Latvijas banku bojāejas un augšāmcelšanās  (89)

Līdz šim Latvijā ir glābtas vien trīs bankas – banka "Paritāte", "Rīgas komercbanka" un "Parex banka" jeb, aptuveni rēķinot, katra 13.banka no to kopskaita, kas ir aizgājušas pa "skuju taku". Tas, vai šīm bankām sekos arī "Krājbanka", būs zināms februāra beigās, kad finanšu tirgus uzraugs būs izskatījis bankas administratora "KPMG Baltics" priekšlikumu sākt bankas bankrota procedūru.

Neilgi pēc neatkarības atgūšanas banku skaits Latvijā auga galvu reibinošos tempos, savu rekordu sasniedzot 1993.gadā – tad Latvijā bija 61 banka, un šis rekords joprojām nav pārspēts, liecina Latvijas Komercbanku asociācijas (LKA) dati.

Tomēr nākamajos gados sekojusī krīze krietni paretināja šīs rindas – krīzē bankrotēja apmēram 20 bankas. Paputēja tādas kredītiestādes kā "Top banka", "Tautas banka", "Olimpija", "Latintrādes banka", arī tolaik lielākā banka "Banka Baltija" (BB), kam, pateicoties dāsnajām noguldījumu procentu likmēm (1994.gadā – 90%), savu naudu bija uzticējuši simtiem tūkstoši Latvijas iedzīvotāju.

BB uzraudzības padomes priekšsēdētājs un viens no faktiskajiem īpašniekiem Aleksandrs Lavents gan bija iesniedzis bankas sanācijas plānu, saskaņā ar kuru naudu tajā ieguldītu Latvijas valdība un kāda ārvalstu organizācija, piemēram, Starptautiskais Valūtas fonds vai Pasaules Banka. Taču sanācijas plāns tika atzīts par nerealizējamu un palīdzība BB glābšanai atteikta, jo BB vadība nevarēja uzrādīt valdības prasītos dokumentus par bankas veiktajiem darījumiem. Savukārt, kad valdība pārņēma BB un ķērās pie tās glābšanas, bija jau par vēlu.

"BB neizdevās izglābt, jo fakti atšķīrās no stāstītā. Banku uzraugs ziņoja, ka "caurums" bankā esot 25 miljoni latu, kas vēl ir glābjama situācija, bet patiesībā trūka 200 miljonu, un, ka [tā laika Latvijas Bankas (LB) prezidents Einars] Repše to zināja, faktiski pierādīja Stokholmas šķīrējtiesa," vēlāk laikrakstam "Diena" stāstīja toreizējais premjers Māris Gailis. Savukārt Repše savai aizstāvībai sacīja: kamēr valdība un LB nebija pārņēmusi banku savā kontrolē un nevarēja piekļūt visiem dokumentiem, nevarēja arī būt pilna priekšstata par situāciju BB, jo to mērķtiecīgi bija slēpuši bankas īpašnieki. "Tikai tad, kad banka bija pārņemta, arī varēja konstatēt, ka banka vairs nav glābjama," klāstīja Repše.

Atklājās arī, ka bankas īpašnieki bija "izsūknējuši" no BB visu, ko paspēja, par ko arī vēlāk nokļuva uz apsūdzēto sola. Viņus apsūdzēja kaitniecībā, noguldītāju naudas piesavināšanā, apzinātā grāmatvedības datu slēpšanā, fiktīvā uzņēmējdarbībā un ļaunprātīgā bankas novešanā līdz bankrotam. Gailis banku krahā vainoja toreizējo banku uzraugu - LB, kam pārmeta vājo komercbanku kontroli. Savukārt Repše vēlāk banku krīzē vainoja nepietiekamo normatīvu bāzi un pieredzi, kā arī pārāk lielo paļaušanos uz banku vadītājiem.

"1995.gadā krīzi lielā mērā izraisīja baņķieru negodīgums un krāpniecība, bet tikpat nozīmīga bija šobrīd tālā un neatkārtojamā pārejas laika Latvijas situācija," tagad portālam "Delfi" saka LB pārstāvis Mārtiņš Grāvītis.

