Ekonomisti: vidējā alga 'uz papīra' nākamgad var pārsniegt 1100 eiro  (94)

Gada laikā sabiedriskajā sektorā vidējā samaksa auga straujāk nekā privātajā – attiecīgi par 8,5% un 7,7%. Mēneša vidējā bruto darba samaksa privātajā sektorā bija 992 eiro, sabiedriskajā sektorā – 1036 eiro, savukārt vispārējās valdības sektorā, kurā ietilpst valsts un pašvaldību iestādes, kā arī valsts un pašvaldību kontrolētas un finansētas kapitālsabiedrības, vidējā darba samaksa pieauga līdz 993 eiro jeb par 8,8%.

"Tas nozīmē, ka vidējā darba alga uz rokas Latvijā sasniegusi 744 eiro un līdzīgi straujš algu kāpums bijis arī pārējās Baltijas valstīs, kā arī citviet Austrumeiropā. Algu ziņā joprojām apsteidzam Lietuvu, kur vidējā darba samaksa trešajā ceturksnī bija 936 eiro, taču joprojām atpaliekam no Igaunijas, kur tā ir jau tuvu 1300 eiro," norāda "Citadele" bankas ekonomists Mārtiņš Āboliņš.

Nav šaubu, ka cīņa par darbiniekiem kļūst arvien sīvāka, darba devēji ir spiesti kļūt arvien pielaidīgāki savās prasībās, līdz ar to algu dati var neatspoguļot pilnu izmaksu kāpuma ainu. Kā "Luminor" bankas ekonomistam Pēterim Strautiņam nesen teicis kāda rūpniecības uzņēmuma vadītājs: "Ir atgriezušies laiki, kad es nevaru aizsūtīt mājās strādnieku, kurš ir ieradies viegli iereibis, par atlaišanu pat nerunājot".

"Gaidāms, ka šogad kopumā vidējā darba samaksa pirms nodokļiem augs par nepilniem 9%. Savukārt nākamgad, izzūdot minimālās algas celšanas efektam, vidējās algas pieaugums būs ap 7%, kas joprojām ir diezgan strauji," secina "Swedbank" vecākā ekonomiste Agnese Buceniece.

Vidējā alga turpināja strauji augt arī trešajā ceturksnī, tomēr pieauguma temps kļuva nedaudz lēnāks, nekā redzējām gada pirmajā pusē. Vidējā darba samaksa pirms nodokļiem palielinājās par 8% jeb 75 eiro, salīdzinot ar iepriekšējā gada atbilstošo ceturksni. Šobrīd tā ir sasniegusi 1006 eiro. Atalgojuma kāpumu veicina arvien aktuālais darbaspēka trūkums, minimālās algas paaugstināšana par 50 eiro šī gada sākumā, kā arī cīņa ar ēnu ekonomiku, proti, pakāpeniska aplokšņu algu mazināšana.

Vidējās algas pieaugums ir vērojams pilnīgi visās nozarēs. Visstraujākais kāpums bija veselības un sociālās aprūpes nozarē – par 15,9%, kas saistīts ar veselības aprūpes sistēmas reformu, un izmitināšanas un ēdināšanas nozarē – par 11,6%, kur ir viszemākais vidējās algas līmenis. Savukārt vislēnāk vidējā alga auga finanšu un apdrošināšanas nozarē – par 0,4%, un elektroenerģijas, gāzes apgādes, siltumapgādes un gaisa kondicionēšanas nozarē – par 5,2%. Šajās nozarēs jau šobrīd ir augsts atalgojums, salīdzinot ar vidējo valstī, kas daļēji izskaidro lēnāku kāpumu. Finanšu pakalpojumos lēnāks pieaugums ir saistīts arī ar biznesa modeļa maiņu vairākiem nozares spēlētājiem.

