Pats sapratīsi pēdējais. Darba sadedzināts – kas pamanīs, kas glābs?

Te liela nozīme ir gan kolēģiem, gan vadītājiem – to "Delfi " radošās reklāmas satura aģentūras "Delfi Brand Studio" rīkotajā diskusijā "Darbinieku labbūtība: izaicinājumi un pieredzes" uzsvēra pieredzējušas dažādu uzņēmumu personāla speciālistes. Un tikpat liela nozīme ir prast nospraust robežas un rast piepildījumu arī ārpus darba.

Vadītājiem gan ir ļoti liels izaicinājums pamanīt izmaiņas darbinieka uzvedībā un darbā – īpaši daudzos amatos vai starptautiskos uzņēmumos, kur darbs notiek attālināti vai tikšanās ir visai garāmejoša. Arī pašam darbiniekam nebūt nav viegli runāt ar savām problēmām ar vadītāju dažādu iemeslu dēļ: cilvēks izveidojis savu tēlu, pozicionējis sevi kā labu darbinieku, nav pieradis runāt par sajūtām, īpaši darbā; baidās no sarunas sekām, īpaši, ja vadītājs tāds skarbāks.

"Cik ļoti cilvēki gatavi par to runāt? Es varu pateikt – diez ko nav gatavi. Jo ir divas stadijas – vai nu nav tik traki, lai es par to runātu, vai arī jau ir tik traki, ka nekas vairs nepalīdz," vispārējo ainu iezīmē starptautiskā informāciju tehnoloģijas uzņēmuma "Cognizant" personāla vadītāja Baltijā Sandra Siliniece. Personāla vadītāja darbs ir stāstīt, ka tas ir normāli – savu brīdi justies izsīkušam. Ka cilvēks drīkst nospraust savas robežas, atteikties no kāda pienākuma. Tomēr viņa uzskata, ka līdz tam, kad šī tēma kļūs dabiska, vēl savs laiks ejams. Tāpat kā mūsdienās skolēniem ir jāmāca mācīties, tāpat darbiniekiem nereti ir jāmāca strādāt.

Palīdz "viens pret viens" sarunas, kurās runā ne tikai par darbu, bet arī cilvēcīgi pajautā – kā tev iet, kā tu jūties? To praktizē arī ziņu portālā "Delfi", bet nav universālas receptes katrai situācijai.

Kā būt veselīgajā viduspunktā, kad esi darba tonusā, bet neesi pārstrādājies, pašam to nemanot? Jo cilvēki nereti nepiefiksē pirmās izdegšanas pazīmes.

"Cilvēks, kurš ir izdedzis, ir pats pēdējais, kurš to sapratīs. Ir pat šī tendence sevi pierādīt vēl vairāk, jo kaut kādā brīdī jūti – ar mani kaut kas nav kārtībā, es vairs nespēju izdarīt to, ko es spēju visu laiku, līdz ar to es cenšos strādāt vēl vairāk. Un tās ir noteikti lietas, ko kolēģi un vadība var kaut kādā brīdī pamanīt un mēģināt pateikt – hei, kas ar tevi notiek, vai viss ir okei, man izskatās, ka nē! Jo sev atzīt, ka nav kaut kas labi un nepieciešams apstāties un meklēt palīdzību, ir ļoti, ļoti grūti," ne tikai no amatā gūtās, bet arī personīgās pieredzes saka "airBaltic" biznesa partnere personālvadības un labbūtības jautājumos Sanda Bergmane-Behmane.

Laura Baikova atzīmē, ka ir divu veidu cilvēki: vieni izdegšanas sindroma sākumposmā sāk strādāt vēl centīgāk, otriem kļūst viss vienalga – it kā turpina strādāt, bet apātiski, ar vienaldzību pret rezultātu. Citi sāk izteikti paust neapmierinātību ar darba devēju: "mani šeit nenovērtē", "es te vergoju, bet jēgas nav" – šādas un tamlīdzīgas frāzes faktiski ir palīdzības sauciens.

"Luminor Bank" darbinieku izaugsmes un labbūtības vadītāja Līga Leimane kā vēl vienu pazīmi min sarkasmu. Cilvēks var sākt izteikt ironiskas, sarkastiskas piezīmes, kad tiek uzdots kārtējais uzdevums – jo viņš vienkārši atklāti nespēj pateikt "nē, man ir par daudz", un tādējādi maskējas. Vēl kāda pazīme – apreibinošos vielu lietošana. Alkoholu un narkotikas daudzi mēdz lietot kā antidepresantu, kā iespēju izbēgt no realitātes. Un vēl kāda pazīme – ēšanas traucējumi.

Skarbi, bet nereti izdeg tie cilvēki, kas ir brīnišķīgi sava darba entuziasti, kas cenšas sasniegt maksimāli labu darba rezultātu; viņi, kā likums, visiem patīk, ir pamanāmi, izpalīdzīgi, laipni, nevienam neatsaka, aktīvi piedalās ārpusdarba pasākumu organizēšanā. "Mēs viņus apbalvojam, mums viņi patīk, visi viņus apbrīno. Principā tas nozīmē to, ka uzņēmums veicina kultūru, kas izdedzina tos cilvēkus. Pēc būtības mēs rādām tam cilvēkam tēlu, kur viņam grūti pašam atkāpties. Vai mēs akceptējam, ja cilvēks grib sev telpu, laiku, uzlādēt baterijas? Un visbiežāk tas, kas notiek ar šiem cilvēkiem, lai viņi nezaudētu seju – viņi vienkārši aizbēg," skarbo realitāti iezīmē Sandra Siliniece.