Tā laika finanšu ministrs Uldis Osis savukārt jau pēc krīzes atzina, ka bankas 1995.gadā gaidījušas lata devalvāciju – reti kurš ticējis, ka nacionālā valūta nostabilizēsies. Bankas vēlējušās, lai lata vērtība kristos, jo tad noguldītājiem varētu izmaksāt mazāk vērtīgas naudas summas. Tā kā lats netika devalvēts, bankas cieta zaudējumus.

Ekonomists Georgs Libermanis vairāk nekā 20 banku bankrotu 1994.-1995.gada krīzē skaidroja ar to, ka daļa komercbanku bija "kabatas bankas", un to pazušana bijusi likumsakarīga. Daudzi kredīti tika izsniegti, zinot, ka tie netiks atdoti, arī sniegti nekvalitatīvi auditoru slēdzieni. Pirmo banku maksātspēja izraisījusi paniku pat salīdzinoši drošās bankās, trūka patiesas informācijas par kopējo situāciju banku jomā, arī valdības pasivitāte traucējusi laikus īstenot sanācijas pasākumus.

Banku krīzes gados komercbanku skaits saruka gandrīz divas reizes – līdz nedaudz vairāk kā 30 bankām 1996.un 1997.gadā. Tad nāca nākamais banku bankrotu vilnis, ko izraisīja tā sauktā Krievijas krīze, kad lielā kaimiņvalsts atteicās norēķināties par savām parādzīmēm, kas iepriekš tika uzskatītas par visai drošu ieguldījumu.

Tām bankām, kam bija neliels Krievijas vērtspapīru daudzums, galvenokārt radās īstermiņa likviditātes grūtības, savukārt tām, kas Krievijas vērtspapīros bija ieguldījušas vērienīgākas summas, radās nopietnas problēmas. Liktenīga Krievijas krīze kļuva "Rīgas Komercbankai" (RKB), "Latvijas Kapitālbankai", bankai "Viktorija" un citām.

Tolaik vislielākā uzmanība pievērsta vienai no lielākajām Latvijas bankām RKB. Kad 1998.gada otrajā pusē parādījās ziņas par problēmām Krievijā, cilvēki masveidā sāka izņemt naudu no RKB, kas gan mierināja satrauktos klientus, sakot, ka "ažiotāžai nav pamata". "Banka strādā normālā režīmā, un iespējamā neiegūtā peļņa Krievijā šogad tiks kompensēta ar citu finanšu instrumentu palīdzību," pie satrauktajiem klientiem vērsās toreizējais bankas prezidents Vladimirs Kuļiks.

Pēc masveida ieguldījumu izņemšanas ažiotāžas banku darbību uzraugošā LB noteica ierobežojumus – neļāva izņemt noguldījumus pirms to termiņa. Tomēr arī tas neglāba banku – LB 1999.gada marta sākumā lēma apturēt RKB veikto finanšu pakalpojumu sniegšanu un pāris dienas pēc tam pieteica tiesā tās maksātnespēju, ko tiesa atzina marta beigās.

Nākamajā dienā pēc tiesas lēmuma RKB vadība paziņoja, ka vēlas atjaunot bankas darbību, kas, pateicoties Latvijas valdības, LB, Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas (ERAB) ieguldījumiem, arī izdevās tā paša 1999.gada oktobra beigās. Banka sāka jaunu dzīvi ar jaunu nosaukumu – "Pirmā Latvijas Komercbanka". Tās akcijas gadu vēlāk iegādājās Ziemeļvācijas lielākās bankas "Norddeutsche Landesbank Girozentrale" (NORD/LB) meitasuzņēmums. Līdz ar īpašnieka maiņu mainījās arī bankas nosaukums. Tas piedzīvojis izmaiņas salīdzinoši bieži, līdz pērn gada beigās tika nomainīts uz "DNB banka".