Lai gan darba samaksas vidējo pieaugumu joprojām var raksturot kā strauju, tas, šķiet, ir sācis lēnām bremzēties. Iemeslus tam gan saskatīt ir grūti, ņemot vērā, ka ekonomikā turpinās strauja izaugsme, un pagaidām viss liecina, ka darbaspēka trūkums arvien ir izteikts. Ja raugāmies no ilgtspējīgas ekonomikas izaugsmes un starptautiskās konkurētspējas perspektīvas, samērīgāks algu pieaugums ir pat vēlams. Proti, lai uzņēmumi varētu atļauties saviem darbiniekiem ilgstoši paaugstināt darba samaksu, algu pieaugumam jāiet roku rokā ar ražīguma kāpumu. Pēdējā laikā šis tandēms ir mazliet pašķīries, algām augot straujāk.

Gaidāms, ka šogad kopumā vidējā darba samaksa pirms nodokļiem augs par nepilniem 9%. Savukārt nākamgad, izzūdot minimālās algas celšanas efektam, vidējās algas pieaugums būs ap 7%, kas joprojām ir diezgan strauji.

Latvijas ekonomikā turpinās straujš algu kāpums un vidējā darba alga Latvijā jau otro ceturksni pēc kārtas pārsniegusi 1000 eiro pirms nodokļu nomaksas, savukārt nākamā gada otrajā pusē, pēc manā prognozēm, vidējā alga Latvijā varētu pārsniegt jau 1100 eiro. Kā liecina Centrālās statistikas pārvaldes publicētā informācija, trešajā ceturksnī vidējā darba alga Latvijā palielinājusies par 8,0% salīdzinājumā ar iepriekšējā gada attiecīgo ceturksni un bija 1006 eiro. Tas nozīmē, ka vidējā darba alga uz rokas Latvijā sasniegusi 744 eiro un līdzīgi straujš algu kāpums bijis arī pārējās Baltijas valstīs, kā arī citviet Austrumeiropā. Algu ziņā joprojām apsteidzam Lietuvu, kur vidējā darba samaksa trešajā ceturksnī bija 936 eiro, taču joprojām atpaliekam no Igaunijas, kur tā ir jau tuvu 1300 eiro.

No nozaru viedoklis darba samaksa šobrīd aug gandrīz visās nozarēs, izņemot finanses, kur tā palikusi iepriekšējā gada līmenī. Visstraujākais pieaugums šobrīd vērojams veselības aprūpē, kur darba algas kāpušas par 15,9%, kas lielā mērā saistīts ar papildu budžeta finansējuma piešķiršanu nozarei. Kopumā dominē tendence algām augt straujāk nozarēs ar zemāku vidējo darba algu. Piemēram, izmitināšanas un ēdināšanas nozarē vidējā darba augusi par 11,6% un citos pakalpojumos par 10,7%. Tā ir laba ziņa, jo vidējā alga ir ļoti vispārīgs rādītājs, ko saņem salīdzinoši mazs cilvēku skaits, tādēļ ir svarīgi, ka mazinās zemo algu saņēmēju skaits. Bez šī spēcīgs algu kāpums vērojams arī IT sfērā un apstrādes rūpniecībā, kur vidējās algas augušas par attiecīgi 8,4% un 9,2%. Mūsu "Citadele Index" uzņēmēju aptaujās redzam, ka šīs nozares arī ir tās, kas visvairāk saskaras ar grūtībām atrast darbiniekus.

Spēcīgais algu pieaugums šobrīd saistīts ar kopumā labvēlīgo ekonomisko situāciju, joprojām lielo ienākumu atšķirību ar Rietumeiropu, iedzīvotāju skaita darba spējas vecumā mazināšanos un vienu no zemākajiem bezdarba līmeņiem pēdējo 30 gadu laikā, kā arī ekonomikas struktūras maiņu. Pēdējos trīs gados augsti apmaksātajā IT nozarē radītas aptuveni trešdaļa no visām jaunajām darba vietām Latvijā, lai gan nozare veido tikai aptuveni 3% no ekonomikas.

