbinieku attieksme pret drošības prasību ievērošanu ir visai zema: "Ja priekšnieks nestāvēs blakus, strādājot uz jumta, drošības sistēmu vai ķiveri darbinieks var arī neuzlikt. Nelaimes gadījumu skaita ziņā Latvija ierindojas starp piecām sliktākajām Eiropas Savienības valstīm."

Linda stāsta, ka Eiropā labs piemērs ir Skandināvijas valstis, kur ļoti agri sāka runāt par stresu, mobingu, bosingu, diskrimināciju un izdegšanas sindromu, kam Latvijā pievērsās tikai pēdējos gados.

Pamanīt vadu mudžekli ir vieglāk, nekā atpazīt stresu, uzskata Linda: "Divi cilvēki, kuru fiziskie parametri ir līdzīgi, var būt ar atšķirīgu stresa noturību, un ir grūti noteikt, kā stress katru no viņiem ietekmē." Pastāv dažādi digitālie risinājumi, kas varētu palīdzēt to noteikt, piemēram, mākslīgā intelekta rīks, kas analizē darbinieku rakstītos e-pastus un pēc teikuma uzbūves spēj noteikt, kurš ir noguris, bet kuram tuvojas izdegšana. "Vēl viens piemērs – rīks, kas analizē acu zīlītes un mirkšķināšanu un tādējādi nosaka noguruma pakāpi. Viens no pirmajiem viedajiem palīgrīkiem bija ugunsdzēsēju tērpos iestrādāti sensori, kas reaģēja uz sviedriem, sirdsdarbību un citiem elementiem. Balstoties uz datiem, varēja noteikt, kad cilvēks ir noguris, un tika nodota ziņa vadības pultij, ka konkrētajam cilvēkam jāatpūšas. Mūsdienās gan aktualizējas datu aizsardzības jautājumi – vai visi ļaus izmantot savus datus? Vai personāldaļa šos datus neizmantos ļaunprātīgi, lai atlaistu darbinieku, kurš sagurst visātrāk? Pasaulē šādi rīki kļūst arvien populārāki, un aģentūras darbs ir saprast, kas aktuāls būs nākotnē."

Saskaņā ar normatīvo aktu prasībām attālināta darba vieta neatšķiras no darba vietas klātienē – darba devējam jānodrošina darba apstākļi atbilstoši normatīvo aktu prasībām: "Lielāka nozīme ir darbinieku iesaistei – ja nepieciešams ērts krēsls, tas jāsaka! Sāpoša mugura noteikti ietekmēs darba rezultātu, un to negrib ne darba devējs, ne pats darbinieks. Darba devējs taču tiešsaistes sanāksmes laikā katram nepateiks – tavs monitors uzstādīts nepareizi un krēsls pārāk zems. Tādēļ darbiniekiem jāuzņemas atbildība par aktīvu iesaistīšanos savu darba apstākļu uzlabošanā, īpaši strādājot attālināti."

Pētījuma "Darba apstākļi un riski Latvijā" ietvaros 2022. gadā īstenots pētījums par attālinātā darba organizāciju. Rezultāti liecina, ka tas ietekmējis privātās un darba dzīves līdzsvaru, kā arī radījis vientulības sajūtu. Minēti arī psihoemocionālie riska faktori, un 34% respondentu atzīst, ka attālināti darbam velta vairāk laika, nekā strādājot birojā. Daudzi strādā neergonomiskos apstākļos, tādēļ radušās balsta un kustību sistēmas sāpes, fizisks nogurums, problēmas ar acīm.

Arodslimības Latvijā pārsvarā saistītas ar fizisko pārslodzi, muguras un locītavu sāpēm: "Semināros lūdzu pacelt roku tiem, kam kādreiz ir sāpējusi mugura. Tiem, kas roku nav pacēluši, vienmēr saku – gaidiet, sāpēs! Pētījumos minēts, ka ikvienam vismaz reizi mūžā darba dēļ ir sāpējusi galva, mugura, kājas vai kas cits. Nevajag domāt, ka šāds gadījums uzreiz liecina par arodslimību. Sāpes ir organisma kliedziens pēc palīdzības! Neko nedarot, kļūst tikai sliktāk, tādēļ atgādināšu – sāpes jānovērš preventīvi," strikti teic Linda.

Balsta un kustību aparāta profilaksē liela nozīme ir katra cilvēka rīcībai: "Vai tiešām regulāri vingrojat un esat fiziski aktīvs? Vai tiešām darbā reizi stundā izdodas piecelties un izstaipīties? Ieradumam ir liels spēks, un, kamēr nekas nesāp, cilvēki lielākoties pret savu veselību izturas pavirši. Iesaku biežāk aiziet pēc ūdens, runājot pa telefonu, staigāt. Ja astoņas stundas sēdēsiet darbā pie datora un tad visu atlikušo vakaru mājās spēlēsiet datorspēles vai sēdēsiet dīvānā, tas par labu pašsajūtai ilgtermiņā nenāks."

Jāatzīmē, ka arī LIAA Eiropas Biznesa atbalsta tīkls (EEN) sadarbībā ar Eiropas Darba drošības un veselības aizsardzības aģentūras nacionālo kontaktpunktu organizē kopīgus pasākumus un aktivitātes, kas veltīti gan darba drošības, gan attīstību veicinošas darba vides jautājumiem, piemēram, ikgadējo pasākumu "Atbildīgu ideju tirgus". Tāpat arī EEN sniedz konsultācijas un informāciju gan par darba doršību, gan citiem uzņēmumiem aktuāliem problēmjautājumiem.