Valsts iesaiste RKB darbības atjaunošanā bija precedents Latvijas banku vēsturē, turklāt pietiekami veiksmīgs, un šādas sanācijas ar valsts līdzdalību Latvijā vairs nav bijušas, saka gan toreizējais banku uzraugs LB, gan pašreizējā Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK). "Sanācija bija iespējama, jo kreditori piekrita norakstīt pusi savu prasību (t.sk. starptautiskie investori – sindicēto kredītu devēji). Bankā nebija veiktas kriminālas darbības, bet tā bija cietusi tā sauktajā 1998.gada Krievijas krīzē, nepiesardzīgi ieguldot pārāk daudz līdzekļu Krievijas valsts vērtspapīros," saka FKTK pārstāve Ieva Upleja.

Otra sanācija notika šā gadsimta sākumā un, atšķirībā no RKB, tika realizēta bez valsts finansiālas līdzdalības. Stāsts ir par salīdzinoši mazāku banku "Paritāte", kuru banku uzraugs 2001.gada jūnija beigās tiesā lūdza atzīt par maksātnespējīgu, jo kredītiestādes parādsaistības pārsniedza aktīvus. Pēc nepilna mēneša tiesa arī atzina bankas maksātnespēju.

Bankas vadība vēl pirms tiesas lēmuma izteica vēlmi sanēt banku un atjaunot tās darbību, kas arī vēlāk piepildījās. Bankas maksātnespēja atzīta 2001.gada jūlijā, bet tā paša gada decembrī banka pēc sanācijas atsāka darbu.

Bankai "Paritāte" finansiālas problēmas 21.gadsimta pirmajos gados radās saistībā ar tās lielajiem ieguldījumiem ASV vērtspapīros. "Banka "Paritāte" cieta zaudējumus iepriekšējā ASV krīzē ieguldījumu dēļ tā sauktajā Silīciju ielejā un 2001.gadā kļuva maksātnespējīga. Tās administrators veica sanāciju, daļu kreditoru prasību norakstot un piesaistot ārvalstu stratēģisko investoru "PrivatBank" no Ukrainas," skaidro FKTK pārstāve.

Arī savulaik otrās lielākās "Parex bankas" krahu 2008.gada beigās izraisīja ārēji apstākļi. Valērijam Karginam un Viktoram Krasovickim gandrīz pildībā piederošajai bankai atšķirībā no tās toreizējiem sīvākajiem konkurentiem skandināvu bankām nebija tik brīvi un tik lēti pieejami resursi. Tā bija paņēmusi lielus sindicētos kredītus un lielas summas ieguldījusi vērtspapīros. 2008.gada 15.septembrī sabruka ASV flagmanis "Lehman Brothers", iezīmējot globālās finanšu krīzes sākumu un tirgu sastingumu. "Parex banka" vairs nevarēja pārdot iepriekš iepirktos vērspapīrus, bet sindikātu kredītu atmaksas termiņi tuvojās.

"Mūsu "spilvena" vērtspapīri normāla tirgus apstākļos maksātu miljardu, bet pēc "Lehman Brothers" kraha tie vairs nebija likvīdi, līdz ar to cenas principā nav. Līdz ar to pasliktinājās kapitāla rādītāji. [..] Vienā brīdī vērtspapīri maksāja vien 40% no cenas, turklāt tos tāpat nevarēja pārdot. No vienas puses, tie sabojāja mums kapitāla rādītājus, no otras - tos pat nevarēja samainīt pret naudu gadījumā, ja atnāk klients un prasa atmaksāt depozītu," vēlāk presē skaidroja viens no bankas līdzīpašniekiem Krasovickis.