Šie faktori liek domāt, ka algu kāpums Latvijā tuvākajā laikā nemitēsies, lai gan nākamgad pieauguma temps būs nedaudz mazāks nekā šogad, jo nav plānots palielināt minimālo darba algu un arī ekonomikas izaugsme, visticamāk, būs lēnāka. Situācija darba tirgū šobrīd strauji mainās, un, ja kopš neatkarības atjaunošanas Latvijā ir bijis darba vietu deficīts, tad šobrīd īsā laika periodā tas pārtop par darbaspēka deficītu, un demogrāfiskās prognozes liek domāt, ka šī situācija tuvākajos 10 gados nemainīsies. Tādēļ, pēc manām prognozēm, nākamgad vidējā darba alga Latvijā varētu palielināties par 7,5%, un 2019. gada nogalē tā, visticamāk, pārsniegs 1100 eiro.

Tā ir laba ziņa darba ņēmējiem un veicinās iekšējā patēriņa pieaugumu, taču algu kāpums turpina apsteigt uzlabojumus produktivitātē un uzņēmēju spēju nopelnīt. Tas nozīmē, ka vietējā tirgū jārēķinās ar pakāpenisku cenu pieaugumu pakalpojumiem, savukārt eksportējošiem uzņēmumiem un nozarēm tas ir liels izaicinājums noturēt savu konkurētspēju. Biznesa modeļiem, kuru konkurētspējas priekšrocība ir zemas algas, tuvākajos gados gaidāmais algu kāpums var izrādīties nepaceļams. Tādēļ, ja vien negadās kādi negaidīti globāli satricinājumi, tad darba tirgus tuvākajos gados būs lielākais izaicinājums Latvijas ekonomikā.

Pašreizējais algu kāpums ir pietiekams, lai Eiropas vidējo ienākumu līmeni sasniegtu aptuveni 15 gados. Vienlaikus pastāv jautājums, vai spēsim to noturēt? Privātās investīcijas Latvijā šobrīd ir ļoti zemā līmenī, ieguldījumi pētniecībā un attīstībā ir ievērojami zem 1% no IKP un izglītības kvalitātes ziņā esam tikai ap OECD valstu vidējo līmeni. Ar šādu ekonomikas modeli, visticamāk, nav pietiekami, lai ilgstoši noturētu pašreizējo algu pieaugumu tempu, neizraisot kādu jaunu krīzi.

Stāstot uzņēmēju auditorijās par ekonomikas jaunumiem, jautājumi "kad būs krīze" visbiežāk tiek uzdoti ar bažām, taču pēdējā laikā nereti arī ar ilgām. Daudzi vēlas, lai notiktu kaut kas, vienalga kas, lai tikai darba tirgus atdzistu. Daļai uzņēmumu situācija kļūst kritiska. Dažkārt drauds izrādās nevis konkurenti Latvijā vai emigrācija, bet gan iespēja doties strādāt pāri robežai uz Igauniju, šāda ikdienas ceļošana kļūst arvien izplatītāka Ziemeļvidzemē.

Algu kāpums gandrīz bez izmaiņām

2018. gada 3. ceturkšņa algu dati rāda darbaspēka izmaksu kāpumu, kas ir nedaudz mazāks par gaidīto, taču tas var atspoguļot arī ienākumu legalizācijas tempa svārstības. Gada griezumā algas auga par 8,0%. Ceturkšņa kopējo rezultātu jūtami ietekmēja septembris, kad pieaugums bija vien 6,7%, kas visdrīzāk ir vienkārši sakritība. Kopējais pieauguma temps šogad varētu būt nedaudz mazāks par sākotnēji prognozētajiem 9%.

Nav šaubu, ka cīņa par darbiniekiem kļūst arvien sīvāka, darba devēji ir spiesti kļūt arvien pielaidīgāki savās prasībās, līdz ar to algu dati var neatspoguļot pilnu izmaksu kāpuma ainu. Kā autoram nesen teica kāda rūpniecības uzņēmuma vadītājs, kuram ļaušu šeit palikt anonīmam, "ir atgriezušies laiki, kad es nevaru aizsūtīt mājās strādnieku, kurš ir ieradies viegli iereibis, par atlaišanu pat nerunājot". Ražīguma kāpināšana šādos apstākļos var būt skarbs izaicinājums. Ienākumu legalizācija neapšaubāmi ir apsveicama, bet dažkārt tai uzņēmumos seko slimības lapu ņemšanas vilnis, arī tas rada papildu izmaksas.

