Otro reizi par neatbilstošu Satversmei atzīst solidaritātes nodokļa normu par likmēm  (16)

Tiesa nolēma Solidaritātes nodokļa likuma 6. pantu atzīt par neatbilstošu Satversmes 91.panta pirmajam teikumam un spēkā neesošu no 2019. gada 1. janvāra.

Pants atzīts par spēkā neesošo no 2019. gada, lai dotu valdībai laiku izstrādāt alternatīvu risinājumu, neradot problēmas valsts budžetam. ST norādīja, ka normas tūlītēja atcelšana, kamēr nav stājies spēkā jauns normatīvais regulējums, nav iespējama, jo plānoto nodokļu ieņēmumu izpilde ir tieši saistīta ar valsts iespējām veikt savas funkcijas, tādējādi tiktu apdraudēta sabiedrības labklājība un drošība.

ST savā spriedumā uzsvēra, ka fakts, ka solidaritātes nodokļa maksātāju skaits ir neliels, pats par sevi nevar pamatot atšķirīgu attieksmi, proti, nodokļa likmju diferencēšanu pēc tādiem kritērijiem, kas nav vērsti uz konkrētā nodokļa mērķi. Likumā nav iespējams noregulēt katras personas konkrēto situāciju, tomēr likumam būtu jānodrošina pietiekami diferencēta attieksme, lai tā norma atšķirīgā tiesiskā un faktiskā situācijā neizraisītu neatbilstību Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietvertajam vienlīdzības principam.

Šajā gadījumā visi solidaritātes nodokļa maksātāji atrodas salīdzināmos apstākļos. Līdz ar to attieksmei pret šīm personām jābūt vienādai. Atšķirīgu attieksmi pret konkrētu solidaritātes nodokļa maksātāju grupu likumdevējs var paredzēt tikai tad, ja šādai attieksmei ir leģitīms mērķis. Leģitīms mērķis šajā gadījumā būtu tādu apsvērumu kopums, kuri pamatotu to, ka starp solidaritātes nodokļa maksātājiem pastāv tādas atšķirības, kas prasa noteikt atšķirīgas nodokļa likmes.

ST arī norāda, ka to ieņēmumu lielums, kuri tiek iekasēti valsts budžetā no solidaritātes nodokļa, nav uzskatāms par atšķirīgas attieksmes, tas ir, pamattiesību ierobežojuma, leģitīmo mērķi. Nozīmīgs budžeta ieņēmumu apjoms pats par sevi nevar tikt izmantots kā attaisnojums pamattiesību ierobežojumam Satversmes 91. panta pirmā teikuma izpratnē.

Solidaritātes nodokļa likuma 6. pants nosaka, ka nodokļa likme atbilst obligāto iemaksu likmei, kas noteikta saskaņā ar likuma "Par valsts sociālo apdrošināšanu" 18. pantu.

Savukārt likuma "Par valsts sociālo apdrošināšanu" 18. pants nosaka obligāto un brīvprātīgo iemaksu likmes. Tas paredz, ka obligāto iemaksu likme, ja darba ņēmējs tiek apdrošināts visiem sociālās apdrošināšanas veidiem, ir 34,09 %, no kuriem 23,59 % maksā darba devējs un 10,50 % darba ņēmējs. Tāpat tas nosaka, ka obligāto iemaksu likmi obligāti sociāli apdrošināmajām personām un tās sadalījumu pa sociālās apdrošināšanas veidiem nosaka Ministru kabinets. Visbeidzot tas paredz, ka brīvprātīgo iemaksu likme ir Ministru kabineta noteiktā likme pensiju apdrošināšanai, invaliditātes apdrošināšanai, maternitātes un slimības apdrošināšanai un vecāku apdrošināšanai.

ST konstatēja, ka no Saeimas nav iesniegti tādi argumenti, lai pārliecinātu, ka atšķirīgās likmes ir saprātīgi izskaidrojamas. Tādēļ šajā daļā Solidaritātes nodokļa maksāšanas saistība ir neatbilstoša Satversmes 91. pantam, pēc tiesas sēdes komentēja lietas referējošais tiesnesis Aldis Laviņš.

Savukārt tiesvedību daļā par Solidaritātes nodokļa likuma 3. un 5. panta atbilstību Satversmei tiesa nolēma izbeigt norādot, ka nodokļa subjekts un objekts izskatāmās lietas apstākļos paši par sevi nerada vienlīdzības principa pārkāpumu, tādējādi neradot pamattiesību pārkāpumu.

Satversmes tiesas spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā pasludināšanas brīdī.

Savukārt ST priekšsēdētāja Ineta Ziemele uzsvēra, ka ST lēmums nenozīmē, ka ST uzskata, ka Solidaritātes nodokļa likums pats par sevi ir pretrunā ar Satversmi. Jautājums ir tikai par vienu no likuma normām – noteiktajām likmēm.

Šī lieta tika ierosināta pēc deviņu juridisku personu iesniegumiem. ST tika apstrīdēta Solidaritātes nodokļa likuma 3., 5. un 6. panta atbilstība Satversmes 91.panta pirmajam teikumam.

Savos pieteikumos juridiskās personas norādīja, ka tās nodarbina augsti kvalificētus speciālistus un maksā tiem darba tirgum atbilstošu atalgojumu. Savukārt pienākums maksāt solidaritātes nodokli mazinot iespējas piesaistīt augsta līmeņa speciālistus. Tādējādi šie darba devēji tiekot nostādīti neizdevīgākā pozīcijā salīdzinājumā ar darba devējiem, kas šāda līmeņa speciālistus nenodarbina, tiekot samazināta konkurētspēja darba tirgū. Šāda situācija neatbilstot vienlīdzības principam.

Turklāt komercsabiedrības norādīja arī uz nevienlīdzīgu attieksmi pret dažādiem darba devējiem, kam radies pienākums maksāt solidaritātes nodokli, jo tiekot piemērota atšķirīga maksājamā nodokļa likme atkarībā no nodarbināto statusa, piemēram, darba devējiem, kas nodarbina personas, kas sasniegušas pensijas vecumu, attiecībā uz šiem darbiniekiem tiek piemērota samazināta solidaritātes nodokļa likme.

19.oktobrī ST arī pēc fizisko personu pieteikuma par neatbilstošu Satversmei atzina tikai vienu no piecām apstrīdētajām Solidaritātes nodokļa likuma normām – 6. pantu, kas nosaka nodokļa likmes, savukārt paša nodokļa ieviešana atsevišķai personu grupai neesot vienlīdzības principa pārkāpums, jo likumdevēja pienākums ir veidot solidāru un taisnīgu nodokļu sistēmu, kas būtu vērsta uz sociālekonomisko atšķirību izlīdzināšanu un valsts ilgtspējīgu attīstību.