2008.gada jūlija beigās un augusta sākuma FKTK vēstulē "Parex bankas" vadībai, atsaucoties uz 2007. gada novembra–decembra un 2008.gada janvāra pārbaudi, norādīja, ka "bankas darbībai raksturīgs mērens risku līmenis". Lai arī FKTK tobrīd nekonstatēja nekādus normatīvu pārkāpumus bankas darbībā, komisija norādīja uz riskiem atsevišķās jomās (kredīriska pārvaldīšanā u.c.) un nepieciešamajiem uzlabojumiem. Nedaudz vēlāk FKTK pārbaudē, kas ilga no augusta līdz oktobra sākumam, jau atrada būtiskus trūkumus kreditēšanas procesā, vēsulē bankai rudens sākumā norādot: "Mainoties ekonomiskajai situācijai Latvijā un pasaulē un pasliktinoties aizņēmēju maksātspējai, banka nebija izveidojusi kredītportfeļa kvalitātei atbilstošu uzkrājumu apjomu."

2008.gada 22.oktobra Finanšu ministrijas (FM), FKTK un bankas vadības sanāksmē tiek spriests par iespēju "Parex bankai" piešķirt valsts atbalstu. Bankas likviditāte 2008.gada oktobra otrajā pusē bija sarukusi tik būtiski, ka "Parex banka" lūdza tobrīd "tautpartijieša" Ata Slaktera vadīto FM uz gadu bankā noguldīt Valsts kases (VK) līdzekļus 300 miljonu eiro apmērā. Tomēr 23.oktobrī no FM saņemts atteikums, skaidrojot, ka VK rīcībā nav šādas summas noguldīšanai bankā. Valdībai tobrīd vairāk rūpēja draudošais caurums valsts budžetā nekā iespējamais "Parex bankas" krahs, jo valdošajās aprindās ticēja, ka banka spēs izķepuroties pašas spēkiem, vēlāk rakstīja "Lietišķā Diena".

Nepilnu nedēļu pēc FM atteikuma noguldījumi no "Parex bankas" aizplūda masveidā, ko izprovocēja kārtējais baumu vilnis par banku nestabilitāti. Zviedrija centās nomierināt satrauktos banku klientus, izziņojot par palīdzības paketi Zviedrijas bankām, arī Latvijā strādājošajām bankām. No Latvijas valdības puses nekādi paziņojumi, lai nomierinātu cilvēkus Latvijā un kaut vai atgādinātu par valsts garantēto noguldījumu banku kraha gadījumā, tad vēl nesekoja, un naudas izņemšana no "Parex bankas" turpinājās. No 2008.gada 1.septembrim līdz 29.oktobrim noguldījumi bankā samazinājās par vairāk nekā 140 miljoniem latu, bankas kapitāla pietiekamība svārstījās ap kritisko 8% robežu, liecina FKTK pieejamā informācija.

Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs 2008.gada oktobra beigās vēstulē FKTK un FM vadībai par "Parex banku" atzīmē, ka "šāda mēroga finanšu tirgus dalībnieka bankrots nenoliedzami atstātu būtisku negatīvu ietekmi gan uz Latvijas finanšu sektoru, gan maksājumu sistēmu, mazinot ārvalstu investoru uzticību Latvijas komercbankām un valstij kopumā". 3.novembrī ar Karginu un Krasovicki panākta vienošanās par to, ka 51% bankas akciju par diviem latiem tiek pārdotas valstij piederošajai AS "Latvijas Hipotēku un zemes bankai" (LHZB).

Šo vienošanos valdība atbalstīja 8.novembra sēdē, kur gan, par spīti FKTK lūgumam, vēl netika pieņemts lēmums par ierobežojumiem noguldījumu izņemšanai. Pret ierobežojumiem tobrīd iebildis Rimšēvičs, kuram piekrita arī tā laika premjers Ivars Godmanis (LPP/LC), liecināja vēlāk publiskajā telpā nonākušais slepenais Ministru kabineta 8.novembra sēdes protokols.

Laikā no 8. līdz 22. novembrim no bankas aizplūda 457 miljoni latu. FKTK atkal lūdza uzlikt ierobežojumus, bet Ministru kabinets atkārtoti to neizdarīja. Tikai 1.decembrī – vien pēc trešā aicinājuma - valdība ierobežoja darījumus "Parex bankā". Pēc Valsts kontroles (VK) aprēķiniem, līdz tam brīdim no bankas bija aizplūdis nedaudz vairāk par miljardu latu, vēstīja TV3 raidījums "Nekā personīga".