Galvenajās eksporta nozarēs algu kāpums ir tuvs vidējam – apstrādes rūpniecībā par 9,2%, transportā par 6,3%. Komercpakalpojumos un informācijas, sakaru pakalpojumos attiecīgi par 7,1% un 8,4%. Vislēnāk jeb tikai par 0,4% algas kāpušas finanšu pakalpojumos, saistībā ar pakalpojumu eksporta krasu sašaurināšanu, turpretim visstraujāk jeb par 15,9% algas palielinājušās medicīnā, kur to acīmredzami nosaka politiski lēmumi.

Eksportētājiem palīdz patērētāju piesardzība

Izmaksu kāpuma radītās konkurētspējas kaites galvenokārt satrauc, domājot tieši par eksporta nozarēm. Iekšējā patēriņa nozarēs uzņēmumi agri vai vēlu apjauš, ka izmaksu kāpumu var pārnest uz galapatērētāju, kurš ir ieguvējs no darba tirgus sasilšanas. Ir svarīgas nianses, piemēram, algu kāpums var arī samazināt nelielo ikdienas patēriņa preču tirdzniecības tīklu spēju konkurēt ar lielajiem, kuriem ir atšķirīga izmaksu struktūra. Algu kāpums var saasināt ēnu ekonomikas radīto konkurences izkropļojumu ietekmi. Taču runa ir galvenokārt par eksportu.

No eksportētāju skatupunkta ir izdevīgs pēc iespējas lēns iekšējā pieprasījuma kāpums, kas viņiem daudz nedod noieta pusē, bet saasina konkurenci darba tirgū. Šajā ziņā situācija viņiem izskatās diezgan cerīga. Ienākumi aug, taču patērētāji nešķiet ieinteresēti tikpat strauji palielināt izdevumus. ESI ("Economic Sentiment Index") komponentēs atspoguļotā vēlme izdarīt lielus pirkumus nākamajos 12 mēnešos ir drīzāk lejupslīdoša jau vairākus gadus, tā jau ir ļoti tālu no 2007. gada līmeņa. Savukārt vēlme krāt diezgan pieaug un ir vēsturiski augstākajā punktā.

Tādējādi cilvēku piesardzība glābj eksporta sektoru no vēl lielākām algu kāpuma galējībām. Turklāt uzkrājumi veido resursus, ar kuriem bankas var finansēt uzņēmumu attīstību. Ziemeļvalstu uzkrājumu pārpalikums nebūs pieejams tik brīvi kā laikos, kad kreditēšana uzdzina algu pieaugumu līdz >30% gadā.

Kad ekonomika cieta no kopējā pieprasījuma nepietiekamības – laikā no lielās krīzes līdz apmēram 1-2 gadus nesenai pagātnei (ļoti brīva interpretācija), straujāks patēriņa kāpums būtu bijis vēlams. Šobrīd vēl neatrisināto bezdarba problēmu galvenokārt veido ekonomiskās aktivitātes un cilvēku dzīvesvietu izvietojuma nesakritība. Ilgākā laikā ekonomika spēj kompensēt relatīvu patēriņa vājumu ar eksportu, cilvēkiem un kapitālam specializējoties ārējā pieprasījuma apkalpošanā. Lielāks eksporta īpatsvars arī nozīmē ekonomikas specializāciju un lielākas iespējas darba ražīguma kāpumam.

Algu kāpums rada uzņēmumiem stresu, taču tas finansē uzkrājumu kāpumu, kas savukārt palīdz aizvietot arvien dārgāko darbaspēku ar kapitālu. Arī valstī, kas īsti labi netiek galā ar makro stabilitātes nodrošināšanu, tirgus galu galā visu sakārto. Jautājums tikai, cik laiku tas prasa un kāda ir šī procesa cena plašākā nozīmē – arī sociālā un demogrāfiskā.