Pat ja acīgs vadītājs vai personāla speciālists pamana problēmu, ko darīt? Vai, piemēram, piespiedu atvaļinājums būtu risinājums? Eksperti tomēr saka – nē! Jāvērtē individuāli, jo reizēm piespiedu atvaļinājuma laikā cilvēks, īpaši, ja ir viens, jūtas vēl sliktāk, jo situācija saknē nav atrisināta. Savukārt, ja tai brīdi piedevām ir kāds nozīmīgs projekts, viņš tāpat nespēs atpūsties. Te ir varianti vai nu reducēt darba pienākumus vai galējā gadījumā ieteikt paņemt slimības lapu.

Galvenais instruments iespējamas izdegšanas gadījumā ir vecās, labās sarunas. Pat ja cilvēks neko negrib stāstīt – arī tā pieredzējušam vadītājam vai personāla speciālistam jau ir informācija. Psihologa iesaiste noderēs tikai tad, ja cilvēks pats atzīs, ka tā ir nepieciešama. Daudzos lielajos uzņēmumos ir psihologi, citi praktizē ārpuses psihologa vai psihoterapeita apmaksu, jo tas nozīmē anonīmu palīdzību – ne visi vēlas par problēmām runāt ar darbavietas speciālistu. Tiesa, joprojām psihologs daudziem ir bubulis.

"Runa ir arī par aizspriedumiem un stereotipiem. Ja mums saspringta mugura, pleci, mēs ejam pie fizioterapeita, to visi dara, tas ir normāli! Bet ar psihologu jau tāpat – tu taču jūti, ka kļuvis daudz grūtāk. Vienmēr iesaku – labāk aizej! Tā kā pie fizioterapeita izkustini muguras muskuļus, tā tieši arī šeit ir darbs ar mūsu emocijām, domām," saka "Luminor Bank" darbinieku izaugsmes un labbūtības vadītāja Līga Leimane.

Savukārt aviokompānijas "Smartlynx Airlines" talantu attīstības vadītāja Maija Kavace bilst, ka atzīt to, ka no pārstrādāšanās jau ir mentālas vai pat fiziskas veselības problēmas, vislielākā problēma ir augstākā līmeņa vadītājiem, kuri nereti baidās atzīt, ka arī viņi ir vienkārši cilvēki.

Viens no veidiem, kā izvairīties no izdegšanas, ir spēt veidot līdzsvaru starp darbu un privāto dzīvi. Pēc pētījumu kompānijas "Kantar" aptaujas datiem 41% strādājošo uzskata, ka darba un privātās dzīves līdzsvara nodrošināšana ir uz pusēm ar darba devēju dalīta atbildība.

Bet ko darīt, ja vadītājs vai kolēģi, piemēram, sūta e-pasta vēstules vēlu vakaros? Bieži vien risinājums ir pavisam vienkāršs, īpaši, ja uzņēmumā ir elastīgais darba režīms – ja "pūce" sūta ziņu vienos naktī, viņa negaida atbildi, bet grib būt droša, ka ziņa sasniegs arī cīruļus, jo pati darbu sāk krietni vēlāk. Un šādos un līdzīgos gadījumos risinājums ir vecs kā pasaule – vajag pajautāt un izrunāties! Elastīgs darba laiks pieprasa atbildību un disciplīnu, un tas ir jāmācās visiem.

Jebkurā gadījumā ir svarīgi, lai būtu līdzsvars, pareizāk – darba un privātās dzīves integritāte. Jo šīs sfēras nevar atdalīt. Sandra Siliniece to salīdzina ar ļoti smalku deju – kā panākt kompromisu, paiet vienam otram pretī, sabalansēt lomas. Viņa uzsver pozitīvās tendences – darbā runāt ne tikai par darbu, bet par problēmām, kas ir kopīgas daudziem, piemēram, par stresu pirms 1. septembra, kad bērni jāsagatavo skolai, un citiem aspektiem: "Mēs arvien vairāk sākam runāt caur dažādības prizmu – ir cilvēki, kuriem nav ģimenes, un tas nenozīmē, ka viņi būs vienmēr tie, kam jāstrādā virsstundas vai brīvdienās. Ir cilvēki pirmspensijas vecumā, kam ir citas vajadzības un stresi. Šobrīd sāk runāt par menopauzi kā par normālu lietu. Un man liekas, caur to visu kļūstam saprotošāki, tolerantāki, un kļūst vieglāk atrast arī kopīgu valodu darba dzīvē."

Diskusiju "Darbinieku labbūtība: izaicinājumi un pieredzes" organizēja "Delfi" radošā reklāmas satura aģentūra "Delfi Brand Studio", un šis līdz ar platformu #darbavietas un rakstu sēriju "Misija: dedlains" ir vēl viens solis dažādu ar darba vidi saistītu tēmu aktualizēšanā.

Jau vēstīts, ka platformas #darbavietas mērķis ir sniegt iespēju darba devējiem un darba ņēmējiem iepazīties tuvāk – parādīt uzņēmuma vērtības, iepazīstināt ar pieejamiem bonusiem, darba vidi, iekšējo uzņēmuma kultūru un citu informāciju, kas palīdzētu ideālajam darbiniekam atrast ideālo darbavietu.