Tā kā sindicēto kredītu devēji (ar kuriem valdība cerēja vienoties par labvēlgākiem sindikātu aizņēmumu atdošanas nosacījumiem) nepiekrita tam, ka valsts no Kargina un Krasoviska pārņem vien bankas kontrolpaketi, valdība 3.decembra sēdē lēma par tiem pašiem 2 latiem pārņemt visas Karginam un Krasovickim piederošās akcijas – 84,83%.

Pēc bankas pārņemšanas valsts tajā ieguldīja apmēram miljardu latu, bankas akcijas LHZB nodeva Privatizācijas aģentūrai, 25% akciju tika pārdotas ERAB. Vēlāk banka tika sadalīta tā sauktajā sliktajā un labajā daļā – sliktie aktīvi atstāti "Parex bankā", kuras uzdevums ir censties atgūt pēc iespējas lielāku zaudētās naudas daļu, bet labie – pērn 1.augustā darbu uzsākušājā "Citadeles bankā", ko valsts cer pārdot un tādejādi atgūt daļu no valsts ieguldījumiem "Parex bankas" glābšanā.

Arī "Parex bankas" krišanā meklēti vainīgie – pārmetumi vērsti gan bankas īpašnieku Kargina un Krasovicka, gan arī valdības un banku uzrauga virzienā. Tikmēr VK, pārbaudot "Parex bankas" pārņemšanu, secināja, ka no tās lielākie ieguvēji ir bijušie īpašnieki, nevis Latvijas valsts.

Pa pēdām "Parex bankai" tieši pēc trim gadiem sekoja Latvijas vecākā banka – "Latvijas Krājbanka", kas gan nebija tik liela kā tās priekšgājēja: pēc aktīvu apmēra "Krājbanka" pērn septembra beigās bija devītā lielākā Latvijas banka.

Pirmie signāli par briestošajām problēmām nāca Lietuvas - kaimiņvalsts bankas uzraugošā centrālā banka 16.novembrī paziņoja par lēmumu uz laiku apturēt "Krājbankas" īpašnieces "Snoras" darbību. Drīz vien sekoja valdības lēmums pārņemt visas bankas akcijas, kuru kontrolpakete - 68,1% akciju - piederēja Krievijas izcelsmes uzņēmējam, miljonāram Vladimiram Antonovam, bet 25,31% - Lietuvas baņķierim Raimondam Baranauskam. Lietuvas Centrālā banka skaidroja, ka "Snoras" aktīvu kvalitāte bijusi slikta, un bezatbildīgi tikuši izvērtēti kreditēšanas riski. Bankas vadība ignorējusi vai tikai formāli pildījusi uzraugošās institūcijas prasības, "Snoras" aktīvos trūkuši vērtspapīri vairāk nekā miljarda litu (204 miljonu latu) vērtībā.

Dienā, kad Lietuvas Centrālā banka apturēja "Snoras" darbību, "Krājbanka" mierināja savus klientus, sakot, ka Lietuvas "Snoras" notiekošais nekādi neietekmēs "Krājbankas" darbu. Tomēr jau nākamajā dienā – 17.novembrī – Latvijas banku uzraugs FKTK, ņemot vērā notiekošo Lietuvas "Snoras", nolēma ierobežot noguldījumu izņemšanu no "Krājbankas". Tās tobrīdējais vadītājs Ivars Priedītis paziņo, ka šāds FKTK lēmums pasargās banku no ažiotāžas. Viņš arī klāstīja, ka, lai demonstrētu bankas finanšu stabilitāti, "Latvijas Krājbankas" valde jau nākampirmdien varētu lemt par kredītiestādes pamatkapitāla palielināšanu.

Taču pirmdiena, 21.novembris, nesa pavisam citu vēsti – FKTK bija nolēmusi apturēt "Krājbankas" darbību saistībā ar tajā konstatēto līdzekļu iztrūkumu, par to informējot prokuratūru. Bija atklājies, ka bankā iztrūkst ap 110 miljoni latu, kas ieskaitīti vairāku Antonovam pretīmnākošu ārvalstu banku kontos un ieķīlāti par labu trešajām personām. Naudas neesamību FKTK pamanījusi nejauši - vienam no depozītiem Krievijas bankā beigu termiņš iestājies 17.novembrī. FKTK lūdza naudu pārskaitīt un saņēma atteikumu, jo nauda bija ieķīlāta. 18.novembrī Antonovs FKTK solījis naudu atgūt. Baņķieris skaidroja, ka viņam no "Krājbankas" vajadzējis aizņemties. Aizņēmumu viņš solīja atdot, tiklīdz dabūšot naudu no bankas Šveicē - 50 miljonus latu. Pie tiem viņš gan tobrīd nevarēja piekļūt, jo 17.novembrī Lietuvas varasiestādes Šveices kontam jau bija uzlikušas arestu.

Valsts policija sāka kriminālprocesu un aizturēja visas bankas augstākās amatpersonas, tostarp Priedīti. Viņam un vēl citiem bijušajiem bankas valdes locekļiem Mārtiņam Zalānam, Dzintaram Pelcbergam un Svetlanai Ovčiņņikovai lietā ir aizdomās turētā statuss, tāpat kā Antonovam. Visi pieci bijušie valdes locekļi tiek turēti aizdomās par pilnvaru ļaunprātīgu izmantošanu un pārsniegšanu. Zalāns, Priedītis un Pelcbergs vēl tiek turēti aizdomās par piesavināšanās atbalstīšanu, bet Antonovs – par piesavināšanos.

Antonovu smagos finanšu noziegumos apsūdz arī Lietuvā saistībā ar "Snoras" bankrotu, tomēr Lielbritānijas tiesa pagaidām nav apmierinājusi Lietuvas valdības izdošanas lūgumu.

"Latvijas Krājbankas" maksātnespēju pēc FKTK un Rīgas domes lūguma tiesa atzina pērn 23.decembrī, ņemot vērā, ka bankas parādsaistības pārsniedza aktīvus. Bankā FKTK fiksējusi kopumā 160 – 167 miljoni latu kapitāla iztrūkumu, un līdzīgu summu, kas būtu nepieciešama kredītiestādes darbības atjaunošanai, nesen minēja arī bankas administrators "KPMG Baltics". Saskaņā ar administratora aplēsēm, vismaz 170 miljoni latu būtu jāiegulda bankā, lai atjaunotu tās darbu. Tiesa, šāda summa ir nepieciešama pie nosacījuma, ja kreditori nesamazina savus prasījumus.

Mēneša laikā administrators saņēma četrus iesniegumus, taču nevienu no tiem "KPMG Baltics" neuzskatīja par realizējamu Visi priekšlikumi balstījās uz pieņēmumu, ka kreditori, tai skaitā Latvijas valsts, ir gatavi finansiāli iesaistīties "Latvijas Krājbankas" glābšanā. "Taču saskaņā ar Noguldījumu garantiju likumu Noguldījumu garantiju fonds, kas ir lielākais bankas kreditors, nedrīkst līdzekļus izmantot citiem mērķiem, kā tikai garantēto atlīdzību izmaksai. Bez kreditoru līdzdalības potenciālā investora piedāvātais finanšu ieguldījums bija nepietiekams," skaidroja administrators, kas kā piemērotāko bankas maksātnespējas risinājumu iesaka bankrotu. FKTK līdz 22.februārim izlems, vai apstiprināt vai noraidīt "KPMG Baltics" priekšlikumu.

Pārmetumi par "Krājbankas" krahu galvenokārt bira pār banku uzraugu FKTK atbildīgo galvām, kuri tika kritizēti par nepietiekami efektīvo banku uzraudzības politiku. No amata atkāpās abi galvenie banku uzraugi – komisijas vadītāja Irēna Krūmane un Uzraudzības departamenta direktors Jānis Placis.

"Krājbankas" maksātnespējas dēļ Latvijā pirmo reizi tika iedarbināts Noguldījumu garantiju fonds – valsts katram "Krājbankas" klientam atmaksāja bankā noguldīto, kas nepārsniedza 100 000 eiro (70 000 latus).

FKTK informācija liecina, ka nepilnu 20 gadu laikā Latvijā ir likvidējušās 38 bankas, tostarp divām bankām FKTK licenci anulēja. "Ogres komercbankai" licence anulēta 2006.gada nogalē par konstatētajiem dokumentu viltošanas gadījumiem, bet "VEF bankai" licence anulēta 2010.gadā, jo bankas akcionāri ilgstoši nevarēja saņemt atļauju būtiskas līdzdalības iegūšanai un līdz ar to nevarēja nodrošināt Kredītiestāžu likumā noteikto prasību ievērošanu.

Vēl tad, kad banku uzraudzība bija LB paspārnē , reorganizētas trīs kredītiestādes, bet astoņas bankas darbību izbeidza, pievienojoties kādai citai bankai.

Tās bankas, kuras valstij vajadzēja glābt, arī ir glābtas, uzskata investīciju baņķieris Ģirts Rungainis. Viņš portālam "Delfi" sacīja, ka banka ir jāglābj, ja vienlaikus izpildās trīs nosacījumi - tā ir būtiska sistēmai un ekonomikai kopumā, ieguldījumi bankā atsver daudz lielākos zaudējumus neglābšanas gadījumā, kā arī, ja bankas darbs ir organizēts labticīgi. "Šiem trim parametriem arī atbilst tās bankas, kas Latvijā ir glābtas un sanētas," saka Rungainis. "Rīgas komercbanka" bija pietiekoši liela sistēmiska banka, kas "iekrita" savu ieguldījumu dēļ Krievijas vērstpapīros, kas tolaik tika uzskatīti par bezriska vērtspapīriem. "Parex bankai" izrādījās nāvējošs "Lehman Brothers" krahs, pēc kā banka nespēja pārfinansēties. "Tas nebija nekāds ļaunprātības rezultāts. Banka bija pietiekami caurspīdīga. Bija arī liela un bija jāglābj. Tas, kas bija jāliek bankā iekšā bija salīdzinoši nedaudz, salīdzinot ar to negatīvo efektu, kas iestātos, ja tai kļūt maksātnespējīgai," vērtē Rungainis.

Savukārt valsts lēmums neiesaistīties "Bankas Baltija" sanācijā, pēc investīciju baņķiera domām, bija pareizs. ""Banka Baltija" neatbilst nevienam no šiem parametriem – bija liela banka, bet faktiski tās ekonomiskais iespaids uz uzņēmējdarbību bija salīdzinoši neliels [..] Protams, tas bija slikti, ka zaudēja šos savus noguldījumus, bet tomēr kopumā šī banka būtu saucama par piramīdas shēmu, nevis par banku, kas varbūt varēja darboties, ja lata vērtība pazeminātos. Tā banka bija vērsta uz lata nograušanu [..] Cilvēki bija nelabticīgi, shēma bija noziedzīga, un tas iespaids bija nepatīkams lielam iedzīvotāju skaitam, bet ekonomiskais efekts nebija tik nepatīkams, jo tā nebija biznesa banka," uzskata Rungainis.

Viņš atgādina, ka arī "Krājbankas" gadījumā "viss nenotika labticīgi, pareizi un caurspīdīgi". Turklāt "Krājbanka" ir salīdzinoši neliela banka, kā zaudēšana nenodarīs pārāk lielu postu sistēmai. "Protams, ir nepatīkami zaudēt summas, un kādiem uzņēmumiem, iespējams, tas ir arī dzīvības un nāves jautājums," spriež baņķieris, un piebilst, ka jebkura uzņēmuma atdzīvināšana un darbības atjaunošana ir labāks risinājums nekā aizlaišana pa skuju taku.

Ja kādam arī izdotos atrast naudu un sanēt "Krājbanku", tad tas būtu otrais gadījums Latvijā, kad bankas darbība atjaunota bez valsts atbalsta.